Pasaulslavenais franču čellists Žans Gijēns Keirass Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā svētdien, 20. oktobrī, Melngalvju namā uzstāsies ar programmu Johans Sebastiāns Bahs. Svītas un atbalsis, kurā piedāvās muzikālu ceļojumu cauri gadsimtiem, kultūrtelpu nospraustām robežām un skaistuma etaloniem. "Vienmēr esmu vēlējies spēlēt ļoti daudzveidīgu repertuāru. Mans raksturs neļautu darīt vienu un to pašu. Es nevarētu būt romantiskā laikmeta čellists, kurš spēlē tikai skaistas frāzes. Tām es vairs neticētu, jo čells spēj iemiesot ļoti atšķirīgas pasaules," saka mākslinieks.
Žans Gijēns Keirass spēlē Džofredo Kapas 1696. gada čellu. Viņa interešu lokā ir ne tikai dažādu laikmetu un žanru akadēmiskā mūzika, bet arī radoša saspēle pasaules mūzikā (world music), kopš šīs vasaras – arī džezā. Žans Gijēns Keirass spēlē kopā ar pasaulē atzītiem orķestriem un diriģentiem, uzstājas solo un kameransambļos, iesaistoties arī tiešā skatuves dialogā ar dejas māksliniekiem. Žans Gijēns Keirass ir profesors Freiburgas Mūzikas augstskolā un viens no Forkalkjē vasaras festivāla Rencontres Musicales de Haute-Provence mākslinieciskajiem vadītājiem. Augsti novērtēto čellista ierakstu vidū, protams, ir arī Baha svītu atskaņojumi, kurus iemūžinājis skaņu ierakstu nams Harmonia Mundi.
Kāpēc sešām Baha svītām vajadzēja tikpat daudz atbalsu?
Šādas programmas veidošanai ir divi iemesli. Pirmais – manuprāt, māksla dzīvo kontrastos, tāpat kā viss cits mūsu dzīvē. Esmu pārliecināts, ka tie ir auglīgi. Mani ļoti iedvesmo dažādu, totāli atšķirīgu mūzikas valodu pretnostatīšana, vienlaikus cenšos atrast tām kopīgo, vienojošo. Šī ir mana galvenā aizraušanās. Šādas programmas es veidoju ļoti bieži,piemēram, man patīk pirms Johannesa Brāmsa sonātes nospēlēt kādu Albāna Berga skaņdarbu.
Otrs iemesls ir nedaudz autobiogrāfisks. Kad man bija desmit gadu un sāku mācīties spēlēt čellu, es, tāpat kā ļoti daudzi, sāku ar Bahu. Pirmais, ko iemācījos, bija Burē (Bourrée) no Baha Trešās svītas. Pēc tam es, tāpat kā mani amata brāļi, Baha svītas spēlēju visu mūžu. Divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā es tās vienkārši iemācījos un spēlēju. Es to darīju ar prieku un diezgan labi, taču īpaši nenodarbinot sevi ar jautājumiem par šo mūziku. Uzaugu Francijas dienvidos, kur jau uzstājos nelielos koncertos.
Divdesmit gadu vecumā sāku meklēt pats savu individuālo interpretāciju un sev jautāt: ko Bahs nozīmē man personiski un kāds ir mans redzējums? Tolaik ar šausmām atskārtu: ak mans Dievs, šīs svītas taču pirms manis ir spēlējuši pilnīgi visi lielie meistari! Pablo Kazalss, Mstislavs Rostropovičs un tā tālāk. Kāds būs mans Baha redzējums? Atrast savu ceļu man palīdzēja tas, ka tolaik – 23 gadu vecumā – iestājos un desmit gadu spēlēju slavenajā Ensemble Intercontemporain, kas specializējas jaunās, eksperimentālās laikmetīgās mūzikas atskaņošanā.
Ļoti negaidīta atklāsme, ņemot vērā, ka Ensemble Intercontemporain repertuārā Baha pilnīgi noteikti nav!
