Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā 0 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Festivāla Luminato vadītājs Jerns Veisbrots: Labs festivāls ir kā sonāte vai simfonija

Šajā laikā pasaule ir citāda, jo tu zini, ka tev tas jāpieredz tagad, jo pēc tam būs par vēlu. Kāds ir mūsdienu kultūras festivālu fenomens?

Vasara ir mākslas festivālu laiks. Pēdējās desmitgadēs tie ir mainījuši formātu, no "monogrāfiskiem", tikai vienu žanru pārstāvošiem forumiem pārvēršoties par daudzpusīgiem starpdisciplināriem svētkiem. Goda vietā – pirmizrādes un raritātes akadēmiskajā un populārajā kultūrā ar uzsvaru uz autorību un dažādu mākslas jomu pārstāvju sadarbību. Viens no šādiem festivāliem ir Luminato, kas ik gadu jūnijā notiek Toronto Kanādā un apvieno teātri, deju, mūziku, literatūru, vizuālo mākslu, kino un kulināriju.

Luminato mākslinieciskais vadītājs Jerns Veisbrots festivālu uzskata par piekto gadalaiku, salīdzina to ar ķiršu ziedēšanas un balto sparģeļu sezonu. Aizraujošu, oriģinālu saturu piedāvā arī Holandes festivāls Amsterdamā, Rudens festivāls Parīzē, Spoleto festivāls, Vīnes festivāls, Rūras triennāle, Adelaidas festivāls, Maltas festivāls Poznaņā, Mančestras Starptautiskais festivāls, Bergenas Starptautiskais festivāls un daudzas citas skates.

Intervijā KDi Luminato vadītājs Jerns Veisbrots stāsta par šādu festivālu fenomenu. Viņš ir dzimis Hamburgā, studējis operas režiju Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē. Studiju gados sadarbojies ar režisoriem Rutu Berghausu, Heineru Milleru, Pēteru Šteinu, Pēteru Konvičniju un Robertu Vilsonu. Viņš strādājis Berlīnes Vācu teātrī un Berlīnes Valsts operā. Bijis Roberta Vilsona personīgais asistents, pēc tam strauji kāpis pa karjeras kāpnēm – kļuvis par Vilsona kompānijas RW Work Ltd. izpilddirektoru un Vilsona dibinātā mākslas centra un radošās laboratorijas The Watermill Centre (Ņujorkas štatā) direktoru. Tur Jerna Veisbrota vadībā tika izveidota rezidenču programma jaunajiem māksliniekiem no visas pasaules. Jau trīs gadus viņš vada festivālu Luminato, kas tiek rīkots Toronto kopš 2007. gada. Jerns Veisbrots ir pazīstams ne tikai savas starptautiskās profesionālās darbības, bet arī privātās dzīves dēļ – viņš ir dziedātāja Rūfusa Veinraita dzīvesbiedrs.

Kāds ir šo mākslas festivālu nozīmīgums?

Festivāliem ir jābūt laikmetīgās kultūras avangardā, parasti tie nav saistīti ar institūcijām – tas nav operas teātris ar lielu štatu, orķestri un kori. Daudziem festivāliem nav konkrētas vietas – izstāžu telpas, koncertzāles –, kurai tie būtu piesaistīti. Vai arī tiem ir mājvieta, taču festivāls apdzīvo arī citas telpas. Festivāls ir vieta un instruments, kas pulcē māksliniekus, palīdz viņiem sapņot un īstenot idejas.

Agrāk festivāliem bija noteiktas žanriskās robežas: tie bija operas, baleta, klasiskās mūzikas, teātra, vizuālās mākslas, arhitektūras, kino un rokmūzikas festivāli. Pašlaik interesantākie ir starpdisciplinārie forumi, kas apvieno visas mākslas jomas. Kā tie radās? Kāds bija pamudinājums?

Daudzi festivāli Eiropā ir radušies pēc lielām politiskajām krīzēm. Zalcburgas festivāls – pēc Pirmā pasaules kara. Edinburgas festivāls – pēc Otrā pasaules kara. Tie pārstāvēja kādu vienu mākslas disciplīnu, to ideja bija apvienot, satuvināt pasauli, sludināt kultūras vērtības un parādīt labākos no labākajiem. Tāda bija Riharda Štrausa un Hugo fon Hofmanstāla iniciatīva, kad viņi nostiprināja Zalcburgas festivāla reputāciju.

