Tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmei nepieciešams apjomīgs investīciju pieaugums, tikšanās laikā ar Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku atzina Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).
Jaunākie statistikas dati liecina, ka mūsu valsts tautsaimniecība ir piedzīvojusi straujāko kāpumu kopš treknajiem gadiem šī gadsimta sākumā. Tiesa, šajā gadījumā runa pārsvarā ir par Covid19 pandēmijas laikā zaudētā atgūšanu. Taču neraugoties uz to, ka pandēmija aizvien turpinās un vairākās ekonomikas nozarēs joprojām ir krīze, šobrīd mūsu valsts ekonomikai kopumā ir izdevies pārsniegt gan pirmspandēmijas līmeni, gan arī sasniegt jaunu vēsturiski augstāko punktu. Tas gan nenozīmē vispārēju labklājības pieaugumu pat tad, ja redzams vidēji statistiskās algas kāpums. Turklāt ir jārēķinās, ka krīzes laikā krietni vien padilušā uzņēmumu finansiālā kapacitāte var likt sevi manīt jau nākamo ceturkšņu laikā.
Raugoties uz pozitīvo situācijas attīstību Latvijas ražojošajā sfērā, var šķist, ka ekonomikā Covid-19 radītā krīze kļuvusi par pagātni. Tomēr pozitīvisms vairāk ir saistīts ar iespējām ražot un saražoto pārdot ārzemju partneriem. Savukārt vietējā ekonomikā situāciju par daudzsološu saukt nevar.
Covid-19 atnākšanas radītie kontrasti Latvijas tautsaimniecībā nav bijuši izdevīgi patēriņa kredītu portfelim. Zūdot drošībai par rītdienu un pirkumiem kļūstot pārdomātākiem nekā iepriekš, samazinājusies banku patēriņa kredītos izsniegtā naudas summa.
Koronavīrusa nedienas turpina vajāt Latvijas tautsaimniecību, tomēr ne tādā mērā, lai ļautos milzīgam pesimismam. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ātrais aprēķins liecina, ka šā gada pirmajā ceturksnī mūsu valsts ekonomika ir piedzīvojusi lielāku kritumu nekā pērn ceturtajā ceturksnī.
Lai gan Baltijas valstu tautsaimniecībā ir vērojamas atšķirīgas nianses, tomēr Covid-19 pandēmijas laiks nav radījis milzīgus kontrastus starp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomisko situāciju. Šāds secinājums izriet no bankas Luminor ekspertu pētījumiem, kurus nesen prezentēja šīs bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.
Ekonomista Miltona Frīdmena pirms pusgadsimta paustā helikopteru naudas teorija, ka tautsaimniecības stimulēšanu varētu veicināt, mājsaimniecībām vienkārši uzdāvinot naudu, Covid-19 pandēmijas laikā kļuvusi par realitāti.
Koronaķibeles izraisītās blaknes radījušas traucējumus vairāku tautsaimniecības nozaru, piemēram, izklaides, atpūtas, viesmīlības un tūrisma, darbā, liekot arī uzdot jautājumus par vēl vairāku citu tautsaimniecības sfēru attīstības perspektīvām.
Neraugoties uz to, ka Covid-19 pandēmija gan globālajā ekonomikā, gan Latvijas tautsaimniecībā ir radījusi ievērojamus postījumus, kopējo situāciju nevar vērtēt kā bezcerīgu. Nevar arī apgalvot, ka mūsu valsts ekonomikā būtu iestājusies dziļa krīze.
Pēdējās desmitgades sevi piesaka ar aizvien uzskatāmākām pārmaiņām pasaules tautsaimniecībā gan vadošo spēlētāju, gan tehnoloģisko risinājumu ziņā. Pārmaiņu procesu paātrina Covid-19 izplatība, kā arī ekoloģisko problēmu saasināšanās. Līdz ar to tuvākajā piecgadē ekonomiskā transformācija turpināsies.
Dažādu pasaules valstu valdību un centrālo banku finanšu injekcijas ļāvušas globālajai ekonomikai izvairīties no straujākas saimnieciskās lejupslīdes par to, kuru piedzīvojām pagājušajā gadā, un līdz ar to ir radījušas piesardzīgas cerības par atveseļošanās sākumu šajā gadā. Tomēr procesam, kurš bija saistīts ar naudas ieguldījumiem, gan tiešā veidā subsidējot projektus un darba vietas, gan uzturot maigu monetāro politiku un iepludinot vērtspapīru tirgos triljoniem dolāru un eiro, ir arī otra medaļas puse. Tā saistīta ar finanšu aktīvu, tostarp preču biržā tirgoto izejvielu, sadārdzināšanos.
