Tikai iegūstot objektīvus, autoritatīvu (iespējams, neatkarīgu) vērtētāju apstiprinātus datus ir iespējams virzīties tālāk – gan izstrādājot plānu par valsts ieguldīto līdzekļu maksimālu atgūšanu, gan modelējot “airBaltic” tālākās attīstības scenārijus. Turklāt tam jānotiek nevis tumšos kaktos vai slēgtās valdības sēdēs, bet gan ar izsvērtiem, atklātiem, izdiskutētiem un visai sabiedrībai saprotamiem Saeimas lēmumiem.
“airBaltic” vadības plāni balstīti “cerībās” - ar tām vien būs par maz
Lieki neatkārtojot tos viedokļus un argumentus, kuri no visām pusēm tika izteikti pagājušās nedēļas laikā, vēlos norādīt uz dažām niansēm, kas emocionāli uzlādētajā diskusiju gaisotnē, manuprāt, paslīdēja garām bez pienācīgas uzmanības.
Piedaloties vairākās preses konferencēs, kas tika beidzot sarīkotas jau pēc tam, kad valdība savu skandalozo slepeno lēmumu par nodokļu maksātāju naudas norakstīšanu bija pieņēmusi, “air Baltic” valdes un padomes pārstāvji Martins Gauss un Klāvs Vasks ļoti izvairīgi un negribīgi runāja par kompānijas katastrofālo zaudējumu rašanās cēloņiem, tā vietā bārstot stāstus par jaunā biznesa plāna rožainajām perspektīvām, kā arī barojot sabiedrību ar visai apšaubāmiem un pat demagoģiskiem pašu veiktiem aprēķiniem, ka patiesībā pusmiljarda valsts naudas neatgriezeniska zaudēšana valstij esot pat milzu ieguvums, jo nodokļos kompānija esot samaksājusi bezmaz vairāk utt. (Šim viedoklim ierasti daudzvārdīgu atbalstu pauda arī atbildīgās nozares ministrs Kaspars Briškens.)
Visā šajā jūklī, iespējams, daudzi pat nepamanīja, ka, runājot par it kā gaidāmajiem ieguvumiem, visas amatpersonas konsekventi lietoja tādus vārdu savienojumus kā “kompānija cer iegūt,” “sarunas ar investoru, visticamāk, būs veiksmīgas”, “paļaujamies uz strauju finanšu situācijas uzlabošanos” un vēl daudz ko tādā garā. Ievērojiet, visi šie apgalvojumi izteikti tikai pieļāvuma formā. Iespējams, daži iebildīs, ka “lielajā” biznesā tā ir ierasta lieta, tomēr man šķiet, ka šajā gadījumā izvēlētie termini tika lietoti cita iemesla dēļ – pati kompānijas vadība labi apzinās, ka visi šie apgalvojumi un solījumi šobrīd faktiski ir “ūdenī rakstīti” un ka līdz galam nekas nav skaidrs pašiem jaunā plāna īstenotājiem. Diemžēl jāsecina, ka vienīgais neapšaubāmais redzamais “gaišās uzņēmuma nākotnes” cēlāju mērķis, iespējams, bija un ir tikai jau zināmā valdības lēmuma izbīdīšana caur varas gaiteņiem. Jebkurā gadījumā – ir jaunais plāns reāls vai tikai vēlamības pakāpē eksistējošs – kompānija būs nometusi no saviem pleciem šo milzīgo traucējošo nastu – atbildību par nodokļu maksātāju naudas atdošanu.
