Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Ar nebēdnīgu smaidu sejā. Intervija ar pianistu un pedagogu Arni Zandmani

Pianists un pedagogs Arnis Zandmanis šogad saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. "Šķēršļi ceļā cilvēkam nāk tikai par labu. Viegli sasniegumi traucē," viņš saka sarunā ar KDi

Vislielākais gandarījums ir, ka dažos cilvēkos esmu iekustinājis kaut kādu stīgu, – atzīst pianists, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Arnis Zandmanis (1948). Viņa vairāk nekā pusgadsimtu ilgais koncertmākslinieka un pedagoga darbs šogad ir novērtēts ar Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Par Latvijas pianisma skolas pēdējo patriarhu dēvētais mūziķis gan piebilst, ka jūtas pateicīgs dabai par to, ko tā viņam devusi, un būtisks viņam ir paša padarītais, nevis cilvēku piešķirtās balvas. Viņš arī nevarēs ierasties svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 12. martā Latvijas Nacionālajā operā, jo tobrīd kopā ar dzīvesbiedri apceļos Andalūziju. "Lidmašīnas biļete ir manu bijušo studentu pērn pasniegtā dāvana 75 gadu jubilejā. Visu mūžu esmu spēlējis Kloda Debisī Alhambras vārtus un Vakaru Granadā, bet nu beidzot pats redzēšu šīs vietas. Aizbrauksim arī uz Sevilju. Sirdsapziņa mani mocīs, bet studenti ir dārgākais, kas man ir bijis," saka Arnis Zandmanis.

Vairāk nekā simt meistara izskoloto pianistu un nākamo paaudžu pedagogu vidū ir Juris Kalnciems, Sana Villeruša, Ināra Zandmane, Antra Vīksne, Juris Žvikovs, Jānis Zilbers, Mārtiņš Zilberts, Dzintra Erliha, Agnese Egliņa, Linda Leine, Daumants Liepiņš un citi. No Arņa Zandmaņa ir daudz ko mācīties, jo viņa interpretācijām piemīt emocionāls un intelektuāls dziļums, pasaules elpa un personīgs skatījums, dzīves pieredzē uzkrāta daudzslāņainība, aristokrātiska elegance un toņveides krāsu bagātība. Līdzās spilgtām soloprogrammām savā karjerā viņš ir saspēlējies ar orķestriem un diriģentiem Leonīdu Vīgneru, Vasiliju Sinaiski, Kirilu Kondrašinu un Nēmi Jervi.

Lielās mūzikas balvas žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks uzsver, ka pianists "vienmēr izceļas ar milzīgu erudīciju, vienlaikus to prazdams kā mākslinieks ietērpt īpaši emocionālajā un radošajā pianista darbībā". Vēl pērn Arnis Zandmanis pārsteidza, atklājot jaunas Johana Sebastiāna Baha mūzikas krāsas, kad uz jaunā Dāvida Kļaviņa konstruētā vienstīgas taustiņinstrumenta Una Corda atskaņoja visas 48 Baha prelūdijas un fūgas, kas apkopotas divos Labi temperētā klavīra krājumos.

Jau grasos par to vaicāt sīkāk, bet Arnis Zandmanis mani apsteidz. "Vai zināt, kas atšķir labu pianistu no slikta?" viņš jautā ar mazliet nebēdnīgu smaidu sejā. Kamēr domāju, ko atbildēt, mūziķis saka: "Labs pianists var nospēlēt arī slikti, bet sliktais nekad labi nenospēlēs." Tā saskaros ar profesoram raksturīgo humora izjūtu, par ko man jau stāstījuši viņa audzēkņi.

Vai pusgadsimta darba pieredze ir ļāvusi izzināt un saprast visu, kas mūziķim ir jāzina?

Jo augstākas raudzes personība, jo vairāk šaubīsies. Tā ir visās nozarēs. Labs ārsts daudz ko nezina, bet slikts ārsts visu zina. Ir cilvēki, kuriem viss ir skaidrs… Reiz studiju gados, kad kaut kas man nebija skaidrs, aizgāju pie sava profesora Jakova Fliēra un prasīju: ko te darīt, šajā vietā? Viņš saka: "Velns viņu zina! Meklēsim. Urbsimies." Viņš nebaidījās atzīt, ka nezina, bet ir gatavs rakt. Tā ir īstā atslēga.