Es šeit atradu savu brīvību! Mēs dienā strādājām un tikāmies ar ļoti daudziem komponistiem, kuru darbus spēlējām. Šurp nāca Ģerģs Ligeti, Ģerģs Kurtāgs, Lučāno Berio, Karlheincs Štokhauzens, visi lielie XX gadsimta meistari. Redzēju arī jaunās paaudzes ienākšanu. Tas viss bija ārkārtīgi iedvesmojoši. Tolaik es jau biju diezgan labs čellists, taču vēl tikai veidojos par mākslinieku. Man vēl bija daudz jāmācās, un diriģents un komponists Pjērs Bulēzs ar savu ansambli man sniedza šo nepieciešamo skolu.
Bulēzs bija ļoti prasīgs. Viņš iestājās par interpretācijas ētiku – tīrību, precizitāti. Viņš necieta sakāpinātu individuālo patosu. Viņš iemācīja cienīt mūziku, kuru spēlējam. Spēles tehnikas standarti bija ļoti augsti, vienmēr bija jāsasniedz perfekcija.
Mēs strādājām ar visiem iespējamajiem, ļoti dažādajiem modernās mūzikas izteiksmes veidiem, ar krasi atšķirīgām mūzikas valodām. Tas viss man palīdzēja atklāt un izjust jaunu brīvību attiecībās ar klasisko mūziku vispār, un it sevišķi ar Bahu.
Kāpēc it sevišķi ar Bahu?
Es sapratu, ka arī Baha mūzika ir pārsteidzoša modernitāte. Lūk, cik negaidīti, interesanti un drosmīgi harmonijas pavērsieni, pats muzikālās domāšanas veids! Spēlējot viņa svītas, sajūsminājos, cik modernas tās ir. Iedomājos, kā būtu, ja tās izceltu ārā no ierastās komforta zonas un liktu publikai pāris minūšu ieklausīties pilnīgi citā estētikā, citā mūzikas pasaulē. Varbūt cilvēki tad ieklausītos Bahā no jauna, sadzirdētu šīs mūzikas svaigumu?
Rutīna – tas ir briesmīgi, taču izaicinoša, spilgti atšķirīga interpretācija par katru cenu var kļūt arī par pašmērķi.
Es domāju tā: vispirms tu mācies no paraugiem – no skolotājiem un saviem elkiem. Viņos klausies, neizbēgami ej cauri daudzām ietekmēm un izmēģini dažādas pieejas. Tad pienāk brīdis, kad saproti, ka vēlies būt tu pats. Jautājuma nostādne nav: vēlos izcelties ar atšķirīgo. Jautājuma būtība ir: vēlos būt es pats. Tas ir vissvarīgākais. Tas nozīmē sasniegt tādu stāvokli, ka koncertā spēj šo mūziku radīt un atklāt no jauna, tā darot to pa īstam dzīvu. Tu esi spējīgs uz tik modernu, aktuālu interpretāciju, it kā šo darbu spēlētu pirmo reizi. Skaņdarbā katru reizi ir jāatklāj kaut kas jauns, un tādēļ tu sāc uzdot sev jautājumus un noskaidrot savu personīgo attieksmi. Tas ir veselīgs process.
Jūs personīgi aicinājāt sešus dažādu paaudžu mūsdienu komponistus, lai uzraksta Baha atbalsis. Paspējāt pēdējā brīdī, jo britu vecmeistara Džonatana Hārvija vairs nav starp dzīvajiem…
Programmu Johans Sebastiāns Bahs. Svītas un atbalsis spēlēju jau vairāk nekā trīspadsmit gadu. Pirmatskaņojums notika 2006. gadā. Toreiz pat nenojautu, ka to spēlēšu tik ilgi un tik bieži. Programmas dzīve izrādījusies daudz ilgāka, nekā biju paredzējis.
