Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Pirmdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Ceļojums kvadrātā. Intervija ar režisori Elzu Gauju

"Man patīk, ka mikrobudžeta filma uzliek ierobežojumus, tie veicina iztēli un liek meklēt jaunus risinājumus," saka režisore Elza Gauja. Uz Latvijas kinoekrāniem iznāk viņas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Mamma vēl smaida

Trīs māsas – praktiskā latviete Aija, hipijmeitene Vera un literāte Žanna – dodas riskantā braucienā cauri Eiropai, lai slepus nogādātu savu mirušo mammu dzimtas kapsētā. No 30. septembra Latvijas kinoteātros ir skatāma režisores Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas spēlfilma Mamma vēl smaida, kurā galvenās lomas atveido Baiba Broka, Anta Aizupe un Daiga Kažociņa. Tā ir road movie jeb ceļa filma ar melnās komēdijas elementiem, kurā ar smaidu tiek runāts par aktuālu tēmu – pasaulē izkaisītu tuvinieku attiecībām. "Filmēšanas procesā lietojām visus iespējamos paņēmienus, lai skatītājs varētu elpot kopā ar aktrisēm un patiešām ienirt stāstā," uzsver Elza Gauja, kura iepriekš sevi pieteikusi kā aktrise. Viņa ir bijusi redzama spēlfilmās Izlaiduma gads (2014), Nekas mūs neapturēs (2019) un Klases salidojums 2 (2020). Savukārt šī gada pavasarī uz lielajiem ekrāniem nonāca Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas dokumentālā filma Tikmēr Lucavsalā. Tagad jaunā režisore jau uzņem savu nākamo spēlfilmu Pastkarte no Romas.

Kā radās ideja par filmas Mamma vēl smaida stāstu?

Es studēju Latvijas Kultūras akadēmijā aktieros kā brīvklausītāja, un viena mana kursa biedrene "atnesa" etīdi, kuras pamatā bija patiesos notikumos balstīts stāsts par nelegālu miruša tuvinieka transportēšanu uz Latviju (lai apietu repatriācijas izdevumus – I. A.). Es biju pārsteigta, ka tādas lietas notiek, un nodomāju, ka tas varētu kļūt par īsmetrāžas spēlfilmas sižetu.

Mainījies ir ne tikai filmas garums, bet arī fokuss, kas tagad ir vērsts uz triju māsu attiecībām šī notikuma kontekstā.

Ja uzņem pilnmetrāžas spēlfilmu, kam veltī vairākus gadus no savas dzīves, nepietiek tikai ar interesantu sižetu. Prasās pēc kaut kā gruntīgāka, par ko runāt, teiksim, par to, kas pašam ir svarīgi vai kas pašam ir uz sirds. Šajā gadījumā tas ir stāsts par attiecībām ģimenē – par radiniekiem, kurus mēs reizē neciešam un mīlam, un kā veidojas atsvešinājums starp tuviem cilvēkiem.

To izspēlē trīs lieliskas aktrises.

Jā, aktrises ir brīnišķīgas – es uzreiz iedomājos par viņām, un pat neorganizējām kastingu: visām trijām aktrisēm ir vizuāla līdzība, it īpaši Antai Aizupei ar Baibu Broku, un viņas ļoti piestāv filmas tēliem. Mēģinājumos bija aizraujoši vērot viņu attiecību dinamiku – mazliet līdzīgu tai, kāda ir starp aktrišu atveidotajām māsām.

Aktrises ir piedalījušās arī scenārija tapšanā. Kā tas notika?

Mēs ar Rasu Bugavičuti-Pēci uzrakstījām ainas ar dialogiem un pēc tam jau kopā ar aktrisēm diskutējām par to, vai viņas tā teiktu. Vai viņas tā rīkotos? Mēs smējāmies un strīdējāmies, līdz galarezultātā nonācām pie kompromisos dzimuša kopdarba.

Baiba Broka teica: "Mēs nestrīdējāmies kā aktrises..."

...bet kā māsas, jā.

Kā debitants zina, kā organizēt filmēšanas procesu?

Es domāju, ka tās ir kaut kādas personiskās īpašības un iepriekšējā dzīves pieredze darbā ar cilvēkiem, kas palīdz sajust konkrēto situāciju, radīt labvēlīgu mikroklimatu un nepieciešamības gadījumā atrisināt konfliktus.

Kā jūs nonācāt līdz režijai?

Jau vidusskolas laikā kopā ar domubiedriem veidoju dažādus video, kas no šodienas skatpunkta droši vien šķistu naivi un komiski, bet tas bija ceļš, kuru es gāju.

Pēc tam absolvējāt Latvijas Kultūras akadēmijas režisorus.

Jā, bet vēl pēc tam man piedzima meita, un sekoja aptuveni desmit mēnešu ilga pauze, pēc kuras es vairāk pievērsos spēlēšanai kā aktrise. Vēlāk aizbraucu uz Lucavsalu un sapratu, ka gribu veidot dokumentālo filmu par šo mikrokosmosu Rīgas centrā, kurā satiekas daudz dažādu kolorītu personāžu (dokumentālā filma Tikmēr Lucavsalā uz ekrāniem nonāca šī gada pavasarī – I. A.). Jau pēc tam viss pārējais nāca pāri kā vilnis un vilka arvien dziļāk kino jūrā. Pašlaik nevaru iedomāties savu dzīvi bez filmu veidošanas, jo tajā ir milzīga daudzveidība. No sākuma tu sēdi un raksti scenāriju un iztēlojies, kā viss būs, gatavojies filmēšanai ciešā sadarbībā ar visiem departamentiem, pēc tam ir pati filmēšana un noslēguma fāze ar montāžu un pēcapstrādi. Nekad nav garlaicīgi.

Sākums un beigas izklausās tāds vientuļš.

Savukārt pa vidu ir ļoti intensīvs komandas darbs. Man ļoti patīk strādāt komandā – arī scenārija rakstīšanas un montāžas procesā es nekad neesmu viena.

Vai tas, ka šī ceļa filma tika uzņemta Latvijā, bija Covid-19 ierobežojumu dēļ vai tāda arī bija sākotnējā iecere?

Sākotnējā ideja bija kombinēt Latviju ar Somiju – daļu uzņemt šeit, galvenokārt to, kas attiecas uz interjeriem, un jau pēc tam ar prāmi doties uz Somiju un filmēt pa ceļam un galamērķa eksterjeros, taču ierobežojumi kļuva arvien stingrāki, un tieši tajā brīdī, kad viss bija saplānots, robežas tika aizslēgtas ciet un vairs nebija iespējas izbraukt no Latvijas. Mums bija jāizvēlas, vai atcelt filmēšanu uz nenoteiktu laiku vai arī pieņemt dullu lēmumu filmēt visu šeit. Mēs izvēlējāmies otro, kaut arī nākamajā ziemā tomēr aizbraucām uz Somiju piefilmēt vairākus kadrus.

Skatoties filmu, var konstatēt – nav īsti nozīmes, pa kādiem ceļiem tiek braukts.

Jā, jo stāsts ir par cilvēkiem, kā saka, road movie ir filma, kurā ir ārējais ceļš, bet tā laikā galvenais varonis vai varoņi veic savu iekšējo ceļojumu, līdz kaut ko saprot, iemācās vai izaug.

Jūsu gadījumā – melnās komēdijas toņkārtā.

Mēs vēlējāmies šo stāstu izstāstīt viegli, nevis dramatiski, bet neveidojām speciālus jokus "kāds pakrīt uz banānu mizas" stilā. Šī melnās komēdijas toņkārta drīzāk ir saistīta ar aktierspēles veidu un pašas situācijas paradoksalitāti, bet mēs ilgi runājām par to, kā to definēt – komēdija, melnā komēdija vai dramēdija. Mūsdienās tīrs žanra kino ir kļuvis ļoti rets un dominē dažādu žanru sajaukums.

Jūsu vīrs režisors Andris Gauja teica, ka viņam ir nācies iejusties Baibas Brokas dubliera lomā!

Andris ir filmas producents. Tā kā šī ir mikrobudžeta filma, daudz kas ir jādara pašiem – ja nevari atļauties dublieri, ir jādublē pašam. Andra iesaiste šajā filmā ir milzīga. Viņš bija arī šoferis, montāžas režisors, komponists un veica vēl daudzus citus darbus.

Vai mikrobudžetam ir kādas priekšrocības?

Jā, pašlaik es uzņemu savu otro mikrobudžeta filmu. Man patīk, ka mikrobudžeta filma uzliek ierobežojumus, tie veicina iztēli un liek meklēt jaunus radošus risinājumus, par kuriem tu neiedomātos, ja tev būtu tik daudz līdzekļu, lai īstenotu visu, ko esi izdomājis. Piemēram, par filmas Mamma vēl smaida formātu mēs izvēlējāmies "kvadrātu", lai būtu mazāk redzams, ka filma nav uzņemta Somijā.

Jūsu filma saņēma 90 000 eiro finansējumu Nacionālā kino centra konkursā.

Jā, mēs saņēmām finansējumu Nacionālā kino centra konkursā par mazbužeta spēlfilmu veidošanu (tā finansējums piešķirts no 2020. gada valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, atbalstot kultūras nozari, kurai nopietnu apdraudējumu radīja Covid-19 pandēmija un tās ierobežojumi – I. A.). Esmu priecīga, ka man radās iespēja veidot savu debijas spēlfilmu un vispār par šādu konkursu, jo "parastajos" Nacionālā kino centra konkursos piedalās daudzi jau pieredzējuši režisori un jaunajiem ir ļoti grūti konkurēt ar viņiem.

Par krietni lielāku finansējumu.

Man rokas sāktu trīcēt, man jau no 90 tūkstošiem rokas sāka trīcēt (smejas). Tā ir  atbildības sajūta par to, ka cilvēki tev ir uzticējušies un tev ir pienākums uztaisīt labu filmu. Ir bail izgāzties ar savu debijas darbu, man šķiet, ka ar jebkuru darbu.

Vai jūs gribētu atgriezties pie dokumentālā kino?

Es gribētu, bet pagaidām pie manis vēl nav atnācis tas stāsts, kas sabalsotos ar mani un ko es gribētu izstāstīt tieši dokumentālajā kino. Ceru, ka tas notiks. Mani biedē doma, ka manā radošajā dzīvē varētu pienākt brīdis, kad vēlos taisīt filmu, bet nav tēmas, kuru patiešām gribas iztirzāt kā cilvēkam, un nākas kaut ko izdomāt.

Vai impulsam ir jādzimst no dzīves?

Katram režisoram ir citādi – ir tādi, kuri var sakonstruēt brīnišķīgus stāstus ar fantāzijas palīdzību, bet man ir svarīgi caur filmas veidošanas procesu iedziļināties tajā, kas man tiešām rūp, kas uz sirds, un to risināt. Tā ir sava veida terapija.

Vai ar filmas Mamma vēl smaida veidošanu izdevās kaut ko atrisināt?

Jā, man ir tuvinieki, ar kuriem man nav tik ciešu attiecību, kā gribētos, un tās šķiet virspusējas. Mēs ik pa laikam satiekamies, bet cik daudz mēs viens par otru zinām? Patiesībā – īsti necik. Uzņemot šo filmu, es daudz domāju, kāpēc tā notiek: mums ir daudz ekspektāciju vienam pret otru un atšķirīga izpratne par dažādām lietām, piemēram, ko nozīmē rūpēties vienam par otru, – ja kāds nesaņem to, ko ir iedomājies, ka viņam būtu jāsaņem, viņš apvainojas... Mums ir jāpieņem, ka cilvēki ir dažādi, un jānovērtē viņi tādi, kādi viņi ir, un jāpārtrauc no viņiem kaut ko gaidīt.

Vai jūs varētu pastāstīt par savu nākamo spēlfilmu Pastkarte no Romas?

Tā būs pilnmetrāžas spēlfilma ar Indru Burkovsku un Jāni Jarānu galvenajās lomās. Viņi atveidos pastnieku pāri, kura mēģinājumu īstenot ilgi loloto sudrabkāzu ceļojumu uz Romu negaidīti aizēno Alcheimera slimība, ar ko saskaras Alvīne. Tas ir stāsts par divu padzīvojušu cilvēku attiecībām, par slimības ignorēšanu un par to, ka cilvēki baidās palūgt palīdzību pat tad, kad paši vairs netiek galā. Jānis Jarāns ir ļoti labs dramatiskais aktieris – viņš ir ļoti jūtīgs un izstaro milzīgu cilvēcisko siltumu. Savukārt Indra Burkovska paspilgtina arī komisko aspektu, kas ir svarīgs šajā filmā, lai neiegrimtu drūmā bezcerībā.

Par jūsu filmu galvenajiem varoņiem kļūst tie, par kuriem Latvijas kino ir runāts maz, – sievietes, cilvēki gados.

Tas notiek neapzināti, jo es nedomāju tādās kategorijās – runāt par kaut ko tādu, par ko nav runāts iepriekš. Tā ir sagadījies, arī šis stāsts par cilvēkiem gados radās tāpēc, ka manai vecmāmiņai ir Alcheimera slimība. Protams, stāsts ir modificējies, un galarezultātā tam ir visai mazs sakars ar manu dzīvi. Es vienīgi varu identificēties ar Ernestu, jo zinu, ko nozīmē atrasties blakus cilvēkam, kurš ir slims un nav gatavs to atzīt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja