Māksla ir viens no palīgiem, kas mūs sadraudzē ar dzīvi, – ir pārliecināta Sarmīte Māliņa. Noslēpumaina un pašpietiekama, neietekmēta ne no kādiem citu konstruētiem estētiskajiem virzieniem un modīgi pūstiem vējiem, viņa bez lieka trokšņa laiku pa laikam piedāvā mums minēt savus kodolīgos vēstījumus. "Izkārtu zeķubikšu māksla" viņu nevilina. "Tas, ka visam vajadzēja būt neglītam, laikam ir pagājis, bet vai esi ievērojusi, ka pēdējos gados visās izstādēs kaut kas karājas? Viens iekārts otrā. Tajā atkal kaut kas iekārts, un telpa aizpildīta," – ja Sarmīte Māliņa rakstītu mākslas kritiku, būtu aizraujoši lasīt.
Galerijā Alma līdz 15. decembrim skatāma Sarmītes Māliņas izstāde Autopsija pašrocīgi. Šoreiz solo, bez radošā tandēma domubiedra Kristapa Kalna. Atliek tikai brīnīties, kā viņas polifoniskā instalācija ar astoņiem artefaktiem galerijas nelielajā telpas strēlē spēj sakoncentrēt vienā punktā tik kosmiskas pārdomas. Medicīniski sterilā telpā almodovariski krāšņi secinājumi par dzīvi, kur neatšķetināmi kopā kuļas kā augstais, tā zemais. Dzīvojot dzīvi, šie nošķīrumi gan saplūst kopā arvien ciešāk un grūti pateikt, vai "augstais" būtu izstādē redzamais grēksūdzes restotais lodziņš, faraona Khentika galvas balsta marmora kopija vai Svētais gars un "zemais" Māliņas jaunā kaķēna "defekts" – caureja, kamdēļ viņai Jelgavas patversmē viņu gandrīz negribēja dot. Sarmīte viņu, izstieptu kaklu, ieraudzīja televizorā kādā ziņu sižetā par plūdiem Jelgavā, un... brauca pakaļ. Intervijā Mušu, gaumīgi vai bezgaumīgi, atstāju klātesošu, jo, runājot par autopsiju, mums taisni vajadzēja kādu "galvas balstu". Un kurš gan šai funkcijai varēja labāk kalpot kā dzīvs, silts kaķītis ar caureju, kurš brīdi pa brīdim tik cieši iespiedās māksliniecei blakus krēslā, ka nācās pārtraukt sarunu un labu brīdi dūdot par Mušiņu, vislabāko, visskaistāko, visgudrāko. Metiet pirmais akmeni, kas tā nedara.
"Šai izstādei nav zinātniska vai medicīniska pamata. Tā ir personīga, egoistiska urķēšanās unikālajā sevī, mēģinot atrast vismaz kādas ticamas liecības esības jēgai. Tā mokoties, vērojot, ar pamatotām bažām analizējot savas dzīves ritējumu, rodas vēlme atbalstīties pret ko mūžīgu – "saulē sasilušu akmeni, sūnām klātu zemi meža ielokā". Pat ļauties pārstāt domāt. Es šādi sajūtos, nonākot mediķu aprūpē. Pieslēgtās sistēmas monotonā darbība, baltā, košā gaisma, atrodoties uz manipulāciju virsmas, dod brīvu vietu sakārtotām domām. Izstāde ir vingrinājums ceļā uz otru lielāko notikumu dzīvē. Par tā gaidām ar dievināto Džokondas smaidu sejā. Atšķirībā no pirmā lielā notikuma šoreiz būs lielāka klātbūtnes sajūta, būs jāpiedalās. Un tas jau ļauj vaļu brīvai fantāzijai," saka Sarmīte Māliņa.
Kā tu domā, vai mākslīgajam intelektam iedvesma mēdz būt?
Savādi, ka tu vaicā par mākslīgo intelektu, jo man tieši ir sagatavots pāris jautājumu no mākslīgā intelekta.
Ak dievs! Nu, nu.
Uzdošu tos beigās. Gribas saglabāt kādu nekādu pašcieņu, ka pati arī varu.
(Smejas.) Mans sapnis tagad ir piepildījies, man tagad ir Mušiņš.
Bērnībā tev kaķis bija tikai tajā bildītē pie gultas ar meiteni un kaķi?