Starpdisciplinārie festivāli attīsta idejas, kuras pārstāv daudzi mūsdienu mākslinieki – viņiem nav ne žanrisku, ne institucionālu ierobežojumu. Paskatieties, kādas pārmaiņas 50. gadu beigās sākās laikmetīgajā mākslā ar performances izplatību: mākslinieki atstāja muzeju telpas un pārcēlās uz alternatīvajām telpām. Tā arī festivāli dabiski kļūst par vietām, kurās sadzīvo dažādas mākslas formas, un starp tām nav barjeru. Tāda ir šo festivālu misija.

Turklāt šajos festivālos arvien biežāk satiekas akadēmiskā un populārā kultūra – tādējādi tiek nojaukta vēl viena barjera, kas pastāvējusi ilgus gadus, jo "augstā" māksla bija principiāli nošķirta no "zemās".

Man šāds dalījums nekad nav pastāvējis, māksla ir vai nu laba, vai slikta. Ja jūs sākat domāt par augsto un zemo mākslu, jūs neizbēgami veidojat hierarhiju un būvējat sienas, kur tās nav vajadzīgas. Esmu pārliecināts, ka ikvienu no mums Olivjē Mesiāna gigantiski varenais opuss Svētais Asīzes Francisks varētu aizkustināt tāpat kā Bjorkas popdziesma. Uzsveru – ikvienu no mums neatkarīgi no izglītības, dzīves pieredzes un kulturālās izsmalcinātības pakāpes. Es uzskatu, ka cilvēku uzrunā un savaldzina mākslas darba kvalitāte. Diemžēl Rietumu sistēma, izglītības struktūra, teorētiskā un akadēmiskā bāze, kuratoru pieeja rada ierobežojumus un šķēršļus mākslas uztveršanai dažādās cilvēku grupās. Laba, kvalitatīva māksla pirmām kārtām nav jāsaprot, bet jāpiedzīvo. Ar to ir nepieciešams satikties. Saprašana var atnākt vēlāk, tā nav problēma! Ja mēs visu laiku atkārtosim, ka māksla ir jāizprot, un būvēsim ap to augstas intelektuālās sienas, mēs atbaidīsim pārāk daudz cilvēku. Viņi domās, ka vēl nav gatavi augstās mākslas uztveršanai, bet viņi ir tam gatavi! Ja cilvēka prāts un emocijas ir atvērtas, viņš visu uztvers. Es esmu ieinteresēts veidot festivālu, kurš aicina visus cilvēkus pieredzēt un iepazīt visdažādākās mūsdienu mākslas izpausmes.

Tā ir vēl viena būtiska šo festivālu iezīme – vide nav snobiska, bet labvēlīga, atvērta un demokrātiska. Jūs veidojat kontekstu, kurā visas mākslas jomas un visi kultūras baudītāji ir vienlīdzīgi.

Jā, tieši tā. Palīdz tas, ka neesam institūcija ar 300 gadu vēstures nastu. Mūsu organizācija ir dibināta pirms desmit gadiem. Mēs dzīvojam un strādājam digitālajā laikmetā, kurā attiecības ar auditoriju ir pavisam citādas nekā jebkad agrāk. Internets ir palīdzējis nojaukt barjeru starp mākslu/skatuvi un publiku. Cilvēki vairs nejūt, ka pastāv šī nepārvaramā robeža.

Ar ko īpašs ir festivāls Luminato, ja salīdzinām to ar citiem forumiem?

Festivālā mēs cenšamies mainīt veidu, kā cilvēki uztver pilsētu, kā viņi tajā dzīvo vai apmeklē to. Māksla viņus sasniedz publiskajā telpā – tur, kur viņi to negaida. Man pašam festivāls ir kā piektais gadalaiks. Ir ķiršu ziedēšanas laiks, un ir festivāla laiks. Es esmu vācietis, un mums ir balto sparģeļu sezona, kuru visi gaida. Šajā laikā pasaule ir citāda, jo tu zini, ka tev tas jāpieredz tagad, jo pēc tam būs par vēlu. Tas pats ir raksturīgs festivāliem – pilsētā mainās emocionālā temperatūra, šķiet, ka dzīvot kļūst vieglāk, pilsēta izskatās citādi, cilvēki uzvedas citādi, jūs darāt to, ko parasti nedarāt, jūs ilgāk neejat mājās, jūs ļaujaties festivāla notikumu plūsmai.

Cik lielā mērā, veidojot Luminato programmu, jūs aizdomājaties par to, ko cilvēki vēlas redzēt, kādus notikumus apmeklēt? Vai rēķināties ar viņu gaumi?

