«Latvijā esmu pirmoreiz. Man ļoti patīk Rīga – tik skaista pilsēta. Ar nepacietību gaidu mēģinājumus Siguldā. Sākumā bažījos par laikapstākļiem, taču laiks ir jauks,» dziedātāja priecājās, tikko beigusi dziedāt skatu, kurā Amēlija, asinīm dzīslās stingstot, dodas pie burves Ulrikas izzināt nākotni.
XXIV Siguldas Opermūzikas svētku iestudējums – Džuzepes Verdi Masku balle –, kas top diriģenta Vladimira Kiradžijeva un režisora Edmunda Freiberga vadībā, notiks Siguldas pilsdrupās 30. jūlijā. Barbara Havemane tajā ir vienīgā soliste no ārzemēm. Viņas skatuves partneri būs tenors Andris Ludvigs, baritons Jānis Apeinis, bass Krišjānis Norvelis, mecosoprāns Andžella Goba, soprāns Kristīne Gailīte, basbaritons Rihards Mačanovskis un citi Latvijas dziedātāji. Māksliniece uz Latviju ieradusies no Māstrihtas kopā ar ģimeni – savu vīru itāļu diriģentu Frederiko Santi un 11 gadu veco dēlu Emanuelu.
Cik nozīmīga jūsu pieredzē ir Amēlijas loma Masku ballē?
Tā ir viena no lomām, kuru esmu dziedājusi visbiežāk jau ļoti daudzos iestudējumos – līdzās vēl vienai Verdi Amēlijai operā Simons Bokanegra. Manuprāt, vokālajā ziņā tā ir loma vienlaikus mecosoprānam un soprānam. Te vajadzīgas gan spožas augšas, gan sulīgas zemās notis, liels balss apjoms. Es sāku studijas kā mecosoprāns, taču attīstīju savu balsi par soprānu, jo man viegli padevās augstā diapazona notis. Pieredzējušais tenors Karlo Bergonci, pie kura mācījos Itālijā, atzina, ka tā bijusi pareizā izvēle. Viņam bija taisnība, jo dramatiskajām lomām, kuras visbiežāk dziedu gan Pučīni operās Toska, Manona Lesko, Meitene no rietumiem, gan Verdi repertuārā – operās Masku balle, Dons Karloss –, ir vajadzīga liela, dziļa balss, kas arī krāsas ziņā ir tuva mecosoprānam. Tas ir apbrīnojami, cik dažādas un atšķirīgas ir Verdi operas. Aīda ir pavisam kas cits nekā Masku balle un Simons Bokanegra. Masku balle ir brīnišķīga. Man ļoti tuvs Verdi opuss ir arī Dons Karloss, ko esmu dziedājusi gan franču, gan itāļu redakcijā.
Jūs esat dziedājusi arī operpartijas, kurās vajag vieglas koloratūras!
Verdi Traviatu un Mocarta operas es dziedāju pirms daudziem gadiem. Mana balss ir mainījusies, izaugusi. Tagad dziedu "smago repertuāru".
Gadījies uz skatuves sastapties ar kādu latviešu dziedātāju?
Esmu dziedājusi kopā ar Aleksandru Antoņenko Manonas Lesko iestudējumā Hamburgas operā pirms dažiem gadiem. Mūsu pēdējā tikšanās bija Pīķa dāmā Vīnes Valsts operā pirms pusgada. Iespaidīgi! Jau pirmajā manā vakarā Rīgā notika Masku balles mēģinājums kopā ar tenoru Andri Ludvigu. Viņam ir brīnišķīga, skaista balss. Mums ir jāstrādā ļoti ātri, jo līdz izrādei ir tikai dažas dienas un uz opersvētku brīvdabas skatuves Siguldā būs tikai divi mēģinājumi. Tas nav daudz. Taču, redzot, cik raiti un mērķtiecīgi strādā režisors, domāju, ka viņš to spēs.
Kāda ir jūsu attieksme pret brīvdabas operiestudējumiem?
Man tie ļoti patīk, jo parasti notiek skaistās vietās. Brīvdabas festivālā Beļģijā esmu dziedājusi Manonu Lesko. Tas bija lieliski, jo uzstājāmies bez skaņas pastiprinājuma – izrāde notika pils iekšpagalmā ar labu akustiku. Tur pietika vietas 700 skatītājiem. Izrādē izmantojām arī pils telpas – atverot durvis un logus. Gan solistu balsis, gan orķestris skanēja dabiski kā teātrī. Man īpaši patīk, ja arī brīvdabā akustiskie apstākļi ļauj dziedāt bez mikrofona. Tā ir veidoti senie amfiteātri. Tagad pat operteātros neuzkrītoši izmanto skaņas pastiprinājumu, senāk tādas tehnikas nemaz nebija, tomēr viss skanēja. Viss bija daudz vienkāršāk, nebija arī gaismu tehnikas.