Tādējādi valdības lēmums, šobrīd ejot tikai minēto kārtējo “cerību” pavadā, iegūst vēl bezatbildīgāku un neizprotamāku raksturu
Ņemot vērā iepriekš minēto, neizbēgami rodas nākošais jautājums – un ja nu “airBaltic” ne ar stratēģiskā investora ieguldīto, ne ar plānoto startu biržā tomēr neizdodas piesaistīt “cerētos” 300 miljonus? Ja nu summa ir ievērojami mazāka? Ja par “patīkamu pārsteigumu” jau priekšlaikus nodēvētais investors sagādā “nepatīkamu pārsteigumu” un tomēr no daļu pirkšanas vispār atsakās? Kas notiek tad? Vai ir plāns B, C utt.? Varbūt, ka ir, tikai ne sabiedrība, ne tās intereses pārstāvošā Saeima par šādiem plāniem nav informēta. Vai šobrīd mums jāsamierinās tikai ar pliku ticību, ka “viedā” valdība kopā ar viediem “maziem pelēkiem vīriņiem” (kuri, acīmredzot, jau ilgstoši ir klīduši pa varas neredzamajiem gaiteņiem) patiešām zina, ko dara? Esmu pārliecināta, ka nē.
“Piemirsies” par pavasarī aizņemtajiem miljoniem
Ir vēl kāds apstāklis, kas vedina uz domām, ka ne viss tiek atklāti pateikts līdz galam. Iespējams, daudzi pat vairs neatceras, ka vēl tikai šā gada pavasarī, “airBaltic” kārtējās finanšu bedres pārvarēšanai dažādos finanšu tirgos aizņēmās aptuveni 300 miljonus eiro. Iemesli – iepriekšējo parādsaistību izpilde un uzņēmuma finanšu stabilitātes veicināšana (?). Aizņēmuma procenti bija šausminoši – vairāk kā 14% gadā. Tolaik uzņēmuma vadība mierināja sabiedrību, valdību un arī Saeimu, ka tieši tik vēl nepieciešams, lai sagatavotos uzņēmuma startam biržā, turklāt būšot iespējams šo aizņēmumu pārkreditēt, jo uzņēmums tad jau strādāšot ar peļņu utt. (cik pazīstami un dzirdēti).
Nu atklājies, ka aiz aizņemtajiem miljonu simtiem nepietiks un tam pašam veiksmīgajam startam biržā nepieciešams vēl mazliet – norakstīt 500 miljonus valsts ieguldītās naudas. Bet, atgriežoties pie ņemtā kredīta – jau pēc pavisam neilga laika iestāsies pirmie tā atmaksāšanas termiņi, turklāt, kā tika aplēsts pavasarī, procentos vien “air Baltic” būs jānomaksā vairāk nekā 35 miljoni eiro gadā. Atkal atceroties šodien paustās cerības par drīzumā sagaidāmo 300 miljonu piesaistīšanas, jājautā – vai galu galā visas šīs (pagaidām vien teorētiskās) investīcijas neaizies vien ņemto aizņēmumu atmaksai? Vai vispār jebkas tiks ieguldīts tik rožaini uzburtajā kārtējā “attīstībā”?
Rezumējot – neskaidrību un noklusējumu ir tik daudz, ka šobrīd ir iespējams tikai viens loģisks un adekvāts risinājums – Saeimai, realizējot tai piešķirto varu, ir jāaptur visi ar “airBaltic” saistītie procesi un savas komptences ietvaros jāpanāk atbilžu saņemšana uz visiem kardināli būtiskajiem jautājumiem, kas šobrīd tiek vai nu vienkārši ignorēti, vai paslēpti zem tik iecienītā slepenības plīvura.
Nevis valsts jaucas “air Baltic”, bet gan “airBaltic” jaucas valsts plānos
Ministru prezidente Evika Siliņa kādā no pagājušajā nedēļā sniegtajām intervijām, nāca klajā ar paziņojumu, ka “politiķiem (t.i. valstij) nevajadzētu jaukties uzņēmuma biznesa plānu un ieceru īstenošanā”. It kā parezi un cēli. Ja vien...
Pirmkārt. Ir būtiska atšķirība starp jebkuru uzņēmumu un tādu kompāniju, kas gandrīz 100% pieder valstij (tās pilsoņu kopumam) un kurā turklāt valsts (tās pilsoņu kopums) ir ieguldījusi milzu līdzekļus. Valsts ar jebkuru lēmumu šajā gadījumā nevis “iejaucas” šāda veida uzņēmuma darbībā, bet gan to faktiski pārvalda, atbilstoši spēkā esošām likumdošanas normu prasībām un labas pārvaldības nosacījumiem.
