Asti priekā nevicinās
Evita Vītoliņa šo pasaku arvien stāsta trīsgadīgajai mazmeitai Rebekai, kad viņa taujā, kāpēc gliemeži nekad nešķiras no savām mājiņām. Evitas Vītoliņas mājās dzīvo desmit suņi, akvārijā dažnedažādas zivis un ūdens gliemeži, un vēl viņiem ir pieci Āfrikas milžu gliemeži jeb Ahatina gliemeži. Policistu Ingus un Evitas Vītoliņu dzīve saistīta ar suņiem un pašaizliedzīgu labdarību. Suņi ir viņu vaļasprieks – Vītoliņi palīdz un koordinē pazudušu cilvēku un dažkārt arī dzīvnieku meklēšanu. Evita guvusi balvas Latvijas, Eiropas un pasaules ārmrestlinga (roku cīņa jeb spēkošanās ar rokām – red.) sacensībās. Viņa pārzina šaušanas, džiudžitsa un džudo cīņu mākslu, simpātiskajai policistei pieder starptautiskās miesassargu akadēmijas sertifikāts.
Evita prot zinoši rūpēties par dzīvajām radībām: " Ahatinieši man vienkārši patīk. Šie ir pusotra gada veci, pie manis dzīvo jau gadu. Pagaidām augumā nav lieli, varbūt tāpēc, ka terārijs nav liels. Jo telpa lielāka, jo gliemeži straujāk aug. Daži eksemplāri izaugot pat līdz 20 centimetriem, pēc citiem avotiem pat līdz 38 centimetriem, un sver ap 1 kilogramu."
Vislielāko sauszemes molusku Āfrikas milžu gliemežu jeb Ahatinas gliemežu dabiskās dzīvesvietas atrodas Āfrikas un Dienvidaustrumu Āzijas mežos, kur silts un mitrs. Lielie moluski ir nakts dzīvnieki, viņu mūžs ilgst no pieciem līdz 10 gadiem, tie ir hermafrodīti – vīrišķās un sievišķās dzimumšūnas attīstās vienā organismā. Vairoties tie sāk no pusgada vecuma un vienā reizē var izdēt pat līdz 60 oliņām. Ja tās atstāj augsnē, pēc pāris nedēļām izšķiļas mazie gliemezīši. Ja cilvēks nevēlas, lai gliemeži vairotos, moluskam jādzīvo vienam.
Evita uzliek man uz delnas visziņkārīgāko no pieciem moluskiem. Tipiņš sākumā saraujas, tad droši sāk vērot apkārtni un lēni pārvietojas pa roku augšup, stalti izslējis galvu ar četriem periskopiem, kuriem galā acis. Tās līdzinās dzeltenīgiem sīksīkiem zirnīšiem. Jūtu uz ādas patīkamu vēsumu un nelielu kņudēšanu. Lasīju, ka Japānā kosmētikas salonos ahatiniešus izmanto sejas masāžas procedūrām, jo dabīgais koenzīms, kas molusku gļotās, esot efektīvs pret ādas novecošanu. Tiesa, Japānā viens seanss maksājot ap 200 dolāriem. Runā, ka arī Latvijā kāds salons šim svētīgajam nolūkam jau iegādājies Āfrikas milzu gliemežus. Iedomājos, ja nu vairāki šādi gliemeži lēnām rāpotu man pa seju. Hm, laikam jau nebaidītos, bet nebūtu arī nekādas patīkamās sajūtas.
Lai nu kā skaistuma procedūras, taču Āfrikas milzu gliemeži dažādās pasaules valstīs, piemēram, Anglijā, Vācijā, Krievijā, Ukrainā u. c., jau kļuvuši par populāriem mājdzīvniekiem. Latgales zoodārza vadītājs bioloģijas doktors Mihails Pupiņš smaida: " Kāpēc arī ne? Moluski dzīvo ilgāk nekā kāmītis vai žurciņa, viņi negrauž durvis, nevar aizmukt, gliemeži ir viegli un lēti uzturami, viņi nesmird un netrokšņo, tos var paglaudīt un ērti paņemt līdzi ceļojot. Labs mājdzīvnieks nervu nomierināšanai un stresa mazināšanai. Taču tam ir arī mīnuss – gliemeži nevicina ar asti, saimnieku sagaidot."
Mihails Pupiņš taktiski izsaka savu viedokli par Ahatinas gliemežu izmantošanu kosmētiskajās procedūrās: " Nez, vai esam tam gatavi. Mūsu āda nav domāta tam, lai gliemeži pa to rāpotu."
Evita neko nezina teikt par ahatiniešu pielietojumu sejas procedūrās, toties viņa pārliecinājusies par molusku ārstnieciskajām spējām: " Nesen apdedzināju roku, uzliku gliemezi uz sūrstošās ādas, sāpes rimās un neizveidojās čūla!"
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 2. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!