Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Neteiksim viņiem neko. Intervija ar režisoru Juri Kursieti

Režisors Juris Kursietis savā jaunākajā spēlfilmā Cildenie pievēršas laulāta pāra attiecībām krīzes situācijā, izvēlēm un divu pasauļu pretnostatīšanai

Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā Melnās naktis 14. novembrī notiks latviešu režisora Jura Kursieša drāmas Cildenie pirmizrāde. Filma ir iekļauta galvenajā konkursa programmā. Cildenie ir stāsts par starptautiski atzītu vācu ērģelnieci Annu, kuru atveido pazīstamā vācu aktrise Johanna Vokaleka, un ietekmīgu Latvijas valsts uzņēmuma vadītāju Andri (Juris Žagars). Pēc koncerta Vācijā pāris atgriežas Latvijā, lai nosvinētu Annas dzimšanas dienu, taču viņus sagaida ziņas par Andra iesaisti korupcijas skandālā. Preses spiediens pieaug, radot uzņēmējam milzīgu stresu. Tikmēr Annai jābalansē starp vīra jauno reputāciju un tās ietekmi uz viņas karjeru.

"Pie šī galda mēs uzņēmām svētku pusdienu ainu," norāda režisors Juris Kursietis, ar kuru satiekamies uz interviju filmu studijas White Picture telpās, uz kurieni pēc kinodarba uzņemšanas ir atceļojis viens no tā scenogrāfijas elementiem. Šī ir Jura Kursieša trešā pilnmetrāžas spēlfilma. Iepriekš pie skatītājiem ir nonākušas drāmas Modris (2014) un Oļegs (2019), kā arī kopā ar režisoru Staņislavu Tokalovu radītais, starptautiskus panākumus guvušais seriāls Padomju džinsi (2024). Uzreiz pēc Melnajām naktīm filma Cildenie tiks demonstrēta Latvijā. Pirmizrāde Rīgā notiks 15. novembrī kinoteātrī Forum Cinemas.

Pirmais jautājums puspajokam, pusnopietni – kāpēc jūsu trešā filma nav Andris?

Mēs paši savā starpā smējāmies par to, bet šī filma ir nedaudz citāda nekā divas iepriekšējās. Modris ir stāsts par vecāku un bērnu attiecībām un tiesu sistēmas ačgārnībām, Oļegs – par mūsdienu verdzību caur viena cilvēka pārdzīvojumu prizmu. Jaunākā filma ir par politisko, naudas mežģi un veselu sabiedrības slāni, un tāpēc arī nosaukums ir vispārīgāks. Cildenie. Cilvēki, kas tiek uzskatīti par eliti.

Cilvēki, kuri dzīvo noslēgtā vidē atrauti no citiem.

Atrauti vai ieslodzīti, kā nu kurš. Man bija svarīgi, ka sižeta norises vieta ir noslēgta vide. Pagāja divi gadi, pirms mēs atradām īsto māju – parasti tādās rezidencēs nelaiž iekšā –, kas ar savu medniekam nepieciešamo dzīvnieku dīrāšanas un uzglabāšanas infrastruktūru deva klāt mūsu stāstam papildu slāni.

Vai medību motīva scenārijā nebija vispār?

Medību motīvs bija, bet tikai kā fons. Pirms tam Andra savvaļnieka daba izpaudās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet šīs mājas infrastruktūra ļāva parādīt medību procesu un ienest kaut ko tādu, ko daži varētu uzskatīt par barbarismu: "Šausmas, vardarbība pret dzīvniekiem!" Es tomēr neredzu, ka lielākā daļa cilvēku Eiropā būtu kļuvuši par veģetāriešiem. Mums ir izdevīgi neredzēt, kā smuki iepakotā gaļa nonāk līdz veikala plauktam. Man ir paziņas, kas ir atteikušies no gaļas, jo viņi pārdzīvo par to, kā tā tiek iegūta un ko viņi ēd.

Šajā ziņā mednieks zina, kā tā tiek iegūta un ko viņš ēd.

Tas viss sasējās ar galvenā varoņa būtību, jo viņam patīk īstas un pirmatnējas lietas, turklāt medību tēma palīdz pretstatīt ģermānisko un ziemeļaustrumeiropeisko pasauli. Kā tās konfliktē? Izraisīt provokāciju un skatīties, kā cilvēki reaģē...

Viens no režisora Māra Maskalāna dokumentālās filmas Beigas varoņiem saka: "Mēs neesam ēduši nevienu aitu, kas nebūtu nogalināta." Kā jūs teicāt – mēs izvēlamies neredzēt.