Laukos man bija tieši šitādi raibie, vairāki pēc kārtas. Pēc tam kad es nokļuvu pilsētas dzīvē, man nekādi neizdevās tikt pie kaķa. Šarlote, Kristapa meita, kura izstādē ir bildē ar kaķi, tik ļoti gribēja suni, ka, aizejot ciemos, redzēju, ka visa vecāku istaba bija aplīmēta ar lapiņām, uz kurām bija rakstīts suns, suns, suns. Kad es to ieraudzīju, iedomājies, kā es jutos?... Tas bija tik spēcīgs darbs. Šarlote dabūja kaķīti. Es viņai saku: "Šarlote, tu esi daudz sasniegusi savos desmit gados, salīdzinot ar mani. Tev ir kaķis." Bet Šarlote atbild: "Bet ne suns." Taču, ja viņa dabūja kaķi, viņa dabūs arī suni.
Kāpēc, tavuprāt, dzīvnieki cilvēkiem liek tā izkust?
Nu labi, pirmā doma – kad es dabūju to būrīti ar kaķi, es sāku ticēt Dieva eksistencei. Varētu pat noticēt. Droši vien citām sievietēm tā ir, kad viņām ir mazulis. Kā tu domā?
Man jau liekas, ka tas nepārklājas un neaizvieto viens otru.
Es domāju, ka tas ir labāks terapijas veids nekā tie visi psiho... Tie mani garlaiko.
No izstādes apraksta sapratu, ka viens no impulsiem izstādei ir bijis psihoterapeita apmeklējums, ko tev piešķīra kā bezdarbniecei?
Jā, izstādē ir redzama salvešu kastīte.
Tu teici, ka tā salvešu kastīte aizskārusi tavu pašcieņu. Tu aizgāji prom?
Es divreiz pie viņas aizgāju. Viņai plauktā vēl bija eņģelītis – meitenīte. Jā, Mušiņ, lai tik viss būtu tā harmoniski.
Žēl, ka tev tāda pieredze. Psihoterapija, lai arī bieži šādu gadījumu dēļ apvīpsnāta, ir kaut kas ļoti nopietns, pavisam bez eņģelīšiem, un kādam var tiešām palīdzēt. Kā tev nobrieda ideja par izstādi?
Kad redzēju Šarloti ar kaķi, sapratu, ka viss, jātaisa. Nē, patiesībā jau pirms diviem gadiem sāku par to domāt.
Tas, ko tu gribi pateikt, radās no pārdzīvojumiem ārsta kabinetā?
Nevis pārdzīvojumiem, bet tieši otrādi. Vai tad tev tā nav, kad tā mierīgi atgāzies pie zobārsta?
Nē, pie zobārsta es galīgi nepiedzīvoju mierīgu atgāšanos, bet laikam saprotu, par ko tu runā. Tikko tieši tādu sajūtu, kādu tu apraksti izstādes anotācijā, piedzīvoju, kad man operēja īkšķi. Galva ir tik skaidra, un domas rosās, un kāds vēl ap tevi čubinās, patīkami.
Nevis tu ciet, bet atslābsti.
Kā tu īsti raksturotu to sajūtu? Kā ārpusķermeņa pieredzi?
Nē, tā ir tikai filmās, kad es it kā atdalījos no sava ķermeņa un vēroju visu no malas (ironiski). Sevišķi tajās daudzsēriju dokumentālajās filmās, kur ir notikusi kaut kāda vardarbība un cietējs stāsta.
Bet kā tu juties?
Bieži es domāju par to, kā cilvēks ir cietumā, kā viņš izpēta katru sīkāko detaļiņu, kas viņam apkārt, – katru cilnīti, katru podziņu, katru slēdzīti, katru vadiņu. Viņš redz to katru dienu. Kaut ko viņš no tā varbūt uzbur. Tajā pašā slimnīcā – tu guli pret sienu, kurā ir kaut kāds slēdzis, un tu izdomā, ka tas ir kaut kāds izcils dizaina brīnums, uz kuru tev ir iespējams raudzīties tikai ar sajūsmu. Mēģini sev kaut ko iestāstīt. Tas ir kaut kas unikāls. Varbūt cietumnieki tā arī mēģina sev piepildīt dienu?
