Aizkustina jaunu mākslinieku vēlēšanās runāt par cilvēka dzīves pašu pēdējo posmu, kur priekšā nekas daudz vairs negaida no tās sadzīviskās rosības, ko parasti saucam par dzīvi. Ne ar vienu nav nekur sarunāts tikties, nekādi darbu nodošanas termiņi nedeg, par tavu galveno dzīves uzdevumu gluži kā bēbim atkal ir kļuvis labi ēst un visiem par prieku nedaudz pakustēties un neiesēsties tikai klubkrēslā.
Patiesībā, jo vairāk domāju par šīm 50 kopā pavadītajām minūtēm Sarmītes mazajā istabiņā jau ar laika distanci, jo vērtīgāka man tā šķiet. Tūlīt pēc izrādes personīgās izjūtas nedaudz ietekmēja skatītāju nelielais apmulsums – un tas ir viss? Var jau būt, ka kamerstila vizuālais dzejolis ir nedaudz par irdenu un monotonu savā tēlainībā un dramaturģijā, bet poētiskā teātra izpausmes mūsu brutālajā – ātrajā, paviršajā un skaļajā – laikmetā nedrīkst novērtēt par zemu, īpaši, ja tās rada jauni mākslinieki.
Annas Klišānes, Agra Nātres, mūzikas autora Staņislava Kuļikova un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa veidotā izrāde ir kā dzejolis, skaists uzmanības žests veciem cilvēkiem, kuri labākajā gadījumā tiek pieciesti, bet parasti – jau ignorēti un kuri paši bieži vien jūtas neredzami. Savā veltījumā vecvecākiem mākslinieki it kā saka: mēs jūs redzam, mēs jūs dzirdam, mēs ar jums brīdi kopā pasēžam un iedzeram pa oficiālajai kafijai un arī no jūsu kabatā paslēptās blašķītes. Izrādes intonāciju var raksturot kā īpatnēji bezkaislīgu vai drīzāk – elēģisku, rāmu, līdzsvarotu, neuzbāzīgu un ļoti cilvēcīgu.
Vientūļība noteikti neatrisinās samilzušās sociālās problēmas, nepacels pensijas un nesakārtos pansionātu sistēmu. Tāds nav bijis mērķis. Vienkārši skatītājam ir ļauts ienākt sirmās kundzes Sarmītes istabiņā (laikam jau pansionāta, spriežot pēc tās ierīkojuma askētisma, vai varbūt viņas atmiņās?) un piedzīvot laiku kopā ar viņu un jauko, jauno sievieti, kas baltā T kreklā un biksēs iekāpj pie viņas pa logu. Kāds ir atnācis ciemos! Sarmīte izkrīt no šķietami apātiskā transa, par kādu pārējie bieži notur vecu cilvēku sēdēšanu savā mierā. Kas ir šī baltā meitene – viņas mazmeitiņa, kopēja, sanitāre, sargeņģelis vai jau Kaulainās mazmeitiņa, kas aicina uz lielo Pārceltuvi? Arī tas nav īsti svarīgi. Viņa mēģina Sarmītes kundzi visādi izklaidēt un atdzīvināt savā izpratnē, atgādinot visādas jaukas lietas no viņas dzīvotās dzīves – upe, koks, krastmala, soliņš, putni, jūra, vējš, bantes, kleitas... Viņas pat uzdejo. Sarmīte atplaukst, izstaipītais, pelēkais trikotāžas mājas tērps iztēlē atkāpjas, un redzam Sarmīti dejojam ar savu mīlestību, kurš viņu maigi noskūpsta uz vaiga. Tas, ka Sarmītes lelli ar savu augumu vada aktieris Agris Nātre, ļauj radīt augstu nosacītības pakāpi un radīt arī dramaturģisku saspēli un attiecības, kur no svara ir, ka Agris Nātre ir vīrietis un Anna Klišāne – sieviete. Vērtīga pieredze ir arī iespēja redzēt filigrānu leļļu teātra aktiera darbu tik lielā tuvplānā. Jaunā «melnā kabineta» stila kamerzāle ir ideāli piemērota, lai pasēdētu klusumā un atcerētos, kā tas ir – sadzirdēt un sajust mikrokustības. Abi aktieri ir ļoti ieguldījušies, mācījušies origami un paši izgatavojuši t. s. planšetlelli Sarmīti, kas ir lieliski piemērota stāstiem pieaugušo auditorijai.
Finālā stiprām, veiklām jauna vīrieša kājām Sarmīte izkāpj pa logu un dodas līdzi jaukajai, baltajai sievietei, nu gluži kā tāda simtgadniece, kura izkāpa pa logu. Pat ja tās ir beigas, sajūta paliek gaiša un maiga.
VIENTŪĻĪBA ★★★★
ANNA KLIŠĀNE, AGRIS NĀTRE
Latvijas Leļļu teātris
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
ZĪDA ČŪSKA. REŽISORE – LAURA. LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS
Jaunums. Neesmu vēl redzējusi. «Grāmata ir stāsts par sapni, par visdziļāko, kas mīt mūsos ikvienā, – sapni par absolūtu mīlestību, taču kura ceļā ir nostājusies neuzticība un mūsdienās cilvēkus arvien kārdinošāka un postošāka atkarība – seksuālā dziņa,» 2008. gadā, iznākot savai debijas grāmatai, teica žurnālists Guntis Bojārs. Tagad Zīda čūska ir ieinteresējusi arī režisori Lauru. Lomās – Normunds Laizāns, Jana Ļisova vai Līga Zeļģe.
FREIMANIS. REŽISORS MĀRTIŅŠ KALITA. LIEPĀJAS TEĀTRIS
Jaunums. Neesmu vēl redzējusi. Dramaturģe Linda Rudene un režisors Mārtiņš Kalita ar komandu radījuši muzikālu izrādi par grupas Tumsa solistu, dziesmu tekstu un mūzikas autoru Mārtiņu Freimani (1977–2011) – cilvēku bez bremzēm un etiķetes. Vai viņš savās dziesmās sauca pēc palīdzības? – 15 gadus pēc Freimaņa nāves min laikabiedri. Aptaujāti daudzi pietuvinātie, bet autori uzsver, ka tā nav dokumentāla izrāde. Aktiera Valta Skujas līdzība Freimanim ir gluži neticama.
APBRĪNAS IELEJA. REŽISORS MATĪSS KAŽA. JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
Gardēžiem, ja vēlaties paviesoties intelektuāli lādētā, vizuāli un skaniski fascinējošā pārdomu telpā ar lieliska JRT aktieru trio – Gunas Zariņas, Viļa Daudziņa un Gerda Lapoškas – saspēli. Izrāde pēc Pītera Bruka, Marī Elēnas Estjēnas un Aleksandra Lurija lugas. Ģeniāla prāta spožums un posts merkantilā dzīves cirkā. Ja īsti nezināt, kas ir Pītera Bruka «tukšais visums», sūfiju mitoloģija vai sinestēzija – ziema vēl nav beigusies, izrāde ir labs impulss pa vakariem pastudēt tālāk.