Par Cildeno saukli esam izraudzījušies frāzi: "Neteiksim viņiem neko", jo tas ir stāsts par šo vēlmi, pat nevis vēlmi, bet lēmumu neredzēt, vienalga, vai tas būtu par gaļas kombinātiem (par to režisors runāja arī savā iepriekšējā filmā Oļegs – I. A.) vai par mākslas un naudas attiecībām, kad tiek pievērtas acis uz to, no kurienes nāk finansējums, jo māksla visu laiku dzīvo pusbadā, vai par kādu citu jautājumu, kas ik pa laikam uzpeld mūsu sabiedrībā. Vai mēs vēlamies palīdzēt Ukrainai vai arī esam gatavi iesaistīties sarunās ar izvarotāju armijas vadītāju?

Esmu šokā par Vācijas kanclera Olafa Šulca dialoga atsākšanu ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu. Mēs neesam gatavi! Esmu pateicīgs, ka mūsu reģionā to apzinās, bet rietumnieki nesaprot, ka viņu kapitālistiskā sistēma ar viņu ražotajām automašīnām un sadzīves tehniku sabruks, ja Ukraina kritīs. Kā var līdz tam neaizdomāties?! Protams, es tagad runāju pārspīlētā eksplozijā, bet katru dienu mums ir jāizdara izvēle. Pagājušās nedēļas nogalē es devos uz Usmas ezeru un izvēlējos braukt ar ātrumu deviņdesmit kilometru stundā. Visi man triecās garām. Vienā brīdī tu aizdomājies – kam tas vispār rūp.

Jūsu filmā lakmusa papīriņš ir korupcijas skandāls, kurā ir iesaistīts Andris un kura dēļ sašķobās rūpīgi būvētā ģimenes dzīve un karjera. Kā radās šis impulss?

Impulss nāca no pēdējiem piecpadsmit gadiem, kad krita Latvenergo, Latvijas dzelzceļa un Latvijas Bankas vadītāji un notika tamlīdzīgas lietas. Es biju pārsteigts par dažiem cilvēkiem, jo man viņi bija šķituši pilnīgi citādi. Sāku domāt, kas notiek viņu ģimenēs. Skaidrs, ka mēs kā sabiedrība viņus uzreiz "notiesājam", bet kas notiek ģimenē? Kāda ir cilvēku reakcija, izvēle, vērtības, kāda ir pagātne un vide, no kurienes viņi nāk? Mani ieinteresēja šis sprādziens mikrovidē, kurā vairs nevar izlikties un vienkārši dzīvot savu dzīvi tālāk.

Jūs jautājat: "Cik lielā mērā ģimenes locekļus uzskata par līdzvainīgiem tikai tāpēc, ka viņi stāv blakus apsūdzētajam?"

Tas ir jautājums, cik mēs pazīstam savus līdzcilvēkus un cik pamatīgi mēs viņos iedziļināmies. Protams, mums kā ārējiem novērotājiem ir savs viedoklis: "Kā viņa varēja nezināt? Viņa taču ir viņa sieva!" Vai tu zini, kas notiek tavā paša ģimenē? Ko dara tavs laulātais draugs? Ko dara tavi pusaudžu vecuma bērni?

Skatoties uz citiem, esam gatavi analizēt, bet, ja skatāmies spogulī, atbildes nav tik vienkāršas. Nekas nav balts vai melns, zināja vai nezināja. Mani neinteresēja, vai galvenais varonis ir vainīgs vai nav vainīgs, mani interesēja attiecību nianses, kam mēs pievērsām īpašu uzmanību, gan rakstot scenāriju, gan strādājot ar aktieriem, jo cilvēks ir sarežģīta būtne un katras attiecības ir atšķirīgas.

"Manuprāt, filma Cildenie visvairāk ir par nobrieduša laulāta pāra attiecībām krīzes situācijā un ne tik daudz par apsūdzībām korupcijā vai slavenas mūziķes karjeras izaicinājumiem," saka galvenās lomas atveidotājs Juris Žagars. Viņa ekrāna partnere ir pazīstamā vācu aktrise Johanna Vokaleka. Publicitātes foto

Papildu nianse ir tā, ka galvenā varone Anna ir vāciete.

