Reiz gadījās lasīt par kādu pārīti, kas ceļojot kolekcionēja restorānus, kur savulaik filmējis Alfreds Hičkoks. Un bija ārkārtīgi vīlies Marrākešā, kad ilgi izsapņotais Dar Essalar, kur filmā Vīrs, kurš zināja par daudz ar sava dēla nākamajiem nolaupītājiem tērgāja Džeimss Stjuarts un Dorisa Deja, izrādījās tukšs, kluss un sen zaudējis kādreizējo godību. Šo stāstu atcerējos, taksometram līkumojot pa Lisabonas vecpilsētas šaurajām ieliņām un, viegli elšot, mēģinot uzrāpties Sanžoržes pils kalnā, lai visbeidzot apstātos pie pārdesmit metrus no tās esošās Palacio Belmonte.
"Te ir jūsu viesnīca," teica šoferis, norādot uz tikko samanāmo plāksnīti pie pils vārtiem. "Un te ir pēdējā publiskā čurātava Lisabonā," viņš smejoties tēmēja pirkstu uz skārda aizslietni ar metālā izgrieztu puisīti un uzrakstu Urinol. "Joprojām darbojas."
Jā, jā, viss izskatījās gluži tāpat - te savas dabiskās vajadzības bija kārtojis arī skaņu inženieris Filips Vinters Vima Vendersa filmā Lisabonas stāsts (1994). Nospiežot zvana pogu pie masīvajām, sarkanajām pils durvīm, pēc laika varēja dzirdēt, ka atskan soļi. Tās atvēra Karloss - gadus trīsdesmit vecs puisis nevainojamā uzvalkā, kura sejas vaibsti tik ļoti saplūda ar pils vestibila interjeru, ka šķita - viņš varētu būt kāds no Belmontu dzimtas turpinātājiem.
Palacio Belmonte ir Lisabonas lepnums - viena no vecākajām šīs pilsētas pilīm, kuras arhitektūra pārdzīvojusi gan romiešu, gan mauru laikus, gan vēsturisko 1755.gada zemestrīci, par kuru teju ikviens lisabonietis joprojām spēj pastāstīt tik tēlaini, it kā tā būtu notikusi tikai vakar. Pašlaik Palacio Belmonte ir viena no neparastākajām šīs pilsētas naktsmītnēm - unikāls komerciāls un vienlaikus filantropisks projekts. Arī leģendas dēļ.
FILMAS VAROŅA STĀSTS
1449.gadā celto pili, kura 500 gadus bijusi Belmontu ģimenes īpašums, nejauši noskatījies jau pieminēto Vendersa filmu, 1995.gadā iegādājās franču filantrops un māju kolekcionārs Frederiks Kustols. Kaut, iespējams, Lisabonas stāsts nav Vendersa izcilākais darbs, tas tomēr ir izcils, niansēts šīs pilsētas portrets. Tik precīzs, ka, noskatoties vairāk nekā desmit gadus pēc filmas tapšanas, šķiet, ka tikpat labi tā varētu būt tapusi arī šodien.
Skaņu inženieris Filips Vinters ierodas Lisabonā palīdzēt senam draugam - režisoram Frederikam pabeigt filmu par Lisabonu. Ceļā viņu vajā dažādas ķibeles - automašīnas riepā ieduras pamatīga nagla un visbeidzot pārkarst motors. Kad, pierunājis kādas smagās mašīnas šoferi, viņš beidzot nokļūst Lisabonā, izrādās, paša Frederika nekur nav. Filips apmetas viņa dzīvoklī, dīvainā miteklī (filmā fiksēts autentisks to gadu Palacio Belmonte veidols), kur nekad nezini, kas tevi sagaidīs atgriežoties, un lielāko filmas daļu nodarbojas ar pazudušā režisora meklējumiem. Klīst pa tolaik pamatīgi nolaistās pils zālēm, kuru sienas grezno Lisabonas simbols - zili baltas, glazētas flīzītes no kādreizējiem ziedu laikiem, taču sienas virs tām ir notecējušas un izmetušās vecuma izsitumos. Viņam ir vēsi, un, satinies zem zaļas segas, ar bleķa bļodu blakus, kurā pil lietus ūdens no laika saēstā jumta, viņš skatās drauga safilmētās Lisabonas epizodes, kas mētājas turpat ruļļos uz grīdas.
Nekāda dižā iedzīve te nav - dzelzs gulta, turpat pie flīzīšu sienas ar galma deju motīvu piestutēta ļodzīga gāzes plīts un pāris krēslu no pils ziedu laikiem (viens no tiem joprojām saglabāts interjerā). Rītos viņš iziet uz terases, kur kā jau no pils, kas atrodas kalnā, paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Tāds pats tas ir arī tagad - vecpilsētas Alfama šaurās ieliņas, sarkanie jumti un veļa, kas uz auklām žāvējas pie noplukušajiem jumtiem. Un tās pašas pilsētas skaņas, ko, ar pūkainu mikrofonu bruņojies, ierakstīja Vinters: baloži, soļu klaudzoņa, kurpnieka sukas švīksti, baznīca, kas zvana teju pie pašas auss, un 28.tramvajs kaut kur tālumā…
BALVA PAR UNIKĀLO
Kad Palacio Belmonte iegādājās Kustols, pirmie divi gadi pagāja tikai pētniecības darbos - viņa vēlme bija saglabāt pils interjeru un komunikācijas (ventilācija, siltums utt.) maksimāli tuvas oriģinālam, restaurācijā izmantojot XV un XVII gadsimta metodes. Restaurācija kopumā prasīja piecus gadus, tajā tika investēti 26 miljoni dolāru, apzinoties, ka šos ieguldījumus diezin vai jebkad izdosies atgūt.
Pils lielākais lepnums ir 59 unikāli vairāk nekā 300 gadu veci apgleznoti sienu paneļi un 38 000 oriģinālas gandrīz tikpat vecas glazētas flīzes, kas pa vienai tika izņemtas, restaurētas un atliktas atpakaļ. Tas pats tika darīts ar veco koka grīdu. Visas modernās komunikācijas ir rūpīgi paslēptas un gandrīz nemanāmas. Nav ne kondicionētāju, ne centrālapkures - gaiss cirkulē pa īpašu aptuveni metru platu eju pils mūrī. Telpu uzkopšanā tiek izmantoti tikai ekoloģiski materiāli.
Šis projekts līdzās Londonas Tate Modern galerijai un Karaliskajai operai ir saņēmis britu prestižo RICS (Britains Royal Institution of Chartered Surveyors) balvu, kas tiek piešķirta par unikāliem pilsētvides atjaunošanas projektiem. Kā Kustols apgalvojis kādā intervijā: "Es esmu māju kolekcionārs. Man patīk restaurēt vēsturiskas vietas, un, ja es varu palīdzēt saglabāt šo mazo, bet nozīmīgo Lisabonas daļu, esmu ļoti priecīgs."
Palacio Belmonte ir tikai astoņi apartamenti (katrs nosaukts par godu kādam atklājējam, rakstniekam, pētniekam u.c.), turklāt izkārtoti tā, ka nav pat sajūtas, ka bez jums te vēl kāds dzīvotu. Nekādu mūsdienu civilizācijas trokšņu un nekā no trafaretā XXI gadsimta luksusa - televizora, radio, CD, DVD spēlētāja, šokolādītes uz spilvena utt. Vienkāršība un plašums. Neapmesta ķieģeļu siena, kur manāmas 1755.gada zemestrīces pēdas. Triju aizpagājušo gadsimtu mēbeles, nosacīta pašreizējā gadsimta elpa jūtama tikai vannas istabā. Akmens kāpnes, kas uzved bibliotēkas telpā, kur, ja noskaņojums, var pašķirstīt kādu no aptuveni 4000 te rodamo grāmatu - dažādās valodās un veltītas visdažādākajai tematikai. Vai, ja nu ļoti nepieciešams, pamocīt internetu, kurš te velkas vēl lēnāk nekā gliemezis. Pēc mirkļa saprotot, ka nokavēt tāpat neko nav iespējams, tālab daudz prātīgāk ir apsēsties nišā pie loga un vērot lejā plūstošo Težas upi vai mēģināt uzkāpt pa vēl kādām kāpnēm, nezinot, kurp tās aizvedīs. Lai jūs nejustos vientuļi, kādā no nišām ierīkots bāriņš, kur katrs no viesiem var apkalpoties pats.
Kaut interjers starp Palacio Belmonte Vendersa filmā un tagad, protams, atšķiras, sajūtas joprojām ir gandrīz tās pašas. Tā nav viesnīca, drīzāk apartamenti kādā no pils stūriem, ko saimnieki savas prombūtnes laikā uz mirkli jums atvēlējuši. Un tajā ir kaut kas tik personisks, ka naktī guļat saldi kā bērns. Vienīgais, ko no jums te lūdz: zināt aptuveno brokastu laiku (astoņos, desmitos vai varbūt trijos pēcpusdienā) un kur tās gribēsiet ēst - istabā, dārzā vai terasē. Viesi parasti izvēloties dārzu, kur starp vecajiem, ziedošajiem kokiem pie melna marmora baseina novietotie zilie krēsli mazliet atsauc atmiņā Marrākešas dārzus. Vai varbūt tā tikai izskatās. Pēc tam, kad iepriekšējā vakarā pils labais gariņš Karloss desmit gadu veca portvīna pavadībā (kas viņam nenoliedzami garšo) stāstījis Belmontu ģimenes leģendas un no rīta kā trumpi pasniedzis ielūgumu uz pilsētas iekārojamāko ballīti - Džona Malkoviča restorāna Bica do Sapato septiņu gadu jubileju. Tāds, lūk, Lisabonas stāsts.