«Kad ārā ir tumšs un drēgns, pasaule it kā iegrimst klusumā. Vējš čukst gar logu, lietus viegli sitas pret palodzi, un šis pelēcīgais miers mani aicina būt ar sevi. Māla virpas monotonais troksnis manī raisa pilnīgu mieru,» teic madoniete Marika Peilāne. Pirms sešiem gadiem viņa atgriezusies pie sava bērnības vaļasprieka – keramikas, skolojusies pie slavenā latviešu mākslinieka, keramiķa Jāņa Seiksta, un tagad Latvijas sarkanais māls Marikas rokās pārtop par skaistiem un funkcionāliem traukiem, ko likt uz galda goda vietā, – keramikas bļodām, podiem un podiņiem, krūzēm un šķīvjiem, kas glazēti zemes toņos.
Radošais arvien bijis klātesošs
Kad tuvojamies Marikas Peilānes norādītajai adresei Madonā, skatu piesaista varens ozols kalna galā. Izrādās, tas dižojas saimnieces pagalmā. Marika smaida – šis ozols esot viņas bērnības sapnis: «Šī man ir īpaša vieta. Ozolu biju noskatījusi jau bērnībā. Vasarā braucu no Lubānas uz Madonu pie māsīcas ciemos, viņiem tepat netālu ir dārzs. Vienmēr sajūsminājos, cik šis ozols ir skaists, un prātoju, ka gribētu kādreiz te dzīvot. Pieaugušā vecumā, kad jau dzīvoju dzīvoklī Madonā, reiz puikas auklīte sāka stāstīt, ka pārdod šo zemi ar ozolu. Tas bija brīnums, ka mēs tiešām arī sākām šeit dzīvot.»
Marika un viņas vīrs nāk no Lubānas. «Mācījos Lubānas vidusskolā, kur bija keramikas pulciņš, un tur pirmoreiz saskāros ar māla burvību. No māla veidojām dažādas figūriņas, pie lielās virpas gan mūs nelaida, bet vēlme pamēģināt bija liela. Mans sapnis vienmēr bija uzvirpot lielu māla bļodu. Tas bija dzinulis, kādēļ pēc gadiem atgriezos pie keramikas, sapratu – es gribu to turpināt,» stāsta Marika.
2016. gadā viņa uzrunājusi vietējo mākslinieku, keramiķi Jāni Seikstu. Devusies pie meistara uz Kusu, kur viņš vadījis keramikas pulciņu bērniem. «Es jau biju izaugusi, pašai bija bērni. Sāku braukāt pie mākslinieka uz darbnīcu, mācījos, un tas man ļoti iepatikās. Bet sapratu arī to, ka tas ir ļoti smags darbs. Bija nedrošība, bet keramiķis mani iedvesmoja un iedrošināja, sak, manī esot kaut kāda daļa talanta, es viņam ticēju. Pirmās bija necilas māla bļodiņas, bet man arī tas bija sasniegums, par saviem darbiem priecājos. Tā māka nāk tikai darot. Jo vairāk dari, jo labāk sanāk, jo tu jau zini visas nianses,» smaida Marika.
Savulaik Jānis Seiksts Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja cilvēkiem intervijā teicis: «Ir vairāki keramiķi, kuri mācījušies, pabijuši pie manis, bet ne visi darbojas šai nozarē. Tas māls ir jāiemīl. Mazliet māksliniece Marika Peilāne pamācījās, iedrošināju viņu, lai darbojas. Viņa ir malacis, kārtīgi nostrādā savus darbiņus.»
Radošais elements arvien bijis klātesošs Marikas dzīvē. «Skolas laikā biju ļoti radošs bērns, man patika tautiskās dejas, kulinārijas, rokdarbu pulciņš, vēl apmeklēju mākslas skolu. Biju vispusīga. Man vienmēr paticis radīt skaistas vietas un lietas, arī telpas un puķudobes, kas tagad apsnigušas. Sākumā gan domāju, ka dārzā man būs tikai viena puķudobe un košumkrūmi. Tagad man ir piecas puķudobes, kurās aug arī daži tādi augi, kam pat nezinu nosaukumus. Ir visas pavasara puķes, rozes. Pašai ļoti patīk peonijas, visvairāk rozā un baltas, to man vesela kolekcija. Mājas būvniecībā ēku pareizi iegrozīt palīdzēja mana draudzene, kas ir arhitekte, pie mums nāca arī āderu meistars. Mana keramikas krāsns un arī virtuves plīts celta uz uguns āderes, tiesa, tolaik, kad būvējām māju, vēl nezināju, cik ļoti keramika ienāks manā dzīvē. Tā lielā māla bļoda, ko pati gribēju uztaisīt, allaž bija acu priekšā. Vīrs noticēja, ka manī ir potenciāls. 2018. gadā viņš man uzbūvēja darbnīcu. Divi gadi gan nav ilgs laiks, arī pēc tam bija jāturpina mācīties, lai prasmes noslīpētu. Es pati par sevi tolaik vēl nebiju tik pārliecināta kā mans vīrs un mans skolotājs,» atzīst Marika.
Sava veida meditācija
Marikai ir bakalaura grāds sociālajās zinātnēs un maģistra grāds kā vecākajai darba aizsardzības speciālistei – šajā profesijā viņa pašlaik arī ikdienā strādā. Pēc skolas beigšanas bijis grūti izvēlēties, kurā jomā tiešām gribētos pilnveidoties. «Tagad jau ir karjeras konsultanti, kas palīdz sevi ielikt īstajās sliedēs. Gribējās kādu radošo profesiju apgūt, taču arī psiholoģija mani vienmēr ir saistījusi, studēju toreizējā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Savā profesijā gan neesmu strādājusi, tiesa, pamēģināju strādāt skolā, taču sapratu, ka tā nebūs mana joma, nejutos tajā komfortabli un ērti. Toties tagad, vadot meistarklases un strādājot darbnīcā ar bērniem, man ir labs kontakts ar viņiem. Ļoti labi sanāk sadarboties.»
Kādu laiku Marika strādājusi par personāla speciālisti, līdz sapratusi, ka grib darīt ko citu. «Tā kā man ļoti patīk kārtība, noteikumi, izlēmu studēt Latvijas Universitātē darba aizsardzību. Mani tas interesē un patīk. Tā ka man ir raksturīgas daudzas tādas dažādas šķautnes,» atzīst Marika.
Keramika viņai ir mieru nesoša nodarbe, sirdij tuvs vaļasprieks. «Tā nav tikai trauku veidošana, bet arī kas vairāk. Ikdienā jācilā smagumi, tas tiešām ir smags darbs. Māls jāiecentrē uz virpas, un, jo lielāks māla pikucis, jo vairāk spēka tas prasa. Tā ir arī sava veida meditācija – tajā brīdī, kad virpo, tu esi šeit un tagad, kopā ar mālu un trauku, kas top.»
Marika atmiņās salīdzina savus sākotnējos keramikas darbus ar pašreizējā posmā tapušajiem: «Esmu ļoti mainījusies. Sākotnēji man tapa ļoti spilgti darbi – sarkani, zili, rozā. Pamazām pārgāju pie zemes toņiem – tas nozīmē, ka arī pati esmu kļuvusi piezemētāka, mierīgāka.» Viņa brauc uz tirdziņiem, vada arī meistarklases dažādu vecumu interesentiem. Marika nenoliedz – lai piedalītos tirdziņos, nepieciešama zināma deva pašapziņas: «Pirmais tirdziņš Valmierā bija ļoti liels izaicinājums, bija satraukums, jo ir jārunā ar cilvēkiem, jāatbild uz dažādiem jautājumiem. Darbu biju saražojusi daudz, tie kaut kur bija jāliek. Vīrs man ir lielais atbalsts, kurš šādos pasākumos padara visus smagākos darbus. Aizbraucām – sajūtas interesantas, bija jāprot par sevi pastāstīt. Būt tirgū ir mazliet mulsinoši tādam introvertam cilvēkam kā es. Neesmu studējusi Mākslas akadēmijā, esmu tikai amatniece, bet, ja cilvēkiem mani darbi patīk, tas priecē. Atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga. Kad saņem labus vārdus, tas liek turpināt darīt un arīdzan iedvesmo. Tas mani tikai mudina augt un mācīties kaut ko jaunu. Bet vienmēr ir jābūt iedvesmai, nevar aiziet uz darbnīcu kā uz darbu.»
Māls maina cilvēku
Marika mūs aizved uz savu darbnīcu. Pavisam lielo bļodu viņa vēl joprojām nav izvirpojusi, tiesa, vienu lielu ir izlipinājusi – izrullē māla loksni, izliek to uz formas un lipina. «Virpot ir daudz, daudz grūtāk. Lai iecentrētu lielu māla piku un uzceltu to uz augšu, ir vajadzīgs liels spēks.»
Marika ņem rokās māla piku un apsēžas pie virpas, demonstrējot trauka tapšanas procesu. Viņa stāsta, ka lielākoties pie virpas strādā rudenī un ziemas periodā – dienā varot uzražot kādus piecpadsmit traukus. Vasarā biežāk vada meistarklases: «Pamazām saradās cilvēki, kuri izteica vēlmi pamēģināt pastrādāt ar mālu, atsauksmes par šādām nodarbībām bija labas. Izrādās, man labi padodas mācīt, bet tas jau ir tāds abpusējs process. Iedvesmojošs. Meistarklasēs uzvirpojam pašu trauku, tad tam nepieciešams žūšanas process, apmēram nedēļu ilgs. Trauka autors tikmēr gaida. Kad trauks nožūst, es to apstrādāju – visas kantītes, asās maliņas nopulēju. Tad lieku cepties, pirmo reizi 800 grādos – to sauc par biskvītu.» Kad trauks izdedzināts vienreiz, traukam uzklāj glazūras un liek cepties vēlreiz. Tapšanas process ir ilgstošs, un glazūru meistarklases dalībnieks ir izvēlējies jau iepriekš.
0«Ar mālu ir tā – māls prasa, lai tu esi lēns. Virpa griežas ātri, bet virpošanas procesā nevar visu darīt ātri, citādi pirksts ieslīdēs tā, ka forma deformēsies vai trauks turpat sabruks. Sākumā arī es to piedzīvoju, lai gan šķita – es to visu tagad paveikšu ātri. Jāstrādā lēnām un pacietīgi. Māls man ir iemācījis pacietību. Citādi nekas nesanāk. Varu teikt, ka māls cilvēku maina,» Marika spriež.
Arī trauka žūšanai ir vajadzīgs laiks un pacietība. Ja trauku žūt atstās neapklātu, var rasties plaisiņas, un tad vairs tikai atliek to sasist. «Arī man sākotnēji šādos brīžos bija vilšanās, bet tad sapratu, ka māls arī pazemību māca. Tu nevari būt visvarens un par visu pārliecināts, jo, atverot krāsni pēc glazēšanas, nākas secināt, ka kaut kas ir saplīsis, kādam traukam glazūra notecējusi ne tā, kā iecerēts. Bet tas ir jāpalaiž,» teic Marika. «Man vislielāko prieku un motivāciju raisa atgriezeniskā saite ar cilvēkiem, kuriem patīk mans darbs, ko esmu izveidojusi. Tas, ka cilvēki atgriežas pie manis, maniem darbiem un ka dzirdu par tiem labus vārdus. Tas liek turpināt savu vaļasprieku.»