Iesākumā ir diezgan grūti ieiet svešas mājas pagalmā, taču, ja uz mājas durvīm neved iestaigāta taciņa un malkas šķūnis ir sabrucis, varbūtība pārsteigt mājas saimnieku ir maza. Tomēr ārējās pazīmes var būt maldinošas. Nesen iegriezos mirušā pagalmā – kūts jumts sagāzies, mājai daļa logu izkrituši un aizklāti ar plēvi, aku pagalma vidū ieskāva pāraugušas nezāles. Cauri brikšņiem laužoties līdz akai un vērojot pagalmu, pēkšņi šausmās ievēroju, ka viena loga izšķīdušos aizkarus bailīgi paver kaulaina, trīcoša roka. Sasodīts, bērni aizbraukuši uz Angliju vai nodzērušies un atstājuši večuku galīgi nekoptu, nodomāju. Līdzīgi gadījās pavasarī, kad uz pussabrukušas mājas fona bildēju ziedošas ābeles un pēkšņi fotoaparāta lodziņā ievēroju, ka no skursteņa sāk celties dūmi.
Tomēr parasti vienīgās dzīvās dvēseles, ko sastopu drupās, ir tramīgi tipi ar metāla detektoriem un lāpstām. Ieraudzījuši nepazīstamo, viņi naidīgi un nedaudz bailīgi vēro manas kustības, arī es katram gadījumam turu viņus savā redzeslokā, un veidojas neliela spriedze – abas puses apzinās, ka ir ienācēji, kas klejo pa svešu teritoriju, taču atstāt to negrasās. Biežāk metāla racējus gadās sastapt teritorijās ap pamestām muižām un pilīm. Pirmais pīkstinātāju vilnis ir noskrējis, tagadējie meklētāji iet lēni un uzmanīgi, cerot atrast un nogrūst internetā to, kas nav pamanīts.
Pasakainas, pūstošas un sirdi plosošas muižas ir gandrīz katrā pagastā, un es nesaprotu, kā veiklas tūrisma firmas nav sākušas smelt naudu no šīs āderes. Ja tūristu pūļi, sajūsmā vaidot, piepilda fotoaparātu atmiņas kartes ar Kokneses, Cēsu un citām pilsdrupām, kas dažkārt vairāk atgādina nejēdzīgus akmeņu krāvumus, tas nozīmē, ka drupu tūrismam ir milzīgs potenciāls. Turklāt atšķirībā no Livonijas piļu atlieku čupiņām brikšņos ieaugušajām greznajām muižām vēl ir visas sienas un citviet pat podiņu krāsnis un jumta konstrukcijas.
Piemēram, netālu no manas lauku mājas ir krūmu skautais Tirzas muižas komplekss. Tieši šeit 1559. gada janvārī notika kauja starp Ivana IV karaspēku un Rīgas arhibīskapa armiju, kur no miesas tika atraisīti divi tūkstoši dvēseļu, ieskaitot četrsimt bruņinieku. Mirušajai muižai ir gan jumts, gan skursteņi. Skarbo efektu pastiprina ārsienas fragments, kas ir iespaidīgi novēlies zemē. Drupu tūrisma firmas turīgajiem ārzemju klientiem šajā punktā piedāvātu pa nakti slepus palikt zem muižas esošajos viduslaiku pils pagrabos un pēc spoku pilnas atpūtas doties uz nākamo sabrukušo muižu, dzerot pamesto māju akās pasmelto ūdeni.
Jo tas taču ir zināms jau sen – vēl skaistākas par senām lietām ir tikai senu lietu drupas.