Protams, es par to aizdomājos. Ja tu rīko festivālu, tu vēlies, lai publika atnāk. Tu strādā cilvēkiem, kultūra ir domāta viņiem. Vienmēr jāatceras, ka svarīgs ir ne tikai tas, ko mēs darām, bet arī tas, kā mēs to darām. Pirms trim gadiem pie mums viesojās vācu un angļu performances grupa Gob Squad, tās darbi ir brīnišķīgi un izsmalcināti, tajā pašā laikā konceptuāli sarežģīti. Toronto šos māksliniekus neviens nepazina, taču mums bija svarīgi iepazīstināt ar viņiem vietējo teātra sabiedrību un skatītājus. Mums bija variants – vai nu rīkot viņu izrādi kādā teātrī, uz kuru atnāktu 40 cilvēku, vai parādīt Gob Squad plašākai auditorijai uz festivāla brīvdabas skatuves pilsētas centrā. Mākslinieki tur uzstājās uzreiz pēc Rozannas Kešas (amerikāņu kantrimūzikas leģendas Džonija Keša meita – J. J.). Viņas koncertu apmeklēja tūkstošiem cilvēku, un daudzi palika uz Gob Squad. Tas ir viens no veidiem, kā piesaistīt publiku mazāk pazīstamu mākslinieku priekšnesumiem.

Turklāt festivāli ne tikai rīko slavenu mākslinieku koncertus un viesizrādes, kuras jau novērtētas citur, bet arī paši pasūta un producē nozīmīgus jaundarbus.

Ja mēs uzņemamies pienākumu būt kultūras priekšgalā un sniegt māksliniekiem iespēju izpausties jaunā, līdz šim nepieredzētā veidā, un iesaistīties starpdisciplinārā dialogā, mums noteikti jāveicina jaunu darbu izveide. Tas ir smags uzdevums, jo mēs esam festivāls, nevis teātris un mums nav savas infrastruktūras, tehniskās bāzes, darbnīcu, mēģinājumu telpu. Tajā pašā laikā varam justies brīvi – mēs īstenojam projektus, kur vēlamies, un sniedzam šo rīcības brīvību māksliniekiem, ar kuriem sadarbojamies.

Saturu savam festivālam producē arī citi forumi – Mančestras festivāls, Holandes festivāls. Edinburgas festivāls agrāk bija daudz aktīvāks šajā jomā, tagad vairs ne. Vecais festivālu modelis vairāk paredzēja jau eksistējošu darbu, iepriekšējo sezonu hitu apvienošanu programmā – no dažādām valstīm un kontinentiem, lai būtu jūtams starptautisks mērogs. Pašlaik festivāla ideja ir mainījusies – katrs vēlas parādīt kaut ko jaunu un unikālu.

Vai jūsu festivālam katru gadu ir kāda cita tematiskā līnija?

Es neveidoju tematisku programmu, taču kaut kādi pavedieni noteikti izgaismojas. Festivāla programmas veidošana man atgādina vakariņu ballītes rīkošanu – tu centies sapulcēt cilvēkus ar dažādiem uzskatiem, jo tā ir interesantāk. Tu vari paredzēt: šeit tiks apspriestas šīs tēmas, mazliet tālāk – citas, pēc tam sarunas tēma atkal kardināli mainīsies. Tas ir kā kristāls, kurš aug. Tam ir daudz šķautņu, taču tas joprojām ir viens organisms.

Šogad mums būs divi vērienīgi projekti ar lielu dalībnieku skaitu. Pirmais – Reimonda Marija Šāfera divu stundu oratorija Apokalipse, kura pilnībā nav tikusi izpildīta kopš pirmatskaņojuma 1980. gadā. Astoņdesmit divus gadus vecais Šāfers ir nozīmīgs kanādiešu komponists, kurš nav plaši pazīstams ārzemēs. Es viņu uzskatu par tāda paša līmeņa skaņradi kā Džons Adamss. Opusa pirmajā daļā Jāņa atklāsme izmantots Apokalipses teksts, otrajā daļā Kredo – Džordāno Bruno teksts par paradīzi un debesīm.

Reimonds Marijs Šāfers uzsver: šis ir darbs par pasaules bojāeju un jauna sākuma, jauna redzējuma iespējamību. Par haosa iestāšanos un kārtības atjaunošanu. Apokalipsi iestudē horeogrāfs Lemi Ponifasio no Samoa. Uzvedumā piedalīsies 1000 izpildītāju – dziedātāji, mūziķi, aktieri un dejotāji. Solistu vidū būs Lorija Andersone. Ar saviem kolektīviem uzstāsies vairāk nekā 20 diriģentu. Šis ir īpašs projekts, jo var teikt, ka uz skatuves nonāk mūsu publika un vairs neeksistē strikta robeža starp skatuvi un skatītājiem. Apokalipse runā par pasauli, kurā mēs dzīvojam: Ukraina, Islāma valsts, Ziemeļkoreja, Al Qaeda, Ruanda, cilvēktirdzniecība, izsekošana, globālā sasilšana un tā tālāk... Tas ir darbs par šodienu – par traģēdiju un cerību, tumsu un gaismu.