Nezinu, neesmu runājusi ne ar vienu cietumnieku. Visticamāk.
Es domāju par Navaļniju. Skatījos viņa bēres, un beigu kadri translācijā bija tāds teātris! Fonā bija jaunceltnes, kurās jau dega gaisma. Pie kapa sēdēja abas mātes, un bija dzirdams, kā ar lāpstu aizrok kapa vietu.
Tā šņirkstošā skaņa.
Šņirkstošā skaņa. Tas nav iedomājams nevienā teātra izrādē un nevienā filmā. Kaut kas TIK...
Un kur tajā brīdī bija tavas izstādes miera balodis? Pirmoreiz skatoties izstādi, man likās, ka viņš visam pāri ir izpletis spārnus un cenšas mūs pasargāt no mūsu laicīgās dzīves fiziskajām un dvēseles ciešanām, bet otrreiz izskatījās, ka viņš ir piesists krustā. Kādu jēgu tu ieliki?
Nu, jā, es negribētu šodien būt viņa vietā. Nu ko, Mušiņ...
Prieks skatīties, kā jūs esat sadraudzējušies.
It kā jau pat neērti atzīties. Prieks redzēt, ka Rīgā tik daudziem cilvēkiem ir sunīši. Tie cilvēki ir laimīgāki ar sunīšiem, un tas ir jūtams gaisā. Kad ienāk veikalā sunītis, visi sāk smaidīt. Aizeju uz dzīvnieku veikalu, tur sieviete ar prieku stāsta – es viņam to un to. Vai tu esi redzējusi pārtikas veikalā, ka kāds saka: es savam bērniņam nopirkšu kartupelīšus? Un pārdevējas pacietīgi klausās, nevis kā parastā veikalā. Mušiņš, jā, Mušiņš.
Mums būs saruna ar piedziedājuma odu Mušiņam.
Kad tu to miera balodi...
...vai dieniņ, tas nav miera balodis, bet Svētais gars.
Tātad – Svētais gars. Es laikam pirmskolā pārzīmējos tos miera baložus. Ideja jau nav slikta.
Svēto garu simbolizē septiņas pozīcijas, balodis ir viena no tām, bet baloža tēls mani nekad nav interesējis.
Mjā, kur es ņēmu miera balodi...
Nu nekas, katram savs. Kā Pikaso. Mēs nonācām strupceļā, kur es nesapratu – Dievs ir tas tēvs vai Kristus? Man gribētos to izprast.
Tu vairākkārt savā mākslā, pamatā kopīgajos darbos ar Kristapu Kalnu, esi pievērsusies un apspēlējusi kristīgās reliģijas tēmas un simbolus. No kā nāk šis dzinulis? Kādas ir tavas attiecības ar reliģiju?
Sakrālā māksla un arhitektūra, un tās atzari ir bijuši attīstīti visilgāk. Visizkoptākie un līdz galam novestie. Tāpat kapa plāksnes. Tu no tā ietekmējies tāpat kā, piemēram, no Bauhaus vai no impresionisma. Tās visas ir formas, kā mums Arsenālā bija tie soliņi (atsaucas uz izstādi Pacieties! 2012. gadā – U.A.).
Tātad tu sakrālajā mākslā pamatā esi ieinteresēta formā?
Jā. Bet, protams, tomēr ir kaut kādas trīsas un cerības, ko katrs lolo, ka kāds pastrādās viņa vietā. Es tev stāstīju par mākoņu maliņu, ne?
Šķiet, nē.
Tu zini, par ko es runāju, vai paskaidrot?
Paskaidro, lūdzu.
Ir bēres. Tiek mierināts tuvākais aizgājēja cilvēks ar tekstu – viņš jau tagad uz mākoņa maliņas, nav ko vairs raudāt. Tajā mirklī to pieņem un uzgāž atbildību tai mākoņa maliņai, un drusciņ atslābst, patiešām. Tā arī ar Dievu. Visi viņam uzkrauj atbildību. Nevis uzgāž, bet kaut kā paļaujas. Kaut kam jābūt, kas to visu sakārtos tavā vietā, ne tā?
Protams, gribētos, lai tā būtu.
Nu redzi. Tas putns radās kā dvēseles tēls. Jā, viņš tur augšā, pie tās mākoņa maliņas. (Iesmejas.) Es nevarēju tēlnieciski atrisināt to mākoņa maliņu. Izrādās, ir ļoti daudz mākoņu skulptūru dažādās tehnikās.
Patiesībā ir ļoti grūti runāt par tik augstām tēmām. Augstām, ne augstām... Visi vārdi liekas tādi plakani un neko neizsakoši.
Nujā, nevar zināt, cik tās augstas ir.
Tavas izvērstās instalācijas objekti liek domāt par miesas un gara satuvinājumu un izgaismojumu medicīniski košā, sterilā gaismā. Vai tu biji domājusi kaut kā līdzīgi?
Visos seriālos un kriminālstāstos ļoti liela loma ir atvēlēta autopsijas veicējam. Tas vienmēr tiek pasniegts tik skaisti! Tas aizgājējs sašūts tik skaists un sterils. Agrāk to nerādīja, bet tagad var redzēt, ka tas ir dzīvs cilvēks, kas to mironi tēlo. Kaut vai seriālā Vera. Lieliski! Vienmēr ir tas griezējs. Jau nospēlētais hits, ka viņam vienmēr noteikti jāēd tajā laikā. No turienes nāk visi tie galvas paliktņi. Nedabūju to, ko gribēju. Apzinot gandrīz visu Latviju, uzzināju, ka modernajos autopsijas galdos galvas paliktnis jau ir iebūvēts. Man vienmēr ir bijusi skaudība, ka tas aizgājējs guļ, un citi rosās. Arī, kad kāds nomirst, es drusciņ skaužu.
Par ko? Ka viņam visi kreņķi beigušies?
Ka viņš to jau ir izdarījis, bet man vēl ar šito šmuci ir jātiek galā.
Tev jau nē, pakaļpalicējiem.
Nē, nē, man pašai arī. Es negribu atstāt kaut kādas vēstules. Tas nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc es nesaprotu ļoti, ļoti bagātos cilvēkus – priekš kam viņiem tas viss?! Nemitīgā naudas kāre. Priekš kam? Un vēl, un vēl, lai tikai ukraiņi karo, un mēs ražosim ieročus.
Kā tas ir, dzīvai esot, simboliski taisīt pašai sev autopsiju? Vai nebija neomulīgi?
Man tas šķita banāli, literāri. Neomulīgi bija tas, ka man bija jālieto šādi tēli – kaķis, balodis, faraona galvas paliktnis, grēksūdzes lodziņš un tie galdiņi uz kājām.
"Ticīgo grēksūdzes, tam paredzētās vietas fascinējušas un mulsinājušas vienmēr. Domas par šo procesu nav radušas man drošus secinājumus". Foto - Kristaps Kalns
Kas tev spieda tādus lietot? Citādi nevarēja?
Nujā. Banālība pie banālības. Kad atvedu tās sirdis uz Rīgu, es divas nedēļas nevarēju tās izpakot. Tas ir ārprāts!
"Man seši gadi. Latgalē ieraugu puķi – lauztā sirds. Pat baidos uz to skatīties, neērti par viņas saldsērīgo stāstu, kurš tik acīmredzami nolasās. Nodomāju – daba ir tik nekautrīga". Foto - Kristaps Kalns
Beigās tas viss savelkas kopā un rada pilnīgi pretēju efektu.
Nujā. Bet pirms tam bija neērti. Lauztās sirdis... Man ar to bija milzīga ņemšanās.
Kad tu beidz kautrēties no tā, ka tas ir šķietami banāli?
Es esmu tāda, kāda esmu. (Teatrāli patētiski, smejas.) Visi, kas ir ne šis, ne tas cilvēki, saka – esmu tāda, kāda esmu.
Parasti autopsijā kaut ko atklāj – diagnozi vai slepkavības iemeslu.
Tu vēl vari ar savu beigto ķermeni kaut kā palīdzēt, vēl piedalīties dzīvē.
Vai tu par sevi šajā pašizpētē kaut ko atklāji?
Nujā, es izliku tās lauztās sirdis. Un tie mazie punktiņi plastilīnā – tas ir tad, kad galvā pazib kaut kas nepatīkams – nē, nē, nē, tas nav bijis, tas nav bijis. Es nomiršu, un tad man nebūs par to jādomā. Vai pēc kādas trakas ballītes nākamajā dienā domā – ak dievs, kā es tur...
Vai tu sevi labi pazīsti?
