Ķermeņa dzeja. Aisedora Dunkane, Raimonds Dunkans un plastiskās dejas tradīcija Latvijā 20. gs. 20.–30. gados. Ar šādu intriģējošu nosaukumu tiek piedāvāta izstāde Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Kuratores – muzeja vadītāja Dr. art. Nataļja Jevsejeva un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ph. D. Valda Vidzemniece – koncentrējas uz apbrīnojami skaistu un plašu tēmu, kas rautin raujas ārpus fiziski ierobežotās telpas.
Raimonds
Leģendārajai Aisedorai Dunkanei (1877–1927) pieder neapstrīdams modernisma dejas pionieres tituls. Tas atstāj ēnā viņas brāļa dejotāja, mākslinieka, dzejnieka un filozofa Raimonda Dunkana (1874–1966) nopelnus. Izstādē abi Dunkani ir redzami kinokadros. Viņi piedzima Sanfrancisko īru un skotu izcelsmes ģimenē. Tēvs bija baņķieris ar mainīgu karjeras līkni, māte – pianiste, Kalifornijas senatora meita. Kad tēvs pameta ģimeni ar četriem bērniem, māte pelnīja iztiku kā mūzikas skolotāja un šuvēja. Viņa bija savu bērnu muzikālā un literārā audzinātāja. Pirmais ar antīko kultūru aizrāvās Raimonds. Viņš pētīja sengrieķu trauku zīmējumus, pēc kuriem "atdzīvināja" dejotāju kustības, studēja senvēsturi un radīja kinemātikas teoriju, apliecinot darba un ikdienas dzīves kustības sintēzi: tā attīsta cilvēku, nevis veicina ražošanu un peļņu.
1911. gadā Raimonds Dunkans ar savu pirmo sievu grieķieti Penelopi Parīzē nodibināja privāto akadēmiju, kurā piedāvāja dejas, mākslas un amatniecības bezmaksas kursus. Raimonds Dunkans tērpās togā no pašausta auduma un valkāja paštaisītas sandales. Raugoties fotogrāfijās – Platons kas Platons žestos un stājā, tikai deguns par spicu un kārnu. Pateicoties Raimonda Dunkana otrajai dzīvesbiedrei bijušajai rīdziniecei Aijai Bertrānei (dzimusi Meta Ivanova, 1891–1978), Dunkanu studijā Parīzē viesojās daudzi latvieši – gan starpkaru periodā, gan arī pēc Otrā pasaules kara, kad klaida latviešiem tas bija pieturas punkts, kur tikties un rīkot izstādes.
Laikā, kad izglītības ministrs bija Rainis, tika intensīvi attīstīti sakari ar Franciju. Ministru valdzināja doma, ka Parīzē varētu iestudēt lugu Jāzeps un viņa brāļi. Dunkans ar savu trupu ieradās Rīgā 1927. gada aprīlī. Ignorējot klimatu, no vagona izkāpa togā ģērbies stāvs. Dīvainais savdabis nonāca preses uzmanības centrā. Toreiz vilciens Nord Express savienoja Parīzi, Berlīni, Kēnigsbergu, Daugavpili un Pēterburgu. Daugavpils stacijā ekspresim tika atkabināts Rīgas vagons, un viesmākslinieki izmantoja šo starptautisko maršrutu.
Ar plastisko uzvedumu Darba ritms Dunkana trupa uzstājās Latvijas Nacionālajā teātrī 1927. gada 25. aprīlī. Izstādē par šo notikumu liecina programma. Jānis Grots, kreisi noskaņotais dzejnieks, kurš bija piesaistīts Strādnieku teātrim, rakstīja: "Šādi temati nav Dunkana trupai pa ceļam. Darba ritmā Dunkans nevadās no strādnieku vienīgā un pareizā kompasa – strādnieku dzīves un pasaules izjūtas, bet no nevarīgas un netverami iluzionālas un mākslotas iedomas, kuru neapspīd liela spēka un simbolu gaisma." Par "ciešamāku" Grots uzskatīja Orfeju: "Te ir viena otra glīti veidota plastiska grupa, izteiksmīgas pozas. Arī dekorācijā – dibena prospekts – saskatāma kaut cik necik īpatnēja fantāzija." (Sociāldemokrāts, 28.04.1927.)
Dailes teātra cienītājs Roberts Kroders arī bija skeptisks: "Dunkana teātris ir dekoratīvu kustību un pozu rekonstrukcija, retoriskas deklamācijas, ne dziļuma, suģestijas, sintēzes māksla. Un viņa nozīme tikai tik liela, cik mūs interesē Dunkana personība pati par sevi." (Pēdējā Brīdī, 26.04.1927.)
Reaģējot uz publikas ziemeļniecisko atturību, 27. aprīlī pirms Oidipa izrādes, kurā aklo valdnieku spēlēja Dunkans un Antigone bija Aija Bertrāne, Dunkans uzstājās ar savu principu skaidrošanu, viņa teikto publikai tulkoja Aija Bertrāne.
Par Raimonda Dunkana daudzpusību izstādē liecina arī trīs virtuozas, kokgriezuma tehnikā darinātas ilustrācijas kādai Dunkana grāmatai. Ilustrācijas atceļojušas no Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja.
Dunkana idejas Parīzē savaldzināja arī japāņu izcelsmes mākslinieku Cuguharu Fudzitu (1886–1968), kura daiļrade rosināja Aleksandru Beļcovu. Izstādē ir redzams Cuguharu Fudzitas pašportrets no kādas privātkolekcijas.
Aisedora
Antīkajā kultūrā Raimonds Dunkans bija atradis modernisma jaunrades avotus. Par viņa ideju un zināšanu vislabāko interpreti kļuva Aisedora, jaunākais bērns Dunkanu ģimenē. Izrādījās, ka Aisedora bija mantojusi ne tikai muzikalitāti, bet arī uzņēmējdarbības nervu. Visnotaļ nepraktiskās ģimenes trūcīgie apstākļi virzīja meiteni izkopt spēju piedāvāt mākslas tirgū savu talantu un pelnīt ar deju, atrast sponsorus un finansēt gan savas, gan brāļa fantastiskās ieceres, kad tās nonāca uz sēkļa.
Pie Dunkaniem Parīzē iegriezās Romans Suta un Aleksandra Beļcova. Arī aktrise Anta Klints, kura studijā satika Aisedoru, tērptu melnā. 1913. gadā noslīka dejotājas bērni Dērdre un Patriks un viņu guvernante. Visi trīs atradās automašīnā, kas, palikusi bez šofera, ieripoja Sēnas upē. Toreiz sarunā ar sērojošo māti Anta Klints apliecināja, ka uz viņu milzīgu iespaidu atstājusi Aisedoras Dunkanes uzstāšanās Liepājā. Aisedora šādu pilsētu neatcerējās. Varbūt sēras izdzēsa nebūtisko?
Tikšanās reizē Raimonds Dunkans uzdāvināja aktrisei batikotu šalli Leda ar gulbi.
Šīs batikas fragmentu var redzēt izstādes vitrīnā. Turpat pāri izrāžu programmām izvijas Aleksandras Beļcovas sudrabotā zīda šalle. Aisedora Dunkane gāja bojā piecdesmit gadu vecumā Nicā – viņa brauca automašīnā, un plīvojošā Venēcijas šalle, ierauta ritenī, savilkās nāvējošā cilpā ap dejotājas kaklu.
Kas dejoja Liepājā?
Liepājā skolas gados, pirms darba teātrī, Anta Klints bija redzējusi dejojam Aisedoru Dunkani: "Vēl mēnešiem ilgi man ausīs skanēja marseljēza un iztēlē atdzīvojās Aisedoras "liesmojošais" stāvs." (Tā nebija lietaina diena, Liesma, 1974.) Nav skaidrs, kurā gadā un kur notika šī uzstāšanās – Liepājas Pilsētas teātrī, Jūras virsnieku saieta namā (to uzcēla 1907. gadā) vai arī kādos privātos apartamentos –, pietika ar flīģeli.
Laikraksts Düna-Zeitung 1908. gadā solīja Aisedoras Dunkanes uzstāšanos Rīgā, nekādu citu apstiprinājumu periodikā par viņas uzstāšanos Latvijas teritorijā neesot, raksta Valda Vidzemniece tikko aizstāvētajā promocijas darbā Modernā deja Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Lai faktu nostiprinātu, akadēmiskam pētījumam nepieciešama vēl vismaz viena liecība, savulaik strikti uzstāja teātra vēsturnieks Kārlis Kundziņš, kura vadībā tika sastādītas teātru hronikas. Jo ne viss, kas ir izsludināts, "dabā" notiek.
Valda Vidzemniece izvirza pieņēmumu, ka Anta Klints redzējusi nevis slaveno dejotāju, bet gan Artemidu Kolonnu, Dunkanes sekotāju, kura uzstājās Liepājas Pilsētas teātrī 1910. gada 26. novembrī. Lielās atsaucības dēļ izrāde tika atkārtota. Ko tieši dejoja Artemida Kolonna, avīze Liepājas Atbalss neraksta. Tomēr gribētos pieturēt Antas Klints krāšņo liecību, kaut vai iztēles rosināšanai un nākotnes ierosmei. Pasapņosim!
Rīgā Aisedoras Dunkanes grāmatu Mana grēksūdze (1928) krievu valodas tulkojumā izdevis apgāds Kņiga dļa vseh. Autobiogrāfija ir papildināta ar anonīma autora pēdējo nodaļu, diezgan žultainu. Izskatās, ka rakstītājam nebija pieņemams, ka dejotāja, pārkāpjot pāri savai pārliecībai juridiski nesaistīties ne ar vienu personu, Krievijā pēkšņi apprecēja zelta Dorianu – dzejnieku Sergeju Jeseņinu – un aizveda viņu prom no padomju zemes. Precības bija viens no legāliem emigrēšanas veidiem.
Dunkanes memuāriem tika mainīts nosaukums no neizteiksmīgā My Life uz komerciāli pievilcīgāko grēku izklāsta apsolījumu. Liberētajai, mīlestībā pāri plūstošajai Aisedorai ar kristietību un grēku nebija nekāda sakara.
Pārbraucienus, pat ja bija jāšķērso jūra vai okeāns, Aisedora Dunkane piemin retumis. Sākumā par transportu ģimenei rūpējās Raimonds, vēlāk impresārijs, kas slēdza līgumus. Aisedora ar tādiem sīkumiem kā datumi un vietu nosaukumi neaizrāvās. Taču viņa spilgti atcerējās Pēterburgas 1905. gada 10. (23.) janvāra rītausmu, kas sekoja pēc Asiņainās svētdienas, jo ekipāžas ceļu uz viesnīcu aizšķērsoja proletariāta melnais bēru gājiens.
Kā viņa atgriezās no Pēterburgas pēc 1905. gada viesizrādēm? Un kā 1908. gadā, kad viņas maršrutā bija iekļauta arī Venēcija?
Varbūt ceļš veda caur Liepāju, kur līdz Pirmajam pasaules karam pulcējās simtiem tūkstošu cilvēku, kas vēlējās izceļot uz ASV, un tika izveidoti pasažieru reisi. Te darbojās arī Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība/Russian East Asiatic Steamship Co., kas kopš 1906. gada vasaras Krievijas–ASV līnijā nodrošināja reisu Liepāja–Roterdama–Ņujorka.
Viļņojums
Aisedoras Dunkanes "grēksūdzes" prettitulā redzam scenogrāfa Leo Baksta zīmēto dejotājas sejas ovālu (1908). Baksts, iemīlējies antīkajā pasaulē, bija Sergeja Djagiļeva antreprīzes mākslinieks. Amerikānietē viņš atrada domubiedri. Venēcijā mākslinieks viesojās dejotājas palaco, kuru uzturēja Aisedoras dēla Patrika tēvs Pariss Jūdžins Singers, viens no slavenās šujmašīnu firmas dibinātāja Īzaka Singera dēliem. Lido pludmalē Baksts zīmēja Aisedoru sauļojamies peldkostīmā – šis apģērbs ir dejotājas investīcija modes vēsturē.