Otrais festivāla lieldarbs atgādina, ka mēs nevaram izdzīvot bez jautrības. Projekta Contemporary Color idejas autors ir rokmūzikas ikona, grupas Talking Heads dibinātājs Deivids Bērns. Viņš organizē šovu – krāšņu reviju –, kurā piedalīsies popzvaigznes un Ziemeļamerikas skolu karognesēju komandas. Mācību iestāžu karognesēju rituāla saknes meklējamas militārajā tradīcijā. Katrai skolai, koledžai un universitātei Ziemeļamerikā ir ne tikai savas sporta un karsējmeiteņu komandas, bet arī karognesēju komanda (colour guard), kas sacenšas savā starpā. Komandu priekšnesumos tiek apvienota deja, akrobātika un mūzika, tiek izmantoti zobeni un karogi.

Karnevālā Contemporary Color katra no desmit komandām uzstāsies oriģinālmūzikas pavadījumā, kurš top sadarbībā ar kādu zvaigzni. Studentiem karognesējiem uz lielās skatuves pievienosies Deivids Bērns, Nellija Furtado, Kelisa, Niko Mjūlijs, St. Vincent, How to Dress Well, tUnE-yArDs un citas prominences.

Pretpols tik apjomīgiem uzvedumiem – monologu minifestivāls. Lielam daudzumam cilvēku mēs pretnostatām individuālas balss skanējumu. Šajā programmas sadaļā notiks izrāde Nakts dejas/The Night Dances, kuru izveidojušas aktrise Šarlote Remplinga un čelliste Sonja Vīdere-Atertone: skan Bendžamina Britena mūzika un Silvijas Plātas dzeja.

Festivāla programmas sastāvdaļas ir kā ķieģeļi, no kuriem tev jāuzbūvē māja, lai skatītāji varētu tajā ieiet un iziet no tās, lai viņi varētu tajā atvērt logus un durvis, aiz kurām slēpjas jaunas domas un apvāršņi, jauna pieredze. Dažādie programmas aspekti rezonē un komunicē savā starpā. Labs festivāls ir kā sonāte vai simfonija, kuras daļām varētu būt atšķirīgas tēmas, tomēr tās veido kopējo iespaidu par šo darbu un nav iedomājamas cita bez citas. Ja klausāties Mālera Astoto simfoniju, jūs nevarat noklausīties otro daļu, ja nebūsiet dzirdējuši pirmo, un tās ir absolūti atšķirīgas.

Kādu māju būvējat šogad?

Katru gadu mums sanāk cita ēka. Šogad tā ir sašķobījusies un gandrīz brūk gabalos, jo daba ņem virsroku. Civilizācija pret dabu – šī ir viena no tēmām, kurai šogad pievēršamies.

Jūs daudz ceļojat un pētāt notiekošo. Kurās mūsdienu kultūras jomās pašlaik vērojat oriģinālākās idejas? Kur visstraujāk pulsē radošā enerģija?

Šķiet, katru dienu top arvien vairāk mākslas. Nesen lasīju, ka pirms 20 gadiem pasaulē bija piecas mākslas biennāles, pašreiz biennāļu skaits mērojams simtos. Arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par māksliniekiem, un daudz vairāk skatītāju iesaistās mākslas aktivitātēs. Var just, ka privātais sektors arvien vairāk vēlas saistīt sevi ar vizuālās mākslas norisēm, jo tā ir aizraujoša pasaule.

Daudz interesantu notikumu var atrast vizuālajā mākslā. Tā pārņem daudz no tā, kas radīts citās jomās. Piemēram, deja kļūst par atsevišķu vizuālās mākslas virzienu. Muzeji to sev ir atklājuši kā jaunu mākslas mediju. Piemēram, laikmetīgās mākslas centrā MoMA PS1 Ņujorkā notika horeogrāfa Ksavjē Leruā retrospekcija. Vienmēr interesanti sekot līdzi tām kustībām un jomām, no kurām iedvesmojas vizuālā māksla, – tā ir ne tikai deja, bet arī mūzika.

