Sausnītis: Laiks diskusijai par sporta pārvaldības stiprināšanu

Domāju, ka ir pienācis laiks sākt diskusiju par Sporta pārvaldes atjaunošanu, kas savulaik tika reorganizēta taupības vārdā. Lai sports attīstītos, jābūt atbalstam visaugstākajā valsts pārvaldības, arī politiskajā, līmenī. Diemžēl jāsecina, ka Izglītības un zinātnes ministrija, daļēji pārņemot Sporta pārvaldes funkcijas un izveidojot Sporta departamentu, sporta nozari šobrīd tikai administratīvi uzrauga nevis palīdz tai attīstīties.

Šobrīd vislielāko valsts pārvaldes pārstāvju un politiķu atbalstu izjūtam brīdī, kad jālepojas ar sportistu panākumiem. Tas ir brīdis, kad politiķi ar prieku un entuziasmu iesaistās diskusijās un neskopojas ar uzslavām. Tomēr sportā ceļš uz uzvarām iet caur nežēlīgu darbu, spriedzi, vecāku, treneru un arī sponsoru atbalstu. Šī ir katra sportista ikdiena, un tās galvenais mērķis ir uzvara. Savukārt uzvaras rezultāts ir arī valsts tēla spodrināšana un valsts popularizēšana visā pasaulē.

Kāda ir valsts vīzija par sporta attīstību?

Iespējams, jāapsver, vai Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir atbilstošā ministrija, kuras pārraudzībā jāatrodas sporta nozarei. Sports vieno visus vecumus, sākot no agras bērnības līdz pat sirmam vecumam. Šī ir ļoti daudzpusīga nozare, kas risina gan infrastruktūras, gan satura jautājumus, sākot no amatieru līdz profesionālajam sportam. IZM pārraudzībā ir sporta bāzes, izglītības iestādes un izglītības sistēma, sacensības, bērnu, jauniešu, pieaugušo un senioru sports, sporta tūrisms, profesionālais sports. Sarakstu varētu turpināt.

Savukārt IZM pakļautībā esošais Sporta departaments ir tik niecīgs, ka nespēj pilnvērtīgi "aptvert" savu milzīgo atbildību.

Turklāt esošajam Sporta departamentam ir administratīvs raksturs, nevis uz attīstību un izaugsmi vērsts skats. Departamentā strādājošie ierēdņi vairāk darbojas kā nozares "policisti", kuri kā savu galveno uzdevumu redz tāmju, atskaišu un citas dokumentācijas pārbaudi, nevis nozares attīstības veicināšanu.

Jāņem arī vērā, ka kopējā ministrijas prioritāšu katlā ir vispārējā, augstākā, profesionālā izglītības ar milzu problēmām, un sports ministrijai viennozīmīgi nav prioritāte. Likumsakarīgi, ka tam "augonim", kurš vismazāk sāp, tiek pievērsta arī mazāka uzmanība.

Domāju, ka Latvijas sportistu un komandu panākumi, kā arī valsts ekonomiskā izaugsme un mūsu visu milzīgā motivācija lepoties ar savu valsti ir gana spēcīgs arguments, lai politiskajā un valsts pārvaldības augstākajā līmenī tiktu pieņemts lēmums spēcināt sporta nozari, izveidojot profesionālu, nozari attīstīt gribošu un varošu Sporta pārvaldi.