Pirms simt gadiem, kad latviešu mūzikas patriarha, ievērojamā komponista, pedagoga, diriģenta un sabiedriskā darbinieka Jāzepa Vītola vadībā jaunajā Latvijas valstī darbu sāka tikko nodibinātā Latvijas konservatorija (tagad – viņa vārdā nosauktā Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA)), viņam nācās asās diskusijās aizstāvēt pārliecību par to, kāds ir latviešu mūzikas augstskolas galvenais uzdevums. Atbildot tiem, kuri no konservatorijas uzreiz gaidīja starptautiskas zvaigznes un virtuozus čempionus, viņš uzsvēra: "Latvju zemei vajag būt muzikāli tik nobriedušai, lai tā vispār tiktu pielaista starptautiskā cīņā, lai tā drīkstētu savu balsi pacelt pasaules koncertā, netiktu no estrādes noraidīta." To savā apsveikuma uzrunā JVLMA simtās jubilejas koncertā Lielajā ģildē atgādināja prezidents Egils Levits.
Šodien latviešu mūziķu – diriģentu, dziedātāju, instrumentālistu, koru un komponistu – balsis ne tikai pārliecinoši skan pasaules koncertā, bet arī liek pasaulei arvien no jauna brīnīties, kā tik maza valsts spēj dot tik daudz izcilu mūziķu. Talantu lielvalsts! Arī augstskolas jubilejas koncertu, kurā apvienotais jauktais koris, JVLMA simtgades simfoniskais orķestris un krāšņa solistu plejāde muzicēja diriģentu Māra Sirmā, Andra Pogas, Andra Vecumnieka, Jāņa Ozola un Kaspara Ādamsona vadībā, atcerēsimies kā izcilības koncentrātu. Tajā īpaši uzmirdzēja flautiste Dita Krenberga Žaka Ibēra Flautas koncerta žilbinoši virtuozajā lidojumā un Londonas filharmoniķu čellu grupas līdere Kristīne Blaumane mūsu klasiķa Jāņa Ivanova čellkoncerta Adagio smeldzīgajā melodiskumā.
Ludviga van Bēthovena Fantāzijā klavierēm, korim un orķestrim krāšņi izpaudās Andreja Osokina pianisms un sešu opersolistu ansamblis. Zaigot zaigoja Jāzepa Vītola Dārgakmeņi diriģenta Andra Vecumnieka rokās. Jāņa Apeiņa baritonā liesmaini versmoja Emīla Dārziņa Spāniešu romance. Ērika Ešenvalda poēmas Pavasarī pirmatskaņojumā akadēmiskās balsis savijās ar etnobalsīm un saknēm. Savas 84. dzimšanas dienas priekšvakarā muzicēja Raimonds Pauls (Dzel manī sauli). Un, lūk, augstākā virsotne – Jāņa Ozola diriģētais JVLMA jauktais koris un RDKS jauktais koris pārsteidza ar spožu un strauju Jura Karlsona Rotaļu no cikla Neslēgtais gredzens.
Pirms visa šī Māra Sirmā vadībā piedzīvojām, ar kādu pašapziņas spēku ir dziedama Latvijas valsts himna, Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju. Tā joprojām ir tautas lūgšana, taču ne vārgi žēlīgās, nedrošās pusbalsīs ar pazemīgi saliektām kalpu mugurām. Te bija kopus spēks, starojums, ticība pašiem sev un ne vēsts no ikdienas žēlabām "viss ir slikti". Tiesa, jebkurš var iebilst, ka tik piepildīta himnas skanējuma spēka noslēpums ir meklējams korī, kas, stāvot klausītāju zālē, ļāva Mārim Sirmajam diriģēt un iedvesmot visu klātesošo kopienu. Ja himna vienmēr izskanētu ar tik nesatricināmu pārliecību un tik staltu stāju, izpaliktu šodienas brīvajā Latvijā dzirdētās idejas, ka pienācis laiks himnu lūgšanu nomainīt ar jaudīgāku valsts muzikālo simbolu. Nebūtu arī Zinātņu akadēmijā jādiskutē par valsts himnas pareizo interpretāciju.
apene
Bon