Iztaujāts par Dunkanes izskatu, scenogrāfs teica: "Viņai ir ļoti skaistas kājas, īpaši labas un pareizas ceļgalu bļodiņas. Visvājākā vieta – mugurpuses augšējā daļa. Tur ir tāds kaitinošs pampums, kas pilnīgi neatbilst antīkajiem paraugiem." (Leo Baksts. Mana dvēsele ir atvērta. Pirmā grāmata, 2016.) Dunkanei sasniedzot sievietes briedumu, ķermenis noapaļojās. Viņa pārkāpa publiski pieļaujamā kailuma normas, uz skatuves demonstrējot nevis vaļsirdīgu dekoltē, kas atbilstu konvencijai, bet plikas kājas. Bez triko. Savas programmas maksimumu viņa redzēja kailfigūrā. Šodien mēs piesauktu ķermeņa pozitīvismu.
Bērnībā, iepazinusies ar klasiskā baleta vingrinājumiem, Aisedora Dunkane atteicās no puantēm un korsetes žņaugiem, no iestudētiem soļiem un nostiprinātām ķermeņa pozīcijām. Viņa uzskatīja, ka deja ir pamats dzīvei, kas tiecas uz harmoniju, dabiskumu, autentiskumu. Muzejos un bibliotēkās iepazinusi dažādu laikmetu un meistaru mākslas darbus, viņa atzina, ka nekad nav redzējusi "būtnes, kas staigā uz pirkstu galiem vai ceļ kāju augstāk par galvu; šie aplamie nedaiļie stāvokļi nebūt neizteic neapzinīgu dionīsisku delīriju reiboni, kas dejotājam nepieciešams". "Jo kustības netiek izgudrotas, tās tiek atrastas, tāpat kā mūzikas harmonijas ir tikušas atrastas un ne izgudrotas. Lielais vienīgais princips, uz kura, es domājos, varam atbalstīties, ir nebeidzama absolūtā, universālā vienība starp formu un kustību, ritmiskā vienība, kas atrodama visās dabas parādībās; ūdeņi, vēji, stādi, dzīvnieki, pat būtības viszemākās formas klausa šim valdošam ritmam, kura karakteristīgā līnija ir viļņojums," dejotājas viedokli pauda Anna Ķeniņa, kura studēja Sorbonnas Universitātē. (Druva, Nr. 6, 1912.)
Aisedora Dunkane tērpās īsā tunikā vai peplosā, kas sniedzās līdz zemei. Viņa neatkārtoja Hellādas apgleznoto trauku izteiksmes, un tas arī nebūtu iespējams, bet gan ieklausījās mūzikā un ķermeniski turpināja skaņu iesvārstīto iekšējo kustību. Viņas atrautībā no zemes iespējams saskatīt lidojošo uzvaras dievieti Nīki. Slēgtās telpās jūras bezgalību aizstāja gaiši zils prospekts. Tieši par tādu scenogrāfiju bija domājis arī Edvards Gordons Kreigs, XX gadsimta teātra reformators un Aisedoras meitas Dērdres tēvs.
Aisedoras Dunkanes ietekmē Leo Baksta kostīmu sacerē parādījās trauksmainas baskājainas figūras plīvojošās drapērijās. Respektējot Aisedoras revolucionāro pienesumu dejā, viņš atzina, ka krievu klasiskā baleta pilnība bija uzlikusi attīstībai pinekļus un ar Aisedoru Dunkani sākās baleta atdzimšana.
To novērtēja arī scenogrāfs Aleksandrs Golovins: "Ķermenis un tā kustība ne ar ko nebija sasaistīta. Viss viņas korpuss, pleci, krūtis, kakls piedalījās dejās; galvas kustība, spēcīgie roku pacēlumi un kājas atradās visciešākajā saistībā ar mūziku." (Tikšanās un iespaidi, 1940.) Savukārt mākslas puritāņi Aisedorai Dunkanei nepiedeva, ka viņa atļāvās dejot Bēthovena un Čaikovska mūzikā, uzskatot to par svētuma profanāciju.
Sekotāji
Aisedora Dunkane jau bērnībā vēlējās nodarboties ar pedagoģiju. Dzīves laikā viņa nodibināja vairākas deju skolas, kurās bērniem tika mācīta mūzikas un dejas sinerģija, Visuma bezgalības un pasaules brīnumainā skaistuma izpratne.
Pēc Oktobra apvērsuma jaunajai padomju valstij aristokrātiskais balets izrādījās idejiski nepieņemams. Baleta skolas taisījās "nobaletēt", un tautas izglītības komisārs Anatolijs Lunačarskis – melnās Veneras Džozefīnes Beikeres mākslas cienītājs – uzaicināja Aisedoru Dunkani dibināt dejas skolu, to dejotāja arī izdarīja 1921. gadā.
Baskāju deja Eiropā popularitātes augstāko vilni jau bija pārdzīvojusi. Taču starpkaru periodā, sajaucoties ar citām tendencēm, tā uzplauka no jauna. Privātās skolas konkurēja cita ar citu, demonstrējot savus sasniegumus Latvijas Nacionālajā operā, Nacionālajā teātrī un Rīgas Latviešu biedrībā.
Aisedoras Dunkanes plastisko deju un Šveices mūzikas pedagoga un komponista Emīla Žaka-Dalkroza (1865–1950) ritmikas metodiku apvienoja Beatrise Vīgnere. Viņas estētiski fiziskā audzināšanas skola darbību sāka 1922./1923. mācību gadā kā Fonoloģijas institūta nodaļa, jau nākamajā mācību gadā skola darbojās patstāvīgi. Tā pastāvēja līdz 1940. gadam, kad privātās iniciatīvas tika likvidētas. Pati Beatrise Vīgnere, tāpat kā Voldemārs Komisārs, Mīla Cīrule un vēlākā baleta kritiķe Elza Siliņa, baleta iemaņas apguva Maskavā Lielā teātra baleta solista Mihaila Mordkina studijā.
Anna Ašmane pirmos kursus jau bija sarīkojusi 1914. gada rudenī. 1922. gadā viņa nodibināja mūzikas un ritmikas skolu. Savā darbībā viņa integrēja arī Rūdolfa fon Lābana (1879–1958) vācu ekspresionismu – Ausdruckstanz.
1924. gadā savus kursus nodibināja Anna Kerē. Viņa lepojās ar sasniegumiem Deju un plastiskās fiziskās kultūras pirmajā olimpiādē Parīzē (1928).
No muzeja krājuma skatītāju uzmanībai tiek piedāvāts Aleksandras Beļcovas gleznotais laikmetīgās kustības horeogrāfa un dejotāja Sama Hiora portrets (XX gadsimta 30. gadi, papīrs, akvarelis, pastelis, 45,8 x 35 cm).
Izstādes pārbagātība iepriecina gan ar palielinātu fotogrāfiju virkni no Rakstniecības un mūzikas muzeja, gan ar Venēcijas dizainera Mariano Fortuni gofrēto zīda kleitu Delfos (XX gadsimta 10. gadi) no Aleksandra Vasiļjeva fonda. Kleitas dizainu iedvesmojusi Aisedora Dunkane, savukārt gofrēšanas tehnoloģiju izdomājis Raimonds Dunkans. Kādā Minhenes veikalā iespējams iegādāties šīs kleitas replikas. Tās ir vieglas un ērti iekļaujas rokas bagāžā. Cena – apmēram 3500 eiro. Ir ko vēlēties.
Izstāde
Ķermeņa dzeja. Aisedora Dunkane, Raimonds Dunkans un plastiskās dejas tradīcija Latvijā 20. gs. 20.–30. gados
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz 2025. gada 1. februārim