Jā, man bija aizraujoši pētīt, kā šī personīgā drāma attīstās, īpaši pievēršot uzmanību tam, ka Anna nāk no vecās Eiropas, kur ētikas un morāles standarti bieži vien ir šķietami atšķirīgi. Man izvērtās interesanta saruna ar galvenās lomās atveidotāju Johannu Vokaleku, kura teica: "Jūsu reģionam ir raksturīgi šādi korupcijas skandāli, vai ne?" Es atbildēju: "Vai tu apzināti izvēlies neredzēt, ka Gerhards Šrēders strādā Gazprom un "dīzeļgeita" nāk no Volkswagen? Vienkārši tas ir citādāks veids, kā tas tiek darīts." Viņa samulsa. Vācieši ir sev iestāstījuši, ka viņi ir morālās latiņas turētāji Eiropā. Tas man nav saprotams, bet tā pamatā ir Otrā pasaules kara un holokausta izraisītās sekas.

Anna ir ērģelniece. Kāpēc šāda instrumenta izvēle?

Pirms sešiem gadiem Latgales vēstniecībā Gors apmeklēju Latvijas simtgades koncertu ar Ivetu Apkalnu. Es nekad iepriekš nebiju piedzīvojis tādu šovu! Viņa ir kā popzvaigzne, kura ir spējusi izcelt gaismā šo instrumentu, kas parasti atrodas baznīcas balkonā un paliek neredzams publikai. Tā spēlēšanas horeogrāfija man šķita tik kinematogrāfiska – kā Iveta Apkalna pārvietojās pa ērģeļu taustiņu stāviem, žonglēja ar kājām un pārsēdās no vienas krēsla puses uz otru. Viņa ir atdzīvinājusi šo instrumentu koncertdzīvē Eiropā un pasaulē. Koncertzāles vēršas pie Ivetas Apkalnas, lai viņa palīdzētu ērģeļu būvēšanas, izvēlēšanās un uzstādīšanas jautājumos. Tas ir kā apliecinājums, ka latvieši var.

Tik kinematogrāfiski, jo tik fiziski.

Jā, ērģeles ir kā visa ķermeņa trenažieris. Tas ir apbrīnojami. Sākumā mums bija doma filmēt Elbas filharmonijā Hamburgā, kurā Ivetas Apkalnas nopelnu dēļ mūs bija gatavi ielaist iekšā par brīvu ar nosacījumu: "Tikai nesakiet to citiem!", jo par Čārlija eņģeļu filmēšanu savās telpās Elbas filharmonija bija paprasījusi pilnu samaksu. Diemžēl tas neīstenojās citu iemeslu dēļ, bet tas, ko gribu pateikt, – mēs varam būt lepni par Ivetu Apkalnu.

Mūzikā galvenā varone izsaka savas emocijas.

Šī ir mana pirmā filma, kurā skan mūzika tikai tad, ja to kāds izpilda kadrā. Kopā ar Ivetu Apkalnu izvēlējāmies trīs skaņdarbus – Filipa Glāsa, Arvo Perta un Leoša Janāčeka kompozīcijas –, kuru fragmentus vairāk nekā pusgada laikā galvenās lomas atveidotāja apguva Ivetas Apkalnas uzraudzībā Berlīnē.

Cik zinu, Johanna Vokaleka prot lasīt notis un spēlēt klavieres.

Jā, bet ērģeles ir kaut kas cits.

Jāspēlē ne tikai ar rokām, bet arī ar kājām.

Kājas, kuras ir redzamas filmā, ir Ivetas Apkalnas kājas.

Koncerts Latgales vēstniecībā Gors, tāpat kā mednieka māja, ir transformējis jūsu scenāriju. Cik jūs vispār ļaujaties tādām izmaiņām?

Vieta kaut ko pienes, instrumenta izvēle kaut ko pienes, aktieri kaut ko pienes. Piemēram, mācītāja tēls uz papīra nebija gluži tāds, kāds tas ir uz ekrāna tieši Egona Dombrovska un viņa angļu valodas zināšanu dēļ. Mēs iemetām viņu negaidītā situācijā un skatījāmies, kā viņš reaģēs, – viņš reaģēja kā mācēja, un sanāca brīnišķīgi. Tieši šis pirmais dubls ir ticis iekļauts filmā. Lai viņš mums piedod.

Kino veidošanai ir jānotiek organiski, jo galu galā katras dienas noskaņojums kaut ko dod. Mēs pieturamies pie stāsta, bet vienlaikus domājam, kā varētu padarīt interesantāku un, ja tā var teikt, "neatfilmētu" scenāriju. Pieļauju, ka man būtu grūti radīt klasisku Netflix seriālu, kurā viss tiek veidots pēc noteiktiem štampiem un galvenā persona uz laukuma ir producents. Tas ir saprotami, jo šajos projektos tiek ieguldīta milzīga nauda.

