Komponista Andra Dzenīša skaņdarbu Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija ceturtdien, 4. decembrī, Emīla Dārziņa mūzikas skolā (EDMS) atskaņos šīs skolas orķestris Andra Vecumnieka vadībā.
Līdztekus koncertam, kurā piedalīsies EDMS un Rīgas Doma kora skolas audzēkņi un mācībspēki, EDMS simfoniskais orķestris un Rīgas Baleta skolas audzēkņi, paredzēta arī Nacionālās ierakstu kompānijas Skani albuma Andris Dzenītis. Simfonijas No. 1 & 2 prezentācija un Jaņa Rozentāla mākslas skolas izstādes Dārziņa rokraksts atklāšana.
Koncertā skanēs Emīla Dārziņa solo un kora darbi, Melanholiskais valsis, kā arī somu komponista Žana Sibēliusa Tuonelas gulbis, kas savulaik provocējis Dārziņa simfoniskās partitūras Vientuļā priede iznīcināšanu. Pērn tapusī Andra Dzenīša fantāzija par zudušo latviešu romantiķa darbu sniegs iespēju ielūkoties jaunajā albumā. Tas jau ir guvis pozitīvu ārzemju kritiķu ievērību: fragmenti skanējuši Eiropas raidstacijās, savukārt medijs Pizzicato Luksemburgā to novērtējis ar piecām zvaigznēm.
Koncerts pieejams bez maksas, starpbrīdī klausītāji aicināti uz Andra Dzenīša albuma atklāšanas svētkiem.
Orķestra mūzikas un pat jau tieši simfoniju tev ir gana daudz, lai būtu jādomā, ko izvēlēties jaunajam skaņu ierakstu albumam?
Izvēlējos divas pirmās simfonijas, kuras ierakstā skan Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas izpildījumā, un fantāziju Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija, kas man bija pasūtīta Liepājas Simfoniskā orķestra iepriekšējās sezonas atklāšanai un ko toreiz koncertā nodiriģēja zviedru trombonists un diriģents Kristians Lindbergs. Koncertā Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā šo Emīlam Dārziņam veltīto darbu atskaņos šīs skolas simfoniskais orķestris un diriģents Andris Vecumnieks.
Rakstot pirmo simfoniju, teici, ka vēlies tajā norakstīt visu ļaunumu, bet otrajā – jau apliecināt gaismu un mīlestību.
Žēl, ka diskā nevarēja ietilpt vēl arī trešā simfonija, tad vismērķtiecīgāk atklātos šī mana virzība. Iepriekšējais ieraksts ar maniem darbiem iznāca pirms 12 gadiem. Lielos simfoniskos darbus ikdienā nav iespējas klausīties bieži. Uzskatu: ja lieli darbi ir uzrakstīti un ir pietiekami veiksmīgi, tad tos vajag iemūžināt kompaktdiskos, tāpat kā rakstnieku darbus publicē grāmatās. Disku klausīšanās mājās ir kļuvusi par teju ekskluzīvu lietu, bet tad tie vismaz ir kaut kur, bibliotēkās vai arhīvos, sistemātiski apkopoti vienkopus un visiem pieejami. Ir labi, ka tagad ieraksti ir pieejami arī visās straumēšanas vietnēs. Man pašam gan labāk patīk taustāmais disks ar grāmatiņu, kurā var izlasīt informāciju. Diezgan bagātīgs informatīvais materiāls ir arī jaunajā manas mūzikas diskā: muzikologs Dāvis Eņģelis analizēja manus darbus, bet pats pieliku eseju par to, kā es jūtu orķestri. Grāmatiņā ir arī fotogrāfijas un manis paša gleznotās bildes no maniem ceļojumiem gar jūras krastu.
Un kā tu jūti orķestri?
Orķestris ir mana komforta zona. Ja man ir mājas Rīgā un laukos, tad manas trešās mājas ir simfoniskais orķestris. Brīžos, kad dzīvē gribas kā pasakā aizceļot ārpus reālās pasaules tā, lai siena pagriežas un otrā pusē ir cita pasaule, es vienkārši varu ienirt orķestrī un orķestra iespējās. Tā ir vēl viena realitāte, kurā es dzīvoju. Ja man būtu ļauts, es visu mūžu rakstītu tikai orķestrim. Tas ir kā Bezgalīgajā stāstā, kur vari būvēt savu fantāziju pasauli bezgalīgi un nekur tai nav gala, robežu. Un galvenais – tur tu vienmēr jūties droši. Tu vari uzbūvēt tādu pasauli, kādā tu gribētu pats dzīvot. Ideālo pasauli. Es to sev būvēju pēdējos gados. Bet pirms tam bija jāiziet cauri dažādām istabām. Pēc pēdējās, trešās simfonijas pirmatskaņojuma man zvanīja Pēteris Vasks, kurš bija noklausījies koncerta ierakstu. Es toreiz nevarēju pacelt klausuli, un viņš savā satrauktajā balsī bija ierakstījis automātiskajā atbildētājā, ka vēlas ar mani par to parunāt. Es jau jutu, ka tā balss ir tāda, ka kaut kas īsti nav riktīgi. Pārzvanīju un ar drebošu sirdi gaidīju, ko viņš teiks. Viņš teica, ka, viņaprāt, tur esot par daudz gaismas! No Pētera Vaska es to uztvēru kā komplimentu. Bet pirmajā simfonijā, jā, es gribēju atgādināt sev un citiem, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir šausmīgi sašķelta. Ir jau pagājis diezgan ilgs laiks, bet nekas nav mainījies. Ziņu virsraksti mijas un vēsta par pilnīgi pretējām, nesaderīgām ziņām, un mēs apjūkam starp cilvēcisku traģēdiju un izklaides ziņām. Sākam jau ar vienaldzību uztvert to, cik daudz cilvēku atkal gājuši bojā karadarbībās. Pie visa pierodam, samierināmies un dzīvojam tālāk tā, kā mums ir ērti dzīvot. Protams, tāda ir cilvēka daba. Tāpēc pirmajā simfonijā lielā mīlestība palika kaut kur ārpusē, aiz šīs mūsu realitātes. Otrā simfonija jau bija ceļš uz mīlestību. Tā tapa viskarstākajā kovida periodā, kad nekas nekur nenotika. Es to rakstīju, izmantojot pēkšņi radušos laiku, kas bija ļoti nepieciešams un svētīgs pašam sev, to izmantojot pašapceres nolūkos arī ļoti garos pārgājienos gar jūru. Tas man deva iespēju pareflektēt pašam par sevi. Tā rezultātā tapa simfonija Silts vējš. Nosaukumam gan tieša sakara ar jūru nav. Tas bija kā iet gar savu dzīvi, mēģinot saprast, kas tajā mainās, kas paliek, kas aizplūst kā smiltis vai ūdens jūrā. Silts vējš ir mierinošs nosaukums tam visam. Trešā simfonija Arkādija, kuru šopavasar pirmatskaņoja Sinfonietta Rīga, jau ir mana ideālā pasaule.
Tavi amatbrāļi daudzkārt stāstījuši, ka simfonisko partitūru komponēšana ir grūts, smags, mokošs darbs.
Komponēšanas process man nemaz nav mokošs. Drīzāk otrādi – tas sagādā man milzīgu prieku un aizrautību. Vismokošākais, kur tiešām ir jāsten un jāelš, ir tehniskais darbs, kas seko pēc tam un ir saistīts ar partitūras sakārtošanu un slīpēšanu. Esmu no tiem autoriem, kuri vispirms izveido lielo plānu un tad lēnām aizpilda ar krāsām, vēl un vēl slīpējot smalkās detaļas – dinamikas zīmju un štrihu nianses, dinamikas attiecības. Tas man ir grūts un mokpilns process, kam es dažkārt veltu tikpat daudz laika kā komponēšanai. Taču, ja ir karkass, ir drošības sajūta, ka darbs būs un tas tikai jānoslīpē un jānopulē.
Tā ir zināma privilēģija, ka vari justies profesionālis. Tas brīdis, kad saproti, ka jau diezgan daudz zini gan par instrumentiem, gan par iespējām, gan par to, ko var un ko nevar. Es gan apzinos, ka nekad nenonākšu tādā zināšanu līmenī par katru orķestra instrumentu, kāds bija Pēterim Plakidim vai kāds ir Kristianam Lindbergam, taču mūzikas valodai, kādā strādāju, zināšanu kopums ir apmierinošs, un varu justies diezgan droši un ērti. Daudz grūtāk dažkārt ir rakstīt kamermūzikas darbus, jo tur atbildība par vienu instrumentu ir daudz pamatīgāka un šis instruments ir jāparāda no daudz smalkākiem rakursiem.
Mūsdienu mūzikas kontekstā man ir diezgan maza interese par visu to, ko sauc par "paplašinātajām tehnikām" un "speciāliem sonoriem spēles paņēmieniem", un man nav mērķis atklāt, kādu jaunu skaņu var izdvest fagots kaut kādā īpašā veidā vai kādā jaunā, neparastā veidā varētu izmantot čellu. XX gadsimta orķestra izpratne dalās divās tradīcijās. Viena ir klasiskā postromantisma, postVāgnera, postMālera izpratne, bet otra – postVēberna attieksme, kad orķestris ir liels ansamblis, kurā ir daudz solistu. Man personiski tuvāka ir pirmā.
Ar ko tevi personiski saista Emīls Dārziņš, viņa mūzika un liktenis?
Bērnībā es dzīvoju Pārdaugavā, Daugavgrīvas ielā, samērā netālu no Mārtiņa kapiem, kur atrodas Emīla Dārziņa kaps. Caur šiem kapiem katru dienu devos uz Pāvula Jurjāna mūzikas skolu. Zinot, ka Pāvuls Jurjāns un Emīls Dārziņš bija teju vai ienaidnieki, ir likteņa ironija, ka Pāvula Jurjāna mūzikas skola atrodas tik tuvu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolai. Starp tām nav pat kilometrs! Vēlāk, mācoties Dārziņskolā, es visu laiku gāju pa to pašu ceļu. Dārziņa kapavieta bija man blakus, un nebija tālu arī Zasulauka stacija, kur Emīls Dārziņš gāja bojā, pakrītot zem vilciena.
Domājot par Emīla Dārziņa personību, viņa jūtīgo sapņotāja dabu, rezignēto attieksmi, izklaidību un brīžiem arī bezatbildīgo rīcību, man pašam vienmēr ir licies, ka es viņu izprotu.
Kā zināms, Pāvuls Jurjāns un Emīls Dārziņš kļuva par ienaidniekiem, kopš Jurjāns sadusmojās par kādu Dārziņa recenziju un niknuma uzplūdā atriebās, nosūtot vēstuli slavenajam somu komponistam Žanam Sibēliusam un vainojot Dārziņu plaģiātā. (Jurjāns vēstulē vēstīja, ka Emīla Dārziņa orķestra darbs Vientuļā priede ir plaģiāts, Sibēliusa Tuonelas gulbja patapinājums.) Emīls Dārziņš to ļoti pārdzīvoja un visbeidzot savu partitūru iznīcināja. Bet skaudība, šis mūžīgais Mocarta un Saljēri sindroms ir slidena tēma. Manuprāt, tā drīzāk bija atriebība. Kā zināms, Pāvuls Jurjāns pirms tam bija diriģējis Vientuļo priedi un diezgan atzinīgi par to izteicies.
Es jau sen zināju, ka ir saglabājusies viena Vientuļās priedes klarnetes partija. Vēlāk Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumos uzradās arī angļu raga partija. Bija ļoti interesanti, ka nu jau bija divi instrumenti. Man ienāca prātā doma: kā būtu, ja mēģinātu padomāt, ko Dārziņš būtu varējis šajā darbā darīt? Pirms diviem gadiem, tuvojoties Liepājas Simfoniskā orķestra jaunajai sezonai, Orests Silabriedis, kuram to biju stāstījis, jautāja, vai nebūtu īstais laiks to izdarīt. Tad par lielu pārsteigumu izrādījās, ka Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas vēl divas partijas. Tātad kopā bija nu jau četras instrumentu partijas: divas klarnetes, angļu rags un fagots, kas zināms kā viens no basa instrumentiem. Tas nozīmēja, ka nu jau vismaz dažās vietās varēja nojaust, kas bija melodijā un kas – basā. Varēja saprast harmonisko modeli un ritmu.
Galvenās melodijas gan nebija, pūtējiem sākumā ir tikai mazi trillerīši. Emīls Dārziņš, vēstulēs rakstot par pārmetumiem plaģiātismā, pieļāvis, ka kādam varbūt likušies līdzīgi Tuonelas gulbim tikai astoņbalsīgie vijoļu akordi Vientuļās priedes pašā sākumā. Ahā, tātad tur bija astoņbalsīgi vijoļu akordi! Kādi akordi, to mēs, protams, nezinām, bet varu vismaz pafantazēt. Tā fantazējot man ir sajūta, ka man ir vismaz uz 70 procentiem izdevies uzķert mūzikas dārziņiskumu. Bet jau no tā vien, kas ir saglabājies, ir skaidri redzams, ka šai mūzikai ar Tuonelas gulbi nav nekāda sakara, jo tā ir pilnīgi citā tempā, vieglā valša ritējumā. Savukārt Sibēliusa Tuonelas gulbis ir diezgan statiska, attālināta, vēsa mūzika, kurā izteikta žanriskuma nav. Šķiet, ka Sibēliuss pat nav ieskatījies kolēģa piesūtītajā partitūrā un vienkārši iekurinājis ar to krāsni, līdzīgi kā pēc tam to diemžēl izdarīja arī Emīls Dārziņš... Katrā ziņā Sibēliusa arhīvos Dārziņa partitūra nav atrasta.
Tavu darbu Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija var uzskatīt par māksliniecisku rekonstrukciju?
Nē. Es šo darbu neuzrakstīju pilnībā. Tā ir apmēram viena trešdaļa no Emīla Dārziņa darba, par kuru mēģināju pafantazēt, kā tas skanējis, ievērojot komponista instrumentācijas specifiku, par kuru varam spriest tikai pēc viņa vienīgā orķestra skaņdarba Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa materiālam pēkšņi pārtrūkstot, sākas XXI gadsimts – esmu piebūvējis klāt savu celtni, savu skaņdarbu, kas ir pavisam citādāks nekā viss iepriekš dzirdētais.
Emīla Dārziņa traģiskais liktenis liek domāt par sabiedrību, koleģialitāti un latviešu skaudību?
Cilvēka būtība ir nemainīga gadu tūkstošiem. Mainās tikai ārējās izpausmes un vide. Manuprāt, mēs atkal atkārtojam tās pašas kļūdas, jo katra paaudze dzimst un visu piedzīvo no jauna. Tomēr pēdējos desmit gados vai mazliet ilgāk es ļoti jūtu sabiedrības vienaldzību un neieinteresētību. To sastopam arī radošajā lokā, īpaši jaunāku paaudžu māksliniekos, kur katrs ir tik ļoti pats par sevi, noslēdzies un neinteresējas par citiem. Pilnīgs pretstats ir Pēteris Vasks – kolēģis, kurš vienmēr par visu ir ieinteresēts un tur rūpi. Manā ideālajā pasaulē mēs, radošie cilvēki, turamies kopā pat tad, ja mums atšķiras izpratne par to, kas ir vai nav vērtīgs mākslā. Man šķiet, ka radošajā vidē šodien esam vientulīgi. Varbūt kāds ir pašpietiekams, bet man personīgi pietrūkst kopības sajūtas. Mūsu mūzikas vidē jūtu attieksmi: "Es piedāvāju šādu produktu. Gribi? Pērc! Seko man!" Jauniešiem ļoti patīk ārišķīga tipa elki, kuriem sekot, daudz neiedziļinoties. Raksturīga pavilkšanās uz brendiem, kas šobrīd ir spoži un aktuāli, bet tad nāk nākamie… Interese rodas tikai tad, kad kāds ir dabūjis balvu ārzemēs.
Pietrūkst koleģialitātes, ieinteresētības, dombiedrības, kopā būšanas, radošu diskusiju. Es pats arī neesmu bez grēka, arī man ne visu sanāk noklausīties, bet mani patiešām interesē. Ja ne uzreiz, tad vismaz lielos darbus cenšos vēlāk noklausīties ierakstā. Nesen viens kolēģis jautāja: "Bet kāpēc tev ir tik svarīgi, lai es noklausītos tavu darbu?" Es uz to pat īsti nevaru atbildēt. Ja neesi superstārs, mākslinieka darbs ir ārkārtīgi anonīms, un nereti tu nemaz nedabū atpakaļsaiti. Man pat patiktu, ja kāds pienāktu un pateiktu, ka tas ir stulbi, galīgi garām, ko es daru.
Pie kā strādā tagad?
Nesen esmu pabeidzis lielu, apjomīgu darbu – koncertu sitaminstrumentiem ar orķestri, kas domāts sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam un Liepājas Simfoniskajam orķestrim. Pirmatskaņojums būs jau maijā, LSO sezonas noslēgumkoncertā. Rakstot ļoti iedvesmojos no sava ceļojuma uz Bali, kur pirmo reizi dzirdēju īstu, autentisku gamelāna orķestri. Ik pa laikam uzrakstu kaut ko korim, nenojaušot, kam tas varētu interesēt.
Esmu ar pilnu atdevi meties iekšā Dārziņskolas dzīvē. Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka pirmo reizi man ir iespēja mācīt jauniešiem arī muzikoloģijas pamatus. Darbojamies tik tiešām nopietni. Pirmo gadu veidojam skolas avīzi, ar visām intervijām, recenzijām, redaktoru sleju. Tā saucas Uztakts un ir digitāli pieejama skolas mājaslapā. Jaunieši ir drosmīgi, saka, ko domā, un neliekuļo. Esam aizsākuši arī raidierakstus. No jaunā gada sadarbībā ar Erica Synths un dažiem citiem uzņēmumiem būsim izveidojuši skolas elektroniskās mūzikas studiju. Šogad pirmo reizi notiks Ģederta Ramana Baltijas valstu kompozīciju konkurss. Tas beidzot būs pirmais šāda veida konkurss Baltijas valstīs tieši vidusskolu jauniešiem. Mērķis ir arī uzzināt, kas notiek Lietuvas un Igaunijas mūzikas skolās.
Būdams ražīgs recenziju autors, no pieredzes zini, cik sarežģīti ir komponistam vērtēt savus kolēģus, – rau, kā tas beidzās Emīlam Dārziņam. Bet vai piekrīti Emīlam Dārziņam, kurš, pats būdams aktīvs publicists, atzina, ka vienai asarai viena klausītāja acīs ir simtreiz lielāka vērtība nekā tūkstoš profesionālām kritikām?
Noteikti piekrītu. Man ļoti patīk saņemt viedokļus no neprofesionālajiem klausītājiem. Īpaši koncertos ārpus Rīgas un rīkojot jauno komponistu meistarkursus Mazsalacā un Dundagā, kur vietējie klausītāji sanāca uz meistarkursu dalībnieku sarežģītās mūzikas koncertiem. Likās: kas nu tagad būs? Ies ārā, aizcērtot durvis? Bija tieši pretēji. Visi mutēm vaļā klausījās koncertus, un viņiem bija, ko par to teikt. Profesionāļu vidē mani vienmēr kaitina mutvārdu vai rakstveida kritikās teiktais: "Es biju gaidījis. Es nesagaidīju. Es cerēju…" Klausītāji vienkārši nāk uz koncertu ar atvērtām sirdīm un saņem to, kas tur ir. Audzēkņiem bieži rādu ārzemju preses paraugus kā sliktus piemērus, īpaši ārkārtīgi arogantās, augstprātīgās, virspusīgās recenzijas britu presē.