Šis jautājums man ir tikpat neskaidrs, kā kad saka "labi audzināts bērns". Kā var izaudzināt labu bērnu? Viņš jāsit vai visu laiku viņam jāizdabā? Es augu savvaļā, nekāda īpaša audzināšana netika veikta.
Kur pagāja tava bērnība?
Pie Matīšiem. Tur bija kolhoza kūts, govis, vecmāmiņa, tante, onkulis, ķiršu koki.
Raksti, ka skaistākais priekšmets tavā bērnībā bijusi ovāla, kolorēta fotogrāfija ar meiteni un kaķi pie gultas. Kā pagāja tavas dienas bērnībā?
Ak dievs! Kā visi bērni, kaut ko raku un taisīju. Kopš bērnības nevaru paskatīties uz jāņogām. Fui! Mums krūmos bija kaut kāds restorāns. Aveņu maisījums ar cukuru bija viens no ēdieniem. Arī baltmaize ar sviestu un cukuru. Jau vēlāk atceros, ka savos Preiļos, laikam ceturtdienās, gāju pie kioska un pirku Literatūru un Mākslu, un mēģināju tur kaut ko ieraudzīt. Tur bija kaut kādi rakstiņi par izstādēm. Tur bija Pīgožņa grafikas – meitenes ar resnām kājām. Tās bija šausmas!
Tas ir tik interesanti! Liekas, no kurienes tev, pusaudzei Preiļos, impulss – pirkt Literatūru un Mākslu?
Nujā. Es braucu uz zīmēšanas konkursiem. Mani šausmīgi nomāca Mākslas dienu izstādes. Tas viss bija tik smagnējis – tā medaļu māksla un gobelēni Aizrobežu mākslas muzeja pagrabā. Bija jāpieņem, ka tas ir labi.
Kad tu saprati, ka tava sapņu fotogrāfija pie gultas ir kičs? Dzīve iemācīja, vai pati atskārti?
Gāju Rēzeknes Lietišķās mākslas skolā un tad sapratu – redz, kā te viss ir. Pavisam savādāk. Es jau par to fotogrāfiju biju aizmirsusi. Tā tikai karājās pie gultas. Prātā nāk nenormāli senas atmiņas. Pārdevējam bija vairāki motīvi – zirga pajūgs, bija arī ziemas skats ar stirnu un mēnesi. Tieši kā Arhipam Kuindži. Man tas patīk, jo saistu ar spēcīgu nakts skatu – sniegs un mēness. Tad vēl bija ar roku taisīto apsveikuma kartīšu mode. Kristapa vectēvs ar to esot pelnījis šādus tādus ienākumus. Mums toreiz galerijā Alma (2015. gadā galerijā Alma, tobrīd Rūpniecības ielā 1, izstāde Bailes nav – U.A.) bija izstāde ar melnajiem dēļiem, kur mēs izmantojām skaistuma klišejas.
Vislabāk no šīs izstādes atceros bērzu skariņas, tas, man šķiet, bija viens no populārākajiem zīmēto apsveikumu motīviem. Lasot Tomasa Pārupa grāmatu par tevi, rodas iespaids, ka tava izpratne par mākslu – ļoti viengabalaina un pārliecinoša – ir bijusi jau uzreiz un tāda arī palikusi līdz šim brīdim. Vai pašas skatījumā tā tomēr mainās? Kaut ko atmet? Kaut kas nāk klāt?
Es baidos teikt, ka tas, ko daru, ir māksla. Es vienmēr mulstu, kad man prasa – ar ko jūs nodarbojaties? Māksliniece. Kad es nonāku strupceļā, kad man tas jāsaka, es mēģinu izlīferēties. Nu ko – es taisu kaut kādas adatiņas plastilīnā? Māksliniece!
Saprotu šādu sajūtu, tajā pašā laikā, ja tu neesi māksliniece, tad nezinu, kurš tad? Ja tu redzētu tādu cita cilvēka veikumu kā šī izstāde, tu taču to sauktu par mākslu?
Jā, jā, bet, nu... Lielā mērā tas ir valsts nopelns, ka māksliniekiem ir tāds pašnovērtējums. Nav ko gaudot, bet tā ir. Tas pats muzejs. Aktierim ir cieta alga, sociālās garantijas un skatuves, kur plivināties. Māksliniekam? Dievs nedod, es negribu pieminēt padomju laikus, kad bija darbnīcas. Bet tur jau atkal sākas. Vajadzēja speciālus sakarus, lai tās dabūtu. Es neesmu to piedzīvojusi.