Galvenā varone Anna neuzdod jautājumu vīram, no kurienes viņiem ir nauda baznīcas atjaunošanai.

Man šķiet, ka viņas pasaulē ievērojams valsts uzņēmuma vadītājs nāk komplektā ar noteiktu statusu un dzīves līmeni, tāpēc Annai nerodas šaubas, ka viņi dzīvotu pāri saviem līdzekļiem, atšķirībā no tā paša mācītāja, kurš saprot, kas ir noticis un kā tas varētu ietekmēt baznīcas atjaunošanas procesu: kas maksās strādniekiem?

Kā jūs pats, būdams mākslinieks, izprotat naudas un mākslas attiecības? Kas ir pieļaujams un kas ne?

Tas, ko es varu komentēt par kino nozari, – krievi ir atpakaļ. Viņi kā uzpircēji sola milzīgu naudu audiovizuālo materiālu licencēm, un visi vienā mierā pārdod tās, rezultātā Eiropas tirgus ir absolūti sakropļots. Man tas nešķiet pieņemami, jo nekas nav beidzies. Mums ir jābūt principiāliem visās jomās. Ja mēs ģimenē uzzinām, ka kāds uzņēmums uztur saistības ar Krieviju, mēs nepērkam tā produktus. Tas pats attiecas uz kino. Es nekad nepiekristu uzņemt filmu, kuru finansētu krievu oligarhs, pat ja viņš tiek pierakstīts pie "labajiem oligarhiem". Es labāk eju un daru kaut ko citu. Mēs zinām, kas notiks, ja pēkšņi visi atteiksies no saviem principiem, – šī teritorija beigs pastāvēt kā neatkarīga valsts. Es esmu kategorisks šajā jautājumā un nepieļauju nekādas atlaides.

Tas ir civilizāciju un vērtību karš, kurā ir skaidri jāpasaka, kurā pusē tu esi. Šovasar es iestājos Zemessardzē un izgāju gandrīz mēnesi ilgo apmācības kursu. It īpaši Nameja laikā tu saproti, cik karš ir bezjēdzīgs. Kam tas ir vajadzīgs?! Cilvēki mirst, un tiek tērēti milzīgi resursi, bet, ja tavos kaimiņos dzīvo psihopāts, tev kaut kas ir jādara, lai viņu apturētu.

Kaut kas tāds, ko pirms vairākiem gadiem pat nevarēja iedomāties, ka būs jādara, vai ne?

Kad stāstu par to saviem kolēģiem Rietumeiropā, viņi brīnās: tu tiešām ej un šauj? Jā, triecienšauteni G36 varu izjaukt, iztīrīt un salikt ar aizvērtām acīm. Tas ir absurds, proti, man šķiet pareizi to darīt, bet tas ir absurds, ka tev nākas pieņemt šādu lēmumu to darīt, ko cilvēki attālāk no šī reģiona nesaprot. Tas joprojām parāda, cik sašķeltā Eiropā dzīvojam. Tikko noskatījos dokumentālo filmu Zelenska stāsts, kurā var redzēt, cik pasīva un impotenta bija Eiropa kara pirmajās dienās, jo visi gaidīja Ukrainas krišanu.

Filma Cildenie liek domāt arī par šo tūlītējās nosodīšanas tēmu: sabiedrība uzmetas virsū, izdara secinājumus un aizmirst.

Kevina Speisija gadījumā varētu nepiekrist šim apgalvojumam, jo viņš joprojām cenšas atgūt savu karjeru, savukārt Džonija Depa sakarā jau tiek runāts par Karību jūras pirātu franšīzes sestās filmas uzņemšanu (aktieris tika apsūdzēts vardarbībā pret savu bijušo sievu un pēc tam attaisnots – I. A.). Mums ir jābūt uzmanīgiem, jo šis ātrais jeb fast food veida informācijas patēriņš pieprasa ātru reakciju un spēj būt brutāls pret cilvēkiem.

Patiesība nevienu neinteresē.

Protams, neinteresē. Cilvēkiem vajag action. Kas bija pēdējais gadījums?

Skandāls ar Jāni Timmu?

Tas ir īpašs gadījums, bet es domāju Latvijas Mūzikas akadēmijas skandālu. Man šķiet, ka tas ir beidzies, bet vai līdz galam viss tika apjausts?

Filmas veidošana ir ilgstošs process. Kā var zināt, kas būs aktuāls pēc vairākiem gadiem, lai tas uzrunātu auditoriju?

No idejas līdz ekrānam paiet pieci gadi, tāpēc vienmēr, kad sāku rakstīt scenāriju, man ir skaidrs, kādu sajūtu man gribas radīt, lai pie tās vienmēr var atgriezties un pieturēties. Šajā reizē tās bija bailes zaudēt kontroli pār savu dzīvi. Vai kaut kas ir aktuāli šodien vai būs aktuāli rīt tādā ziņu līmeni, tam vairs nav nozīmes, jo šajā mūžam trauksmainajā laikā mēs visi slimojam ar šīm bailēm.

Sajūta kā virsvērtība?

Jā, turklāt mēs ar Līgu (režisora dzīvesbiedre Līga Celma-Kursiete – I. A.) kā laulāts pāris ielikām šajā scenārijā daudz ko paši no sevis: kā mēs rīkotos stresa situācijās vai reaģētu uz citām lietām, ar ko saskaras galvenie varoņi. Jo vairāk tu ieliec no sevis, jo patiesāks un personiskāks ir stāsts, līdz ar to stāvošs pāri laikam.

Cildenie ir Latvijas, Igaunijas un Grieķijas kopražojums. Kāpēc tāds sastāvs?

Esmu pateicīgs producentei Alisei Ģelzei, ka viņa palīdzēja cīnīties par šo projektu. Tas nebija viegli, jo uznāca pandēmija un karš. Šo vairāku gadu laikā inflācija sasniedza trīsdesmit procentu līmeni. Mēs vērsāmies pie Rietumu fondiem pēc finansiālā atbalsta, bet tie nesaprata, par ko ir stāsts, kāpēc tas ir svarīgi. Mēs mainījām stratēģiju un piesaistījām Igauniju un Grieķiju, un realizējām šo projektu ar finansiāliem ierobežojumiem, bet neielaižoties daudzos kompromisos, jo mēs līdz kaulam ticējām un joprojām ticam, ka šis stāsts ir svarīgs un tas atspoguļo konkrētu laikmeta iezīmi, ko karš Ukrainā ir tikai paspilgtinājis.

Vai Rietumu fondi pilda sava veida cenzūru?

Tie eksistē šablonos. Man ir bijusi interesanta pieredze ar diviem fondiem. Viens no tiem ir Polijā, kur mēs iesniedzām Oļega projektu. Toreiz konkursa žūrija mūs neatbalstīja, jo uzskatīja to par pretpolisku filmu, savukārt šoreiz tā deva zaļo gaismu, bet Polijas kinocentra vadītājs uzlika veto un sava iepriekšējā nacionālā aizvainojuma iespaidā apturēja šo atbalstu. Tā bija klaja cenzūra!

Otrs fonds ir Beļģijā. Konkursa komisija sacīja: "Šī filma ir pilnīgi citāda nekā jūsu iepriekšējās filmas. Kāpēc jūs gribat mainīt savu ceļu?!" Es atbildēju, ka šī ir filma par aktuālu tēmu, bet fonda pārstāvji nebija gatavi iedziļināties. Domāju, ka Rietumu fondi gaida kaut ko konkrētu no mūsu reģiona.

Kas tas ir?

Redz, kā mums neiet! Viņi ir gatavi atbalstīt sociālas kamerdrāmas, bet ironiju par rietumniekiem kā morālo vērtību vēstniekiem nav gatavi skatīties. Iespējams, viņi jūtas apdraudēti, tāpēc tas ir tabu.

Jāmeklē partneri tuvākā apkaimē ar līdzīgāku izpratni par lietām?

Es gribētu cerēt, ka rietumnieki sāks iedziļināties mūsu tēmās un mēs netiksim marginalizēti, kā tas notiek pašlaik. Šīs filmas kontekstā dažreiz šķita – kas vēl jums ir jāpierāda?! Katrā ziņā konkurence nav vienlīdzīga.

Sanāk cīnīties ne tikai par projektu, bet arī ar...

...aizspriedumiem. Esmu gatavs cīnīties un pastāvēt par savām idejām, lai viņi dara, kā dara, bet mēs neapstāsimies. Mums ir jālien ārā no sava mazvērtības kompleksa un ir jābūt lepniem par to, kas mēs esam un ko mēs varam.

Vai mākslai ir izšķiroša loma šīs marginalizēšanas pārvarēšanā?