Augstskolā bija modē kolokviji. Nu labi, students man noskaita, ka Šopēnam ir tik un tik prelūdiju, polonēžu un mazurku. Viss ir pareizi, bet, lūdzu, nospēlē vienas mazurkas tēmu. Pļurkt… Tad ko vērts ir zināt tos skaitļus?

Kad sāku strādāt, uz pianistiem konservatorijā bija liels konkurss: stājās astoņdesmit cilvēku, bet uzņēma piecpadsmit. Tagad sen vairs tā nav. Vienā kursā vien daži studenti. Ilggadējam augstskolas fonotēkas vadītājam Jurim Griņevičam par to bija trāpīgs teiciens: "Augustā uzmanīgi ejiet garām Mūzikas akadēmijai, jūs var ieraut iekšā." Gadu gaitā tendence ir gājusi uz leju. Ir jāsargā trīspakāpju mūzikas izglītības sistēma, kas sākas ar bērnu mūzikas skolu. Kad kādreizējam Liepājas Mūzikas vidusskolas direktoram Valdim Vikmanim jautāts, kāpēc viņam mūzikas skolā ir vairāk audzēkņu nekā konservatorijā, viņš teicis – viņi nebūs profesionāļi, bet izaugs klausītāji, kuri sapratīs mūziku, kultūru. Viņi arī nekļūs par noziedzniekiem, un jau tas ir labi.

Vai kopš bērnības sapņojāt kļūt par pianistu?

Priecājos, ka mani vecāki, nebūdami mūziķi, pamanīja un atbalstīja manu interesi. Kad radio skanēja mūzika, es, mazs bērns, situ ritmā kastroļu vākus. Mana mīļākā rotaļlieta bija bundziņas. Kādu rītu, konstatējot, ka trīs gadus vecais puika kļuvis kluss, vecāmāte gājusi skatīties, vai tik nestrādā kādus nedarbus, taču es, pieplacis radio, uzmanīgi klausījos… Čaikovska Itāļu kapričo. Vakarā esot tēvam stāstījis, ka no rīta viņa istabā skanējusi skaista mūzika. Tolaik Dārziņskolā nebija sagatavošanas klases, bet Mākslas darbinieku namā bija pulciņš, ko vadīja Marks Sluckovs. Viņš bija mans pirmais skolotājs. Viņš mācījis: "Re, šīs ir veselas notis", bet es esot prašņājis, kādas ir "slimās notis", un basa atslēgu saucis par seifa atslēgu. Sluckovs bija dekāns konservatorijā. Viņam patika, ka studenti no viņa baidījās, un ķēra uz muļķi: "Man par tevi sūdzējās kaut kādā priekšmetā… Jā, jā, par fizkultūru. Un vēl kaut kādā priekšmetā… Pareizi, vācu valodā." Bet, ja bija lielas ziepes, kas draudēja ar izslēgšanu, Sluckovs vienmēr studentus aizstāvēja.

Mēdz runāt par skatuves zvaigznēm – uzlecošām, pārsteidzošām, spožām, leģendārām… Kas mūziķi dara par zvaigzni?

Tehniskajā ziņā tagad nekas nav par grūtu, bet mūzikas izpratnes, satura, dziļuma ziņā reti kurš sasniedz šo augsto līmeni.

Vai to var iemācīt?

To var attīstīt, un, ja cilvēks pats grib, viņš saprot, kādi ir viņa trūkumi, un strādā, lai tos novērstu. Ieguldot lielu darbu, var uztrenēt pat absolūto dzirdi. Uzlabot var visu, izņemot ritma izjūtu. Ko darīt, ja audzēknim ir slikta ritma izjūta? Pēc iespējas ātrāk mēģināt tikt no viņa vaļā! (Smejas.)

Pedagogs var tikai palīdzēt pavērt durvis, bet jāieiet ir pašam. Ar varu neievilksi. Pedagoga talants ir nevis pateikt banālu patiesību, bet sajust un pateikt to, kas cilvēkam šajā brīdī ir visvajadzīgākais. Mans profesors Jakovs Fliērs to izjuta lieliski un atļāvās arī nežēlīgi pajokot. Viņa stundas parasti klausījās visi, viens spēlēja, un profesors komentēja. Reiz viņš kādai studentei sacīja: "Jums šodien ir ļoti skaista kleita, bet, lūdzu, atgādiniet, ko jūs tikko spēlējāt?"

Es mācījos laikā, kad pedagogam bija liela autoritāte. Ja blakus ir personība, tas iedvesmo. Maskavas konservatorijā mēs varējām iet arī uz Mstislava Rostropoviča, Dāvida Oistraha, Leonīda Kogana, Emīla Gilelsa, Svjatoslava Rihtera un Arvīda Jansona stundām. Kad atgriezos un sāku strādāt Rīgā, bija interesanti runāt ar Leonīdu Vīgneru, Voldemāru Stūrestepu, Nikolaju Vanadziņu un citām mūsu personībām.

Klīst leģendas, ka Latvijas konservatorijas profesori bieži kopā aizspēlējušies šahu.

Tā atmosfēra bija neatkārtojama. Pats tajā visā piedalījos, kad sāku strādāt konservatorijā. Maksim Goldinam vienmēr bija līdzi savs šaha dēlis. Vīgners gan vairāk vēroja, nosnaudās pie šaha galdiņa un pamodies spēlēja tālāk. Pedagogu istaba vienmēr bija piepīpēta, bet visas tās sarunas, replikas – tas bija galvenais. Tagad kolēģu vidū vairs nav nekāda kontakta. Kad pēc piecdesmit nostrādātajiem gadiem gāju prom no Mūzikas akadēmijas, neviens man pat nepajautāja – kāpēc. Arī lielo personību laiks ir beidzies. Tagad galvenais ir labi mācēt angļu valodu un zināt, ka klavierēm ir melnie un baltie taustiņi. Visās sfērās izdevīgākas ir viduvējības, jo viduvējības nerunās priekšniekiem pretī.

Vai izpildītājmāksliniekiem vajag padziļināti studēt mūzikas uzbūvi – polifoniju, formu?

No tā vajag izdarīt secinājumus. Jūs aizejat uz asins analīzēm, un jums pasaka: tik un tik leikocītu, tāds hemoglobīns. Nu, un tālāk? Vai tas ir labi vai slikti? Ja ir slikti, kas man jādara? Analīze ir jāveic, lai izdarītu secinājumus un rīkotos. Piemēram, te ir variācijas. Kāpēc? Ko ar to darīt? Nevar tikai spēlēt notis pareizā ritmā, bet visas vienā raksturā.

Vai Baha mūzikai piestāv savdabīgās vienstīgas klavieres Una Corda?

Skanējums ir kaifīgs, neatkārtojams. Una Corda ir tuvs klavihordam, bet ir daudz lielāks un skanīgāks. Tembrālā ziņā atšķiras reģistri, un tu pa īstam sāc saprast, ko mūzikā var darīt ar laiku. Paveras lielas iespējas eksperimentēt, liekot dažāda biezuma audumus starp āmuriņiem un stīgām. Kad iepazinos ar šī instrumenta izgudrotāju Dāvidu Kļaviņu, viņa klavieru darbnīca vēl bija Ungārijā. Viņš piedāvāja ar jauno instrumentu ierakstīt visus Baha klavesīna darbus. Aizbraucu, apskatījos, un šis instruments man iepatikās. Pēc tam Kļaviņš pārcēlās uz Kuldīgu, un tur arī notika mani Baha mūzikas koncerti. Tos ierakstījām, un varētu izdot četros diskos. Baham pašam mājās bijis daudz klavesīnu – kādi divpadsmit. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka viņu šis instruments neapmierināja un viņš cerēja dabūt vēl kaut ko labāku.

Vai ar Dāvida Kļaviņa izgudrojumu Bahs būtu apmierināts?

Domāju, ka jā, jo Una Corda ir jaudīgāks instruments. Tam ir čuguna rāmis, vertikālā konstrukcija kā pianīnam, un tas tembrāli ir daudz bagātāks. Mūsdienu koncertklavieres Baha un baroka mūzikai ir par rupju. Kad vēl biju jauns un dumjš, brīnījos, ka ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš teica, ka Bahu daudz labāk nekā Rīgas Domā ir spēlēt uz konservatorijas mācību ērģelēm. Vēlāk sapratu, ka Bahs komponējis baroka ērģelēm un romantisko krāšņumu viņam nevajadzēja. Vienā no meistarklasēm Rīgā Mstislavs Rostropovičs teica: "Mūzika eksistē Visumā, bet šad tad tā nolaižas uz Zemes. Taču tas notiek pianissimo formā."

Bahu spēlē jau no pirmās klases bērnu mūzikas skolā līdz konservatorijas absolvēšanai, bet iemācīties fūgu un pat invenciju ir gana sarežģīti. Nav jēgas nospiest pareizos taustiņus, nesaprotot ne balssvedību, ne frāzējumu, kas Baham bieži iet pāri takts robežām. Arī nošu ilgums Baham ir relatīvs. Mēdzu provocēt studentus, jautājot, ar ko astotdaļa atšķiras no ceturtdaļas. Ja students saka: "Tā ir divreiz īsāka", tā ir nepareiza atbilde. Pareizā atbilde ir: "Apmēram divreiz īsāka." Tad tikai rodas mūzikas elpa. Tā nav pulksteņa mehānika: ti-ti-ti-ti.

Dziedātājam neizbēgami ir jāelpo. Arī pūtējam spēlējot ir jāieelpo, un tā viņš veido frāzi. Vijolnieks nevar bezgalīgi vilkt lociņu tikai vienā virzienā. Pianists gan var spēlēt "neelpojot" no sākuma līdz beigām, taču mūzikai tik un tā ir jāelpo. Ja spēlē bezmērķīgi, skaņdarbs šķiet sarežģīts un neinteresants, bet, tiklīdz saliec komatiņus īstajās vietās, tas atdzīvojas. Nekā augstāka par Bahu mūzikā nav. Tā ir mīkla, noslēpums. Jo vairāk tajā iedziļinos, jo vairāk saskatu un aizraujos. Tagad esmu gatavs kaut rīt uz Una Corda nospēlēt visas sešas Baha Franču svītas un visas sešas partitas.

Vai Bahs jums ir vistuvākais komponists?

Pats izvēlos, ko gribu spēlēt, jo man ir jātic tam, ko daru. Daudz spēlēju Bēthovenu, Brāmsu, latviešu komponistus. Tā esmu nonācis līdz Baham. Visu mūžu esmu bijis no rīta līdz vakaram aizņemts ar klaviermūziku, bet, kopš beidzu strādāt Mūzikas akadēmijā, daudz un ar lielu prieku klausos simfonisko mūziku.

Vai rūpīgi sekojat līdzi šodienas tendencēm?

Ja dzirdu sliktu izpildījumu, es tikai zaudēju laiku, savukārt labu izpildījumu neviļus gribēsies kopēt. Labais iespaido, taču jābūt savam skatījumam. Manu skolasbiedru un draugu Pēteri Plakidi vienmēr urdīja jautājums – kā šodien ir jākomponē. Un ko vispār vēl var uzrakstīt pēc Skrjabina, Rahmaņinova un Stravinska? Mācoties astotajā klasē, viņš uzrakstīja tokātu, kuru pats nevarēja nospēlēt. Es to spēlēju, un ar lieliem panākumiem, bet viņš pats gribēja spēlēt un turpmāk vairs tik tehniski sarežģīti nerakstīja. Viņš metās minimālismā.

Ar melnbaltajiem taustiņiem vien mūsdienu komponistiem nepietiek. Viņi raksta t. s. sagatavotajām klavierēm, ņem talkā elektroniku…

Tas ir filosofisks jautājums. Mūzika ir skaņa. Jebkura skaņa? Var būt viss, ja vien tas uzrakstīts talantīgi. Ne vienmēr tas būs paliekoši, bet jāiztrakojas ir.

Arī interpretācijā?

Absolūtas patiesības nav. Viena un tā paša skaņdarba interpretācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīga pieeja – tas ir normāli. Tipiska pedagogu kļūda ir uztraukties, ka audzēknis nespēlē tā, kā vajag: piemēram forte tajā vietā, kurā ir jābūt piano. Vispirms uzprasi, ko viņš gribēja panākt, nevis baries, ka "tā neviens nespēlē". Tad jau, ejot pa ielu, varētu teikt visiem pretimnācējiem, ka viņi iet nepareizā virzienā.

Mākslā nevajag salīdzināt. Māksla ir kaut kas unikāls. Ja tas ir unikāls, tas nav salīdzināms. Tāpēc vienmēr iebilstu pret konkursiem. Cilvēkam ir vajadzīgi visi vitamīni. Ja trūkst kāda vitamīna, nav jāstudē medicīna. Viņš jūt un instinktīvi grib to ēdienu, kurā šie vitamīni ir. Cilvēkam ir gan estētiskā tieksme, gan sportiskā: kurš vinnēs? Tiem, kuri apgalvo, ka viņus interesē tikai māksla, trūkst sportiskā vitamīna, un, lai to kompensētu, viņi, paši to neapzinoties, pārnes sportu uz mākslu un rīko konkursus. Ejiet uz futbolu un hokeju – un gūsiet apmierinājumu sportā! Tad varēsiet vienkārši baudīt mākslu un nevajadzēs bāzt tajā sportu. Konkursos parasti uzvar tas, kuru izdodas "izvilkt" uz pirmo vietu. Otro vietu iegūst tas, kuru neizdodas izvilkt, bet trešo – tas, kurš vislabāk spēlē.

Tomēr saka: "savas paaudzes labākais tenors", "ceturtdaļgadsimta labākā Karmena", tiek publiskoti labāko dziesmu, orķestru, mūzikas notikumu un ierakstu topi...

Kas labāks – Bēthovena sonāte vai Zilais lakatiņš?! Pamēģiniet sarīkot tautas referendumu, lai noskaidrotu, kurš ir pasaulē labākais skaņdarbs! Labākajā gadījumā tā būs Oginska polonēze, Latvijā varbūt kāda Raimonda Paula dziesma.

Varbūt Dārziņa Melanholiskais valsis?

Nu, jūs esat optimiste. Jakovs Fliērs man teica, ka viņam ir bijuši daudzi talantīgi audzēkņi, konkursu laureāti, bet ne vienmēr piemērotāko vietu saņem tas, kurš to ir visvairāk pelnījis, jo daudz nosaka citi faktori: spēja izsisties, "elkoņu tehnika". Toreiz viņam neticēju, bet tā ir. Man gribētos, lai visu noteiktu tikai mūzika, bet diemžēl tā nav.

Vai jums pašam arī ir bijusi sāpīga pieredze?

Pēc tam kad biju ieguvis ceturto vietu Bēthovena konkursā Vīnē, man tika atkārtoti sūtīti ielūgumi sniegt koncertus Austrijā, bet es to uzzināju tikai vēlāk nejauši no pasaulslavenā pianista Emīla Gilelsa, kuram Austrijā taujāts par manu veselību. Izrādās, Kultūras ministrija vienmēr atbildējusi, ka esmu slims un nevaru braukt…

Bija sāpīgi, tomēr šķēršļi ceļā cilvēkam nāk tikai par labu. Viegli sasniegumi traucē. Pirmā vieta konkursā ir liels un bīstams pārbaudījums, jo tad cilvēkam liekas, ka viss ir kārtībā, ir ļoti patīkami, ka slavē. Īpaši jaunībā. Taču ir jāsaprot, ka pirmais ne vienmēr ir pirmais un katrs ir labs savā ziņā.

Jūsu mūža prioritāte ir koncertpianista gaitas vai pedagoģija?

Esmu daudz par to domājis un vienmēr izjutis, jo, vienlaikus strādājot filharmonijā un konservatorijā, man šad tad bija "jāpazūd" uz koncertiem. Gadā bija četri vai pieci tādi tālie braucieni – katrs uz pusmēnesi vai ilgāk. Esmu bijis visās padomju republikās, turklāt vairākas reizes. Kazahstānā un Ukrainā gandrīz katru gadu. Esmu bijis Sahalīnā, Vladivostokā, Magadanā, Vorkutā… Vorkutā man bija divi koncerti pēc kārtas. Domāju: ārprāts, kas tos tur, Tālajos Ziemeļos, klausīsies? Pirmajā vakarā zāle nebija publikas pilna, bet otrajā – pārpildīta. Tas nozīmē, ka pirmais koncerts cilvēkiem bija paticis. Kā būs – to nekad nevarēja paredzēt. Visu noteica tradīcijas un turienes mūzikas skolās valdošā gaisotne.

Slodze bija pamatīga, toties es daudz esmu redzējis. Šāds ritums bija ideālais modelis, jo harmoniski līdzsvaroja abas jomas. Divus mēnešus nostrādājis konservatorijā, es ļoti gribēju spēlēt un tikai domāju, kā lai tieku no studentiem prom. Kad koncertbrauciens tuvojās beigām, biju jau noilgojies pēc studentiem. Apskaudu orķestrus, kuri vienmēr brauca barā, jo man visu laiku nācās braukt vienam un, kad lidmašīnas kavējās, lidostā pat baidījos iemigt. Toties vienatnē man bija laiks domāt. Raugoties no attāluma, sapratu, ka daudz kas no tā, kas mums ikdienā šķiet svarīgs, nemaz tāds nav. Steidzamies, skrienam, pārdzīvojam par to, ko neesam paspējuši izdarīt, bet vai tas ir būtiski?

Kas ir būtiski?

Labestība pret cilvēkiem. Pamatvērtības, nevis tas, ka jāuzraksta kārtējā atskaite. Bet tu to neredzi, būdams tajā ritmā. Ar laiku iemācījos nevis uz karstām pēdām rakstīt atskaites, bet nogaidīt, jo prasības bieži mainījās. Tā izdevās iztikt ar vienu – pēdējo – variantu, nevis rakstīt atkal un atkal. Savulaik pianisma katedrai bija mākslinieciskā funkcija: strīdējāmies par atšķirīgām pieejām un vienojāmies par kritērijiem. Tagad galvenā ir birokrātiskā, formālā funkcija: ieliek atzīmes, saskaita, izdala un iegūst ciparu. Tā ir grāmatvedība. Kādreiz pedagogi bija autoritātes, bet tagad koncertos bieži netiek pat pieminēti.

Vai mūziķiem ir jāinteresējas par politiku un jāreaģē uz to?

Jā, noteikti, un jo īpaši šajā laikā, jo cilvēkiem un cilvēcei kopumā būtu jāiznīdē ļaunums. Ļaunums sākas pamazām, un, ja to neiznīdē, tas ies arvien tālāk un tālāk. Nevar teikt – tā nav mana darīšana. Kā tu vari mierīgi skatīties uz to, ka vienas valsts armija iebrūk citā valstī, posta un slepkavo? Tagad daudz runā par to, ko darīt ar krievu mūziku. Kamēr notiek karš, es negribu to ne klausīties, ne spēlēt. Ne Čaikovski, ne Rahmaņinovu, pat ne Šostakoviču. Bez šaubām, viņi nav vainīgi, bet Krievija šos vārdus izmanto, un mēs to atbalstām klausoties un atskaņojot. Es uzlēcu gaisā, kad pianisti atklātajā koncertā Dārziņskolā pagājušā gada 24. februārī – datumā, kad pirms gada sākās karš, – spēlēja Rahmaņinovu, Čaikovski, Skrjabinu, visu programmu tikai krievu mūziku. Pagaidām tas neder.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja