Mūsu dezertējušais šoferis tajā zibenīgi iespiež monētu, ielec atpakaļ autiņā, un, pamanījis manās izbolītās acis, smaidot paskaidro "Tēja. Šitā lētāk. Te nevienam neļauj tirgoties, bet tas puisis sarunā ar sargiem, viņu paklusām ielaiž. Tikai visu laiku jāslēpjas grāvī. Ar termosu un glāzītēm. Taču sanāk nopelnīt. Viņam labi, man labi, mums visiem labi!" To visu šoferis nober, stūrējot tikai ar kreiso roku, jo labajā žonglē kūpošās tējas tasi. Pa līkloču ceļu kalnā starp citiem pārgalvīgi manevrējošiem un pīpinošiem braucējiem. Tad sāk jūsmīgi dungot vijīgu arābu meldiņu.
Bet pēc pāris stundām atpakaļceļā mūsu zibenszellis jau labu brīdi pirms galapunkta visu uzmanību veltī mantu kastei zem sava sēdekļa. Sazvejo pilnu sauju ar atklātnītēm un bilžainiem ceļvežiem "Ķēniņienes Hatšepsutas templis, Ramzesa kapenes, Tutanhamona dārgumi — man lētāk nekā citiem!" Kad kādam līdzbraucējam ieminos, ka šis tirgotājs labāk varētu veltīt visu uzmanību ceļam un stūrei, uzklausu diagnozi, ka man laikam prātu atņēmis faraonu kapeņu lāsts vai saulesdūriens.
Tā ir Ēģipte — pasaulē lielākā arābu valsts (80 miljoni iedzīvotāju). Ar pasaulē lielāko tuksnesi — Sahāru, pasaulē garāko upi — Nīlu, pasaulē garāko kanālu — Suecas... Johaidī, esmu aizsapņojies un kļuvis par noziedznieku! Jā, es sagrēkoju — bildēju Ramzesa Otrā — tā paša, kam bija 111 dēlu un 76 meitas — vēsturiskajās kapenēs un nepamanīju apsargu.
"Jūs esat pārkāpis Ēģiptes likumu, jūsu fotoaparāts tiek konfiscēts!" Pēc kapeņu uzrauga bargās balss un niknā izskata esmu gandrīz drošs, ka mani sagaida vismaz 20 gadi spaidu darbu sāls raktuvēs un Ēģipte nekavējoties pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Latviju. Par laimi, izrādās, ka savu noziegumu varu izpirkt ar, kauns pat sacīt, 80 santīmu kukuli.
Misrā, Etēras krastos
Patiesībā, šī zeme nekad nav bijusi Ēģipte un arī Nīlas vārdu varenā zaļganbrūnā upe ieguva tikai netīšām un salīdzinoši nesen. Sendienās šejienieši savu valsti sauca par Dieva Ptaha mājām jeb "hut ka ptah", ko nejēgas grieķi saklausīja kā "Aigyptos". Bet no kurienes šie paši grieķi rāva Nīlas vārdu, nav skaidrs vēl šodien — toties pavisam droši zināms, ka hutkaptahiešiēgiptieši dižo straumi sauca par Etēru.
Tas zināms tikpat neapšaubāmi, kā fakts, ka grieķiskā Ēģiptes nosaukuma vietā vietējie ļaudis savu valsti oficiāli dēvē par Misras Arābu republiku, bet asīriešu cilmes vārds misir tulkojams kā "stiprā".
Stiprās republikas prezidents nu jau 26 gadus, kopš atentātā nošāva viņa priekšteci Anvaru Sadatu, ir stiprais Hosni Mubaraks, kurš vēlēšanās savāca 89% balsu. Luksorietis Ahmeds el Arabi, žigli palūkojies apkārt, vai viņa teikto nesadzirdēs kāds ēģiptietis, nosmīkņā: "Nevis republikas prezidents, bet monarhijas karalis. Pēdējās vēlēšanās, lai tās cik necik izskatītos pēc demokrātiskām, Mubaraks pats atlasīja sev konkurējošus pretendentus un iedalīja naudu viņu priekšvēlēšanu kampaņām, ko pateicībā par šo cirku atļāva viņiem iebāzt savā kabatā." Taču tūdaļ pat Ahmeds atzīst, ka īstenībā pastāvošā kārtība ēģiptiešus apmierina — lai tikai valsts turpina dotēt maizi, cukuru, olīveļļu un elektrību, kā arī savalda trakos islāmistu radikāļus, kas draud iznīcināt nīsto kaimiņieni Izraēlu un aizbaidīt rietumu tūristus.
