Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Intervija ar Andri Dzenīti. Jūras Dzenītis

Komponists Andris Dzenītis skaņā meklē Daukas ceļu uz apvārsni un latviešu nacionālo ēdienu garšas skaņu.

Manā iztēlē Dauka iemieso ne tik daudz indivīda konfliktu ar pelēko masu, bet drīzāk mākslas sadursmi ar šīs pasaules realitāti. Māksla, mākslinieks nekad neradīs pareizās un absolūtās atbildes - to vienkārši nav. Vērtējot mākslu, mēs bieži sliecamies piekrist ģimnāzijas skolotāja vai mācītāja viedoklim. Bet vai tā ir patiesība? Drīzāk - mākslas patiesība ir tāla kā nesasniedzams, bēgošs apvārsnis. Tā savu redzējumu par visiem zināmo latviešu literatūras klasiķa Sudrabu Edžus stāstu Dullais Dauka atklāj komponists Andris Dzenītis. Ar viņa operas Dauka koncertuzveduma pirmizrādi 7. septembrī Latvijas Nacionālā opera sāka savu jauno sezonu. Operas libretu pēc Sudrabu Edžus stāsta motīviem sarakstījis dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Koncertuzvedumu veido diriģents Aigars Meri, režisore Ināra Slucka, māksliniece Katrīna Neiburga un horeogrāfe Elita Bukovska.

Kāpēc izvēlējies tieši Dauku?

Daži iemesli ir pavisam vienkārši izskaidrojami, bet daži ir sajūtu līmenī. Man vienmēr ļoti daudz ir nozīmējusi jūra. Man tā ir viena no vissvarīgākajām dzīves sastāvdaļām - dažādos laikapstākļos būt pie jūras. Varbūt iepriekšējās dzīvēs esmu bijis zvejnieka atvase? Taču latviešu literatūrā nav nemaz tik daudz jūras stāstu, kuros daudz jūtams jūras tuvums un ir filozofiskā doma par apvārsni un tā neaizsniedzamību. Jau kopš skolas laikiem, kad bija jālasa obligātā literatūra (mūsu klasikai raksturīgi, ka ir ļoti daudz drūmas, traģiskas sociālās literatūras!), Dauka ļoti iesēdās atmiņā. Nogruntējās, noenkurojās. No Daukas tēla ilgi netiku vaļā, viņš un Sudrabu Edžus aprakstītās situācijas man visu laiku sekoja līdzi. Kad nonācu pie domas, ka gribu beidzot dzīvē uzrakstīt operu, man likās - ir daudz labas šodienas literatūras, taču savā ziņā pat moderni ir pieķerties tieši kaut kam klasiskam, tradicionālam, visiem zināmam. Doma par Dauku bija pirmais, kas uzreiz nāca galvā. Man ļoti patīk vissenākais latviešu literatūras slānis. Es pat domāju par Apsīšu Jēkabu un Blaumani. Tā literatūras daļa, kas varbūt ir diezgan naiva un varbūt tieši tāpēc arī skaista. Liels nopelns ir Kārlim Vērdiņam, kurš būtībā šo darbu uzrakstīja par jaunu. Librets ir tapis pēc Sudrabu Edžus stāsta motīviem, nevis to pārrakstot.

Literatūra par jūru parasti ir tāda... nāves ēnā
.

Gandrīz vienmēr ir ģimenes, kurās tēvs gājis bojā vai iet bojā jūrā. Vienmēr ir nolemtība un ļoti slikti sadzīves apstākļi, kas Daukam arī finansiāli neļāva piepildīt sapņus. Taču man nerodas tāda sajūta. Arī mūsdienu sabiedrībā naudas trūkums ir tikai iegansts, kāpēc mēs kaut ko nevaram darīt. Lai gan īstenībā tas ne vienmēr tā ir. Dauka pats uz savu galvu iet gan pie skolotājiem, gan uz baznīcu pie mācītāja. Tas neprasa nekādus līdzekļus. Bet tad nāk māte vai citi radinieki, kuri kategoriski ir pret: kāpēc viņš tur iet? Tā nav viņa vieta. Tas nav tikai finanšu jautājums.

Vai Dauku varam sastapt arī mūsu laikabiedru vidū?

Jebkura domājoša cilvēka ikdiena ir tiekšanās pēc patiesībām. Tās bieži vien izrādās viltus patiesības. Aiz katras informācijas ir jauna informācija, un mēs uzzinām, ka tas, ko esam atklājuši, ir kļūdains un nav pilnīgs. Ir nepārtraukta vēlme izzināt, saprotot, ka robežu izziņai nav nekur. Cilvēka spējai izzināt, saprast, izpētīt vienmēr ir robežas, un mēs tāpat tālāk par zināmu robežlīniju, horizontu savā domāšanā netiksim. Es zinu piemērus, ka astronoms ir kļuvis par mācītāju. Dauka ir naivs, viņš grib uzzināt elementāras patiesības. Man Dauka apzināti nav puika. Viņš ir pieaudzis vīrietis. Arī Sudrabu Edžum tikai vienā teikumā, garāmejot ļauts nojaust Daukas vecumu. Manā fantāzijā tas ir lauku piejūras ciemata vīrietis, kurš varbūt beidzis skolā trīs klases. Bet varbūt neko, jo viņam nav bijis laika, viņš visu laiku ir gājis zvejot. Varbūt arī dzīvojis ne īpaši tīru un morālu dzīvi. Un kādā rītā, pamostoties ar lielām galvassāpēm, viņš pēkšņi jūt, ka nav ar šādu dzīvi apmierināts, un sāk sevi meklēt. Apkārt ir daudz tādu piemēru: cilvēki, kuri pusi savas dzīves ir izniekojuši, pēc tam sākuši atklāt dažādas interesantas patiesības, un vispār - kas ir šī dzīve? Vecums te nav svarīgs.

Operā tev patīk?

Neesmu no tiem, kas iet klausīties Karmenu desmit dažādos izpildījumos. Arī pianistu vai vijolnieku solokoncerti jau pārvērtušies par sportu - vairs neklausāmies mūziku, bet gan ko jaunu un neparastu izpildītājs tur atradis. Mani interesē pats skaņdarbs un tā vēstījums. Šī ir mana pirmā lielā opera, bet otrais skatuves darbs. Skatuves darbu komponēšana mani ļoti sajūsmina, un es pie pirmās izdevības tūlīt pat ķertos rakstīt vēl. Man ļoti patīk radošā sadarbība teātrī: aktieri, režija, scenogrāfija. Nekad neatsaku rakstīt arī dramatiskajam teātrim un kino. Man ir savs redzējums, un komponējot esmu partitūrā ierakstījis daudzas remarkas: kas notiek, kādas ir varoņa izjūtas.

Vai jūties saprasts sabiedrībā, kurā dzīvo un radi
?

Varbūt esmu pārāk jūtīgs cilvēks, mēģinot izprast un izvērtēt dažādu sabiedrības daļu viedokli. Starp citu, cilvēki, kuri paši nav mākslas profesionāļi, mākslu bieži vien uztver daudz atvērtāk, savukārt mākslinieki mēdz būt krasi, radikāli noskaņoti pret. Interneta komentāros par manu operu jau pavīdējis: «Dzenītis? Tā jau nav mūzika!» Tas, kas vienam ir skaists, citiem šķiet neglīts. Es diemžēl tam pievēršu uzmanību.
Vienmēr var teikt, ka ir slikti, un tad tu aizbrauc kaut kur citur, un liekas, ka topi novērtēts. Bet man bail, ka var iznākt kā Pēram Gintam ar sīpolu lobīšanu: vari lobīt un lobīt, bet līdz vidum nenonākt. Vai kā Sprīdītis atgriezties mājās un saprast, ka labi vien ir tepat. Es domāju, ka laikmetīgās mūzikas komponists īsti komfortabli nevar justies nekur, ja vien viņa uzdevums nav izpatikt publikai. Un pat tad globālas atzinības nekad nebūs. XX gadsimtā - avangarda, seriālisma laikā - bija mākslinieki, kuri uzskatīja: ja publika kauc sašutumā un sit kājas, darbs ir izdevies labi, bet ovācijas un sajūsma nozīmē, ka ar tavu mākslas darbu kaut kas nav kārtībā un esi kļuvis par spekulantu. Es neticu tiem, kuri saka, ka viņus neinteresē, ko publika par viņiem domā. Tādā gadījumā ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā un tu nevari pretendēt uz jebkādu atbalstu no sabiedrības. Nu tad sēdi un ņemies savā cellītē. Domāju, ka publikas viedoklis ir svarīgs jebkuram.