Autopsija pašrocīgi man tomēr šķita nedaudz savādāka, kurā tu mazliet vairāk esi ielaidusi savā pasaulē. Tā nav tik noslēpumaini hermētiska kā citkārt.
Šī ir daudz pļāpīgāka.
Tieši par vārdu gribēju pavaicāt. Līdz šim šķita, ka vārds, teksts tev ir pilnīgi vienaldzīgs. Tagad ar kodolīgiem vēstījumiem tu dod tam iespēju. Tu pēkšņi ar mums mazliet pat sarunājies arī ar vārdiem. Tas pārsteidza.
Jā. Beidzu maskēties aiz dizainiskām formām. Izstāde ir drusciņ tāda Almodovara filma. Pareizi, Mušiņ?
Īpaši kopā ar izstādes skaņu celiņu. Noklausījos to atsevišķi un sapratu, ka tas pilnībā maina izstādes noskaņu un intonāciju. Būtu jānodrošina, lai tas skan ikvienam skatītājam. Kāpēc izvēlējies tieši grupas Laibach dziesmu Mama Leone?
Man pazibēja galvā, ka noteikti vajag itāļu mūziku, no kuras 80. gados mēs visā PSRS kritām. Skatījāmies Sanremo mūzikas festivālu. Bet tas viss taču ir tik skaisti! Tas pats skaistums, kas meitenē ar kaķīti. Kāpēc tam nevar ļauties?
Esi teikusi, ka melnajā aplī kā formā saskati pašu pilnību. Bieži to esi izmantojusi savos darbos un kopizstādēs ar Kristapu Kalnu? Vai melnais aplis tev joprojām ir aktuāls un visu izsakošs?
Nē. Tas ir skaists, bet tad jau redzēs, vai es pie tā atgriezīšos.
Vai melns aplis katram māksliniekam atšķiras? Piemēram, tavs no Aniša Kapūra? Un vai Maļēviča Melnajā kvadrātā melns ir savādāks nekā tavos melnajos apļos?
Tas ir tavs jautājums?
Ha, ha, jā, mans. Līdz mākslīgā intelekta jautājumiem vēl neesam tikušas.
Katrs jau uzskata, ka viņš pats ir atklājis. Tikai tad viņš ierauga Maļēviča Kvadrātu. Formu jau nav daudz. Tāpat kā krāsu. Tāpat kā emociju. Tu ar viņām ņemies. Tikai tiem, kas iekopj dārzus, tiem gan ir ko redzēt. Ne tā? Mākslinieks vienmēr iedomājas, ka viņš ir īpašāks. Bet, kad tu iedomājies cilvēku, kurš iekopj dārzu. Tas man liekas – ak! Ko vairāk var gribēt? Tad varbūt varētu iztikt arī bez kaķīša.
Diezin.
Nu tad sunītis un kaķītis varētu iet pa pēdām. Es nevarētu būt ainavu arhitekte vai dārzniece, bet es ļoti novērtēju, ko ir padarījuši Rīgas dārznieki. Uz visa tā fona, ar ko netiek galā, Rīgas dārzi – tas ir lieliski! Pie Hanzas perona, pie Dailes teātra, pie Operas.
Pie Uzvaras parka ir brīnišķīga dobe.
Vienkārši lieliski!
Tu teici, ka nevarētu būt dārzniece. Kāpēc?
Nu, gan jau varētu, bet mani biedētu darbs puķu veikalā, kur man sāktu nepatikt puķes. Piemēram, arī visas tās palmiņas lielveikalos un ziedu bāzēs ir tādas nedzīvas, viņām nav rakstura. Man tās pļavas puķītes patīk. Es ākstos. Tā sievietes parasti teica padomju laikos, ka viņām nepatīkot rozes, bet pļavas puķītes. Kur viņas tās rozes redzēja?
Grāmatā tavi kolēģi Oļegs Tillbergs un Kristaps Ģelzis runā par to, ka tu iekustini kuģi, nāc ar ideju, bet nekad neko nedari ar savām rokām. Kādas ir tavas attiecības ar amatniekiem, kas veidojuši izstādes objektus? Vai iepazīstini meistarus ar izstādes kopīgo ideju, tēlainību?
Protams, protams. Skaidrs.
Ko tu, piemēram, teici Līvānu stikla lauzto siržu lējējam?
Man bija milzīgas izdrukas, sūtīju meistaram visādu bilžu variantus, bet tad viņam uznāca iedvesma.
Tagad, ja tev nav iebildumu, tev jautājumu uzdos mākslīgais intelekts. "Ko šajā kontekstā nozīmē pašrocīgi? Vai tas liecina par pašrefleksijas ceļu un vēlmi atklāt sev dziļāko būtību? Vai tas nozīmē, ka tikai paši varam izdarīt autopsiju savā emocionālajā un dzīves pieredzē?"
Nu ļoti precīzi.
Viss, ko es stundu dancoju tev apkārt, koncentrēts vienā jautājumā.
Jā, bet tas ir ļoti vēsi, prātīgi. Tur nav nekāda satraukuma. Var jau būt, ka to ar laiku var iemācīt.
Mākslīgo intelektu nosarkt un stomīties?
Jā. Varbūt tam vajadzēs arī uz tualeti, un tas cietīs. (Smejas.) Jebkura dvēseles izpausme taču ir kā autopsija. Mūsdienās ļoti daudz mākslas ir bez autopsijas, un es nezinu, vai man ir laiks par to domāt. Es vakar izlasīju brīnišķīgu Normunda Naumaņa teikumu, man pilnīgi sirds notrīsēja: "Problēma ir, ka mēs uztaisām elkdievību, kaut kādas teorētiskās klišejas, kurām sākam piemērot savu domāšanu. (..) Tas, ka viens skaļāk tajā brīdī nokliedzas, nenozīmē, ka viņš ir viedokļa līderis." (Intervija KDi. 12.09.2014.) Brīžiem liekas, ka visa pasaule aptrakst naudas pelnīšanā, un pavisam nevērtīgas lietas veiksmīgi pārdod. Kaut kādā vecumā tu pārdzīvo, ka tu tā nevari. Tev jābūt savam rokrakstam, tev jāprot savu darbu paskaidrot, visu šo... Tevi noniecina kā mākslas ražotāju. Tādu ražotāju ir daudz, un viņi ir veikli, pat talantīgi, taču ir arī darbi, kas nekādā veidā nerezonē ar manām sajūtām, bet varbūt tam tā nav jābūt? Varbūt tas ir pētnieciskais žanrs – par klimatu, par politiku, par sieviešu tiesībām. Tagad māksla ir tāda, ka tev nav vairs jānogriež auss vai jāpārgriež vēnas. Cits žanrs. Mušiņš, man liekas, ir pakakājis. (Sarmīte uz brīdi aiziet.)
Kas ir tavas dzīves "galvas balsts"? Kas tevi notur, kad ir slikti kā miesā, tā garā un dūša saskrējusi papēžos? Kas tevi stiprina un satur kopā? Vēl bez kaķīša.
Vai ar gadiem vai ar veselības uzlabošanos ir atvērušās kaut kādas slūžas. Tas palīdz. Viss ir nenormāli interesants! Es eju pa ielu un man ir neērti, cilvēki domā – kaut kāda tūriste. Es skatos un grozos. Tur Sparģeļu iela, Avotu iela, Hanzas perona un Tallinas ielas teritorija – tas viss tik skaists. Zini to pļaviņu pie Zuzeum? Vispār viss. Un, dievs pasarg, ja tu nokļūsti vēl kaut kur ārpus pilsētas. Bija jābrauc uz Sarkandaugavu – ak, dievs, cik skaisti! Es nekad Rīgu nebiju tā sajutusi kā šogad, varbūt to skaisto dārzu dēļ. Man it kā nav bail no nāves, bet būtu baigi žēl neredzēt, kas notiks tālāk. Interesanti.
Vēl viens jautājums no mākslīgā intelekta. Vai jūs vēlētos, lai arī citi skatītāji uzdotu līdzīgus jautājumus sev kā tu šajā izstādē?
Nu, es gribētu ar viņu apkampties un līgoties Mama Leone ritmā.
*Sarmītes Māliņas intervijai izgudrots virsraksts, kas ir veltīts Mušam.