Dīvains sapnis

Daudzi jau paspējuši īsti latviskā garā pavīpsnāt par jaunās Ventspils koncertzāles ambiciozo nosaukumu Latvija, taču tas vēlreiz apliecina, ka – pretēji ierastajai attieksmei – Latvija nudien neaprobežojas tikai ar Rīgu. Vēl vairāk. Turpinot koncertzāļu tēmu – ar XXI gadsimta cienīgu koncertzāli var lepoties Rēzekne, Cēsis, Liepāja, Ventspils, bet tikai ne Rīga, kur darbu sākšanai paredzētie Eiropas fondu finansējuma termiņi jau deg zilās liesmās, bet valdības varas gaiteņos vēl joprojām nevar vienoties, kur koncertzāli celt.

Izsmieklam nav ne mazākā iemesla. Drīzāk skaudībai, ka Ventspils tikusi ne tikai pie jaunas koncertzāles – vienīgās Latvijā, kurā beidzot izdevies iebūvēt īstas stabuļu ērģeles –, bet arī pie mūzikas skolas, kura jau slavēta kā vismodernāk aprīkotā visas Eiropas kontekstā. Loģiski, ka tā būs spēcīga motivācija jauniešiem turp doties mācīties un skolotājiem (arī no Rīgas) –braukt strādāt uz Ventspili. Ja nu tomēr izrādīsies, ka pirmais novērtējums ir pārspīlēts un kāda cita supermūsdienīga Eiropas mūzikas skola ir aizmirsta, tas neatceļ to, cik ērti un dabiski skolas mācību telpas ieskauj veselas divas koncertzāles – lielo zāli teju ar 600 vietām un mazo zāli ar skatuvi, ko vasarā var atvērt uz āru. Koncertzālē atrodas ne tikai lieliskas ērģeles, Hamburgas Elbas filharmonijas ērģeļu māsa (abas tapušas vācu ērģeļbūves flagmaņa Johannes Klais Orgelbau GmbH & Co. meistardarbnīcā), bet arī pasaulē lielākās 4,7 metrus augstās vertikālās klavieres, kuras izgatavotas latviešu meistara Dāvida Kļaviņa uzņēmumā Ungārijā. Diez vai šīs klavieres izkonkurēs Steinway koncertflīģeļus – tās šķiet piemērotas mūsdienu mūzikas eksperimentiem un improvizācijai –, taču Ventspils koncertzāle var piedāvāt klaviermūziku pat veseliem sešiem Steinway. Amerikāņu minimālista Stīva Reiha opuss Six Pianos sešu pianistu izpildījumā te skanēs koncertā 1. augustā.

Ir liels kārdinājums pasapņot, kas notiktu, ja Ventspils Mūzikas vidusskolu ar tās iespējām – koncertzālēm, skaņu ierakstu studiju, mūzikas datorklasi, skaņas izolāciju, automātisko mitruma un gaisa regulēšanu u. c. – apvienotu ar Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, kas visos laikos bijusi mūsu galvenā pasaules mūzikas talantu kaldinātāja. Es nedomāju profesionālās izglītības kompetenču centru (PIKC) kategorijās, vien atceros Dārziņskolas nejēdzīgo, neskanīgo zāli un savu laiku nokalpojušos mūzikas instrumentus. Taču PIKC statusu, kam līdzi, kā zināms, nāk Eiropas fondu finansiālais ieguldījums, Ventspils Mūzikas vidusskolai ir gudri izdevies iegūt, neupurējot savu identitāti un formāli neapvienojoties ar citām mākslas izglītības iestādēm, toties pilnveidojot mācību programmu piedāvājumu ar skaņu operatoru un skatuves gaismotāju apmācību.