Sava festivāla programmai atlasāt tikai tos notikumus, kuri jums personīgi patīk?

Jā, tāds ir šis amats. Es vienmēr esmu vēlējies kļūt par kāda festivāla vai organizācijas māksliniecisko vadītāju. Sākotnēji es plānoju kļūt par operas režisoru, taču ātri vien sapratu, ka es, visticamāk, būtu labs viduvēja līmeņa režisors, kurš strādātu Insbrukā un Nirnbergā – man nav nekas pret šīm pilsētām, taču jūs saprotat, ko es ar to domāju. Man būtu lemts strādāt B kategorijas operas teātros tajās valstīs, kurās runā vācu valodā. Otra iespēja man bija strādāt ar izciliem māksliniekiem, palīdzēt viņiem īstenot mērķus – es izvēlējos šo ceļu.

Cik operu esat iestudējis?

Tikai vienu – Kloda Debisī Peleasu un Melizandi 2000. gadā Berlīnē, tas bija mans diplomdarbs. Izrādē piedalījās tagad pazīstamā dziedātāja Anna Prohaska. Tā bija operas versija divām klavierēm, es piesaistīju visus līdzekļus, kuri bija nepieciešami iestudējuma tapšanai. Dekorācijas bija veidotas no ledus, kas izrādes laikā kusa. Beigās skatuve pārvērtās par ezeru, kurā atspoguļojās visa zāle, – bija skaisti. Tas ir diezgan lēts triks, kurš bieži tiek izmantots gan teātrī, gan vizuālajā mākslā. Pēc tam es kļuvu par direktora asistentu Berlīnes Vācu teātrī, kur nostrādāju gadu, jo sapratu, ka šis amats tomēr nav domāts man.

Es pa īstam sapratu, ko vēlos darīt, kad strādāju ar režisoru Robertu Vilsonu – es biju viņa personīgais asistents. Kopā ar viņu apceļoju pasauli un palīdzēju viņam visos projektos. Pateicoties Robertam Vilsonam, esmu saticis Umberto Eko un Sūzenu Sontāgu, strādājis Lielajā teātrī Maskavā un Gugenheima muzejā Ņujorkā. Šī pieredze man ļāva saprast, ka man nav tā, kas ir Vilsonam, – viņš ir ģēnijs. Ja mēs ļautu strādāt tikai ģēnijiem, no visiem patlaban aktīvajiem māksliniekiem apritē paliktu tikai pieci procenti vai mazāk. Es nolēmu, ka daudz labāk varu pildīt mākslinieku atbalsta funkciju, nevis kaut ko radīt pats. Varbūt dzīves beigās es iestudēšu Vāgnera Tristanu un Izoldi, jo man ir laba ideja.

Kā jūs nonācāt Roberta Vilsona uzmanības lokā?

Es uzrakstīju viņam vēstuli. Nosūtīju vēstules trim režisoriem, kuru darbus apbrīnoju. Vispirms – Rutai Berghausai, ar kuru man palaimējās strādāt. Es piedalījos viņas rīkotajā vasaras meistardarbnīcā, un izglītības ziņā man tā bija vērtīgākā pieredze kā topošajam režisoram. Drīz pēc tam viņa nomira no vēža. Tad es uzrakstīju Heineram Milleram, kurš tajā laikā jau bija slimnīcā, jo viņam arī bija vēzis. Manas vēstules izrādījās pietiekami nāvējošas. Pēc tam uzrakstīju Robertam Vilsonam, un viņš joprojām ir dzīvs!

Jūs ilgus gadus strādājat Ziemeļamerikā. Vai ilgojaties pēc Vācijas?

Es pēc tās ilgojos tikai tad, kad tur ierodos, jo īpaši Berlīnē. Kad esmu Berlīnē, saprotu, cik ļoti man tās pietrūkst. Es neilgojos pēc Vācijas, jo esmu ļoti vācisks un Vācija vienmēr ir manī – kulturāli un intelektuāli. Man ir vācisks domāšanas veids.

Ko tas nozīmē?

Es esmu ļoti precīzs, ārkārtīgi labi organizēts un pašapzinīgs. Mani nebaida projektu mērogs. Man patīk darīt vērienīgas lietas. Es rīkojos konsekventi, vienmēr visu pārdomāju līdz galam. Tas bija raksturīgi Kantam un Hēgelim. Es nesalīdzinu sevi ar viņiem, taču šo filosofu darbos viss ir pārdomāts un formulēts tā, ka domu koka saknēm vairs nav kur augt.

Festivāls Luminato
Toronto no 19. līdz 28. jūnijam
luminatofestival.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja