Jau labu gabalu pirms mērķa skatienam paveras neticami krāšņa ainava — pēkšņi kā pēc burvja mājiena no Abudžas pilsētas mūžīgās dūmakas iznirst monolīta klints, kas pa gabalu atgādina kalnu. Vienu brīdi liekas, ka ceļš iet tieši klintī, bet tad strauji pagriežas un apmet tai līkumu.
Gandrīz vertikālo sienu dēļ vienīgie augi ir sakaltuši ķērpji un zāles kušķi. Toties pavisam labi saskatāms veidojums uz dienvidu sienas: pat cilvēkam, kas nav apdāvināts ar plašu iztēli, tas atgādina cilvēciskas būtnes seju. Skaidri var saskatīt izciļņus un iedobes, kas veido acis un degunu. Lietus izskalotās tumšākās svītras rada iespaidu, ka seja raud. Nedaudz zemāk pa kreisi no sejas redzams vēl viens interesants veidojums — apmēram 10 x 10 metru liels izkalts kvadrāts, kas atgādina plāksni, ar kuru būtu piesegta ieeja.
Kopējā ainavā klints izskatās pārdabiska. Ir sajūta, ka Zumu radījušas cilvēku rokas, jo tuvējā apkaimē ir gana daudz "kalniņu", bet neviens savā varenumā nelīdzinās šim milzenim. Pirmajā pārsteigumā mēs tikai saskatāmies, kaut ko piebilst ir grūti.
AIZDOMĪGIE GARI
Pirmās dienas galvenais uzdevums ir izvēlēties kāpšanas maršruta sākumu un izmēģināt urbi. Kur sāksies maršruts, mūsu sešniekam pagaidām nav ne mazākās nojausmas, tādēļ nolemjam doties divu stundu pārgājienā apkārt kalnam.
Līdzi nāk krietns pulks nigēriešu, kāds vietējais visu laiku ziņkārīgi prašņā, vai meitenes — Indra un Baiba —, arī kāps augšā. Kad kārtējo reizi to apstiprinām, viņš savukārt vēlreiz atkārto: "Ja sieviete tos spēj, tad es varu vēl labāk! Ja tu uzkāpsi vienreiz, es uzkāpšu divreiz!" Pie tādas norunas arī paliekam, lai gan izskatās, ka jau šī pāris stundu ilgā pastaiga cauri brikšņiem bijusi viņa mūža lielākais fiziskais pārbaudījums. Nākamajās dienās viņu vairs neredzam.
Jo tālāk ejam, jo lielākas bažas mani sāk pārņemt — nav nevienas aizķeres! Kāda izciļņa vai iedobes, kur pieķerties, kāpjot augšup. Zuma ir gluds granīts, kura virsa ir līdzīga smilšpapīram. Bet mums ir urbis! Gana jaudīgs, protams, arī gana smags (4,5 kg). Izmēģinām ieurbt pāris caurumu. Iet diezgan viegli, bet cik viegli to būs izdarīt, stāvot uz teju vertikālas sienas, kurai gandrīz nav aizķeru? Savu nedrošību nevaram atļauties izrādīt. Uz šaubu pilnajiem vietējo jautājumiem, vai uzkāpsim, pārliecinoši atbildam — noteikti! Esam vienojušies ar nigēriešiem, ka mūsu ekspedīcija būs pirmā, kas iekaros šo virsotni.
Ziemeļrietumu pusē nolemjam, ka maršruts sāksies tieši šeit. Aizķeru nav arī te, taču vismaz no apakšas izskatās, ka varēsim paļauties uz berzi. Vienas dienas laikā tas būtu izdarāms, nākamajā varētu veikt maršruta apstrādi no augšas otrā klints pusē — tur, kur atrodas seja.
Par sejas izcelsmi izvēršas interesanta saruna ar vietējiem. Viņi stāsta, ka seju tālā pagātnē veidojuši šejienes iedzīvotāji. Toreiz zemes līmenis, iespējams, bijis kādus simt metrus augstāk nekā tagad. Taču mums ir šaubas, vai tik grandiozu darbu varētu paveikt pirmatnējie iedzīvotāji ar primitīviem instrumentiem.
Protams, vēlreiz tiek atgādināta leģenda, ka Zuma ir garu apsēsta vieta, kuras tuvumā pazūd cilvēki un notiek dīvainas lietas. Neko vairāk līdznācēji nezina, vien paskaidro, ka vārds "zuma" vietējās cilts valodā saistīts ar bitēm vai medu. Nevienu biti te nemanām.
Netālu redzama Spoku māja. Tā ir viesnīca, kuru sāka celt 1980.gadā, bet tā arī nepabeidza. Traucējuši gari. Dīvaini atgadījumi esot notikuši ik reizi, kad celtniecību mēģinājuši atsākt. Piemēram, strādnieki sūdzējušies, ka viņiem pa seju pliķē neredzamas rokas. Ticēt vai ne ir katra paša ziņā. Skaidrs ir viens: bailes no Zumas gariem vietējo vidū ir diezgan lielas, un viesnīcas skelets nav aiztikts jau vairāk nekā 20 gadu. Līdzīgi ir ar kādu jaunu ciematu blakus Zumai. To gan pabeidza būvēt, bet visas mājas jau vairākus gadus stāv tukšas, jo vietējiem bail tajās dzīvot. Tad jau labāk paštaisītās kleķa būdiņās.
Iedami apkārt akmenim, pamanām vēl dažas interesantas iezīmes, kuras vairākums noteikti nosauks par iedomām. Ziemeļu sienā var saskatīt apmēram 100 metru garu horizontālu plaisu, kas krustojas ar citu apmēram tikpat lielu vertikālu plaisu. No kalna pakājes tās izskatās pēc liela krusta. Nu, labi, ne gluži pēc izteikta krusta, bet pēc liela X noteikti.
Tas var izklausīties muļķīgi, bet, tuvojoties Zumai un sākot tās izpēti, pārņem neizskaidrojams satraukums. Sirds dauzās kā fiziski smagu darbu darot. Varbūt tas ir dzirdēto mītu dēļ, kas, pašiem neapzinoties, tomēr ir radījuši bailes?
Kad esam apgājuši apkārt klintij, pavadoņi mūs aizved uz Zumas ciemu tieši pretī lielajam akmenim. Ejam pie ciema vecākā, lai informētu par kāpšanas plāniem un lūgtu atļauju. Paši pie runāšanas netiekam, bet, cik saprotam, vecākais uzkāpšanu klintī uzskata par neiespējamu, tiesa, nedaudz naudas par to viņš labprāt saņemtu.
Dienas galvenais uzdevums ir paveikts, atgriežamies viesnīcā Abudžā.
Ceļamies piecos un pēc stundas jau esam pie maršruta. Bez liekām debatēm nolemjam, kas ies pirmie: es un Sergejs. Ar pārdomu pilnu seju velku ekipējumu. Nav pārliecības, vai tas vispār ir iespējams, bet, kad esmu sagatavojies un iesienos virvē, jūtu, ka nomierinos. Varam sākt.
LĒNI AUGŠUP
Ap pulksten desmitiem sāku maršrutu. Sergejs mani drošina no apakšas. Sākumā iet diezgan viegli, jo stāvums vēl nav tik traks — ap 75 grādiem — un var paļauties uz berzi. Grūtāk ir tad, kad jāurbj āķi, jo jāstāv uz abām kājām un arī abas rokas ir aizņemtas. Tad visa slodze ir kājām un sajūta nav īpaši stabila. Šļūkt pa tādu smilšpapīru negribas, jo līdz lejai varētu nonākt tikai ķivere un ausis.
Ap pusdienas laiku sāk nākt skatītāji — galvenokārt bērni. Daudz, jo ziņa par balto cilvēku jocīgajām izdarībām ir sasniegusi visus tuvākos ciemus. Ierodas pat pāris melnās formās tērptu policistu, kas uz brīdi izklīdina nu jau pārāk uzmācīgo pūli.
Kad nostiprināta pirmā virve, nolemjam mainīties. Tālāk ies Sergejs. Priekšā nav redzamas pat visniecīgākās aizķeres. Pēc kāda laika Sergejs dodas lejā kārtot dabiskās vajadzības, jo uz sienas tas nav īpaši ērti izdarāms, turklāt mulsina skatītāju un filmētāju klātbūtne. Viņa vietā mani drošināt nāk Vilnis. Izejam vēl vienu 50 m garu virvi. Maršruts kļūst arvien stāvāks — 800—850. Tehniskās klinšu kurpītes, kas ir pāris izmēru mazākas nekā manas kājas, un smagais ekipējums tomēr liek manīt. Sāku just spēcīgu nogurumu un sāpes labajā potītē, tādēļ mūs nomaina Rinalds un Sergejs. Atlikušo virvi nostiprina viņi. Paļauties uz berzi un izmantot aizķeres kļūst gandrīz neiespējami, jo maršrutā ir parādījušās sūnas, kas rada nevis berzi, bet gluži pretēju efektu. Tagad var slidināties! Bet kaut kā negribas...
Kad nolemjam beigt apstrādi, ir jau četri pēcpusdienā. Saprotam, ka mums nepietiks āķu pat šai akmens pusei, kur nu vēl otrai. Runājam par to ar kāpšanas organizatoriem un kādu sīrieti, kurš atnācis paskatīties, kā mums te veicas. Viņš vada islāma skolas būvniecību tieši Zumas pakājē. Interesanta un riskanta vieta šādam objektam. Bet ne par to ir mūsu saruna. Ieminamies, ka līdzīgas skrūves varbūt varētu nopirkt celtniecības veikalā. Organizatori apsola noskaidrot. Atklāts paliek jautājums par tā sauktajām austiņām, kuras pieskrūvē pie āķa, lai varētu iekabināt karabīni. Tādas šeit noteikti nevar nopirkt. Sīrietis sola, ka kaut ko līdzīgu varētu uztaisīt viņa meistari.
PIRMIE VIRSOTNĒ
Esam aizgulējušies, tāpēc līdzpaņemtās maizītes ar speķi apēdam turpat maršruta sākumā. Mūs apsargā policijas vienība, kas ziņkārīgajiem neļauj pat tuvoties. Tāpēc viņi skatās pa gabalu. Var redzēt, ka visi pakājes krūmāji, no kuriem saskatāms kāpšanas maršruts, ir pilni ar vietējiem.
Šodien būtu jātiek līdz virsotnei. Rinalds un Sergejs ir gatavi doties augšup.
Aizķeru joprojām nav, bet siena kļūst aizvien stāvāka — līdz pat 850. Urbts tiek daudz biežāk. Āķus liekam ik pēc metra pusotra, uz tiem kabinām trepītes. Lēni un nogurdinoši.
Pēc laiciņa beidzas urbja akumulators. Rezerves augšā nav, tādēļ kādam tā jāuznes. Šoreiz tas prieks tiek Indrai. Tad jāmaina kāpēji. Visa šī staigāšana augšup lejup aizņem ļoti daudz laika, un nigērieši jau sāk uztraukties, vai šodien mēs tiksim līdz virsotnei. Mēs pārliecinoši apgalvojam, ka tiksim gan, lai gan pašiem tādas pārliecības nav.
Līdz stāvās sienas redzamās daļas beigām ir palikuši kādi četri metri, un pēkšņi izbeidzas urbja pēdējā rezerves baterija. Lai stabili izietu, pietrūkst divu āķu, kurus nav ar ko ieurbt. Mēģinu iesist ar āmuru. Ieiet nepilns centimetrs. Lai iesistu visu āķi, būtu jādauza līdz rītam. Bet iet atpakaļ un lādēt bateriju, lai atgrieztos rīt, nepavisam negribas. Izsistajā caurumiņā ielieku skrūvi, kura knapi turas, uzkarinu uz tās trepītes un lēni, lēni, bez liekām kustībām pakāpjos.
Neko iepriecinošāku neredzu. Priekšā apmēram divi metri smilšpapīra bez aizķerēm. Tomēr nolemju doties augšup. Pabrīdinu Vilni — ja nu kas, lai tur! Tad viss notiek tik ātri. Atjēdzos tikai tad, kad esmu ticis līdz vienīgajai aizķerei un apsienu ap to virvi. Gaidu, kad pienāks Vilnis un kopā varēsim pa lēzeno ceļu doties līdz pat virsotnei.
Tālāk virves vairs nav nepieciešamas, un virsotnē esam pēc kādām 10 minūtēm. Mūsu uzmanību piesaista kāds zvēriņš, kas sēž uz akmens un vēro mūsu kāpienu. Kā viņš ticis augšā, netiekam gudri. Vēl kādu brīdi pasēdējis saulē, viņš pazūd garajā zālē.
Prieks par paveikto mijas ar nogurumu. Nedaudz atpūšamies. Pulkstenis jau gandrīz seši vakarā, tas nozīmē, ka drīz iestāsies tumsa. Tādēļ steidzamies lejup. Mūs jau gaida liels pulks, arī televīzijas operatori. Tieku stādīts priekšā kā pirmais cilvēks, kurš spēris kāju Zumas virsotnē — tur, kur rodas mīti un bailes. Dīvaina sajūta, mēģinu izstāstīt emocijas, taču tas nav tik viegli izdarāms, jo nogurums ir pamatīgs. Pienāk sīrietis, paspiež roku un ar prieku saka: "Tev bija taisnība!" Pirms tam viņš neticējis mūsu panākumiem.
MĪTS IR MIRIS
Nākamā ir atpūtas diena, kad varam izgulēties un laiskoties pie viesnīcas baseina, sūcot aukstus kokteiļus. Rīt sāksim otras klints puses apstrādi. Kalnā jāuzved arī trīs "pasažieri" — divi televīzijas operatori un žurnālists Musa. Par to esam vienojušies jau agrāk.
Agrajā rītā nigēriešu transportēšana augšup iet ļoti, ļoti lēni. Gaidot "pasažierus", latvieši paspēj gan iesnausties, gan pamatīgi izkarst uz ogles melnās akmens sienas. Dienas vidū temperatūra sasniedz +400. Apmēram pēc četrām stundām beidzot visi stāvam virsotnē. Ir pietiekami laika, lai izpētītu augšējo plato, fotografētu un filmētu. Uzmanību piesaista kāda ala. Vairāk gan izskatās pēc bedres, kurā pēc nostāstiem Zuma aprijusi cilvēkus un pat helikopteru. Nekādu apstiprinājumu šīm leģendām neatrodam. Dīvaini izskatās tikai kociņš, kas aug iedobuma dziļākajā vietā. Atšķirībā no visapkārt izkaltušās zāles tas ir zaļš. Nudien prātā nāk nostāsti par upurēšanas rituāliem. Varbūt šī vieta ir kāds sens upuru altāris?
Lejā mūs atkal gaida tas pats, kas vakar, — pūlis, kuru policisti cenšas norobežot. Šoreiz sīrietis sarīkojis pikniku par godu virsotnes sasniegšanai. Tiekam cienāti ar sīriešu gaumē gatavotu jēra gaļu un salātiem, bet galvenais, ka ir auksti dzērieni! Organizatori ir ļoti apmierināti ar mūsu veikumu, un saprotam arī, kāpēc: tagad vairs nav nekādu šķēršļu, lai Zumu izmantotu kā tūrisma objektu. Cilvēki vairs tik ļoti nebaidās, jo redzējuši, kā tiek lauzts mīts.
SMAGAIS KAROGS
Atkal kārtējā darbadiena. Mums būs jāuznes un Zumas virsotnē jānostiprina karoga masts. Liels ir pārsteigums, kad ieraugām sešus metrus garu, protams, attiecīgi smagu metāla cauruli. Kā tādu dabūt augšā pa gandrīz vertikālu sienu un cauri akmeņainiem brikšņiem, vēl stipri jādomā. Par laimi, tiek nolemts karoga mastu saīsināt līdz četriem metriem.
Pa ceļam uz klinti mūs aptur policija: masts esot par garu, lai to vestu uz mašīnas jumta. Pēc ilgām diskusijām un arī nelielas summas iemaksāšanas varam turpināt ceļu.
Kāpšana ar cauruli iet smagi, bet aptuveni pēc trim stundām ar visu mastu esam augšā. Kad caurule nostiprināta, dodamies turpināt veidot noejas maršrutu klints pretējā pusē. Sākumā urbt ir diezgan viegli, bet, tiklīdz tieku pāri pārkarei, darbs kļūst daudz sarežģītāks. Kārtīgi piespiest urbi pie sienas ir grūti: jo vairāk spiež, jo vairāk mani dzen prom no sienas!
Noejas maršruts atrodas ceļa pusē un ir ļoti labi pārredzams — to prasīja šī pasākuma organizatori. Uz ceļa pulcējas vietējie iedzīvotāji un kāds vīrs baltā apģērbā. Iztaujā mani, kas augšā redzams un vai kādu dzīvnieciņu arī satikām. Pastāstu par ķirzakām un noslēpumaino dzīvnieku, kas sēdēja uz klints. Vīrs tikai pabrīnās, kā gan radība tur augšā tikusi. Vēlāk ceļmalā ieraugām plakātu ar satikto vīrieti — viņš izrādās šī Nigērijas štata mērs.
AUKSTS ALUS
8.decembris ir galvenā darbadiena un pēdējā — ceturtā — reize, kad jāuzkāpj Zumā. Pie klints sarokojamies ar amatpersonām, kas sasēdušās zem baltām nojumēm ar skatu pret Zumas seju. Mums iedod Nigērijas un Latvijas karogus un divas saules baterijas lampiņas. Viena jāpiestiprina pie karoga masta, otra kā orientieris lidmašīnām jānoliek Zumas augstākajā punktā.
Mūsu rīcībā ir trīs četras stundas. Īstenībā tas nemaz nav īsts kāpiens, vairāk gan šovs, lai parādītu plašākai publikai, ka cilvēki var tur uzkāpt. Un arī nokāpt lejā. Pirmais eju es, aiz manis Rinalds, tad Vilnis un Sergejs. Visi esam augšā apmēram pēc divām stundām, mirkli atpūšamies, tad paredzētajās vietās nostiprinām lampiņas. Kad mastā paceļas karogi, lejā skan skaļas ovācijas. Pa rāciju palūdzam, lai mūs sagaida ar aukstu alu.
Darbiņš padarīts. Atceros, ka viens no mūsu pavadoņiem šorīt prasīja: "Vai ir iespējams nākt lejā ar galvu pa priekšu?" Atbildēju, ka jā, un apsolīju parādīt. Tā kā šis pasākums pats par sevi atgādina vienu lielu šovu un solījums jāpilda, kādu gabaliņu laižos ar galvu pa priekšu. Pēc ovācijām var saprast, ka pūlim patīk. Man arī!
Meitenes ir piespiestas pie Zumas sienas — lai gan policija pieeju bija norobežojusi, pūlis tik un tā ir ticis līdz pašam maršruta sākumam. Atklājas, ka viena virve ir kļuvusi īsāka par kādiem trim metriem, turklāt tai spurojas gals. Viens no policistiem lepni rāda ap roku apsietu virves gabalu un stāsta, ka parādīs to sievai. Nu, skaidrs, apsargi paņēmuši suvenīrus.
Zvana palīgi un mudina steigties pie ministriem un citām svarīgām personām. Lai pagaida! Mums nupat atnests vēss aliņš. Mmmm…
Tad atkal pūlis, kameras, fotografēšanās, jautājumi un runas. Tiek svinīgi pasludināts, ka Zuma tagad būšot Nigērijas vienotības un tūrisma simbols — tagad ļaudis šurp brauks, lai skatītos un kāptu.