» Viņai neesot arī pieņemama metode, ka žurnālists intervējamam liek stāvēt uz tiltiņa un izteikties «dzejnieka vārdiem». «Runājot par cilvēkiem, kurus gribētu intervēt, gadiem ilgi rotaļājos ar domu, par ko es gribētu runāt ar šo cilvēku. Saceru dažādus iespējamos sarunu sižetus.» Pirmie četri līdz šim nenotikušo interviju varoņi, kas Silvijai nāk prātā, ir Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Voldemārs Šoriņš, Mihails Kublinskis. Intervēt viņu pašu ir vismaz trīs nopietni iemesli: ar izdevumu Teātra režija pasaulē. 2. daļa noslēdzies Silvijas Radzobes izlolotais un kopā ar autorkolektīvu īstenotais Latvijā novatoriskais četru sējumu latviešu un ārzemju teātra režijas projekts, rudenī iznāks viņas atmiņu grāmata, un beigusies pagājusī sezona.
Vai, tavuprāt, ir kas tāds, ko intervijā nedrīkst jautāt?
Jo atskabargaināki, diskutablāki jautājumi, jo interesantāk. Tā kā tu man tūlīt vari prasīt, kāpēc tā pēdējā grāmata tik draņķīga.
Mans «atskabargainais» jautājums būs - kāds ir tavs šī cikla pašnovērtējums - par ko lepojies, ko pati apzinies kā nepilnību un trūkumu?
Pēteris Lūcis, kurš bija ļoti gudrs cilvēks, vienmēr, kad uz pieņemšanas izrādi Valmierā bija atbraukuši kritiķi, savu uzrunu nobeidza ar teikumu «nekas nav tik labs, lai nebūtu labāks». Arī par savām četrām grāmatām varu teikt - nekas nav tik, lai nebūtu labāks. Protams, ir tas, ko zinu tikai es, - kāda ir bijusi tapšanas gaita, kas būtu varējis būt citādi, kas ir ļoti labi, un kas varbūt ir ne tik labi. Domājot par šīm četrām grāmatām, klusas skumjas rada tas, ka vairāki ļoti talantīgi autori, kuri sevi ar spēcīgiem rakstiem pieteica 1. sējumā, sadarbību ar mani vairs neturpināja. Nevis tāpēc, ka būtu sabojājušās attiecības, bet tāpēc, ka darbs, lai uzrakstītu novatoriskos rakstus ļoti labā līmenī, bija prasījis tik daudz laika, spēka un iedziļināšanās, ka cilvēkiem ikdienas darbs vairs neļāva to otrreiz veikt. Pie viņiem piederi tu pati, Henrieta Verhoustinska, toreiz Švāne, Andra Rutkēviča un Normunds Naumanis. Man ir sajūta, ja šie četri cilvēki būtu turpinājuši arī citos sējumos, daža laba tēma, režisora portrets būtu laikmetīgāks. 1. sējums ir vistuvāk līmenim, kādā vajadzēja būt visiem. Tajā tika izmantoti Latvijā vispār nezināmi vai ļoti maz zināmi avoti angļu, vācu un krievu valodā. Žēl, ka neviens recenzents toreiz neuzrakstīja, ka tā bija pirmā konsekventā pieredze Latvijā, kur par teātri tika rakstīts no estētiskām pozīcijām, ņemot vērā virzienu filozofiju un estētiku.
Bet vai tu spētu konstruktīvi uztvert ļoti asu kritiku?
Protams, ja kāds pilnīgi noslaucītu no zemes virsas, būtu sarūgtinājums. Bet, ja būtu pierādīti konkrēti fakti, aspekti, prospekti (smejas), leņķi utt., kuros ir būtiski trūkumi, es domāju, ka es spētu uztvert konstruktīvi.
Daudzi raksti ir veidoti kā kompilācijas - tulkojumi, ko arī nedrīkst novērtēt par zemu, jo tādi teksti latviešu valodā parādās pirmoreiz. Bet kurus rakstus tu izceltu kā īpašus radošā ziņā - ideju oriģinalitātes ziņā? Kuri, iztulkoti angliski, varētu pretendēt uz t. s. starptautisko citējamību un būt ierosinoši citiem Eiropas teātra zinātniekiem?
Tu jautā, vai esmu spējīga uztvert konstruktīvu kritiku? Nupat izteici ļoti konstruktīvu kritiku: daži raksti ir vairāk kompilācijas. Piekrītu. Tiešām - tā ir galvenā robežšķirtne, ko tikko nosauci, - citu uzrakstītu avotu galveno ideju atstāsts ar nelieliem komentāriem vai - kaut kas pilnīgi cits - savas koncepcijas izstrādājums. Es starptautisko citējamību saprotu kā jaunu, svaigu, savu skatījumu. Bez domāšanas ir jānosauc Valdas Čakares raksts 3. grāmatā par Ježiju Grotovski. Spilgtu Meierholda - ārkārtīgi sarežģītas personības - portretu uzrakstīja Normunds Naumanis. Pie pašiem būtiskākajiem rakstiem pieskaitu arī Edītes Tišheizeres apcerējumus par Konstantīnu Staņislavski un Ļevu Dodinu, Līgas Ulbertes par Bertoltu Brehtu, Margaritas Ziedas par vācu vidējās paaudzes režisoriem... Tagad tu man vari uzdot jautājumu, vai tu kādu no saviem rakstiem arī uzskati par vērā ņemamu un kurš tas būtu (smejas). Man šķiet, ka man ir diezgan labi izdevies uzrakstīt par Juriju Ļubimovu. Nekaunos arī no diviem rakstiem par krievu režiju gan gadsimta sākumā, gan gadsimta otrajā pusē. Kurpretim raksti par Mnuškinu un Bruku - tie gan vairāk pieder pie tiem, ko tu sauc par kompilatīviem rakstiem.
Vai tiesa, ka rudenī iznāks tavi memuāri?
Tā runā.
Kam ir jānotiek, lai cilvēks pieķertos memuāriem?
Viss ir daudz vienkāršāk un pilnīgi bez jebkādiem noslēpumiem. Pirms trijiem gadiem tagad diemžēl jau nelaiķe Lilija Dzene, mana liela autoritāte un kaut kādā mērā arī skolotāja, pāris reižu teica - viņai žēl, ka es pretēji viņai un Gunai Zeltiņai neesmu sarakstījusi nevienu grāmatu par aktieriem, bet ka es šo kaunpilno caurumu savā radošajā biogrāfijā varētu aizpildīt, ja savāktu un izdotu savas recenzijas. Gāja laiks, man vienmēr bija tik daudz ko darīt pie šīs četru sējumu grāmatas. Man tas nelikās būtiski. Bet tad nāca mana otrā apaļā dzimšanas diena, un man apriebās, ka es tik daudz laika esmu iztērējusi kolektīvajiem darbiem. Gribējās kaut ko, kas būtu tikai mans. Recenziju izrādījās tik ārprātīgi daudz, ka arī pietiktu četriem sējumiem. Nolēmu apkopot recenzijas par režisoriem, kuri mani kritiķes darbā bija interesējuši visvairāk un par kuriem es arī biju visvairāk rakstījusi. Apstājos pie pieciem - Ādolfs Šapiro, Oļģerts Kroders, Valentīns Maculēvičs, Pēteris Krilovs un Daugavpils teātris un Alvis Hermanis. Zane izlasīja un teica - tie ir veci salmi, neviens tādu grāmatu bez komentāriem, uzrakstītiem no šodienas pozīcijām, nelasīs. Tā sāku pie recenzijām rakstīt komentārus. Rakstot par to, ko savā laikā kaut kādu iemeslu dēļ man nebija iespējams ierakstīt recenzijās, kas bija noticis apkārt vienai vai otrai izrādei, to, kas tematiski saistījās ar kādu manu dzīves epizodi. Sacerot komentārus par savu otro recenziju mūžā, proti, Jaunatnes teātrī iestudēto G. Priedes lugu Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, uzrakstīju kādas piecas lapas par savu pieredzi skolotājas darbā, kad pēc augstskolas beigšanas vienu gadu strādāju Limbažu vidusskolā. Tad sāku saprast, ka komentāri jau dažkārt ir garāki par pašām recenzijām. Bija sajūta, ka sāk veidoties kaut kas cits.
Seko trīs detalizēti, detektīvromāna cienīgi stāsti par to, kā Silvija Radzobe arhīvos izpētījusi 65 un 40 gadu vecas ļoti personīgas ģimenes lietas, kā arī mīklaino gadījumu, kad 1970. gadā no viņas kursa par nelegālu dziesmu dziedāšanu ballītē izslēgti deviņi kursabiedri. Silvija Radzobe atzīstas, ka, lasot detektīvromānus un kriminālhronikas, atpūšas, kad ir pārgurusi.
Aptuveni kādās proporcijās būs arhīvu pētījumi, faktoloģiskais materiāls un tavas personīgās atmiņas? Ko tu saprati par atmiņu dabu - to objektivitāti un subjektivitāti?
Ja kvantitatīvi, tad tas, kas no jauna sarakstīts, ir apmēram 300 lapaspušu, bet recenzijas, kur palika klāt īsāki komentāri, - 400 lapaspušu. Blakus arhīvu dokumentu interpretācijai ir arī tīrais atmiņu materiāls.
Kādu laika periodu grāmata aptver?
Lielākoties tas attiecas uz pagātni - 70./80. gadiem. Tā kā recenzijas ir arī no nesenā laika, nodaļu ievaddaļas, kas ir par katru režisoru, attiecas vairāk vai mazāk arī uz mūsdienām. Viena nodaļa ir no 90. gadu sākuma, kad es žurnālā Karogs rakstīju teātra kritiķa dienasgrāmatu. Biju pārsteigta, cik daudz kas ir aizmirsies no sabiedriski politiskiem ar to laiku saistītiem notikumiem. Man radās pat kaut kāds lepnums par to, ka manas paaudzes cilvēki, kas dzimuši ap 50. gadu un kurus mala padomju melu, liekulības represīvās dzirnavas, dzīvojot tik ārprātīgā laikā, tomēr ir spējuši palikt par cilvēkiem. Arī man tolaik nevienu brīdi neienāca prātā, ka varētu piesmērēties oficialitātei, lai nodrošinātu politiski ideoloģiska rakstura karjeru. Tas vienmēr licies kaut kas tik ļoti cits nekā es un dzīve vispār. Pašai pārsteigums bija, ka tajā laikā tas, ko es nosaucu par baisajām dzirnavām, tāds nešķita. Bija kaut kāda cita sajūta. Oficiālie ievadraksti, pareizās runas, uzrunas valsts svētkos un tamlīdzīgi, tas viss pirmām kārtām likās garlaicīgi un stulbi. Tieši no formas viedokļa. Sajūta bija, domājot par to laiku, cik netalantīgi, aprobežoti un stulbi cilvēki, ja viņi tā domā, runā un raksta. Mana (nekādā gadījumā ne disidentiskā, bet cilvēciski ironiskā un pat augstprātīgā) sajūta pret visiem šiem oficiālajiem dokumentiem radās no nicinājuma pret formu, kādā tie ir izteikti. Sāka interesēt, pievilkt un saistīt cilvēki, kuri ir normāli, kuri raksta, domā un runā citādi. Kritiskā nostāja pret varu sākās no nicinājuma.
No ilgām pēc stila
Jā. Ārkārtīgi dīvaini. Bet runājot par objektīvo un subjektīvo atmiņu dabu... (Pauze.) Man jau šķiet, ka visas manas atmiņas ir objektīvas (smejas).
Pārrakstot senās recenzijas, nekriti kārdinājumā palabot no šodienas skatpunkta neveiklākās vietas?
Nevarētu teikt, ka es biju sajūsmā par savām recenzijām. Svītroju ārā atkārtojumus. Protams, nemainīju vērtējumus un nerakstīju iekšā šīsdienas «gudrības». Piemēram, ja rakstā Vēstule Mārai Zālītei Teātra dienā ir vienpadsmit reižu rakstīts «Mārīt» vai «Mīļo Mārīt», tad es atļāvos atstāt tikai trīs reizes. Šausmās nosarku. Paškritiski pamanīju divas tendences: didaktika un sentimentalitāte. Problēmu radīja, kā mūsdienās rakstītā tekstā izvairīties no sentimentalitātes un tajā pašā laikā tomēr atklāt dažus brīžus, kas mani ir dziļi aizkustinājuši. Vēl - kā uzrakstīt par baisiem savas dzīves brīžiem, kas saistās ar ārkārtīgi neveiksmīgiem dzīvesvietas meklējumiem Rīgā, kas ilga deviņus gadus. Mēģināju glābties pašironijā. Pārsteigums bija tas, cik ļoti atmiņās dzīva ir bērnība, pusaudžu gadi, Talsi. Ar konkrētām ainām, cilvēku sejām, smaržām. Ar gaismu vai tumsu vienā vai otrā brīdī. Konkrētu gadalaiku. Patiešām tā ir taisnība - jo tālāk pagātnē, jo precīzākas atmiņas. Trijiem četriem draugiem iedevu izlasīt, daži ir teikuši - vai man nebija bail rakstīt tik atklāti par savu tēvu un māti, dažkārt arī viņu komiskām īpašībām. (Pauze.) Laikam ne. Jo tā tas vienkārši bija. Mans lielākais pārsteigums ir tas, atceroties notikumus savā dzīvē, skatoties bildes, atceroties teiktu vārdu intonācijas, klusumu... ka tētis mani ir ļoti mīlējis. Daudz vairāk, nekā es to dzīves laikā iedomājos. Tas bija galvenais pārsteigums un ieguvums.
Vai nenokāvies ar šaubām, vai kādam bez tevis tas vēl var interesēt? Droši vien ar šīm šaubām sastopas ikviens, kurš raksta personīgas atmiņas
Šobrīd esmu tik atvērta, ka iespējams pilnīgi pretējais - man var gan iestāstīt, kas tas ir vēl kādam vajadzīgi, gan - ka tas nav vajadzīgs nevienam, izņemot mani. Pieļauju, ka kādiem 25 paziņām bez manis varētu būt interesanti. Man liekas, ka par dažiem cilvēkiem, piemēram, manu pasniedzēju Vilni Eihvaldu, kurš bija neviennozīmīgs cilvēks, man arī izdevās uzrakstīt neviennozīmīgi. Pieļauju arī, ka būs cilvēki, kas būs sašutuši. Tomēr rakstīt spēju brīvi, par to nedomājot.
Nav jau atpakaļceļa, ko tādu vispār sākot.
Tieši tā. Es nerakstīju izklanīšanās grāmatu. Negribu uzdāvināt katrai māsai pa auskaram. Atļaujos, nu, ko lai dara, visu notikumu centrā likt sevi. Tieši to, kas man vienā vai otrā reizē bija svarīgi.
Ir vasara. Vai tev no teātra arī kādreiz ir jāatpūšas? Vai tev teātra trūkst, kad sezona beigusies?
Aizgājusī sezona bija tāda, kura mani jau nogurdināja savā pirmajā kvartālā. Pirmo reizi vairāku desmitu gadu laikā esmu tā izlaidusies, ka esmu neredzējusi visai daudzas izrādes. Bija arī objektīvi apstākļi. Tādēļ var teikt, ka man teātra vasarā nepietrūkst. Pagājušajā sezonā nogurdināja pieticība, maziņu projektiņu pavirša īstenošana. Tas ir tas, kas pašlaik atbaida no Latvijas teātra. Arī tas, ka Alvis Hermanis neparādīja nevienu jaunu izrādi, padarīja manu sezonu daudz tukšāku nekā citas. Kapusvētki parādījās sezonas pirmajās dienās, pieskaitīju to vēl pie iepriekšējās sezonas iespaidiem. Hermanis ir bijis tas režisors, kas ir piedāvājis kā iespējamu neiespējamo. Man tas ir vajadzīgs, viņš mani mūsu teātrī pie tā ir pieradinājis. Aizgājušās sezonas būtiska iezīme - vismaz ar reklāmas līmenī interesantiem pieteikumiem strādā nevalstiskie teātri - Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro. Redzēju izrādi Visi mani prezidenti, kas tiešām saistīja. Ir pienākusi situācija, ka nevalstiskie teātri profesionālajai kritikai ir jāņem vērā. Lai šo viņu sniegto produkciju adekvāti izanalizētu, ir jāpaplašinās teātra kritikas instrumentārijam, apgūstot vairāk zināšanu, nekā man tās ir, piemēram, par performancēm. Tas ir uzdevums, kuru es sev esmu izvirzījusi.
Vai piekrīti padalīties savās sezonas virsotnēs?
Kā šķiet, pēdējos gados Spēlmaņu nakts žūrijā, kas nedaudz mainās, bet ne pārāk, galvenā problēma, nezinu, apzināti vai neapzināti, ir kļuvusi Jaunais Rīgas teātris un Alvis Hermanis, kuru uztver kā gandrīz vai ienaidnieku, kurš traucē spēli, kurā, kā saka Čaks, «viss tik labi gāja». Viņš tiek ignorēts, nobīdīts perifērijā. Cēloņi, kāpēc tā notiek, ir ārkārtīgi sarežģīti. Cilvēki, iespējams, godīgi, nesaprot Hermaņa izrāžu būtību. To viņiem arī nevarētu pārmest. Bet var pārmest to, ka viņi nestrādā ar sevi, lai censtos saprast. Arī man pirmie trīs pieci gadi, varbūt pat vairāk, bija ļoti grūti tādā nozīmē, ka man Hermanis nebija saprotams, un visu, kas cilvēkam nav saprotams, viņš uztver kā apdraudējumu. Tad nu pastāv iespēja, vai nu apdraudējumu ignorēt, vai censties saprast. Man acīmredzot faktors, kas ļāva neatlaisties no viņa izrādēm, bija Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuri, gadiem ejot, kļuva aizvien meistarīgāki un kā personības bija neatvairāmi. Man ļoti interesēja, ko/kā viņi manis ilgi nesaprastā režisora vadībā dara. Strīdoties ar Zani (Silvijas Radzobes meita teātra kritiķe Zane Radzobe - red.) un saviem studentiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka jaunās paaudzes cilvēki man palīdz saprast vairāk un plašāk. Man Kapusvētki ir tuvākā izrāde sezonā, jo tā, manuprāt, ar ironiju runā par vairākām tēmām, kas Hermanim pēdējos gados bijušas tuvas un īpaši aktīvi skanēja Melnajā pienā. Proti, apokalipses tēma attiecībā uz latviešu kultūras autentiskumu.
Sezonas labākie aktieri, tavuprāt?
Man tas neapšaubāmi liekas Kaspars Znotiņš, viņa spēlētais Jago, caur kuru iet visa Ķimeles izrādes Otello novatoriskā koncepcija un kuram tikai pēc laika ļoti labi «pievilkās» Andris Keišs. Ļoti augstu vērtēju arī viņa darbu izrādē Pauļuks. Rāmji. Atstāt viņu ārpus nominētajiem ir vārdos neizsakāma neizpratne par aktieru mākslu. Man liekas, ka nenovērtēt to, ko dara Guna Zariņa izrādē Smagais metāls, ir noziedzīgi. Man nav tuva Gundegas Repšes prozas pašapzinīgi augstprātīgā intonācija, bet Gunas Zariņas pašaizliedzīgā spēle un absolūtais patiesīgums ļāva šo intonāciju notušēt un režisoriskā ziņā visai pieticīgo izrādi padarīja par topoša cilvēka - pusaudža - augsta līmeņa traģēdiju.