Tieši viņu dēļ tūristu autobusi no Sarkanās jūras piekrastes kūrortiem tiek eskortēti. Auglīgajā Nīlas ielejā ceļmalas ir savādi plikas. "Drošības likums aizliedz sēt kukurūzu un stādīt cukurniedres tuvāk par 50 metriem pie ceļa — lai teroristi nevar aizmest granātu, Molotova kokteili vai izšaut no dabiska slēpņa," skaidro Ahmeds.
Bet kā Ēģiptes kārtība apmierina viņu pašu? "Mūsu skolotāji pelna ap 80 dolāriem mēnesī, bet ārstiem nesen paaugstināja algas vidēji uz 120 dolāriem. Labākie ārsti aizbraukuši uz Saūda Arābiju un Arābu Emirātiem, tur nopelna vismaz trīsreiz vairāk."
Nāves pieradināšana
Es ieraušos faraona Hefrena tukšajā sarkofāgā, bet tās nesniedz cerēto vēsumu — te, piramīdas iekšienē, ir tikpat karsti kā nokaitētajā tuksnesī ārā, turklāt vēl smacīgāk.
Visapkārt Sahāras saules sakarsēti 2,3 miljoni milzīgu kaļķakmens bloki, katrs 2,2 tonnu svarā un sakrauti 147 metru jeb divu Pēterbaznīcas torņa skatu laukuma augstumā. Taču, par spīti ārprāta sutoņai, atzīstu, ka absolūta taisnība bija Flobēram, kurs teicis: "Lai cik karsts būtu, bet, kad dodaties uz piramīdām, uzvelciet mēteli. To diženums uzdzen drebuļus."
Mans skats atduras pret milzīgu eļļas krāsas uzrakstu pie apbedījuma zāles tumsā pazūdošajiem griestiem G.Bellzoni 1818. Nu kā tad, izbijušais itāļu cirka spēkavīrs, kurš cēlis reizē 20 vīrus, bet vēl slavenāks kļuvis kā arheologs izlaupītājs, še atstājis savu autogrāfu.
Laiks, šis cilvēka mīļākais draugs un nāvīgākais ienaidnieks, sākās te, Ēģiptē. "Cilvēki baidās no laika. Bet laiks baidās no piramīdām," — vēstī sena arābu paruna. Tikpat kvēli, kā latvietis sapņo par savu ģipškartona pili kādā pļavā pie Rīgas, tā ēģiptietis jau pirms 5000 gadiem sapņoja par viskvalitatīvāko iebalzamēšanu un savas mūmijas noglabāšanu Mirušo pilsētā iespējami tuvāk faraonam. Tāds tūkstošgadīgs šovs Mirsti ar zvaigzni.
Tā kā ēģiptieši bija izgudrojuši gandrīz visu, kas nes laimi šaisaulē — alu, naudu, matemātiku un decimālo sistēmu, rakstību, kalendāru, saules un ūdens pulksteni, stiklu, bet ne hipotākāro kreditēšanu un līzingu, līdz ar pirmajiem pastāvīgajiem ienākumiem viņi sāka krāt iespējami elitārākas kapenes nopirkšanai. Skaidri zinot: jo feināk balzamētājs izvilks viņa līķim smadzenes caur degunu un jo biezāku mūmiju rajonā nopirks kapeni, jo laimīgāka būs viņa aizkapa dzīve pēc.
Bet šodien ēģiptieši nāvi droši piejaucējuši, jo sadzīvo ar to burtiski rokrokā — kad tūristu autobuss ceļu remonta dēļ nogriežas no galvenā ceļa Kairas nomalē, tam blakus šaušalīgi netīrajā apūdeņošanas kanālā starp divstāvu un trīsstāvu namiem peld uzpūties ēzelis. Pēc pārsimt metriem — nākamais. Vēl pēc minūtes brauciena — atkal. Desmit metrus no smirdošajām maitām kanāla malā stāv ielu tirgoņi ar apelsīniem un datelēm, laiski padzenājot mušas, kas apsēžas uz preces. Jo nāve Ēģiptē ir savējā, pieradināta. Tāpēc citā Kairas nomalē tūristiem pa busa logu rāda skrandainus bezpajumtniekus, kas mitinās kapenēs. Lai gan pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju vidējais ēģiptietis dzīvo trīsarpus reizes nabadzīgāk par latvieti, toties — akurāt tikpat ilgi!
Ietves, ielas, dzelzceļa sliedes un pat tuksnesi biezā kārtā klāj laikmetīgu drazu kārta, kas sausajā klimatā (Kairā līst tikai 10 dienas gadā, bet citur vēl retāk) nekad nesadalīsies. Tāpēc nākotnes arheologi pašreizējo laikmetu noteikti nodēvēs par plastmasas pudeļu kultūru.
Bet pasaulslavenajā Ēģiptes muzejā ieraugu satriecoši skaistu nāves pieminekli — nomaļus no fantastiskās Tutanhamona zelta maskas, ap kuru drūzmējas japāņu tūristu un citu aizgrābtu apjūsmotāju pūlis, klusā vietā nolikts viņa koka zārks. Gandrīz tukšs. Gandrīz, jo pilns ar 3334 gadus vecām rožu ziedlapiņām. Ziedu vītnes savam 19 gados mirušajam valdniekiem līdzi mūžībā devusi faraona sieva Anhesepatona. Tā viņas mīla jau 3334 gadus cīnās ar nāvi. Un, manuprāt, uzvar.
Piparmētru smarža
Pasaule lielākajā arābu tirgū — Kairas Han el Halili — veldzējošs vakara vējš šaurajās, raibumraibo preču aizkrautajās ejās klusi šķindina pie telšu griestiem sakārtos graciozi mežģīņotos vara lukturus, alvas un sudraba kalumus, slāpējot tirgotāju nerimstošo bļaušanu. Ēgiptē ir tikai divas vietas, kur ārzemniekam neuzmācas kliedzošs tirgotājs — piramīdas vēderā un jūras dzelmē.
Starp citu, nesen par krāpšanu notiesāts kāds tirgonis, kurš bija pamanījies iesmērēt ar zābaksmēri nokrāsotas zaļās olīves — jo, lūk, melnās var pārdot dārgāk!
Toties pasaulē visilgāk strādājošajā kafejnīcā Fishavi"s — 297 gadi bez neviena pārtraukuma, 24 stundas diennaktī un 365 dienas gadā, par spīti kariem un epidēmijām! — zaļā tēja garšo debešķīgi, piparmētras smaržo reibinoši, minerālūdens atsvaidzina ledaini. Tuksnešu malās piramīdas un pie dižās Nīlas slietie tempļi apbur ar savu gara diženumu — cilvēce tūkstoš gadu laikā ir radījusi daudzko lielāku un iespaidīgāku, taču ēģiptisko skaistumu nemaz nav iespējams pārspēt. Un pasaulē visblīvāk apdzīvotā pilsēta Kaira ar aptuveni 16 miljoniem iedzīvotāju naktī no lidmašīnas izskatās kā tūkstoškārt paspilgtināts un apgāzts zvaigžņotais debesjums. Pēc pāris minūšu klusējošas vēršanās pa iluminatoru uz zemē nokritušajām debesīm mans ceļabiedrs Puškina valodā visu izteica tikai vienā vārdā — obolģenno. Īsāk sakot, Ēģipte ir šausmīgi skaista. Intonācijas un uzsvarus, lūdzu, salieciet paši.