Konflikta noregulējums iespējams, ja abas puses to grib

Izraēlā kopš šā gada aprīļa neizdodas izveidot stabilu vairākuma valdību, pat neraugoties uz to, ka valstī atkārtoti notika parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Cik jūtami šis fakts ietekmē valsts aparāta funkcionēšanu, tajā skaitā stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšanu, un kad, jūsuprāt, ir gaidāma stāvokļa normalizēšanās?

Ja mēs runājam par iekšpolitisko situāciju Izraēlā, tad ir jāatzīst, ka tā nav vienkārša. Pagājušā gada novembrī no valdošās koalīcijas aizgāja partija Mūsu mājas Izraēla, kuras līderim, tobrīd aizsardzības ministram Avigdoram Lībermanam un premjerministram, partijas Likud līderim Benjaminam Netanjahu bija atšķirīgi viedokļi par attiecībām ar Palestīnas pašpārvaldi. Kopš tā laika Izraēlā pie varas atrodas Netanjahu mazākuma valdība, un stāvokli mainīt nav spējušas arī divas ārkārtas vēlēšanas, kas notika šā gada aprīlī un septembrī. Līdzīgi kā pirms tam, arī šoreiz deputātu vietu sadalījums Knesetā ir tāds, ka nedz Netanjahu, nedz viņa galvenais konkurents, partijas Zilais un baltais līderis Benijs Gancs nespēj panākt pietiekamu atbalstu stabilas vairākuma valdības izveidei. Lai šādu valdību izveidotu, ir nepieciešama koalīcija ar partiju Mūsu mājas Izraēla, taču šis politiskais spēks ieņēmis nostāju, ka nesadarbosies ar vienu no abām lielākajām partijām, bet gan piedalīsies tikai vienotības valdības darbā, kurā apvienosies vienlaikus Likud un Zilais un baltais. Abas šīs partijas par sadarbību vienoties savukārt tā arī nav spējušas.

Atbilstīgi Izraēlas likumiem pēdējais termiņš, līdz kuram vēl iespējams vienoties par koalīcijas valdības izveidi, tikai nu jau kāda trešā politiķa vadībā, ir decembra vidus. Ja līdz tam laikam to neizdosies izdarīt, tiks izsludinātas jaunas ārkārtas vēlēšanas, kas notiks 2020. gada sākumā un būs jau trešās gada laikā. Iespēju, ka vienošanās netiks panākta un ka tiks rīkotas vēl vienas vēlēšanas, vairākums mūsu valsts politologu un iekšpolitikas ekspertu arī uzskata par pašu ticamāko. Protams, tiek apspriesti arī dažādu iespējamo kompromisu varianti, un teorētiski tie joprojām ir iespējami, tomēr pamatā dominē noskaņojumi, ka gaidāmas vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Kāds pēc tām būs, protams, ja šādas vēlēšanas notiks, vietu sadalījums Knesetā, šobrīd pateikt ir ļoti grūti. 

Runājot par valsts aparāta funkcionēšanu, lēmumu pieņemšanu, šajā ziņā mazākuma valdības esamība būtisku ietekmi uz procesiem kopumā neatstāj. Izraēla ir demokrātiska valsts, bet demokrātijās mazākuma valdības vai nespēja vienoties par jaunu valdību izveidi nav nekas neparasts. Arī Latvijā samērā nesen jūsu politiskās partijas ilgāku laiku nespēja vienoties par jaunas valdības izveidi, taču cilvēku ikdienas dzīvi šis fakts, visticamāk, tikpat kā neietekmēja. Es arī nešaubos, ka patiešām svarīgos gadījumos, ja radīsies nepieciešamība steidzami pieņemt kādus stratēģiskus, visai valstij nozīmīgus lēmumus, partijas spēs operatīvi panākt vienošanos. Attiecībā uz starptautisko situāciju, uz valsts drošību ir jāņem vērā arī fakts, ka kopējais ģeopolitiskais stāvoklis reģionā šobrīd ir jūtami atšķirīgs, nekā tas bija pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Tolaik mums, visticamāk, atrastos kaimiņi, kas mēģinātu izmantot iekšpolitiskās nesaskaņas Izraēlā saviem mērķiem. Šobrīd attiecības ar kaimiņiem mums pamatā ir citas, es tās raksturotu ar vārdu «loģiskas», un līdz ar to arī kopējais stratēģisko apdraudējumu līmenis ir zemāks. 

Tajā pašā laikā zināmas grūtības rodas salīdzinoši ikdienišķos jautājumos. Tas attiecas, piemēram, uz finansējuma piešķiršanu tiem vai citiem tēriņiem, tajā skaitā arī veselības aprūpei. Ir gadījumi, kad nav iespējams vienoties, viedokļi ir pārāk atšķirīgi, un rezultātā tam vai citam mērķim paredzētais finansējums netiek piešķirts laikā. Tāpat rodas problēmas ar dažāda veida starptautisko sadarbību, kas principā ir saprotams – otra puse nezina, cik ilgi turpinās strādāt esošās amatpersonas, nezina, vai jau drīz nesekos kādas izmaiņas valsts kopējā politikā, un vienkārši gaida situācijas atrisināšanos. Neviena no šīm problēmām, protams, nav kritiska un nerada draudus valsts drošībai, tomēr arī patīkams šāds stāvoklis nav, un es, domājams, ka tāpat kā jebkurš Izraēlas pilsonis, ceru uz iespējami drīzāku stabilas vairākuma valdības izveidi. Es pat teiktu, ka šis ir gadījums, kad jebkura valdība ir labāka nekā situācija, kad valdības faktiski nav vispār.