Iecavas internātpamatskolas darbiniece Inese Runce par ieplānotajām jaunajām puķu dobēm un dārza mazajiem sapnīšiem stāsta ar tādu aizrautību, ka teju vai negribas ticēt, ka kopā ar vīru Andri viņi Zorģu Kalmēs saimnieko jau 17 gadu. "Esam kā uz delnas - vasarā karsē saule un pūš visi četri vēji, bet ziemā pretī durvīm slejas milzīgi sniega krāvumi," saka Andris, liekot nojaust, ka īpašuma ar pasakas cienīgo un ainaviski skaisto pakalnu apsaimniekošanai ir savs sūrums.
Vējiem par spīti
Kad pirms gandrīz 20 gadiem no padomju saimniecības priekšnieka saujas ar mazām salocītām papīra lozītēm septiņām ģimenēm bija jāizvelk katrai sava māja, Runči nelēca gaisā aiz prieka par iegūto nelīdzeno zemes gabalu. Jau tolaik piekalnītē, lai traucētu vējam ieskrieties, iestādīta bērziņu rinda. No otras puses māju sargā ābeļu svīta. "Vajag vairāk koku, lai tie trakie vēji nepūstu," gādīgi saka Andris. Tomēr mati mūsu sarunas laikā iet pa gaisu jukām vien. Arī ar kājām gaisā zemē iestiprinātas ābeles saknēs iekārto petūniju podu vējš pāris reizes norauj zemē.
Tomēr, trakulīgajām brāzmām par spīti, mierīgi par dārza kopšanas taktiku stāsta Inese: "Man vienmēr paticis, lai viss ir tīrs un kārtīgs, lai puķītes zied - tā esmu mācīta. Arī mana meita tagad savu māju Ķekavā pati apzaļumo." Visas dobes nevis noskatītas kādā žurnālā, bet gan ziemas vakaros tapušas domās.
Vismīļākās saimniecei ir petūnijas - tikai nokarenās, kuras līgani slīd pār puķu poda malām. "Pašu audzētas," viņa priecīgi nosaka. Ziemas sākums nāk ar sēklu veikala apciemojumu. Vislabākās ir tieši importa sēklas, saka Inese. Krāsa gan katru gadu ir cita - šogad viss zied violeti. "Februārī iesēju un, kad paaugušās, sadalu un lieku augt siltumnīcā kopā ar dārzeņiem."
Seko Šķēlem
Otro vietu skaistuma ziņā Inese piešķir samtenēm: "Košas līdz pat vēlam rudenim!" Tiesa, gliemeži dzeltenos ziedus noēdot tik nekaunīgi, ka paliek vien kātiņš. Cīnies kā gribi, gliemežu apkarošanai nekas iedarbīgāks par nolasīšanu ar rokām neesot vēl atrasts.
Lielākais kaitnieks Runču dārza skaistumam ir kurmju kolonija, ar kuru jākaro nemitīgi, gluži kā reiz ekspremjeram Andrim Šķēlem. "Nevar tikt ar tiem galā! Ko tikai neesam mēģinājuši - rakumos likuši reņģes, lamatiņas, ar cauruli pūtuši iekšā auto izpūtēja dūmus," uzskaita Inese. Tik un tā katru rītu nākas plašajā zālienā līdzināt rakumu pēdas.
Ģimene, tik ilgi karojot ar kurmjiem, novērojusi - tie pārvietojas no viena stūra uz otru, parok šur, parok tur. Reizumis aizrokoties arī līdz kaimiņiem, taču drīz vien atkal esot klāt. Veiksmīgākā kaitnieku apkarotāja izrādījusies kaķene Mice, kuras kontā jau trīs nomedīti samtsvārči.
Pie mājas netrūkst arī tīkamu dabas iemītnieku - pašu stādītajos bērziņos dzied lakstīgala, tuvējā dīķītī vardes vasarā kurkst tik skaļi, ka traucējot gulēt.
Pie Runču nama idejas var pasmelties industriālu priekšmetu maskēšanā - kanalizācijas kontrolakas vāks apaudzēts ar kuplu, zaļu puduri, ap elektrības stabiem apvijušies mežvīteņi, kuru lapas drīz vien krāšņi sārtosies. Netālu ar sarkanām svecēm aug etiķoks, kura mazo atvašu spēju ieaugt it visur izceļ saimniece.
Pavasarī gan nāksies atkal doties uz Baltezeru, lai atrastu aizstājējus ziemā mājas priekšā izsalušajām tūjām - nākotnes plānu par izmaiņām un palielinātām puķu dobēm šajā dārzā netrūkst.