Otrkārt, nevis valsts jelkādā veidā līdz šim ir “jaukusies” “airBaltic” darbībā, bet gan tieši otrādi. Būtībā šī kompānija nu jau gandrīz 20 gadu garumā ir nemitīgi jaukusies ... valsts ieceru, plānu un sūtības īstenošanā. Gadu gaitā kā aklā caurumā sagrūstie simti miljoni (par ko kompānijas vadībai ik reizi ir izdevies pārliecināt tā brīža valsts vadītājus un likumdevējus), tiešā veidā ir būtiski ietekmējušas gan veselības aprūpes, gan izglītības, gan visas pārējās jomas, tai skaitā arī šobrīd tik daudz piesaukto drošību. Ja šie milzu līdzekļi savulaik būtu ieguldīti nevis kaut kādu baltiem diegiem šūtu “biznesa plānu” bīdīšanā, bet gan izmantoti sabiedrībai patiesi svarīgu, pat eksistenciālu jautājumu risināšanā, tad, esmu pārliecināta, šodien mēs visi dzīvotu labākā, sakārtotākā, konkurētspējīgākā un plaukstošākā Latvijā. Tāpēc valstij atbildīgi “iejaukties” šī gadiem ilgušā nesaimnieciskuma, tuvredzības un varbūt pat savtīgu interešu pārpilnajā “airBaltic” sāgā, tās optimālā atrisināšanā un pilsoņu kopuma interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanā, ir ne vien tiesības, bet obligāts pienākums.
Galavārds jāsaka Saeimai
Acīmredzot ir vietā atgādināt, ka Latvijas Republikas Satversmē kā mūsu valsts uzbūves stūrakmens ir likts parlamentārās demokrātijas princips. t.i. vara, kas pieder Latvijas tautai, tiek realizēta ar demokrātiski ievēlēta parlamenta, proti, Saeimas, starpniecību. Savukārt tieši Saeima izveido un pilnvaro institūciju šīs varas praktiskai realizācijai, ko sauc par valdību (Ministru kabinetu). Tādējādi valdība par savu rīcību ir tieši atbildīga parlementa, tātad arī to ievēlējušā Latvijas pilsoņu kopuma priekšā. Valdībai nav pilnvarojuma rīkoties bez mandāta, kas caur parlamentu tai tiek dots no šā pilsoņu kopuma puses. Īpaši tajos gadījumos, kad aizskartas tiek visas sabiedrības kopējās intereses.
Tieši tāpēc vēlreiz jāuzsver, ka izšķiroša loma visas šī “airBaltic” stāsta objektīvā atrisināšanā ir jāuzņemas Latvijas Republikas Saeimai. Pirmais solis jau ir sperts - “Apvienotais Saraksts” ir vērsies LR Ģenerālprokuratūrā.
Tomēr ar to var izrādīties par maz – nereti atsevišķas institūcijas mēdz tiem uzticētos izvērtējums veikt vai nu pārlieku šaurā ietvarā, vai pat neveikt tos vispār. (Tieši tā, manuprāt, ir vērtējums KNAB rekordīsā laikā tapušais paziņojums, ka nekādi koruptīvie riski visā “airBaltic” lietā nav saskatāmi. Vai tiešām tik atbildīga lēmuma pieņemšanai birojam pietika ar divām dienām, turklāt, cik noprotams, vadoties vien no publiskajā telpā cirkulējošām ziņām?) Tāpēc jau šobrīd Saeimai ir jāķeras pie alternatīvu risinājumu meklēšanas, protams, atbilstoši savām pilnvarām un kompetencei. Viens no virzieniem būtu Valsts Kontroles iesaistīšana, turklāt šādas VK revīzijas laikā, manuprāt, būtu svarīgi apturēt gan “airBaltic” valdes, gan padomes darbu. Iespējams, jāsāk arī darbs pie speciālas pārresoru komitejas izveides “airBaltic” sakarā pieņemto lēmumu izvērtēšanai utt.
Iespējas ir, jābūt tikai deputātu gribai tās īstenot.