“Informācija kara laikā kļūst par ieroci. Mums ir jāsaprot, ka jebkuru mūsu oficiāli pateikto vārdu ļoti nopietni pēta ienaidnieks. Ienaidniekam – Krievijas Federācijai šī informācija dod iespēju rīkoties precīzāk. Tāpēc ir noteiktumi. Piemēram, ir noteikumi presei, ka pēc tam, kad raķete ir trāpījusi mērķī, mēs drīkstam par to publiski runāt tikai trīs stundas vēlāk,” skaidro H. Maļara.
Šodien daudziem cilvēkiem ir viedtālruņi un radies pieradums, ja kaut kas notiek, to iemūžināt un pārraidīt, tādēļ, sākoties karam, esot bijis grūti pārliecināt cilvēkus to vairs nedarīt. “Demokrātiskā sabiedrībā brīviem cilvēkiem – ukraiņi ir ļoti brīva sabiedrība – bija grūti pārslēgties uz to, ka tad, ja lido raķete vai SHAHED, to var redzēt, īpaši ja tas tuvojas mērķiem, ka tas nav jāfilmē un jāpublicē Facebook vai Telegram. Mums nācās ļoti ilgi pie tā strādāt. Tagad daudz maz visi ir disciplinēti. Ja kāds kaut ko publicē, pie tā uzreiz atnāk tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji,” stāsta ukraiņu politiķe.