Nav ne jausmas, kas mani te sagaida. Es tikai zinu, ka Latvija ir ļoti muzikāla zeme, no kuras nākuši daudzi pasaulē pazīstami mūziķi. Man ir radies iespaids, ka ikviens te ir pārsteidzošs, izcils mākslinieks, – saka ievērojamais britu diriģents Daniels Hārdings, kuru šonedēļ gaidām Rīgā kopā ar Londonas simfonisko orķestri. Slavenais kolektīvs, kurš mājo Londonas Bārbikena Mākslas centrā un ir viens no vadošajiem orķestriem pasaulē, šogad svin 110 gadu jubileju un tāpat kā tā galvenais viesdiriģents Daniels Hārdings Rīgā viesosies pirmo reizi. Vieskoncertā Latvijas Nacionālajā operā, kas noslēgs Borisa un Ināras Teterevu fonda rīkoto festivālu Tête-à-Tête, skanēs romantisma laikmeta šedevri – Franča Šūberta Astotā (Nepabeigtā) simfonija un Gustava Mālera Pirmā simfonija.
Londonas simfoniskais orķestris koncertē visā pasaulē un ir līderis skaņu ierakstu apjomā un daudzveidībā – no klasikas albumiem līdz filmu Harijs Poters, Zvaigžņu kari, Karaļa runa un Supermens skaņuceliņiem. Patlaban orķestris strādā galvenā diriģenta Valerija Gergijeva un divu galveno viesdiriģentu Daniela Hārdinga un Maikla Tilsona-Tomasa vadībā. Darba tempa un vēriena dēļ Danielu Hārdingu dēvē par "ātru diriģentu". Līdztekus darbam Londonā viņš paspēj būt Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, Mālera kamerorķestra galvenais diriģents, New Japan Philharmonic mākslinieciskais partneris, viņš bieži viesojas pie citiem pasaules augstākās klases orķestriem un diriģē operas iestudējumus.
Mūsu saruna notika maija sākumā Parīzē, kur tajās dienās Daniels Hārdings strādāja ar Orchestre de Paris.
Vai tāds temps un slodze nav par traku?
Tas ir crazy, taču tik traks režīms turnejā ir ierasts. Ir grūti, toties ir ļoti aizraujoši katru dienu diriģēt koncertu, satikt arvien jaunus cilvēkus, ieraudzīt arvien jaunas pilsētas. Tā ir lieliska dzīve – good life!
Jūtat ziņkāri un īpašu vēlmi izpētīt vietas, kurās ierodaties pirmoreiz?
Viss notiek mežonīgi ātri: ierodos, nodiriģēju koncertu un jau nākamajā dienā esmu prom. Tad rodas sajūta, ka noteikti jāatgriežas, jo nemaz neesmu izjutis šo vietu. Tā būs arī Latvijā, kas no malas šķiet mūzikas superspēks – superpower! Tas ir satriecoši, ka jums ir tik daudz izcilu mūziķu.
Esat arī pats aci pret aci sastapies ar kādu no šī superspēka?
Esmu strādājis kopā ar Kristīni Opolais. Tā bija lieliska pieredze Milānas Teatro alla Scala (2011. gada janvārī Rudžjēro Leonkavallo operā Pajaci ar Kristīni Opolais Nedas lomā – I. L.). Jau daudzus gadus pazīstu diriģentu Andri Nelsonu. Pirms astoņiem gadiem Ēksanprovansas festivālā un Vīnē iestudēju Mocarta operu Così fan tutte ar Elīnu Garanču. Viņa ir apbrīnojama!
Kā jūs raksturotu Londonas simfoniskā orķestra īpašo, atšķirīgo seju?
Šis ir visātrāk domājošais orķestris. Man tas patīk, jo pats esmu ļoti straujš, man patīk strādāt ātri, un orķestris reaģē tempā. Šie mūziķi nevajadzīgi nesarežģī lietas, viņi tam netērē laiku. Man ir svarīgi, ka viņiem piemīt lieliska humora izjūta, ka viņi ir atsaucīgi, draudzīgi, atvērti, brīvi, viņos nav splīna. Orķestris nav klavieres. Lai tas skanētu, nepietiek nospiest taustiņu. Mūziķi spēlē daudz pārliecinošāk, ja zina, kāpēc šeit ir diminuendo, nevis tikai seko diriģenta žestiem. Vislabākās attiecības man ir ar orķestriem, kuriem patīk klausīties, domāt un arī pašiem attīstīt ideju.
