Skaidri un gaiši jāatzīst, ka aiz Ivetas Grigules platās muguras palikuši daudzi citi censoņi. Arī žurnālisti bijuši pavirši un krāvuši lasītājam priekšā to, ko ātri un viegli pagatavot, nemeklējot pēc oriģinālākām priekšvēlēšanu riesta ākstībām.
Kontekstā ar Latvijas dalības Eiropas Savienībā (ES) pirmo desmitgadi prognozējams plašs komentāru klāsts. Ņemot vērā pievienošanās fakta nozīmīgumu, tas arī saprotami. Tomēr būtu lietderīgi atcerēties - lai cik neliela valsts esam, dažādām profesionālajām un vecuma grupām ES nozīmē katrai kaut ko savu, mazliet vai būtiski atšķirīgu, tādēļ bezjēdzīgi strīdēties, kuram "lielāka" taisnība.
Valkas mēra bēdīgā pieredze, saņemot KNAB sodu par pašvaldības telpu izmantošanu privātbiznesa reklamēšanas vajadzībām, politiķiem labi zināma. Taču tiem, kas raduši pie visatļautības administratīvo resursu tērēšanā, tiem, ko parasti nesoda, par citu radītu precedentu, protams, nošķaudīties.
Pēdējā laikā politiskajā retorikā bieži lietots vārdu savienojums ir valsts drošība kā nepatīkami aktualizējies, nepārprotami primārs uzdevums. Grūti spriest, cik lielā mērā runātāji ar to saprot ne tikai ārējus apdraudējumus un pašmāju radikāļus, bet gaisotni sabiedrībā kopumā, tomēr kopumā grūti nepiekrist. Šis uzdevums tuvākā gada laikā no politiķiem un par politiku debatējošajiem prasīs palielinātu devu saprātīguma vai, ja vēlaties, gaumes.
Pagājušajā nedēļā uzmanību piesaistīja bijušās labklājības ministres Ilzes Viņķeles paskarbs Twitter ieraksts par viņas pēcteča valdībā Ulda Auguļa apņemšanos kompensēt krīzes laikā sarukušās pensijas. "Par šādiem absolūti neizpildāmiem solījumiem būtu jāpatriec no koalīcijas," publiski pauda eksministre.
Rimtajā Lieldienu atmosfērā konsultants nogāja līdz kādai nākotnes pareģotājai - noskaidrot, kā attīsies vai satīsies ideja par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšanu. Ar dažādiem pesteļiem kādu stundu ņemoties, minētā persona beigās izsniedza lapiņu ar pareģojumu. Nebija nekā tāda, ko pats konsultants nebūtu iedomājies. Bundža tā arī teica, ka nav pilnīgi nekādas pievienotās vērtības. Dīvainā kārtā okultisma meistare piekrita, klusu piebilstot, ka tādā gadījumā varot samaksāt arī skaidrā naudā bez PVN.
Politiķis Ainārs Šlesers, kurš nolēmis piedalīties 12.Saeimas vēlēšanās ar partiju Vienoti Latvijai, intervijā laikrakstam Diena brīdina, ka, nelaižot pie varas ilgstoši reitingu augšgalā esošo Saskaņas centru, tas var izirt un viņu vietā nākt radikāļi.
Pagājušajā nedēļā gadījās LTV studijā debatēt ar it kā pieredzējušu Eiropas politiķi Junkeru, kurš pretendē kļūt par Eiropas Komisijas jauno vadītāju. Atbildot uz pārmetumu par Eiropas nepietiekami stingru nostāju pret Kremli, Junkers ķērās pie samērā prastas demagoģijas, atcērtot, vai tad šo rindu autors gribot karu? Lai gan par militāru palīdzību Ukrainai vispār netika bilsts ne vārda, runa bija par nevis kosmētiskām sankcijām, bet tādām, par kurām Kremlis publiski neņirgājas Junkers aizbrauca, saruna objektīvi palika nepabeigta, dievs ar to.
Ikvienam, kurš aktīvi seko līdzi Ukrainas notikumiem, vēro starptautisko un Latvijas cilvēku reakciju, ir virkne neatbildētu jautājumu. Vai tā ir vien lielvaru stīvēšanās par stratēģiskām pozīcijām, vai sākums globālai bezkompromisu cīņai? Vai tas starptautiskais atbalsts, uz ko velti cerēja mūsu vectēvi, ir pavisam kaut kas atšķirīgs no tām garantijām, kuras šodien sola NATO 5.
2014. gada 14. aprīļa Augstākās tiesas organizētajā konferencē "Tiesas juridiskās kultūras telpā" man bija visai grūts uzdevums – runāt par tiesu un politiķu attiecībām. Šīs attiecības ir sarežģītas, un publiskās runās no abām pusēm dotie mājieni un diplomātiskos izteikumos ietvertā savstarpējā nepatika privātās sarunās izpaužas sulīgos apzīmējumos, neglaimojošos epitetos un asos izteicienos.
Pēdējās nedēļās daudz runāts par Krievijas mediju saturu un veidiem, kā to ietekmi Latvijā ierobežot. Tā, protams, ir ļoti svarīga tēma, tomēr jāatzīst, ka Krievijas un Ukrainas konflikta atspoguļošanā arī Rietumu medijiem (vismaz televīzijām) derētu uz mirkli apsēsties un pārdomāt, ko viņi dara.
Tieši šodien ir liela diena vienam no zināmākajiem mūslaiku Latvijas varoņiem (vai nevaroņiem - kā nu kuram labpatīkas uzskatīt): gandrīz četrus gadus pēc Ilmāra Poikāna jeb Neo aizturēšanas viņa lieta nonākusi līdz tiesai. Ja pierādījumu vākšana tam, ka nodarītais tiešām varētu būt sodāms, aizņēma tik ilgu laiku, var paredzēt, ka lietas skatīšana un pārskatīšana tiesā vilksies vēl vismaz divtik ilgi. Visiem sen būs aizmirsies, kas notika un kāpēc. Vismaz detaļās. Bet vienalga - tiesu dzirnas tik mals un mals, kā tāda mūžīgā dzinēja darbinātas...