Es pirmo reizi dziedāju mikrofonā, kad Līdsā uzstājos lielā koncertā 40 000 klausītāju priekšā. Tas bija koncerts, kurā skanēja gan popmūzika, gan operu ārijas un dueti. Siguldā būs mans otrais brīvdabas operas iestudējums.
Jau pielaikojāt Amēlijas tērpus?
Paspēju pielaikot divus tērpus. Tie ir brīnišķīgi un krāšņi, mani ļoti uzrunā krāsas. Drīz jūs pati redzēsiet! Mēģinot uz skatuves džinsos un sporta kurpēs, tu kusties pavisam citādi, mūsdienīgi. Kad uzvelc greznos vēsturiskos tērpus, acumirklī ir cita attieksme, stāja. Mainās gaita un kustības. Kostīmi man palīdz iejusties tēlā un izdzīvot lomu. Ja uzvelku korseti, nevaru sašļukt, atslābināties, sēdēt nevērīgi un būt kā mūsdienu sieviete ikdienā.
Kostīmi tēla veidošanā ir tikpat svarīgi kā dziedāšana?
Tērpi mani ieliek lomā, piešķir formu. Man tas ir būtiski. Esmu tēlojusi dažos modernos iestudējumos. Piemēram, primadonna Florija Toska Frankfurtē joņoja pa skatuvi džinsos, bija ļoti sportiska. Nezinu, vai publiku tiešām sajūsmināja tas, cik veikli Toskai bija jākāpelē augšup un lejup pa stāvām kāpnēm. Es neesmu pret moderniem iestudējumiem, taču dažreiz tiem nav sakara ar attiecīgās operas stāstu un vēsturisko kontekstu. Režija un skatuves vide var būt universāla, ārpus konkrēta laika. Man nepatīk, ja tā aizslāņo un vairs neļauj saprast operas stāstu, pašu būtību.
Kas motivē pieņemt vai noraidīt lomas piedāvājumu?
Man ir svarīgi, lai varu iestudējumā justies komfortabli, dabiski. Pirms saku "jā" kārtējam iestudējumam, es vienmēr laikus painteresējos, kāda būs režijas koncepcija. Labāk ir atteikt iestudējumu nekā justies uz skatuves slikti un nespēt būt mākslinieciski godīgai.
Nesen man piedāvāja titullomu Madama Butterfly iestudējumā, kurā varonei otrajā cēlienā jāstaigā ļoti īsos džinsa šortiņos un amerikāņu stila T kreklā, turklāt jāuzvedas visai agresīvi. Es sapratu, ka tas nav mans. Ne tāpēc, ka es nevarētu pastaigāties šortos, bet tāpēc, ka šāds varones tēls un izturēšanās ir pretrunā ar viņas jūtīgo dvēseli un japāņu uzvedības kultūras garu. Vācijā neiesaistījos Manonas Lesko iestudējumā, kura varone bija pasniegta kā narkomāne, kura sev vēnā injicē heroīnu. Tā nav Manona Lesko, tas nav šis stāsts! Es nevēlos uz skatuves darīt to, kas ir pretrunā ar manu pārliecību un izjūtu. Es vēlos savas opervarones atveidot patiesi! Ja tas nav iespējams, izvēlos šādos iestudējumos nedziedāt.
Ar kuriem mūsdienu režisoriem jums tomēr patīk sadarboties?
Četros iestudējumos esmu strādājusi ar plaši pazīstamo vācu režisoru Kristofu Loju. Viņš domā mūsdienīgi, un viņam ļoti rūp mūzika. Viņš labi to pārzina un iedziļinās partitūrās. Kristofs Lojs atstāj brīvu telpu dziedātāju pašizpausmei un mērķtiecīgi strādā, lai tu arvien vairāk ieliktu tēlā sevi. Tā ir lieliska pieeja! Dziedāju brīnišķīgā viņa iestudējumā – Džakomo Pučīni operā Meitene no rietumiem. Tas tapa Zviedrijā, es tajā iekļāvos, kad izrādi pārņēma Vācijā, Frankfurtē. Tā ir moderna, patiesa un interesanta.
To pašu varu teikt par visiem trim viņa veidotajiem Džuzepes Verdi operu iestudējumiem – Sicīliešu vakarēdiens, Simons Bokanegra un Falstafs. Ar šo režisoru es labprāt sadarbotos arī turpmāk. Vislabākais rezultāts ir tad, ja iestudējums top diriģenta, režisora un solistu dombiedrībā un viņi kopā īsteno ideju. Tad tas ir pilnīgs mākslas darbs – Gesamtkunstwerk. Ir ļoti grūti atrast un salikt šādus cilvēkus kopā vienā komandā. Ja tas izdodas, rodas spēcīgi skatuves darbi.
Vai dziedat arī laikmetīgajā, jaunajā operā?
Tikai vienreiz, kad atveidoju Blānšas lomu Andrē Previna operā Ilgu tramvajs. Tā bija Eiropas pirmizrāde Strasbūrā, un Blānša ir pamatīga, vērienīga loma. Iestudējums tapa Turīnas operā, un tajā es sastapos ar savu nākamo vīru: es dziedāju, viņš diriģēja. Pēc tam kopā esam strādājuši vairākkārt – gan Toskas, gan Manonas Lesko iestudējumos. Mēs abi esam brīvmākslinieki un jau 12 gadu dzīvojam Māstrihtā. Frederiko bieži strādā Marijas teātrī Sanktpēterburgā. Patlaban viņš gatavojas Madama Butterfly iestudējumam Meksikā. Mūsu dēls Emanuels mācās skolā un jau labi spēlē klavieres.
Jūs pašu mūzikai arī pievērsa vecāki?
Esmu dzimusi Groningenā Nīderlandes ziemeļos. Mana māte ir tēlniece, tēvs bija universitātes profesors, sociologs un pareizticīgo baznīcas priesteris. Varētu teikt, ka es piedzimu baznīcā. Es caurām dienām atrados baznīcā, un mamma teica, ka es esot dziedājusi, vēl pirms iemācījos runāt. Kad man bija 16 gadu, sāku apmeklēt dziedāšanas stundas, 19 gadu vecumā iestājos Māstrihtas konservatorijā.
Runājat tikpat valodās, cik valodās dziedat?
Runāju piecās valodās: līdzās dzimtajai holandiešu valodai varu sarunāties franciski, itāliski, vāciski un angliski. Prasmes uzlabojas, jo bieži strādāju Francijā un Vācijā. Visās mazajās valstīs – tādās kā Nīderlande un Beļģija – iedzīvotājiem jāzina vairākas valodas, jo Francijā, Vācijā un Itālijā cilvēki visai negribīgi apgūst svešvalodas un izvairās tajās runāt. Ģimenē runājam gan itāliski, gan holandiski.
Kā tiekat galā ar krievu valodu, piemēram, dziedot Pīķa dāmā?
Ļizas lomā man bija ļoti svarīgi, ka varu šo tekstu arī lasīt. Izrunā pēdējos gados mani trenē Larisa Gergijeva, diriģenta Valerija Gergijeva māsa. Viņa ir lieliska valodas konsultante. Mēs satikāmies Tulūzā pirms septiņiem gadiem, kad pirmo reizi dziedāju Pīķa dāmā. Ļizas loma man ir vismīļākā visā krievu operliteratūrā. Arī mans nākamais skatuves darbs būs Ļiza Pīķa dāmas iestudējumā Hamburgas operā. Vispirms septembrī Amsterdamā nodziedāšu Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas.
Kāpēc esat tā pieķērusies Čaikovska mūzikai?
Tāpēc, ka tā ir ļoti patiesa, emocionāli saviļņojoša. Čaikovska mūzikā es jūtu arī ciešu saikni ar itāļu operas tradīciju – gan vokālajā, gan emocionālajā ziņā. Ļizas lomā, šajā ekspresijā, es jūtos ļoti labi. Lai gan dziedu galvenokārt itāļu repertuāru, man patīk atveidot lomas slāvu operās – Leoša Janāčeka drāmās Jenūfa un Katja Kabanova. No XX gadsimta repertuāra klasikas dziedu Pulenka monooperu Cilvēka balss un Zemļinska operas. Manuprāt, ir grūti apvienot visu. Jaunās mūzikas izpildīšanai ir vajadzīga absolūtā dzirde.
Masku balle
Brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās 30.VII plkst. 21
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–50