Visiem labs nebūsi.

Diemžēl dzīvojam tādā informācijas laikmetā, kad ļoti daudz kas ir atkarīgs no informācijas apmaiņas. Pasaulē ir miljoniem profesionālu komponistu, un katrs vēlas, lai viņu pazīst, lai viņa mūziku spēlētu. Bieži vien atrašanās tajā vai citā atzinības un hierarhijas līmenī ir daudzu apstākļu sakritības rezultāts. Būsim atklāti: bieži vien tas atkarīgs no tā, kas ir tavi atbalstītāji, aizmugure. Vai īstais cilvēks īstajā vietā atnāca un novērtēja. Izcili notikumi bieži paiet bez jelkādas ievērības. Izcils darbs izskan zālē ar 30 klausītājiem, un neviens to pat nepamana, bet vietā nāk citi darbi. Holandes festivāla direktors teica, ka beidzot būtu jāsarīko otratskaņojumu festivāls, jo jaunās mūzikas aprite sastāv tikai no pirmatskaņojumiem.

Tava opera vismaz būs teātra repertuārā.

Jaunas oriģināloperas iestudēšana ir teātra pretimnākšana, jo skatītāji lielākoties vēlas redzēt klasiskās operas. Cilvēkiem no citām valstīm gan varētu būt interesanti paskatīties, kāda te ir nacionālā opera un ko mēs varam šajā ziņā pateikt. Uz vietas viss, kas ir pašiem, nešķiet interesants. Tagad gan nācis modē veikalos pirkt vietējos Latvijas ražojuma produktus. Atzīšos, man pašam ir sarežģītas attiecības ar mūsdienu latviešu literatūru. Zināmā mērā no tās izvairos. Varbūt citiem līdzīgi ir ar mūziku. Īpaši, zinot Daukas sižetu, liekas, ka būs drūmi un briesmīgi. Tā gan ir tikai mūsu fantāzija, ka Dauka droši vien ielūza un noslīka. Sudrabu Edžum tas nav teikts. Varbūt viņš sastapa garāmbraucošu kuģi un pēc tam Amerikā sāka zaļu dzīvi? Tas, protams, joks. Dauka ir simbols. Varbūt viņš vienkārši aizgāja kaut kur citur un neatgriezās mājās. Operas nobeigumu veidoju kā plašu simfonisku izskaņu - bezvārdu saplūšanu ar dabu kā patiesības brīdi, kurā apstājas visi jēdzieni un vārdi un paliek tikai daba, Visums, kosmoss.

Kur dzīvē rodi šo saskari?

Esmu laimīgs, ka jūra ir piecpadsmit minūšu braucienā ar mašīnu. Bet ar katru gadu jūtos arvien nelaimīgāks, ka esmu pilsētas bērns un man nav radinieku laukos. Man ir ārkārtīga vēlme dzīvot laukos. Tā ar katru gadu tikai pieaug. Ciemojoties vai izlūdzoties iespēju pavadīt ilgāku laiku lauku mājās, es izjūtu harmoniju ar sevi. Pilsēta uzdzen nervozitāti un muļķīgas domas, pilnīgi sagriež smadzenes ar kājām gaisā. Ja es kādreiz kļūtu par neatkarīgu komponistu, es noteikti nedzīvotu Rīgā. Gaidu, kad kāds turīgs cilvēks man uzdāvinās mazu lauku mājiņu. Man patīk lauku darbi un dzīves ritms. Nesen man bija svarīgi pabeigt skaņdarbu. Pilsētā mēnešiem ilgi bakstījos pa taktij, bet aizbraucu un četrās dienās uzrakstīju to, ko nespēju četros mēnešos! Nupat jau ir līdz asarām, ka ir jāatgriežas pilsētā.

Pats audzētu kāpostus, gurķus, kartupeļus?

Tas ir brīnišķīgi, ka zini, ko ēd! Man ir piemājas dārziņš, un es kopš bērnības esmu audzināts rakt, stādīt, pļaut zāli. Nomainīt, pārtaisīt, nozāģēt, pielabot. Es jūtu gandarījumu, ka diena beidzas un esmu kaut ko fizisku izdarījis. Un rezultāts uzreiz ir redzams! Tomēr ik pa laikam man noteikti būtu jāatgriežas uz dažām dienām tikties un parunāties ar draugiem.

Varbūt agrāk māksliniekus cienīja un saprata vairāk?

Tas atkarīgs no konkrētās vietas, sabiedrības un politikas. Lasot Aleksa Rosa XX gs. mūzikas vēstures grāmatu Viss cits ir troksnis, pārliecinos, ka nekas nav mainījies. Sibēliuss pārstāja komponēt, jo viņa mūzika vairs nebija atbilstoša laika garam. Stravinskis bija šausmīgi nikns un sūdzējās, ka viņa mūzika netika atlasīta Pasaules mūzikas dienām. Protams, ir valstis, kurās mākslinieki vienmēr jutušies lutināti un mīlēti. Somijā mākslinieki par naudu un novērtējumu sabiedrībā pat nerunā, jo tas viss tur vienkārši ir. Bet ko varam runāt par represīvajiem režīmiem Ķīnā, Ziemeļkorejā vai Baltkrievijā? Nedomāju, ka tur katrs mākslinieks var izpausties tā, kā grib.

Tev rūp, vai tava mūzika ir moderna?

Pirms gadiem desmit tas mani ļoti uztrauca. Visu laiku baidījos kļūt nemoderns. Mēs, tolaik jaunie komponisti, bijām sasmēlušies gudrības dažādos meistarkursos, un gribējās uzturēt vietējo avangardu un sekot tendencēm pasaulē. Taču mana pārliecība mainījās, un vairs vispār par to nedomāju. Visos laikos bijusi patērētāju «plakātu māksla» (šodien, piemēram, «jaunā vienkāršība») un ļoti komplicēta smalkmehānismu mūzika, profesionāls noslēpums. Mēģinu sadzīvot ar sevi un noturēties starp šīm abām pusēm. Man sagādā prieku, ja cilvēkiem mana mūzika patīk, taču vēlos, lai man pašam būtu profesionāls gandarījums par to, ko esmu radījis. Mani arī kaitina viss, ko sāk pieņemt par «meinstrīmu» un pareizo patiesību. Laikmetīgā mūzika ir tik ļoti dažāda, ka ikviens atradīs kaut ko, kas viņam būs piemērots un patiks. Jautājums tikai, ko tu dzirdi vai redzi pirmo. Tas varbūt uz visu mūžu rada nepatiku un riebumu. Tāpēc izglītot mūzikā vajag ļoti uzmanīgi.

Sabiedrība Latvijā kļūst gudrāka un ieinteresētāka?

Garīgā krīze kļūst arvien dziļāka. Cilvēku smadzenes pēdējā laikā tiek daudz piepludinātas ar mēsliem, to redzam kaut vai svētdienu vakaru televīzijas šovos. Kāpēc pēkšņi tika radīts Dinamo hokeja fenomens? Savā ziņā tas ir kaut kas, ar ko apvienot tautu un sajust kopību. Bet cik uzņēmēju ir gatavi atbalstīt kultūru? Kolēģim Austrijā skaņdarbu pasūtīja neliela vīna darītava. Bet šeit Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijās pusi zāles aizņem sabiedrībā pazīstami cilvēki, no kuriem liela daļa laureātu un nominantu vārdus dzird pirmoreiz mūžā, un, kad Ieva Parša atskaņo Berio Sekvenci balsij solo, zālē sākas knosīšanās. Ir skumji, ka vairāk uzmanības pievēršam personībām uz žurnālu vākiem. Protams, vieglāk ir iet uz šovu Dejo, dziedi vai operē ar zvaigzni. Tā ir virspuses izrādīšana, bet apakšā ir tukšums. Arī tviteris ir laikmeta fenomens izrādīties, stāstot: tagad es daru to, atrodos tur, ēdu to. Tas manā uztverē jau robežojas ar novirzi.

Kurp dosies pēc pirmizrādes?

Vairākkārt braukšu uz Vāciju. 28. oktobrī Berlīnes filharmonijā diriģents Karels Marks Šišons ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri atskaņos manu Postlūdiju. Ledus. Jūtos viņam ļoti pateicīgs par manas un arī citas latviešu mūzikas popularizēšanu, jo bez izpildītāja komponists nav nekas. Manuprāt, daudzu postpadomju komponistu slavas iemesls ir vijolnieks Gidons Krēmers, bez viņa viņi nekas nebūtu. Šišons manu Postlūdiju. Ledus jau ir atskaņojis ar Zārbrikenes un Kaizerslauternes SWR Vācu radio filharmonijas orķestri, vēl pirms kļuva par tā galveno diriģentu. Ar šo orķestri šoruden viņš atskaņos arī Ērika Ešenvalda darbu. Mums paveicies, ka Šišona sieva ir Elīna Garanča un viņu interesē, kas notiek Latvijā. Viņš līdz šim tikpat kā nav diriģējis jauno mūziku un to sāk tieši ar latviešu opusiem. Biju izbrīnīts, redzot, ka Bavārijas Radio simfoniskais orķestris bija programmā iekļāvis lietuviešu komponistes Ramintas Šerkšnītes opusa pirmatskaņojumu ar Marisu Jansonu pie diriģenta pults. Ja radošā biogrāfija ir tik ilga un vērienīga, būtu gribējies, lai viņš iepazīstina pasauli arī ar savas dzimtenes mūziku.

Man ļoti nozīmīgs notikums būs mana darba Latviešu pavārgrāmata pirmatskaņojums 11. un 12. decembrī Minhenē, kur to spēlēs slavenais Ensemble Modern Pētera Etvoša vadībā. Tas ir pamatīgs darbs deviņās daļās ar latviešu ēdienu receptēm, kuras man sarakstījis Mārtiņš Rītiņš. Austrumeiropas Gētes institūts Prāgā pērn pulcēja 32 komponistus konferencē par tēmu Mīti. Identitātes. Konkursā par astoņiem pasūtījumiem veicās trim komponistiem no Latvijas - arī Jānim Petraškevičam un Kristapam Pētersonam. Mans mīts ir par latviešu virtuvi: pelēkie zirņi, pupas, sklandurauši, stūķis, uzputenis, liepziedu tēja ar pīrāgiem, asinsdesa. Sāku ar avota ūdeni un beidzu ar Rīgas melno balzamu. Par mūzikas instrumentiem izmantoju arī dakšiņas, nažus, bļodas, ūdeni, pudeles. Ceru, ka ansambļa pianists piekritīs zāģēt. Es ik pa laikam pats sevi attīru, uzrakstot kaut ko ne tik nopietnu. Zirņu daļa gan ir ļoti dramatiska. Katrs, kas tos saēdies, zina, ka pēc tam sāp vēders. Starp citu, pelēkie zirņi ir tikai mūsu, latviešu, ēdiens. Kad studēju Lietuvā, tādus tur neviens nebija redzējis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja