Es mēģināju iesniegt pāris priekšlikumu programmā Kamermūzika, bet diemžēl tie Latvijas koncertos netika pieņemti. Tad atmetu ar roku līdz brīdim, kad pianiste Ieva Oša pamudināja mēģināt vēlreiz. Mēs mēģinājām un acīmredzot izturējām to konkursu – Vīnē dzīvojošā čelliste Marta Sudraba ar zināmu veselīgas ironijas devu atklāj, kā pēc ilgāka laika atkal tikusi līdz kamermūzikas programmai dzimtenē. Kopā ar pianisti, Grācas Mūzikas universitātes koncertmeistari Ievu Ošu viņa kuplina Latvijas koncertu rīkotā Rudens kamermūzikas festivāla programmu ar Bēthovena, Debisī un Franka sonāšu vakaru, kurā iekļauts arī speciāli Martai Sudrabai komponētā Andra Dzenīša opusa Quidditas čellam solo pirmatskaņojums. Pēc koncerta, kuru mūziķes 12. oktobrī sniedza Mazajā ģildē, būs vēl viens – 14. oktobrī Ogres Kultūras centrā.
Marta Sudraba ir viena no izcilākajām latviešu čellistēm. Jau ilgāku laiku viņa dzīvo Vīnē, kur spēlē pasaulslavenajā orķestrī Vīnes filharmoniķi. Dzimtenē profesores Eleonoras Testeļecas klasē gūto izglītību viņa turpināja Londonas Gildhola Mūzikas un drāmas skolā pie starptautiski pazīstamā bulgāru čellista Stefana Popova, Bāzeles Mūzikas akadēmijā pie šveiciešu čella lielmeistara un komponista Tomasa Demengas un Vīnes Mūzikas akadēmijā pie Heinriha Šifa. Trīspadsmit gadu Marta Sudraba muzicējusi Gidona Krēmera kamerorķestrī Kremerata Baltica.
Cik ilgi tu jau dzīvo Vīnē? Kas būtisks mainījies šajos gados ?
Es aizbraucu 2009. gadā. Tobrīd vēl joprojām spēlēju Kremerata Baltica, bet Rīgā īsti vairs nedzīvoju. Satiku savu mīļoto cilvēku, apprecējos un pārcēlos uz Vīni. Esmu brīvmāksliniece, spēlēju kamermūziku, nedaudz spēlēju Vīnes filharmoniķos un visur, kur tieku aicināta vai vēlos.
Ilgi domāji, pirms pieņēmi lēmumu pārcelties?
Nē, taču tas bija diezgan drosmīgs lēmums. Zināju: ja ne tagad, tad nesaņemšos vispār. Tā vienkārši notika. Man ir prieks, ka varu atbraukt šeit spēlēt koncertus, satikt mammu un pazīstamos cilvēkus. Pasmaržot Latvijas gaisu, paskatīties uz Baltijas jūru. Pirmais, ko te vienmēr izdaru, – iekāpju vilcienā un braucu uz jūru.
Bija grūti pierast Vīnē?
Sākumā ļoti sajutu, ka esmu iebraucēja. Viss bija jāsāk no nulles. Latvijas mūziķu vidē mani pazīst, bet tur nepazina neviens, tikai "izčeko" internetā. Attiecības ar cilvēkiem, kopmuzicēšana, kontakti – viss bija jāsāk no nekā. Kad pēc trīspadsmit Kremeratas gadiem aizbraucu uz Vīni, tur mani neviens negaidīja. Es neaizgāju ne pie kā gatava. Man nebija darba, savukārt mans vīrs vijolnieks Sebastiāns Girtlers diemžēl nevarēja braukt uz Rīgu, jo viņam bija darbs. Viņš desmit gadu bija orķestra koncertmeistars Vīnes Tautas operā, tagad spēlē Hugo Volfa kvartetā un no šī gada arī Albāna Berga ansamblī. Abos viņš ir pirmā vijole. Viņš spēlē arī deviņu mūziķu grupā The Philharmonics.
Tagad beidzot man ir mājas. Pašlaik Vīnē ir arī mans dēls Kristaps Austers, kurš jau ceturto gadu studē skaņu režiju. Viņš atbrauca arī uz manu koncertu septembrī Cēsīs. Viņam ir sava dzīve, viņš īrē dzīvoklīti kopā ar kursabiedru. Mēs visa ģimene braucam ar divriteņiem, līdz operai tieku 10–15 minūtēs. Rīgā gan es nebrauktu, jo ir bail. Pat nezinu, kur Rīgā var braukt ar velosipēdu. Pa Krišjāņa Barona ielu tagad?!
Kur jūs satikāties ar Sebastiānu Girtleru?
Gidona Krēmera festivālā Lokenhauzā. Krēmers palūdza, vai es varētu ar Sebastiānu nospēlēt Debisī klavieru trio. Divās dienās samēģinājām un nospēlējām koncertā. Apprecējāmies Vīnē 2012. gada maijā. Mums bija diezgan lielas kāzas.
Bieži muzicējat kopā?
Vīnē esam kopā spēlējuši Brāmsa dubultkoncertu un esam uzstājušies duetā. Spēlējam arī citās kamermūzikas grupās. Taču es negribu mūzikā ģimenes biznesu. Man patīk, ka abi varam izvēlēties, kad un ko spēlēt, bet negribētos, lai tas mums būtu katras dienas darbs. Man un arī Sebastiānam patīk, ka tas ir nošķirti. Man liekas, ka tā ir pareizāk.
Radošā greizsirdība un egoisms mākslinieku ģimenei netraucē?
Protams, tas viss ir klāt, taču tikpat grūti būtu dzīvot ar cilvēku, kurš nevar visu saprast par mūziku un ar to saistītās sajūtas. Kopā ar mūziķi ir strīdi, mēdz būt atšķirīga gaume, nepacietība, bet ir ļoti daudz pozitīvā. Nav viss jāpārrunā, var saprasties bez vārdiem, un tas ir liels pluss.
Kurš galu galā cep brokastu pankūkas?
Mums par to nav jāsatraucas, jo Sebastiāns ir ģeniāls kulinārs. Es arī gatavoju ar lielu prieku, bet viņam tas ir otrs hobijs. Darbus ģimenē nedalām. Darām visu kopā.
Kam dodat priekšroku ārpus mūzikas?
Ejam uz teātri. Austriešiem ļoti patīk kāpt kalnos, savukārt latvieši mīl ūdeni, jūru. Es bez jūras nevaru. Kad braucam uz jūru, tas ir priekš manis. Kad kāpju kalnos – tas ir priekš mana vīra. Austriešiem tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņi to dara no bērnības. Vīrs no piecu gadu vecuma nedēļām gājis ar lielām mugursomām, slēpojis. Es arī esmu kāpusi kalnos ar nakšņošanu.
Nav bail?
Nē. Mans vīrs zina, kas un kā, tāpēc nebaidos. Varu iet un kāpt, bet nevaru rāpties klintī ar šņorēm, man tas ir par riskantu. Austrijā ir pietiekami liela izvēle, kā pavadīt laiku kalnos. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc cilvēki ar to aizraujas, jo neko patīkamu nejutu – tu svīsti, un pilnīgās mokās sirds stājas. Kad esi pašā augšā, ir ļoti laba sajūta. Tā ir spēle uz izturību. Tāpat kā tad, kad mācies jaunu repertuāru. Tas ir smags darbs, bet, kad ar piespiešanos un pacietību to esi paveicis, ir gandarījuma sajūta. Nekas nav viegli! Nē, virsotnes neiekaroju. Arī kalnu slēpošanu nekad neiemācīšos un nevēlos. Tas ir par vēlu, un man nav nekādas vēlēšanās gūt traumas.
Tavs rekords?
Mans visgarākais kāpiens ilga divas dienas: vienu dienu septiņas stundas un atpakaļ tikpat. Labi, ka ir pieturas punkti – var apsēsties mazajās koka mājiņās, iedzert limonādi, paskatīties uz kalnu ainavu un apēst speķamaizi. Tas viss tur jau ir.
Par iespēju spēlēt Vīnes filharmoniķos bija jācīnās konkursā, spēlējot aiz aizkara?
Protams. Labi sevi parādīju, un tāpēc man ir iespēja spēlēt šajā orķestrī. Bez vismaz divreizējas noklausīšanās tur netiek neviens. Konkurss ir pamatīgs: līdzās diviem solokoncertiem (romantiskajam un klasiskajam) ir jāsagatavo "orķestra grūtību" programma divām stundām. Viena t. s. orķestra grūtība var būt gan dažas taktis, gan arī divas lappuses.
Žūrija tiešām pacietīgi klausās katru pretendentu divas stundas?
Ir jāsagatavo pilnīgi viss, bet tev paprasa sešas minūtes. Apjoms ir milzīgs. Vīnes filharmoniķu konkurss ir slavens ar to, ka tajā prasa tik nenormāli daudz orķestra grūtību.
Tas ir grūtāk nekā piedalīties starptautiskā čellistu solistu konkursā?
Domāju, ka pasaulslavens čellists vai vijolnieks nevarētu tik viegli vinnēt Probespiel noklausīšanos orķestra grūtībās. Tur ir sava specifika, un nemaz nav vienkārši, jo katram orķestrim ir savas prasības un stils. Ir jāzina, kāds orķestrim ir tonis, kādas ir tradīcijas. Nepietiek vienkārši iemācīties tekstu.
Vīnes filharmoniķi bija tavs sapņu orķestris?
Man vispār nebija tāda sapņu orķestra. Pat nenojautu, ka dzīve aiznesīs mani uz Austriju. Biju 13 gadu braukājusi ar Kremerata Baltica un redzējusi gandrīz visu pasauli, bet negribēju tajā ansamblī spēlēt līdz 50 gadu vecumam. Uzskatu, ka ceļojošā kamerorķestrī var spēlēt līdz 35 gadu vecumam. Ar diviem čemodāniem mēnešiem ilgi braukāt turnejās – tas vairāk ir piemērots jauniešiem.
Vīne nebija gluži sveša, jo tur studēji?
Tās bija postgraduate studijas: es tikai atbraucu un pēc intensīvas nedēļas pie profesora Heinriha Šifa devos prom. Biju jau pabeigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, tad bija gads Londonā, un pēc tam vēl trīs gadi Bāzelē. Ieguvu solista diplomu, pēc pāris gadiem domāju, ka gribētos kaut ko vēl. Nācās atkal likt eksāmenu, jo citādi pie Heinriha Šifa nevarēja tikt. Meistarstudijas pie viņa man deva ļoti daudz. Viņš ir augstas klases profesors, un tie bija viņa uzplaukuma gadi.
Par Heinrihu Šifu dzirdētas leģendas: studenti kā lielā ģimenē dzīvojot viņa lauku mājās.
Tā ir. Viņam ir māja Aterzē netālu no Zalcburgas. Viņš tur paņem trīs vai četrus studentus uz nedēļu. Mēs tur dzīvojam: guļam, ēdam, vingrināmies. Heinrihs Šifs gatavo mums ēst. Tad viņš pasaka: tu nāksi vienos, divos, trijos un četros. Visu pēcpusdienu notiek stundas, vakarā spēlējam biljardu un iedzeram glāzi sarkanvīna ar pasniedzēju. Ēst vienmēr taisīja viņš pats: vienkārši atvēra ledusskapi un sameta katlā visu, kas bija mājās, neaizmirstot nenormālu ķiploku devu. Mums tas viss bija jāapēd.
Grūti iedomāties tādu altruismu pragmatiskajos Rietumos.
Tā ir viņa dzīve. Heinrihs Šifs visu dzīvi veltījis mūzikai – čella spēlei, diriģēšanai, un pasniedzēja darbs viņam bija sirdslieta. Viņš mums bija mūziķis tēvs. Ģimenes viņam nav, un viņš visu laiku un spēku veltīja pasniedzēja darbam. Tagad viņš to dara mazāk. Ir ļoti daudz tādu cilvēku. Mūzikas dzīve Austrijā ir augstā līmenī – un ne tikai uz profesionālajām koncertu skatuvēm. Ļoti attīstīta ir mājas muzicēšanas kultūra. Cilvēki sanāk kopā un tāpat vien spēlē kvartetus, kvintetus – vienkārši savam priekam.
Tomēr tā droši vien ir mūzikas amatieru iniciatīva?
Nē, to dara arī profesionāli mūziķi. Arī es.
Kā sadali laiku starp muzicēšanu Vīnes filharmoniķos un kameransambļos?
Es zinu uz priekšu, kas man būs. Neesmu pārslogota, bet darba pietiek. Pēdējā laikā mazāk esmu spēlējusi operā un šogad nevarēju kopā ar orķestri būt Zalcburgas festivālā, jo man bija citi koncerti. Piedalījos festivālā Allegro Vivo netālu no Vīnes, nesen Vīnē nospēlēju Hugo Volfa kvartetu un Johannesa Brāmsa sekstetu. Kā soliste ar orķestri gan kādu laiku nebiju spēlējusi. Visu vasaru gatavojos koncertam, kuru septembrī sniedzu Cēsīs kopā ar Sinfonietta Rīga, čellisti Kristīni Blaumani un diriģentu Normundu Šnē.
Būt par brīvmākslinieci ir diezgan sarežģīti. Esmu apdrošināta, maksāju nodokļus Austrijā un savu darbu organizēju pati bez aģentūras starpniecības. Lai gan Austrija nav daudz lielāka par Latviju, iespēju uzstāties ir daudz vairāk. Tur katrā ciemā ir laba koncertzāle. Ne tikai lielpilsētās cilvēki nāk un seko līdzi kultūras dzīvei. Notiek daudz festivālu. Man ir prieks, ka arī Latvijā tagad Cēsīs, Liepājā, Jūrmalā un Rēzeknē ir jaunas koncertzāles un diezgan aktīva koncertdzīve. Daudzi turp brauc, un koncerti ir labi apmeklēti.
Ar Ievu Ošu muzicējat kopā regulāri?
Mums bija viena satikšanās pagājušogad, un tā radās jaunā ideja. Vīne no Grācas nav tālu. Braucu dažreiz pie Ievas, un viņa pie manis. Tā varam kopā samuzicēt.
Piepulcējat arī Ievas Ošas biežo koncertpartneri ilggadējo Vīnes filharmoniķu flautu koncertmeistaru Dīteru Flurī?
Dīters Flurī tikko aizgāja pensijā un tagad nododas pasniedzēja darbam un kamermūzikai. Konkursu uz brīvo vietu orķestrī jau izturējusi jauna flautiste.
Dīters Flurī bija viens no tiem, kas iestājās, lai Vīnes filharmoniķi nepaliktu uz mūžīgiem laikiem tikai vīriešu orķestris. Kāda gaisotne kolektīvā ir tagad?
Pašlaik orķestrī ir divpadsmit sieviešu. Orķestrī ienākuši ļoti daudz jaunu cilvēku, un viņu uzskati ir citādi. Tomēr ansamblī joprojām ir arī daudzi, kuri uzskata, ka vajag atstāt šo tradīciju, lai vienā orķestrī pasaulē spēlētu tikai vīrieši. Ir tādi, kuri uzskata, ka vīrieši ir varenāki, svarīgāki.
Kā Vīnes filharmoniķi izturas pret diriģentēm?
Septembra sākumā, kamēr pati biju projām, Vīnē orķestrim bija viens simfoniskās mūzikas koncerts, kuru vadīja franču diriģente un klavesīniste Emanuela Aima. Šķiet, šī bija pirmā reize, kad sieviete stājās pie Vīnes filharmoniķu pults. (Pirms tam, septembra sākumā, viņa jau koncertēja ar šo orķestri Lucernas festivālā – I. L.)
Pie kuras pults tevi var redzēt?
Tur ir ļoti stingra hierarhija. Mēs visi rotējam, un, ja uz mēģinājumu vai izrādi operā atnāc pēdējais, tad arī sēdi pēdējais.
Tas motivē steigt uz darbu jau stundu agrāk?
Es to uzņemu diezgan vienaldzīgi: nav lielas starpības, kur tu sēdi.
Kas tev šķiet visinteresantākais Vīnes filharmoniķos?
Tas, ka tiek spēlēts skaists repertuārs ar ļoti labiem diriģentiem. Tā ir vislielākā priekšrocība, ka vari redzēt un dzirdēt visus labākos solistus un strādāt ar izciliem diriģentiem. Tāda ir tikai vislabākajiem orķestriem. Tur tas nav izņēmuma gadījums, ka atbrauc slavenība. Es to novērtēju īpaši, jo man pirms tam nav bijusi tāda iespēja.
Kuri diriģenti ir tavi favorīti?
Mariss Jansons un Andris Nelsons. Nevis tāpēc, ka esmu latviete, bet tāpēc, ka man viņi ir labākie pasaulē. Viņi ir arī Vīnes filharmoniķu favorīti. Andris Nelsons man ļoti simpatizē kā cilvēks un diriģents. Sākot ar pirmo noti, viss mēģinājumu process ir tik patiess un atklāts! No viņa nāk tāda enerģija, un tas viss ir godīgi un sirsnīgi. Koncertā vēl vairāk. To nevar iemācīties. Tas ir talants. Tas ir milzīgs darbs, bet arī talants. Viņš ir apdāvināts cilvēks, un to var sajust.
Pieļauj iespēju kādreiz atgriezties Latvijā?
Nekad nevar zināt, kas dzīvē notiks. Es arī nezināju, ka pārcelšos dzīvot uz Vīni. 4. novembrī atbraukšu spēlēt Liepājā – ar Liepājas simfonisko orķestri, kuru diriģēs Normunds Šnē. Kopā ar vijolnieku, LNSO koncertmeistaru Georgu Sarkisjanu atskaņosim Johannesa Brāmsa dubultkoncertu. Ir dažas idejas nākamajam gadam, bet tās vēl neatklāšu.
Koncerts
Marta Sudraba un Ieva Oša
Ogres Kultūras centrā 14.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10