Varat tos nosaukt?
Zviedrijas Radio simfoniskais orķestris Stokholmā. Mālera kamerorķestris. Šiem mūziķiem varu pateikt: te jāskan kā spogulim vai karotei, un skanējums mainās! Piedāvāju ideju, tēlu, un viņi sniedz muzikālu rezultātu. Bavārijas Radio simfoniskais orķestris Minhenē ir visgudrākais orķestris, kādu vien pazīstu. Izstāstu sarežģītu domu – mūziķi ieklausās, un top dzīva mūzika! Fantāzija mūzikā ir ļoti svarīga. Stāsts ir pat abstraktā mūzikā. Klausītāji nekad neuzzinās, ko diriģents teicis orķestrim, taču viņi sajūt emociju. Karloss Kleibers un Nikolauss Arnonkūrs ir šādi orķestra tēlainās iedvesmošanas meistari. Tu dod tēlu, un tas atver durvis fantāzijai.
Strādādams ar orķestri – tātad daudziem cilvēkiem –, diriģents tomēr ir ļoti vientuļš. Kāpēc?
Tā patiešām ir ļoti vientuļa profesija. Īpaši jaunībā. Jauns diriģents ar lielu aizrautību sāk šo dzīvi, tad seko šausmīgs šoks, kad atklāj, cik vientuļš jūties. Tu katru nedēļu ierodies citā pilsētā pie neiepazīta orķestra. Apmeties viesnīcā, dodies uz mēģinājumu. Tu nervozē, jo vēlies atstāt labu iespaidu. Mēģinājums beidzas, visi atgriežas mājās pie ģimenes. Tu ej atpakaļ uz viesnīcu un gaidi nākamo dienu. Tagad man daudzās pilsētās ir draugi, bet sākumā diriģenta dzīve bija smaga, jo pirmos piecus vai pat desmit gadus biju savā paaudzē vienīgais tik jaunais diriģents. Tagad jaunu diriģentu ir daudz. Ir daudz labāk nejusties vienam.
Sākāt tik agri, ka izpelnījāties brīnumbērna statusu. 16 gadu vecumā asistējāt Saimonam Retlam, 19 gadu vecumā Birmingemā piedzīvojāt diriģenta debiju, 21 gada vecumā jau pirmoreiz stājāties Berlīnes filharmoniķu priekšā. Jums vēl nav 39 gadi, bet rit jau divdesmitā – jubilejas – sezona. Vai svinat?
Nokavēju, tikko palaidu garām! Mana debija notika 1994. gada 27. aprīlī. Biju domājis šopavasar sarīkot ballīti, taču 28. aprīlī atjēdzos – ahh, shit, esmu piemirsis savu diriģenta dzimšanas dienu! Divdesmit gadi aizskrējuši tik ātri (ar izteiksmīgu žestu izsit gaisā skaļu knipi – I. L.).
Tagad ar rutīnas bagāžu ir vieglāk?
Pieredze ir daudz svarīgāka par gadiem un vecumu. Tikai tagad, pēc divdesmit gadiem, es vispār sāku saprast, ar ko īsti nodarbojos. Es neceru, ka vēl pēc desmit gadiem zināšu visu. Turpinu mācīties un varu tikai censties pēc pieciem gadiem būt labāks diriģents nekā pašlaik. Esmu daudz iemācījies, turklāt beidzot varam runāt un dalīties pieredzē ar kolēģiem.
Kur tās sarunas, ja diriģentiem jākomunicē ar solistiem un orķestri?
Tas tiesa, taču lielajās pilsētās – Berlīnē, Vīnē, Minhenē, Parīzē, Londonā, Ņujorkā – vienmēr vienlaikus atrodas vismaz divi vai trīs no man tuvajiem kolēģiem. Es vienmēr cenšos izmantot iespēju tikties. Pirms dažām nedēļām Minhenē tikos ar Andri Nelsonu, kurš ieradās ar Birmingemas simfonisko orķestri. Savukārt Stokholmā priekšā jau bija Alans Gilberts, kopā papusdienojām. To reti dara, taču diriģentiem ir jārunā citam ar citu.
Bet konkurence?
Mūsu starpā tai nav nozīmes.
Kas jūs motivē kā diriģentu?
Tas, ka varu katru dienu strādāt ar brīnišķīgu mūziku un izciliem māksliniekiem. Varu iedomāties, kā šai mūzikai jāskan, un varu lūgt mūziķus šo skanējumu kopā radīt. Tas ir sapnis! Varu katru dienu strādāt ar izcilākajiem skaņdarbiem, kādi vispār ir uzrakstīti. Varu apceļot pasauli, apskatīt visskaistākās vietas, kaut arī tikai piecas minūtes uzmetot aci. Tā ir lieliska dzīve. Es to nemainītu ne pret ko citu pasaulē.
Un ja nu orķestris vairs nebūs vajadzīgs, jo visas skaņas var sintezēt datorā?
Vēsture ir iemācījusi, ka ir stulbi kaut ko iepriekš paredzēt. Ir viegli pateikt: nē, tas nebūs iespējams. Taču nākotne mūs var pārsteigt negaidītā virzienā. Es par to nesatraucos. Sajūsminos, cik strauji attīstās jaunās tehnoloģijas. Mēs dzīvojam aizraujošā laikā, un mani pārsteidz tas, ko cilvēks ir iemācījies un atklājis. Taču mākslā vienmēr būs telpa cilvēkam.
Jūs netracina klasisko melodiju izmantojums mobilajos telefonos un reklāmās? Ko sakāt par YouTube orķestra akciju interneta tiešraidē?
Tas saērcina tos, kuri uzskata, ka visam jābūt pareizi un nevainojami, bet mani netraucē. Ar YouTube orķestri man nav bijusi darīšana, taču YouTube kā informācijas resurss ir fantastisks. Tur varu atrast visu, kas mani mūzikā interesē: jebkuru vēsturisko interpretāciju – kā Rihards Štrauss diriģē savu Varoņa dzīvi, kā Leonards Bernsteins mēģina Gustava Mālera simfonijas un kā Karloss Kleibers diriģē Štrausa operu Rožu kavalieris. Tas ir brīnišķīgi!
Kur redzat tehnoloģiju uzvaras gājiena blaknes, par kurām tomēr nodreb sirds?
Jāraizējas par cilvēku koncentrēšanās spējām. Viņus pieradina ātri uztvert nelielas informācijas porcijas, fragmentus. Taču, lai baudītu mūziku, ir jāapsēžas un vismaz stundu jāklausās, operā – krietni ilgāk. Ceru, ka tomēr nezaudēsim spēju koncentrēties kaut kam vienam vakara gaitā.
Tehnoloģijas mums visiem ir kas jauns. Tās jāvēro un jālieto, cenšoties izmantot savā labā. Mēs nezinām, kāda būs to tuvākā nākotne, taču cilvēki ļoti labi spēj pielāgoties. Tehnoloģijas, protams, maina pasauli, taču mēs pratīsim tajā dzīvot. Tās labi noder komunikācijā, sakaru veidošanā. Domāju, tas gūs virsroku pār atšķirtību, ko šodien nes līdzi pārmērīga sēdēšana virtuālajā realitātē. Pagaidīsim un paskatīsimies, kas notiks.
Vai regulējat, cik ilgi jūsu bērni drīkst sēdēt pie datora vai televizora?
Kā kuro reizi. Viņi ir astoņus un divpadsmit gadus veci. Dažreiz saku: stop datoram vai mobilajam, tagad esiet cilvēki! Ja, aizsūtījis bērnus gulēt, pēc desmit minūtēm atklāju, ka viņi klusiņām darbojas ar mobilajiem tālruņiem, lieku tos man atdot. Skatīties televizoru gan ļauju, bet tikai angļu valodā. Viņi ir pa pusei francūži, dzīvo Francijā, un televīzija ir lielisks palīgs valodas apguvei bez stresa! Par to pārliecinājos, strādādams Zviedrijā, kur pat piecus gadus veci bērni perfekti runā angliski. Tas ir nevis skolas, bet televīzijas nopelns. Manuprāt, ir gudri jāskatās, kas tehnoloģijās ir labs un kas slikts. Kad parādījās telefoni, cilvēki raizējās, ka tie izskaudīs dzīvās sarunas, tikšanās. Tagad vaino datoru, ka cilvēki nelasa grāmatas. Attīstību nav iespējams apturēt vai aizliegt. Tā ir jāpieņem, un jāraugās, lai tehnoloģijas kalpo mums, nevis mēs – tehnoloģijām.
Jums personiski joprojām diendusa ir labākais veids, kā atpūsties un koncentrēties koncertam?
Jā. Parastā darbdienā, kas sākas astoņos rītā, cilvēki arī astoņos vakarā vēl jūtas itin labi, jo nekas nozīmīgs vairs nav jādara. Pavisam kas cits ir vakarā diriģēt koncertu. Ja nebūšu atpūties, mans ķermenis un prāts jau būs noguris. Man vajag no visa atslēgties, lai koncertu diriģētu vislabākajā formā. Ķermenim un apziņai jābūt možiem. Manuprāt, arī biroja darbinieki strādātu daudz produktīvāk, ja dienvidū nosnaustos. Es aizmiegu uzreiz, tas ir mans vislielākais talants!
Jaunības ieraksti jums sagādā arī kaunu?
Ja trāpās patiešām slikts senāko gadu ieraksts, jūtos priecīgs, jo varu no tā mācīties. Esmu septiņus gadus nostrādājis ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri Stokholmā, mūsu kopīgais līmenis šajā laikā ir ļoti audzis. Taču ieraksts no paša sadarbības sākuma izrādījās tik labs, ka likās: ak Dievs, es taču neko labāku pa šo laiku neesmu iemācījies! Jaunībai piemīt drosme, vēlme izaicināt, un lai tā notiek. Jaunībā nevajag tēlot vecu diriģentu. Atdarināšana, kopēšana ir vislielākā kļūda. Ja jaunietis cenšas atdarināt Džullīni, tas ir šausmīgi. Esi tāds, kāds esi!
Kā reaģējāt, kad kritiķi jūs dēvēja par Saimona Retla ēnu?
Agrā jaunībā patiešām biju Saimona Retla ēna. No viņa ļoti iespaidojos pirmajos desmit darba gados. Taču es nekopēju, tikai mācījos. Tad jau varētu pārmest arī līdzību saviem vecākiem. Retls man bija tēvs diriģēšanā. Vērojot viņu, es daudz iemācījos un kādu laiku centos viņam līdzināties. Tas ir normāli. Es apbrīnoju daudzus diriģentus. Ļoti īpašs manā dzīvē ir Klaudio Abado. Jaunībā viņš bija mans elks, un vēl joprojām tā ir visskaistākā, vislieliskākā diriģēšana, kādu jelkad esmu redzējis. Viņa apbrīnojami dabiskais orķestra vadīšanas veids ir neatkārtojams, tāpat kā skanējums.
Jums pietiek laika un enerģijas fanot par savu iemīļoto Mančestras United futbola klubu?
Es to daru kaislīgi, man patīk būt stadiona milzīgajā publikā, taču šogad diemžēl neesmu bijis ne uz vienu maču. Esmu apsolījis dēlam, ka nākamgad noteikti aizbrauksim uz spēli Mančestrā. Cik dīvaini: vieskoncertos, piemēram, Tokijā, man ir gana daudz brīva laika, taču savās mājās – ļoti maz. Man patīk pašam spēlēt komandu sportu – futbolu un kriketu –, taču tad būtu pastāvīgi jādzīvo vienā pilsētā.
Fanu ārdīšanās, grautiņi neliek baiļoties par bērniem?
Anglijā tie bija bīstami 80. gados. Pēdējos divdesmit gados Anglijas futbola kultūra un seja ir pilnībā mainījusies. Problēmas ar fanu uzvedību tagad ir Itālijā un, lai cik tas būtu dīvaini, Zviedrijā. Futbola bēda ir, ka pūli provocē ļaudis, kuriem ar sportu nav nekāda sakara. Rasisms un vardarbība sportam ir nāve.
Zviedrijā pie jums skolojās jaunais diriģents Kaspars Ādamsons, tagad tur studē Jānis Ozols. Kas raksturīgs latviešu mūziķiem?
Godīgums un aizrautība. Bērnišķa sajūsma par muzicēšanu. Andris Nelsons tam ir spilgtākais piemērs. Kad viņš muzicē, nav iespējams pretoties viņa sajūsmas pilnajai aizrautībai. Viņš ir kā liels kucēns. Diriģējot Andris ir tik patiesi aizrautīgs un dāsns, ka klausītāji uzreiz viņam seko. Tā ir īpašas sirsnības un atvērtas aizrautības harisma.
Kur ir mūzikas atslēga?
Valodā. Ja vēlies saprast franču, vācu, itāļu mūzikas ritmu, intonāciju un kolorītu, ir jāprot šīs valodas. Citādi ir ļoti grūti notvert īsto mūzikas sajūtu. Es, piemēram, nejūtos ērti un labi, diriģējot krievu mūziku. Iespējams, tāpēc, ka nerunāju krieviski. Par laimi, valodu var iemācīties ikviens. Mūziķiem jāmācās valodas, cik vien spēj.
Lasīju, ka esat sapņojis dzīvot Vācijā, runāt vāciski un studēt vācu mūziku, literatūru un filosofiju. Taču dzīvojat Parīzē un, kā novēroju Orchestre de Paris mēģinājumā, runājat franciski…
Kad mācījos mūzikas skolā, vācu kultūra bija mans ideāls. Vēl joprojām mana dzirde un orķestra skaņas izjūta ir balstīta vāciskajā spēles kultūrā. Man bija 13 gadu, spēlēju trompeti un, kad jauniešu orķestrī atskaņojām Vāgnera Valkīras pēdējo cēlienu, es apjēdzu, ka vēl nekad kaut ko tik brīnišķīgu neesmu dzirdējis. Par dzīvi Francijā gan nesapņoju, taču 19 gadu vecumā devos uz Berlīni, kur iepazinos ar Berlīnes filharmoniķu altisti francūzieti Beatrisi Mitlē. Mēs apprecējāmies un apmetāmies Francijā. Kopš vairs neesam precējušies, es dzīvoju Francijas dienvidos, viņa ar bērniem – Parīzē. Lai varētu biežāk ar viņiem tikties, arī man ir dzīvoklis Parīzē.
Rīgā dzirdēsim jūsu iemīļotāko repertuāru?
Mūzikā – tāpat kā dzīvē – es priecājos par dažādību un izvēli. Franča Šūberta Astotā (Nepabeigtā) simfonija un Gustava Mālera Pirmā simfonija ir man sirdij ļoti tuvi skaņdarbi. Tā ir brīnišķīga programma – tumša koncerta pirmā daļa un ļoti gaiša otrā. Ļoti īpašs komponists man ir Roberts Šūmanis. Kāpēc? Es nezinu… Vien jūtu, tas ir mans.
Vilina nezināmais vai atgriešanās pie pazīstamā?
Man patīk atgriešanās, atgriezties daudzas reizes. Ir aizraujoši atklāt jaunu mūziku, taču to nevar pilnībā izprast ar pirmo skatienu. Pirmatskaņojums ir fotogrāfija tikai vienā rakursā. Lai atklātu skaņdarbu pilnībā, tas "jāfotografē" no dažādām pusēm.
Daniels Hārdings
Dzimis Oksfordā 1975. gada 31. augustā
Vērienīga starptautiskā karjera ar orķestriem un operteātriem Eiropā, ASV, Japānā
Studējis Četemas Mūzikas skolā un Kembridžas Universitātē
Jau 17 gadu vecumā asistējis Saimonam Retlam Birmingemā un Klaudio Abado Berlīnē
Diriģenta debija 1994. gadā ar Birmingemas simfonisko orķestri, ieguvis Karaliskās filharmonijas biedrības balvu Labākā debija
1996. gadā debitējis ar Berlīnes filharmonijas orķestri, kā arī festivālā BBC Proms Londonas Alberta zālē (jaunākais diriģents koncertsērijas vēsturē)
1997.–2000. gadā Tronheimas simfoniskā orķestra galvenais diriģents
1997.–2003. gadā Noršēpingas simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents un Vācu kamerfilharmonijas Brēmenē mākslinieciskais vadītājs
2003.–2008. gadā Mālera kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs, pagodināts ar diriģenta laureāta titulu
2005. gadā diriģējis Milānas operas La Scala sezonas atklāšanas izrādi Idomenejs
Kopš 2006. gada Londonas simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents un ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon ekskluzīvais mākslinieks
Kopš 2007. gada Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents
2002. gadā Francijā piešķirts Mākslas un literatūras ordeņa kavaliera tituls
2012. gadā ievēlēts par Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas biedru
Intervija tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu
Londonas simfoniskais orķestris Daniela Hārdinga vadībā
Latvijas Nacionālajā operā 25.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 160–250