Līdz brīdim, kad durvis atveras, mums ir kopīgs gaiss. Kāds ir klepotājs, grauzējs, kluss pirdējs vai infekcijas pielipinātājs. Reizēm iztēlojos, ka mēs autobusā esam mazā Noasa šķirstā, kur sastūmušies visi dzīvnieki. Ja gadās ilgāks ceļojums, ar tuvāk esošiem radījumiem sanāk apošņāties, varbūt nedaudz pagaudot kopā vai pakasīt otra blusas.
Deviņdesmito gadu beigās šādā Noasa šķirstā pavadīju veselu mēnesi. Ceļš savienoja Kluso ar Atlantijas okeānu, un šajā laikā blakus manai migai uz dažām dienām piesēda dažnedažādi plēsēji un zālēdāji. Spilgti atceros kādu serbu vīru, kurš bija atradis darbu pie fermera nomaļā kovboju štatā.
Divas dienas pavērojuši otra riktēšanos un šņākuļošanu, sākām sarunu – par mājām, kā svešumā pietrūkst, par nogrieztiem draugiem un ģimeni.
"Kāpēc tu nebrauc atpakaļ?" pēc garākas sarunas vaicāju serbam. "Tas nav iespējams," viņš klusi izmeta un sāka stāstīt par karu bijušajā Dienvidslāvijā, par savu vienību un kara gaitām. Un tad dziļi sarunā cauri visiem trokšņiem dzirdēju viņa kluso atzīšanos, ka darījis ko tādu, no kā vēl tagad nevar atķerties. Pēc tam vienīgais, ko viņš spējis darīt, ir pārskriet pāri puspasaulei un noslēpties tālā fermā, salmos, starp mierīgi gremojošām govīm.
Mēs pēc tam vairs īsti nerunājām, un ko gan pēc tāda stāsta vispār runāt?
Nevajag pavadīt dienas tālsatiksmes autobusos, lai kļūtu par liecinieku kultūru un civilizāciju sadursmei. Rīgas satiksmes braucošajās dzīvnieku fermās šie stāsti tiek izspēlēti ikdienā. Pagājušajā sestdienā, negribēdams skatīties uz brūno sniega zupu zem kājām, kas slīd no priekšas uz aizmuguri un atpakaļ, pievērsos netālu sēdošā veča pižikam. Tas bija kārtīgs, brūns, asspalvains lops uz galvas. Pēc visa spriežot – bebrs, trūka tikai zobu. Bija rīts, vecis elsa dziļās pohās, un zilganā seja ļurinājās tramvaja riteņu klaboņas ritmā. Kā jau katrs sevi cienošs Rīgas transporta pasažieris, mēra atbaidīšanas nolūkos arī viņš pirms reisa bija saēdies ķiplokus, un bebrs uz galvas būtu mierīgi dusējis, ja vien blakus esošais indietis nesāktu runāt pa telefonu savā pupiņu valodā.
Bebrs pamodās, fašisti atkal bija iebrukuši tēvzemē, un vecis ķiploku elpā sāka neganti lamāties.
Indietis pat vēl nebija aptvēris situācijas draudīgumu, kad es bebram palūdzu nomierināties un nelamāties publiskā vietā. Svētās šausmās ar izmisuma pieskaņu viņš izsaucās: "Es negribu, lai mana sieva brauc ar tādu vienā tramvajā!" Man uz mēles momentā bija atbilde: "Savukārt es negribu braukt ar tavu sievu vienā tramvajā!" Tomēr tas būtu ceļš uz nekurieni, un es pievērsos Ivana Šiškina gleznotajam nobriedušo rudzu laukam reklāmas ekrānā.
Ir slavena eksistenciāla filma par to, kā mēdz gadīties pasažieriem. Uz patiesiem notikumiem balstītajā stāstā ir izspēlēta traģēdija par lidmašīnu, kas veica avārijas nosēšanos sniegā kalnos. Daļa pasažieru palika dzīvi, taču, gaidot glābējus, lai izdzīvotu, viņiem nācās ēst savus izdzisušos blakussēdētājus. Filma man ir tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka pirms iekāpšanas lidmašīnā es nopētu, kuri pasažieri avārijas gadījumā būtu ēdami un, katram gadījumam – ja man nepaveicas, kuru pasažieru vēderā varētu nonākt mana ciska vai muguriņa. Un tā mēs visi kaut kur braucam – reizēm viens otra maltīte.
zvirbulēns