Neesmu pārliecināts, ka māksla var salauzt šī procesa līkni, jo masas plūst izteiktā meinstrīmā, bet katrā ziņā var mēģināt kaut ko darīt, piemēram, seriālā Padomju džinsi centāmies likt iekšā idejas par savu patstāvību un cīņu pret sistēmu, ka mēs esam daļa no šīs pasaules, nevis daļa no tās pasaules. Iespējams, tieši ar šādiem universālākiem stāstiem varam nokļūt līdz rietumnieku apziņai. Dažreiz aizdomājos, kas notiktu, ja būtu jāiedarbina NATO līguma 5. pants, vai tas mainītu Eiropu tajā ziņā, ka tā saprot, ka Baltija ir tās daļa un mēs visi cīnāmies par to no pirmā centimetra. Manā gadījumā tas nav tik daudz algoritms, cik filozofisks jautājums.

Vai Padomju džinsiem ir gaidāms turpinājums?

Staņislavs Tokalovs un scenāriste Teodora Markova jau ir radījuši otrās sezonas karkasu, bet, kad to varēs apaudzēt un realizēt uz ekrāna, nav ne mazākās nojausmas.

Vajadzēja jau sākt filmēt!

Es baidos no traģiskākā, ka mēs nespēsim atrast vietējo finansējumu un mums būs jāmeklē ārvalstu nauda, kas var nākt līdzi ar savām prasībām saturā, komandā un izpildījumā un var likt pazaudēt seriāla unikalitāti. Padomju džinsi ir aizgājuši pasaulē un vienlaikus nav iekļāvušies seriālu konvencionālajā struktūrā. Tas ir pierādījums, ka spējam radīt augstvērtīgu projektu. Jautājums, vai tā ir anomālija vai tendence. Piemēram, lietuvieši šajā ziņā ir malači. Divdesmit gadu viņi ir sistemātiski gājuši uz to, ka vēlas attīstīt savu nacionālo kino, kas tagad nes augļus.

Latvijā ir nedaudz tāda nenoteiktība attiecībā uz to, ko mēs gribam. Ko mēs gribam sasniegt kā valsts? Mēs visu laiku dreifējam, gadu no gada. Lietuva ir jaunā Igaunija ar savu mērķtiecību, vācisko Ordnung – kārtību – un pašapziņu. Viņi nav talantīgāki vai gudrāki par mums. Viņiem ir iedots vairāk instrumentu. Galdniecības terminoloģijā runājot, mums ir zāģis, viņiem ir zāģis, kalts un āmurs. Mēs tik un tā spējam būt interesanti ārpus Latvijas robežām, bet mēs varētu būt daudz jaudīgāki. Mums diemžēl nav kultūrpolitikas.

Jā, vairāki seriāli ir tapuši par vienreizējo finansējumu pandēmijas seku mazināšanai.

Man nepatīk salīdzināt valsti ar uzņēmumu, jo tas tā nav, bet, ja mēs velkam paralēles, – ja tu kā uzņēmums redzi, ka produkts veiksmīgi iekaro tirgu, tu atvēli tā ražošanai vairāk resursu, vai ne? Pie mums tā nenotiek, tāpēc mēs visu laiku mīņājamies uz vietas un stagnējam.

Ne tikai kino jomā.

Piemēram, jautājums par privāto muzeju atbalstīšanu vai neatbalstīšanu. Uz kurieni mēs ejam, ja mūs nesatrauc to pastāvēšana? Mums nav svarīgi mūsu personīgie un nacionālie stāsti? Uz kādiem pamatiem mēs būvējam savu nāciju? Mēs gribam, lai cilvēki būtu vienkārši patērētāji? Mēs lepojamies ar Dziesmu un deju svētku kustību, kurā ir iesaistīta arī mana sieva. Bieži dzirdu, ka pedagogiem ir jācīnās ar kārtējo birokrātisko lēmumu, kas liek viņiem nolaist rokas, jo viņiem kļūst svarīgāk izpildīt tos, nevis bērniem iemācīt mūziku. Visu laiku tiek kultivēts tas, kādiem mums būtu jābūt, bet, lūdzu, paskatīsimies, kādi mēs jau esam. Mēs varam to, mēs varam šo. Mums ir savi stiprie pīlāri, uz kuriem mēs stāvam. Mēs esam radoši un spējīgi, bet tas visu laiku tiek ignorēts. Es šaubos, ka to dara kaut kāds ļaunais Putina aģents. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja