Latvijas pianisma zvaigznājā ir uzmirdzējis jauns spīdeklis – Aurēlija Šimkus. Šo uzvārdu jau licis ielāgot viņas vecākais brālis, starptautiski atzītais pianists Vestards Šimkus. Taču Aurēlija iet savu ceļu. Oktobrī viņa atgriezās no Vācijas pilsētas Bādkisingenes ar izcīnītu trešo vietu 11. starptautiskajā pianistu konkursā Kissinger KlavierOlymp, kurā bija jaunākā dalībniece. Aurēlijai 2. novembrī apritēja 16 gadu, taču jau 15 gadu vecumā viņa varēja lepoties ar soloalbumu, ko izdeva vācu ierakstu kompānija Ars Produktion. Albums Scherzo tikko ieguvis augstāko novērtējumu žurnālā Piano News, kur atzīts par mēneša albumu klasiskās mūzikas kategorijā, saņemot maksimāli iespējamās sešas zvaigznes gan par interpretāciju, gan skaņu, gan repertuāru.
Disks jau ir izpelnījies atzinību Vācijas un Austrijas presē. "Kas par debiju! Viņas spēlei piemīt jūtīga pieskāriena un nianšu bagātība, kas izpaužas gan varenā skanējumā, gan sirsnīgā maigumā. Šis debijas albums ir lielisks pieteikums. Pēc pieciem gadiem viņa būs pašā virsotnē!" – raksta Wiener Zeitung. Savukārt septembrī piešķirtā Dortmundes Mocarta biedrības stipendija Aurēlijai sniegs iespējas koncertu sērijai Vācijā 2014.–2015. gada sezonā.
Festivāla Eiropas Ziemassvētki atklāšanas koncertā Lielajā ģildē pianiste klausītājiem piedāvāja Johana Sebastiāna Baha kontrapunktu no Fūgas mākslas, Ludviga van Bēthovena 18. sonāti un Franča Šūberta trīs skaņdarbus klavierēm.
Skerco žanrs un mūzikas rakstura apzīmējums scherzando (sherzoso) visbiežāk nozīmē joku, jautrību, rotaļību, humoru. Kāpēc tieši tā nosaukts tavs pirmais soloalbums?
Tā bija mana ideja. Tā ienāca prātā ierakstu sesijā, jo šajā albumā es aplūkoju skerco no visām pusēm. Bēthovena sonātē (Nr. 18 op. 31) skerco ir jautra zemnieku deja pie alutiņa. Klavieres tur skan kā virtuoza fagota partija. Robertam Šūmanim sonātē Nr. 2 op. 22 skerco daļa ir lirisks, kaislīgs ievads pirms lielā fināla. Savukārt Ferencam Listam skerco ir patstāvīgs, divdaļīgs darbs – Skerco un maršs. Listam šis ir ļoti neraksturīgs žanrs, un šis ir nepopulārs, mazpazīstams skaņdarbs. Tajā parādās ļoti mistiski un spocīgi tēli. Dažviet – pat groteski. Mūzikas materiāls nav diez cik dažāds, taču, ja dziļāk ieurbjas, tur ir bagāta mūzikas krāsu un tēlu pasaule. Šo skaņdarbu var nospēlēt tā, ka tas šķiet garlaicīgs, bet var arī tā, ka atklājas krāšņa pasaku valstība ar visvisādiem tēliem. To vidū ir arī spilgti ļaunie tēli, kuros ir daudz no Lista slavenā Mefisto. Tā ir mistiska un maģiska mūzika, ļoti interesants skaņdarbs gan formas, gan satura ziņā. Man tas bija liels atklājums.
Solokoncertos Rīgā, Ventspilī un Rēzeknē gan esi izvēlējusies spēlēt pavisam ko citu, sākot jau ar Baha Fūgas mākslu – mūzikas intelekta virsotni. Atkal jājautā – kāpēc?
Koncertos netiks spēlēts neviens skaņdarbs no jaunā albuma, jo sagadījās, ka šā gada pavasarī savā pirmajā solokoncertā Lielajā ģildē nospēlēju tieši to pašu programmu, kura skan diskā. Tad es vēl nezināju, ka taps ieraksts, tagad negribētu vēlreiz spēlēt to pašu, ko uz šīs pašas skatuves vēl nesen esmu atskaņojusi. Koncertiem esmu piemeklējusi Ziemassvētku gaidīšanas laikam atbilstošāku, klusāku un smalkāku mūziku. Tie vispirms ir trīs Franča Šūberta skaņdarbi – vēlīnais opuss. Spēlēšu arī Johana Sebastiāna Baha pēdējo skaņdarbu – noslēdzošo, nepabeigto kontrapunktu no krājuma Fūgas māksla. Tā ir apjoma ziņā milzīga trīskāršā fūga četrās balsīs, kur pēdējais tēmas izvedums ir paša Baha paraksts – skaņu secība BACH. Tas it kā izplēnē, taču, manuprāt, tas ir vislabākais risinājums, jo pompozs akords tur nebūtu vietā. Tam bija jābeidzas nenoteiksmē. Dažus gadsimtus vēlāk Ferencs Lists uzrakstīja savu skatījumu par šo Baha parakstu – Fantāziju un fūgu par BACH tēmu.
Soloalbums Vācijā, kur visu mēdz rūpīgi izplānot gadiem uz priekšu, tapa pēkšņi, kā no gaisa?
Aprīlī man bija solokoncerts Vācijā, Herdekē. Bija ieradušies pārstāvji no kompānijas Ars Produktion. Viņi uzreiz piedāvāja ierakstīt albumu. Viss notika ļoti ātri: ierakstījām vasarā, un septembrī albums jau iznāca Vācijā.
Vasaras atpūtu gan nācās noziedot?
Tas bija ļoti jauks, labi pavadīts laiks Vupertālē skaistā baznīcā ar brīnišķīgu akustiku. Šis ieraksts tapa superaudiosistēmā, to var klausīties, sēžot vidū starp četrām skandām.
Kur ir patīkamāka publika – Vācijā vai Rīgā?
Vācijā bija daudz pilnāka zāle nekā Rīgā – viss balkons klausītāju pilns. Rīgā gaiss ir smags – atnāk visi savējie un kaut ko no tevis gaida, tāpēc spēlēt vienmēr ir grūtāk nekā ārzemēs. Herdekē bija īsti mūzikas mīļotāji un pazinēji. Vācu mūziku, ko tur spēlēju, viņi zina no galvas, visi pēc tam vēlas nākt runāties un ir tik sirsnīgi. Atmosfēra ir brīnišķīga, jo cilvēki tiešām grib klausīties mūziku. Savukārt Rīgā – atnāk vai pat nemaz neatnāk uz tādu "Vestarda māsu". Vienkārši neinteresē. Vai arī varbūt domā: nu gan jau viņa tāpat tur kaut ko spēlē.
Vai nav bīstami vāciešiem spēlēt tieši to, ko viņi tik labi zina un mīl?
Tā ir ar atsevišķiem komponistiem. Tikko man bija tāda pieredze, piedaloties klavieru olimpiādē Bādkisingenē – konkursā Kissinger KlavierOlymp. Tur es spēlēju Šūmani un sapratu, ka viņiem ir grūti pieņemt atšķirīgu interpretāciju. Visa programma viņiem ļoti patika, taču viņiem ir uzskats, ka Šūmani drīkst spēlēt tikai šaurs mūziķu loks, kuri vienīgie zina – kā. Vācieši ir ļoti aizspriedumaini. Kad viņi uzzināja, ka man ir tikai 15 gadu, turklāt vēl spēlēšu Šūmani, man pateica tieši: tu vēl esi bērns, konkursā vietu tev nedosim! Šajās olimpiādēs aicina tikai pieredzējušus mūziķus. Es biju izņēmums. Trešā vieta ir liels un negaidīts sasniegums.
Atceros, cik kategoriski vēl nesen apgalvoji, ka konkursos principā nepiedalies, jo tas nav tavs ceļš. Tagad domas ir mainījušās?
Nē. Nepiedalīties vienkārši nebija iespējams, jo šis ir konkurss, kurā drīkst piedalīties tikai vienreiz mūžā un kurā mūziķi paši nevar pieteikties – tevi izvēlas. Nav nekādas ierakstu atlases, rīkotāji paši uzaicina sešus pianistus no visas pasaules. Piedalīties šajā konkursā ir liels gods. Tas paver iespēju spēlēt ļoti prestižajā festivālā Kissinger Sommer, kurā uzstājas visi vadošie mākslinieki, diriģenti, orķestri un pianisti – tādi kā Arkādijs Volodoss, Marta Argeriča.
Tur, nelielajā Bādkisingenes kūrortā, ir brīnišķīgs, vēsturisks koncertnams ar vairākām koncertzālēm. Tik lieliskā koncertzālē un tik labas klavieres vēl nebiju spēlējusi. Konkursa programma ir viens vakars – solokoncerts un fināls ar orķestri, kurā uzstājas visi seši mākslinieki. Programmas izvēle ir katra paša ziņā, taču tieši tas ir āķis: ja spēlēsi krievu mūziku, viņiem nepatiks. Ja Šūmani, bet nebūsi konsultējies ar pedagogu – arī slikti. Mani ar padomu glāba brālis, kurš arī reiz piedalījās šādā konkursā. Viņš dabūja pirmo vietu.
Tikko gūtie panākumi prestižajā pianistu olimpiādē tagad būs āķis lūpā? Kad būs nākamais konkurss?
Nekad! Tikai tad, ja būs pilnīga bezcerības sajūta, ka nav koncertu. Tad, protams, kaut kas ir jādara. Tomēr konkursi ir pilnīgi cits spēles stils. Es nekad negribētu tā spēlēt.
Kas tur par vainu?
Pasaulē ir ļoti daudz konkursu. Žūrija un noteikumi – būtībā vieni un tie paši, un ir izveidojies konkursu standarts, kā ir jāspēlē. Tā ir kā liela skola, kas ražo savus šablonus. Daudz, daudz pianistu. Es tur neredzu mākslu – spēlēt tā, kā visi. Vienveidīgi kā fabrikā, ar neizteiksmīgu, taisnu skaņu un ļoti dīvainiem paņēmieniem. Tu arī nevari braukt uz konkursu, iepriekš nepaviesojies pie kāda no žūrijas locekļiem. Citādi izmetīs jau pēc pirmās kārtas. Es to nevaru pieņemt, man ir cits skatījums uz mūziku un skaņas veidošanu.
Vēl tikai šā gada aprīlī sniedzi savu pirmo solokoncertu, nu jau sākusies aktīva koncertmākslinieces dzīve.
Tā gribētos cerēt. Esmu saņēmusi uzaicinājumu no Gunnara Bekera mākslinieku aģentūras Vācijā (Konzert & Künstler Agentur Jens Gunnar Becker), kura jau gadiem pārstāv manu brāli un kuras menedžeris mani jau balstījis līdz šim. Pēc Jaunā gada būs koncerti Šveicē. Iecerēta arī Latvijas turneja ar Liepājas simfonisko orķestri, spēlēsim Mocarta klavierkoncertu. Šo pašu Mocarta koncertu vēlāk atskaņošu ar Anglijas kamerorķestri Dortmundē – šo iespēju dod šoruden piešķirtā Dortmundes Mocarta stipendija. Koncertu skaits noteikti palielināsies, tomēr gribu cerēt, ka arī nākotni vadīšu savās mājās Vecmokās un nepārcelšos uz dzīvi Londonā vai Turīnā.
Beidzot tev ir arī profils Facebook un mājaslapa?
Tas viss sākās pagājušajā vasarā: koncerts Vācijā, ieraksts, Facebook un mājaslapa. Tikai jāmeklē "Aurelia Shimkus". Tomēr karjera patiesībā veidojas tikai no koncerta uz koncertu – kāds tevi pamana. Īpaši Vācijā, kur klausītāji mīl klasisko klaviermūziku. Latvijā gan cilvēki tik naski uz koncertiem nenāk, interese ir maza. Tikai tad, ja kaut kas ļoti ieinteresē, viņi ir gatavi nopirkt biļeti varbūt par pēdējiem desmit latiem. Taču tas ir arī kultūras un inteliģences jautājums. Uz manu pirmo solokoncertu aprīlī no manas skolas – Dārziņskolas – nebija neviena. Jūtu vienaldzību: lai jau tā Vestarda māsa spēlē, bet vispār mums pietiek ar vienu Šimku.
Skolā vienaudžu vidū arī jūties kā baltais zvirbulis?
Skolā es uzturos diezgan maz un, kad tur esmu, cenšos izdarīt maksimumu. Jau mēnesi pirms šīs koncertsērijas divās dienās esmu nokārtojusi visu pirmo pusgadu, lai pēc tam par to nav jādomā.
Kāds ir tavs mērķa adresāts – zinošs mūzikas mīļotājs vai balta lapa, jaunieši vai kundzes un kungi brieduma gados?
Esmu priecīga par katru cilvēku. Man ir svarīgi, lai viņam nebūtu aizspriedumu mūzikā, un tāpēc cenšos viņam ceļu uz mūziku atvieglot, izvēloties mazpazīstamākus skaņdarbus. Jo populāru skaņdarbu interpretācija jau bieži skan ausīs, un cilvēks nespēj pieņemt citu skatījumu. Ar prieku spēlēju gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan kritiķiem, gan skolotājiem. Es viņos redzu vienkārši cilvēku, kuram gribu dot maksimālo, ko varu dot, – piepildīt koncerta laiku ar garīgu pārdzīvojumu, nevis ārišķīgu bezjēdzību. Es gribu, lai pēc koncerta cilvēks tiešām justos piepildīts un lai viņš atnāktu arī otrreiz. Reizēm ir ļoti grūti nepataisīt mūziku par cirku klausītāju dēļ. Dzirdot, ka klausītāji zālē knosās un klepo, tu sāc pārspīlēt, lien no ādas ārā, mēģinot viņus uzrunāt. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Vispatīkamāk ir sajust, ka cilvēki mani novērtē un uzmanīgi klausās.
Šoruden priecīgi nosvinēji 16. dzimšanas dienu?
Mājās spēlēju klavieres un vakarā ar vecākiem aizbraucām pavakariņot. Tā bija tumša, lietaina diena.
Zvaigžņu slimība nepiemetīsies?
Nekādā ziņā. Es tikai gatavojos uz katru koncertu un cenšos izdarīt maksimālo. Vienkārši neatliek laika tādām muļķībām, kā iedomāties no sevis vairāk, nekā esmu. Labi zinu, ka esmu ne mazāk vāja un ne vairāk stipra kā citi mūziķi.
Aurēlija Šimkus
Ventspils Teātra namā Jūras vārti 12.XII plkst. 18
Rēzeknes koncertzālē Gors 17.XII plkst. 18
Jelgavas kultūras namā 22.XII plkst. 14