Neapnīk? Lai arī programma izceļas ar iekšēju kontrastainību, tomēr nākas atkal un atkal spēlēt vienu un to pašu.
O, šis ir ļoti labs jautājums. Kā interprets es neatlaidīgi pastāvu uz to, ka, spēlējot vienu un to pašu pat simtiem reižu, katru reizi to daru tieši šodien, šajā brīdī, un tāpēc tas man pašam joprojām ir tikpat aizraujoši kā pirms trīspadsmit gadiem. It īpaši tas attiecas uz Baha svītām, jo tās ir tik neizsmeļami meistardarbi, ka katru reizi šīs mūzikas priekšā jūtos kā apbrīnas pārņemts bērns. Cik vienreizēji Bahs ir strādājis, kā viņš ir būvējis šo mūziku! Es skaidri zinu, ka spēlēt Baha svītas man nekad nebūs garlaicīgi.
Laikmetīgās mūzikas darbi, kurus esmu iekļāvis starp Baha svītām, ir ļoti īsi. Daži ilgst tikai divas minūtes, daži četras piecas minūtes. Protams, tie nav tik ģeniāli meistardarbi, kādas ir Baha svītas. Interesantais ir mijiedarbība.
Es iemīlējos čellā un mūzikā deviņu gadu vecumā. Kad sāku spēlēt, man uzreiz bija skaidrs, ka čells būs mana saikne un komunikācija ar visu pārējo pasauli, mans pašizpausmes veids. Tobrīd šo domu nenoformulēju šādos vārdos, jo biju vēl tikai mazs puika. Esmu laimīgs, ka mans darbs ir mans sapnis. Bīstama ir tikai rutīna, apnikums, kas varētu iestāties, ja spēlē kādu skaņdarbu pārāk daudz. Taču ar to ir tāpat kā ar grāmatas lasīšanu: par ko tā ir? Pārlasot katru reizi atrodi ko jaunu. Baha svītas ir augstākā virsotne, ideāls, kā komponists var uzbūvēt ģeniālu mūziku, izmantojot tikai čellu. Tas taču ir ļoti vienkāršs instruments ar četrām stīgām, un Bahs ar tām spējis neticami būtiski piepildīt vairāk nekā divas stundas! Nu kā gan tas varētu garlaikot?!
Jums ne reizes nav bijusi vēlēšanās pašam personiski sacerēt atbalsi/atbildi Baham? Šādi jūs varētu vēl pilnīgāk atklāt to, ko vēlaties pateikt.
Šī ir interesanta ideja – varbūt kādreiz. Taču nekad neesmu komponējis, izņemot vienīgi to, ka pats mēdzu sacerēt solo kadences Jozefa Haidna, Karla Fīlipa Emanuela Baha un citiem klasiskajiem čella koncertiem. Savukārt pasaules mūzikā un džezā es improvizēju, tas šajos žanros ir dabiski. Starp citu, tikai pagājušajā vasarā es pirmoreiz izpaudos džezā.
Ja atgriežamies pie jautājuma, atbilde šobrīd tomēr ir "nē", jo es šai Baha un atbalsu programmai nekādi nespētu piedāvāt tāda līmeņa opusu, kāds ir Ģerģa Kurtāga Az hit…, Pylinsky Janos…, Arnyak. Šajā gadījumā mums ir darīšana ar divu meistaru satikšanos pāri gadsimtiem, un šī satikšanās ir ļoti īpaša. Domāju, mani pūliņi te iejaukties būtu neauglīgi.
Man patīk radīt interesantas programmas. Duetā ar pianistu Aleksandru Taro pārlikām čellam un klavierēm četrus Albāna Berga skaņdarbus, kas oriģinālā rakstīti klarnetei un klavierēm. Mēģinājumu gaitā negaidot atklājām, cik daudz šajā mūzikā ir raksturīgā, ļoti ekspresīvā Vīnes gara. Tas savukārt mūs iedvesmoja uzreiz, bez aplausu pauzes turpināt ar Brāmsu – vācu komponistu, kura mūzikā arī jūt Vīnes garu. Savukārt Kloda Debisī skaņdarbi lieliski sader ar franču seno, viduslaiku mūziku, piemēram, ar Žoskēnu Deprē. Fransisam Pulenkam ir Franču svīta, kura viscaur balstīta franču tradicionālajā mūzikā, tautas dejās. Rezumējot – vienmēr ir aizraujoši meklēt saikni starp šodienas mūziku un mūziku, kas radusies pirms trīssimt gadiem.
Uzstājoties ar orķestri, esmu veidojis kombinācijas, kur viena komponista skaņdarba tapšanu tiešā veidā ir iedvesmojis cita komponista veikums tajā pašā žanrā. Piemēram, šveiciešu mūsdienu komponists Mihaels Žarels, rakstot čellkoncertu, bija spēcīgi iedvesmojies no Roberta Šūmaņa čellkoncerta, tāpēc es tos spēlēju vienā vakarā.
Japāņu komponistu vārdu pārsvars starp Baha atbalsīm vedina jautāt, vai jums ir īpaša interese par Japānu un tās kultūru.
Japāna, tās kultūra un mūzika man ir ļoti tuva. Tam ir dziļi personiski iemesli. Vismaz reizi gadā aizbraucu uz Japānu un vienmēr pārliecinos, cik fascinējoša, dziļa un spēcīga ir japāņu kultūra. Augstu vērtēju abu konkrēto komponistu – Misato Močidzuki un Ičiro Nodairas – darbus, man tie ļoti patīk. Interesanti, ka tieši viņu opusi ir visambiciozākie šajā programmā. Viņi ļoti gribēja uzrakstīt veltījumu Baham, godināt viņu.
Jūs ieminējāties par būtisko iedvesmošanos no saviem elkiem. Kuri tie ir?
Jaunībā biju absolūts Mstislava Rostropoviča fans. Vēl tagad vizuāli atceros bērnības solfedžo grāmatas sākumlapu ar divām fotogrāfijām: viens bija Mstislava Rostropoviča, otrs – Mišas Maiska foto.
Mani aizrāva viss, ko dara Jojo Ma, kurš, par spīti savai agrajai jaunībai, jau tolaik bija superzvaigzne. Biju sajūsmā par Jojo Ma spēju piesaistīt uzmanību no pirmās līdz pēdējai notij. Viņš ir līnijas, attīstības un neatslābstošas intensitātes meistars mūzikā. Jojo Ma neatvairāmi ievelk klausītāju šajā pasaulē – tu atrodies tur, un katrai niansei ir nozīme.
Viens no maniem elkiem bija baroka čella pionieris, vēlāk arī mans skolotājs Aners Bilsma. Es klausījos viņa ierakstus jau agrā jaunībā, bet aci pret aci satiku vēlāk, studiju kursā. Viņš bija vēl viena savrīga atslēga, pateicoties kuram spēju interpretēt Bahu.
Viens no visbūtiskākajiem iemesliem, kāpēc vispār tik daudz spēlēju Bahu, ir viņa vokālā mūzika. Mani vecāki bija kaislīgi mūzikas mīļotāji. Īpaši daudz viņi klausījās baroka vokālās mūzikas ierakstus. Mūsu mājās visbiežāk skanēja Baha kantātes un motetes. Man tā bija ļoti nozīmīga, iedvesmojoša atslēga visam. Es uzskatu – ja vēlies labi spēlēt Baha instrumentālo mūziku, vispirms ir jāiedziļinās viņa vokālajā mūzikā. Tieši tajā atklājas tas, kā Bahs strādā ar valodu, tekstu, mūzikas stāstu. Šī ir arī viņa instrumentālās mūzikas atslēga. Mūsu mājās īpašā cieņā bija baroka kompozīciju izpildījums ar vēsturiskajiem mūzikas instrumentiem. Daudz klausījos baroka mūzikas meistarus – čellistu un diriģentu Nikolausu Arnonkūru, diriģentu un pētnieku Gustavu Leonhardu, kurš pats arī spēlēja vēsturiskos taustiņinstrumentus.
Kas jūs ievilka pasaules mūzikā?
Pats biju nomads, klejotājs kopš agras bērnības. Esmu dzimis Monreālā Kanādā, izaudzis Dienvidfrancijā, pašlaik dzīvoju Freiburgā Vācijā. Kad man bija pieci gadi, visa mūsu ģimene pārcēlās uz Alžīriju Ziemeļāfrikā. Mēs tur nodzīvojām četrus gadus, un apkārtējai videi bija liela nozīme – eksotiskajai dabai, valodai un mūzikai, kura skanēja visapkārt.
Astoņu gadu vecumā kopā ar vecākiem ierados ģimenes mājā Dienvidaustrumfrancijas laukos, Provansā. Kaimiņos, pāris kilometru tālāk, dzīvoja ģimene, kuras galva bija irānis. Viņš bija irāņu sitaminstrumenta zarbas spēles meistars, un abi viņa dēli, mani vienaudži, ar kuriem kopā mēdzām spēlēt futbolu, apguva šo instrumentu tēva vadībā. Viņi spēlēja irāņu tradicionālo mūziku, un reiz es ierosināju uzspēlēt kopā. Es – čellu, viņi – zarbu. Viņi piekrita un uzaicināja arī puisi, kurš spēlēja turku vijoli kemānči. Tas bija tik aizraujoši! Šis bija sākums pasaules mūzikai manā dzīvē.
Mēdz teikt, ka čella skaņa ir vistuvākā cilvēka balsij. Vai čells ir melodisks, dziedošs instruments vai tomēr ne?
Čells ir viss! Tam nebūt nav vienmēr jāskan kā čellam. Tas var ne tikai dziedāt melodiskā mūzikā. Čells var arī runāt, artikulēt vai arī skanēt kā sitaminstruments. Čellu var spēlēt simt veidos atkarībā no mūzikas.
Lūdzu, pastāstiet, kā džezs tagad klauvē pie jūsu durvīm!
Tas notiek tāpat kā viss pārējais svarīgais manā dzīvē. Jaunībā satiku Pjēru Bulēzu, un tas mainīja manu dzīvi. Satiku Aneru Bilsmu, un arī tas būtiski mainīja manu dzīvi. Esmu sadarbojies ar daudziem partneriem kamermūzikā, jo apbrīnoju šos mūziķus un vēlējos kaut ko darīt ar viņiem kopā. Mans pasaules projekts sākās saspēlē ar kaimiņu puikām. Tāpat arī džezs vienkārši atnāca. Sadraudzējos ar fantastisku franču saksofonistu Rafaelu Imbēru. Arī viņš ir no Dienvidfrancijas un jau gadiem piedalās manā festivālā Rencontres Musicales Forkalkjē Dienvidfrancijā. Viņš ir viens no tiem, kurš spēj cilvēkus apvienot ansambļos un rosināt darīt kaut ko citādi.
Šā gada vasarā viņš ierosināja – spēlēsim džezu! Tā izveidojām džeza kvartetu Invisible Stream – klavieres, saksofons, čells un sitaminstrumneti. Spēlējam džeza standartus, Rafaela kompozīcijas un pat Vāgneru un Šūbertu. Noteikti turpināsim. Muzikālās tikšanās Provansā ir brīnišķīgs festivāls, kas notiek ik vasaru jūlija beigās. Ideja ir sapulcēt draugus, kuri vēlas spēlēt kopā. Uzstājamies vietējai publikai, tāpēc biļetes maksā lēti. Veidojam demokrātiskus, dažāda formāta koncertus, piemēram, pēcpusdienas koncertus ģimenēm ar bērniem. Durvis ir atvērtas visiem.
Žans Gijēns Keirass
Melngalvju namā 20.X plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15