kopš 1985. gada, kad, atbalstot toreizējās grieķu kultūras ministres Melinas Merkuri ideju, Atēnas kļuva par pirmo Eiropas kultūras galvaspilsētu, šo godu ir ieguvušas nu jau vairāk nekā 40 valstu. Tas ir Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārvaldīts notikums. Šogad Eiropas kultūras galvaspilsētas ir Rīga Latvijā un Ūmeo Zviedrijā. No 17. janvāra Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu atklās izstādes, koncerti, performances, izrādes, akcijas gan Rīgā, gan oficiālajā partnerpilsētā Siguldā.
Liela daļa pilsētu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu izmantojušas infrastruktūras uzlabošanai – investējušas jaunu kultūras celtņu būvēšanā vai atjaunošanā. Daži piemēri: 1996. gadā Kopenhāgenas ostas teritorijā tika radītas telpas dizaina, mūzikas un teātra augstskolu studentiem. 2011. gadā par Turku – Eiropas kultūras galvaspilsētas – notikumu galveno lepnumu un skatuvi kļuva Logomo – bijušajās noliktavās izbūvētais izstāžu un koncertzāļu centrs 24 000 kvadrātmetru platībā pilsētas industriālajā daļā pie dzelzceļa. Marseļā – 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētā – radīts arhitektoniski izcilais Vidusjūras civilizācijas muzejs (MuCEM) un citi arhitektūras objekti.
Šajā ziņā Rīga būs izņēmums. Protams, nāksies piedzīvot nevienu vien neveiklības brīdi, kad bezmaz vai jāpaklausa Gogoļa Revidenta pilsētas priekšnieka ieteikumam: "Sakiet, ka bija, bet nodega…" Bet ne jau nodibinājuma Rīga 2014 mākslinieciskajai padomei jāuzņemas atbildība par ilgstoši vārdzināto radošās industrijas attīstību – neuzceltām koncertzālēm un muzejiem. Tādējādi var teikt, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas godu iznesīs Latvijas mākslinieki un radošie kolektīvi.
Ir jau izskanējusi kritika, ka Rīgas 2014 programmā trūkstot centra. Tomēr ir vērts atmest skepsi un kārtīgi izpētīt programmu. Var piekrist nodibinājuma Rīga 2014 vadītājas Diānas Čivles un Rīgas 2014 programmu direktores Aivas Rozenbergas pašvērtējumam, ka "programma ir ļoti spēcīga". Tajā spēkus apvienojušas gandrīz 100 dažādas kultūras institūcijas un mākslinieku grupas.
Klāt lielais gads. Kādas jums ir sajūtas? Beidzot, vai tomēr pārsteigums, ka tas ir attraucies ļoti ātri?
Diāna Čivle. Man ir ļoti liela paātrinājuma sajūta. Vienu brīdi bija sajūta, ka mēs esam sākuši spēlēties ar mazām sniega piciņām un palaiduši tās lejā pa kalnu. Tās ir apritinājušās par milzīgiem, skaistiem, baltiem blokiem, kas ar lielu ātrumu tūlīt ietrauksies jaunajā gadā. Ir tāds brīdis pirms – priecīgas tirpiņas (smejas), ka tūlīt viss sāksies.
Īss vēsturisks atskats – kā tas viss sākās? Tās bija norādes "no augšas", tāpēc ka gan Tallina, gan Viļņa bija bijusi Eiropas kultūras galvaspilsēta, vai tā bija iekšējā nepieciešamība?
D. Č. Viens sākums bija tas – un tas bija zināms pasen –, ka Latvija un Zviedrija ir iezīmētas kā valstis, kurās 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsētas. Tā kā tā ir Eiropas Komisijas iniciatīva, bija noteikta diezgan strikta kārtība, kādā šis gods ir iegūstams. Tajā brīdī jebkura pilsēta Latvijā varēja kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Kā zināms, Latvijā šādu interesi izrādīja četras pilsētas, kuras arī rūpīgi tam gatavojās. Rīga, Liepāja, Cēsis un Jūrmala. Otrajā piegājienā (Eiropas Komisija ir noteikusi divpakāpju sistēmu), izejot caur diviem lokiem, palika trīs. Arī pārējās pilsētas bija sagatavojušas ļoti nopietnus un vērā ņemamus projektus. Tajā laikā es vadīju Kultūras departamentu, sapratu – lai sagatavotos šādam projektam, katrai pilsētai ir jāuztaisa nosacīta revīzija savā kultūras dzīvē. Jāsaprot, kas ir tas, ko mēs gribam panākt ar ilgtermiņa skatījumu vai ko mēs gribam mainīt, uzlabot utt., ja mēs izvēlamies pretendēt uz šādu statusu. Protams, bija skaidrs, ka Rīgai ir jāstartē ar savu pieteikumu. Tad arī bija brīdis, kad mēs ar Aivu (Aiva Rozenberga – red.), ar kuru tikko kā bijām veiksmīgi nostrādājušas Dziesmu svētku projektu, salikām galvas kopā un sākām domāt, ko darīt.
Aiva Rozenberga. Tajā brīdī, kad sākām, nezinājām, ko tas viss nozīmē. Ja būtu to zinājušas, pirmā apņemšanās – jā, mēs to darām – nāktu daudz grūtāk. Vismaz no manas puses. Bet tas atkal dod brīvību. Kamēr tu nezini, vari sapņot par to, kam parasti nav laika vai iespēju. Šajā projektā, vismaz no sākta gala, mēs centāmies iesaistīt cilvēkus domāšanas procesā, kas tad būtu tas, par ko mēs atļaujamies sapņot. Nedomājot par kārtējo "pieci lati turp vai šurp". Lai viss šis gads ar jēgu tiktu veidots jau no paša sākuma. Rīga, manuprāt, ir starp tām retajām kultūras galvaspilsētām, kurā idejas, kas ir bijušas pamatu pamatā no paša sākuma, tiek arī realizētas. Ir ļoti daudz pilsētu, kuras maina savus plānus ļoti kardināli, kurās pilnībā nomainās komandas un koncepti.
Kādu iemeslu dēļ?
A. R. Galvenokārt tāpēc, ka mainās komandas – vai politisku vai gluži personisku iemeslu dēļ vai savstarpējas nesadarbošanās dēļ. Ļoti dažādi iemesli. Man liekas, ka Rīga ļoti lielā mērā izceļas ar stabilitāti. Arī ar šo mērķu redzamību. Tas, ar ko mēs sākām 2008.–2009. gadā, programmā arī ir.
Varbūt jums jau ir sajūta, ka faktiski viss jau ir noticis?
A. R. Man ir tāda sajūta. Tagad tikai "sarkanais paklājs" tiks ritināts, un plaša sabiedrība varēs ieraudzīt, ko mēs esam darījuši piecus gadus. Man iekšēji ir sajūta, ka tas jau ir izdarīts. Protams, nāk fāze, kad tas arī ir jāuzceļ uz skatuves, un tā ir ļoti grūta. Jāpārstartē – vismaz man sevi – uz jaunu pulksteni.
Jums nācās atteikties no kādas sapņu idejas? Teicāt, ka uzstādījums bijis atļauties sapņot un nebremzēt idejas.
A. R. Ko tu saki, Diāna?
D. Č. Tas, ko atceros no brīža, kad saņēmām pirmos pieteikumus, – tas bija grūts laiks. Īpaši kultūras jomā. Tikko bija piedzīvoti lielie krīzes finansiālie kritumi, visas apgrieztās naudas… Tas tiešām bija grūts laiks, lai izplestu spārnus plašam lidojumam, bet tieši plašais lidojums bija nepieciešams. Ļoti labi atceros daudzās sarunas ar kolēģiem, kas nāca un teica – ko tu iedomājies?! Ko mēs varam zināt, kas vēl notiks 2014. gadā?! Tā vienmēr mums šeit ir bijusi kultūras jomas problēma – neiespējamība plānot ilgākā termiņā. Tā ir bijusi milzīga problēma mums pašiem tajā nozīmē, ka neattīstām un neveidojam lielus ilgtermiņa projektus. No otras puses, tas ir arī ieradums ļoti efektīvi nostrādāt īsajās distancēs. Daudzos projektos redzējām, ka idejas jau radot paredzētas īstermiņam. Tās tūlīt beigsies, tūlīt šī ideja jau būs notikusi, un tai nav ilgtermiņa lielā lidojuma attīstības potences. Daudzas no tām jau ir notikušas kā veiksmīgi pilotprojekti.
Piemēram?
A. R. Galvenais, kas tika ierakstīts pieteikumā, bija par domāšanas maiņu. Tas liekas tā abstrakti – kāda domāšanas maiņa? Kā tas ir izdarāms? Bet, kad mēs jau redzam, ka tas iedzīvojas reālā dzīvē, ka cilvēki, piemēram, 58 apkaimēs jau ir citādi sākuši skatīties uz savu tiešo apkārtni – sapratuši, ka būt aktīvam nav grēks un ka no tā tiešām ir kāda jēga. Nav tā, ka tevi aicina tikai uz kādu sanāksmi un pēc tam tu neredzi, kāda no tā visa ir jēga. Viens no mērķiem ir panākt, ka arī šie projekti iet tālāk ārpus centra.
D. Č. Tas ir par to, ka cilvēki notic, ka tam, ko viņi grib un ko viņi ierosina, ir kāda jēga. Ka tas var reāli notikt. Piemēram, Sarkandaugavas Alekša skvērs, kurā notika viena no ideju talkām. Apkaimes iedzīvotāji kopā ar dizaineriem, māksliniekiem – visi kopā dienas garumā domāja, ko varētu izdarīt, lai šis skvērs izskatītos labāk. Tagad jau ir saskaņoti plāni un skvēra iekārtošana notiek.
Ja viss šis kultūras gads būtu jāsašķēlē šķēlēs – viena ir kultūras programma, otra – iniciatīva jeb domāšanas maiņa. Kas vēl?
D. Č. Arī pati kultūras programma ir jāšķēlē dažādās šķēlēs. Programma ir veidota sešās tematiskajās līnijās, arī visus projektu veidotājus jau pieteikumā aicinājām domāt tieši tematisko līniju ietvarā. Ļoti daudzos gadījumos tas organizēja projektu ideju radītāju ieceres un, man liekas, arī salīdzinot ar citu Eiropas kultūras galvaspilsētas pieredzi, iedeva mērķtiecīgāku virzību. Mēs daudz dzirdējām no citiem kolēģiem – tikai netaisiet atklātos pieteikumus, jūs saņemsit tūkstošiem ideju, pēc tam nevarēsit atteikt un nezināsit, ko ar to darīt.
Tā nav vispārizplatīta prakse?
D. Č. Nē, tā nav. Jau vairāki nākamie Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu veidotāji ir ar mani runājuši par šo tēmu un prasījuši, kāpēc mēs tā darījām un kā mēs to darījām. Tad es arī stāstu, ka kurators, kas ir katrai tematiskajai līnijai, savu idejisko virzību palīdz attīstīt arī citiem projektu vadītājiem. Nolikumā bija paredzēts – lūdzu, radiet idejas, bet konsultējieties ar kuratoriem. Tādējādi panācām, ka ir veseli bloki ar vienu ideju veidojošiem projektiem. Mums tematiskā ievirze programmas veidošanā ir bijusi daudz izteiktāka nekā citām Eiropas kultūras galvaspilsētām, kurām daudzos gadījumos tas palicis teorijas līmenī.
Mums šīs idejiskās nostādnes ir integrētas daudz dziļāk jau pašos projektos.
Cik lielā mērā paņēmāt Viļņas un Tallinas pieredzi? Ko kolēģi minēja kā lielākos ieguvumus no gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā, ko atzina kā lielākās kļūdas?
D. Č. Mums bija laba iespēja iegūt ļoti aktuālu informāciju. Eiropas kultūras galvaspilsētu organizatoru neformālais tīkls jeb, kā mēs paši sevi saucam, lielā ģimene – mēs satiekamies vismaz divas reizes gadā un patiešām spējam ļoti atklāti runāt par visām organizatorisko procesu šķautnēm. Tās ir ļoti daudzveidīgas. Daudzos gadījumos ir lietas, kas nav atkarīgas no organizatoriem. Tieši mūsu Baltijas kolēģu gadījumā tās radīja daudzus nosacījumus, kāpēc arī ir izskanējusi kritika par viņu realizētajiem projektiem. Krīze notika tā, kā tā notika. Tā nebija atkarīga no projektu organizatoriem. Taču nenoliedzami no projektu organizatoriem ir atkarīgs tas, kā šajā situācijā rīkoties tālāk. Tur mēs daudz ko esam mācījušies. Mums jau no paša sākuma budžeta plānā bija A un B, optimistiskie un pesimistiskie scenāriji. Protams, arī šobrīd varam teikt, ka joprojām realizējam projektu pēc nosacīti pesimistiskā scenārija. Nevaram teikt, ka mūsu budžets ir vismazākais, tomēr tas ir pietiekami neliels šāda mēroga projektam.
Nerunāsim Marseļas kontekstā, kur budžets ir kosmisks (650 miljonu eiro – red.), bet kāds ir Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – budžets Baltijas kontekstā?
D. Č. Lielās līnijās runājot, varu teikt, ka līdzīgs. Mēs gan esam saņēmuši jautājumu, vai tiešām šī budžeta ietvaros spējam realizēt šo apjomīgo programmu? Šobrīd mums izskatās, ka spējam (smejas).
Bet cipars taču nav jūsu intīmais noslēpums?
D. Č. Nē, cipars ir bijis zināms no pašiem sākumiem. (Piecu gadu un 2014. gada kopējais plānotais budžets ir 24 miljoni eiro (17 milj. latu) – red.) Saskaitīt visu ir visvieglāk. Daudz svarīgākas man liekas koprades pievienotās vērtības, kas nāk klāt visam šim projektam, jo to nevar sarēķināt skaitļos. Par vienu no šī projekta veiksmēm es uzskatu sadarbību, kas mums ir izveidojusies starptautiskajā mārketingā. Par spīti kaut kādām ķibelēm, kas ir notikušas, ņemot vērā mūsu projektā un visā procesā iesaistīto cilvēku personiskās spējas, esam panākuši mūsu projektam ļoti augstu starptautisko atpazīstamību.
Pēc kādiem kritērijiem var mērīt starptautisko atpazīstamību?
D. Č. Droši vien gada beigās mērīsim konkrētā publikāciju skaitā. Šobrīd varam mērīt žurnālistu intereses apmērā.
Un kāda tā ir?
D. Č. Tā ir augsta.
A. R. Es redzu, kas notiek realitātē. Ierodas ārzemju žurnālisti, katru dienu parādās vismaz viena jauna seja. Interese ir fiziska, nevis virtuāla? Tiešām ierodas Rīgas 2014 birojā Kongresu namā? A. R. Jā, viņi nāk un kaut ko vēlas uzzināt, un tad viņi iet pilsētā, kur viņiem ir sagatavota atsevišķa programma par konkrētiem mūsu projektiem vai vietām, kas vispār ir svarīgas Rīgas un Latvijas kultūras dzīvē. Manuprāt, starptautiskā interese ir tāda, kādu mēs nevarētu nopirkt, ja būtu jāpērk.
Jūs vizināt šurp žurnālistus?
D. Č. Nākamajā gadā ir paredzētas žurnālistu vizītes. Iepretim citām valstīm, kas ir bijušas iespējamas, summa ir ļoti neliela. Katrā ziņā tas ir ļoti rūpīgs darbs sadarbībā ar Latvijas institūtu un mūsu vēstniecībām ārvalstīs, lai šos īpašos žurnālistus uzaicinātu un viņi te būtu klāt. Bet daudzi arī brauc un piesakās paši. Tas ir abpusēji.
Konceptuāli un pēc iekšējās sajūtas – kam pirmām kārtām ir domāts Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – gads? Latvijas cilvēkiem vai ārvalstu viesiem? Vai diplomātiski teiksit, ka "viss ir visiem"?
A. R. Manuprāt, viss šis lielais projekts ir svētki pēc būtības. Tie ir ar jēgu, un, ja svētkiem ir vispārcilvēciska jēga, tad tas ir cilvēkam. Tu nevari sākt nodalīt. Protams, vispirms tas ir mums pašiem. Ja citi atbrauktu un redzētu, ka mūs pašus tas neinteresē un nav nekādas jēgas no tā, vai pārsvarā būtu tikai importēti projekti, uzreiz arī mainās attieksme. Tas, ko es jūtu, ko visi arī ārpusē novērtē, ir tas, ka programma ir ārkārtīgi spēcīga pēc jēgas un būtības. Tā sasaucas ar visiem lielajiem jautājumiem, par kuriem nākamgad runās pasaule. Tie arī bija mūsu centieni pašā sākumā, mazā namiņā kopā ar kuratoriem domājot, kas cilvēkiem būs svarīgs pēc pieciem gadiem. Par ko viņi domās, par ko viņi uztrauksies. Kas ir tie jautājumi, uz kuriem mums jāmēģina ar šiem projektiem piedāvāt ja ne atbildi, tad vismaz lauku, kurā viņi var meklēt atbildes.
Kā jūs izvēlējāties samēru starp profesionālo mākslu, mākslinieciski spilgtiem augsta līmeņa notikumiem un amatiermākslu? Salīdzinot ar Somijas un Lietuvas pieredzi, Rīgas programmā, šķiet, dominē profesionālā māksla, lai arī netrūkst demokrātiski uztveramu kultūras pasākumu – kaut vai ugunsskulptūru pasaules čempionāts (16.– 18. janvārī), atklājot Rīgas 2014 gadu.
A. R. Pats sākums bija ļoti brīvs – prāta vētras, kurās mēs aicinājām ne tikai kultūras jomas cilvēkus, bet arī uzņēmējus, zinātniekus, tur bija ļoti plaša spektra pārstāvji, jo mēs gribējām saprast, par kādiem jautājumiem, pēc viņu domām, mums vajadzētu runāt, kam būtu jābūt programmā. Man tikai šodien saslēdzās, atverot pirmo avīzi (Rīgas 2014 programma janvāris–marts), – mums tur ir ugunsskulptūru festivāls, kurā ir skumju sadedzināšana. Es atceros prāta vētru, kurā kāds uzņēmējs toreiz teica, ka vajadzētu kaut ko sadedzināt, jo ir tik daudz negāciju, smaguma un grūtuma. Tad arī sākās visa tā krīze... Vajadzētu vienkārši to visu sadedzināt. Tagad, kad es to lasu, man šķiet, toreiz neviens nevarēja iedomāties, ka šeit Rīgā būs pasaules ugunsskulptūru čempionāts. Tagad notiek tieši tas, kas man patīk šajā procesā. Ja tu ieliec iekšā domu no paša sākuma, tad apzināti vai ne tik apzināti tas noved pie rezultāta. Gan vārdam, gan domai ir spēks, ja to fokusē vienā virzienā. Bet par programmu kopumā – man šķiet, tā ir ļoti spēcīga.
D. Č. Tā ir spēcīga, un programmā parādās arī ļoti daudz lietu, kuras mēs kā mākslinieciskā padome nemaz neesam izdomājuši. Mums ienāca klāsts ar pasākumiem. Mūsu iepriekš iedotās idejiskās ievirzes – mazā pasaku grāmatiņa, kurā daudzos gadījumos ir uzrakstīti filozofiski apraksti par tematiskajām līnijām, – tā bija iedvesma projektu veidotājiem, un viņi meklēja veidus, kā izteikt šīs domas. Līdz ar to izlīdzsvarojās arī dažādie žanriskie piedāvājumi. Mēs neesam apzināti virzījušies uz kādu vienu žanru, ne arī slēguši ārā citus žanrus. Tas, kā programma tapa, ir bijis ļoti dzīvīgs un veselīgs process.
Ja varu piesaukt 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Marseļas pieredzi – mani izbrīnīja, cik akcentēts tomēr ir programmas populisms. Atklāti formulēti mērķi, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss uzliek arī pienākumu uzrunāt visplašāko auditoriju, tāpēc programmā ir jābūt arī kulinārijas festivāliem, ēšanas priekiem, ļoti populārām kultūras formām, baudām. Kāds ir populisma procentuālais sastāvs jūsu programmā? Tas nav nekas slikts, jo droši vien Eiropas kultūras galvaspilsētai ir jāuzrunā visi un caur visām baudām. Tātad kādā samērā elitārā, akadēmiskā, profesionālā kultūra un populārās kultūras svētki?
D. Č. Tas droši vien vispirms ir jautājums, kas ir kultūra. Mēs ļoti bieži lietojam kultūras jēdzienu šaurā izpratnē, sacentrējam uz profesionālo mākslu. Mēs no paša sākuma – nevis tāpēc, ka kāds kaut ko kaut kur prasīja, bet tāpēc, ka mums pašiem tas šķita pieņemams, – skatījāmies uz kultūru plašākā nozīmē. Ļoti mīlot un cienot visas profesionālās kultūras izpausmes, mans uzskats par izklaides un atpūtas pasākumiem ir, ka pats galvenais tajos ir sniegt skatītājiem, apmeklētājiem mākslinieciski augstvērtīgu piedāvājumu. Es domāju, ka tas arī ir ietverts mūsu programmā. Manā tematiskajā līnijā Rīgas karnevāls ir diezgan daudz šādu pasākumu, kuros ir bijis jāmeklē kvalitatīvs lielāku pasākumu saturiskais piedāvājums. Tas ir arī ļoti jūtīgs jautājums. Mēs nevaram pateikt, ka cilvēki, kas vēlas labi pavadīt laiku atpūšoties, ir sliktāki nekā tie, kas to izvēlas darīt operā. Tieši otrādi. Mēs to visi varam dažādi. Savukārt kultūras programmu veidotāju uzdevums ir jebkuru pasākumu piedāvāt kvalitatīvi augstvērtīgu.
Vai jūs būtu priecīgi, ja Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā būtu bijuši Dziesmu svētki, jo, protams, tas būtu notikums, kas piedāvātu ļoti kvalitatīvu tautas mākslu, līdz ar to varētu necensties realizēt mazākus projektus?
D. Č. Mums jau ir kvalitatīva tautas māksla, turklāt visas pasaules tautas māksla.
A. R. Manuprāt, ir pat labi, ka tā ir sagadījies, ka Dziesmu svētki bija 2013. gadā. Pasaules koru olimpiādē jūlijā vienā koncertā arī būs redzama latviešu Dziesmu svētku tradīcija. Mēs parādīsim un redzēsim mūsu tradīciju apvienoto nāciju kontekstā. Mēs gaidām korus gandrīz no 90 valstīm. Mēs jau zinām, kas ir Dziesmu svētki. Taču mums pašiem būs jaunums, kā tas izskatās kopējā kontekstā, un citiem būs iespēja iepazīt kaut ko no mūsu tradīcijas. Interesanta ir arī pasaules dziedošās daļas reakcija uz faktu, ka Pasaules koru olimpiāde notiek Rīgā. Daudzi brauc ar interesi un meklē veidu, kā būt klāt mūsu atklātajā Dziesmu svētku mēģinājumā. Mēs piedāvājam ikvienam iespēju piedalīties mēģinājumā lielajā Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā. Daudzi saka – mēs nekur citur pasaulē to nevaram piedzīvot, mūs tas interesē. Arī pieminētais 13. jūlija koncerts ir tāds, kurā mēs sevi parādām kā pasaules koru dziedāšanas galvaspilsētu. Tā ir mūsu jaudīgā vērtība, ko mēs ceļam ārā un dalāmies ar pasauli stiprā veidā.
Tas ir viens no programmas kulminācijas notikumiem. Kas vēl ir tie toppasākumi, kas acīmredzot piesaistīs arī visplašāko starptautisko publiku?
D. Č. Jūtam, ka ļoti lielu interesi piesaistīts mūsu Stūra mājas projekts (Stūra māja nr. 1914/2014. 30. aprīlis–30. oktobris. Ceļojums pagātnē no pagrabstāva līdz 6. stāvam tapis, sadarbojoties vairākiem muzejiem un izstāžu veidotājiem – red.). Tā zināmā mērā ir uzdrīkstēšanās no mūsu puses. Mēģināsim sadziedēt rētas un sāpes, kas mūsos ir iekšā. Iet tālāk uz priekšu ar kultūras palīdzību, vienlaikus stāstot un atverot būtiskas vēstures lappuses jaunākajai paaudzei, kurai šī ēka Brīvības un Stabu ielas stūrī saistās vienkārši ar tukšu namu Rīgas centrā. Nu jau mēs esam brīdī, tajā vēstures nogrieznī, kad mums ir tādi, kas to izjūt, un tādi, kas par to neko nezina. Tam ir dažādi mērķi, bet es domāju, ka arī starptautiski šis projekts pievērsīs ļoti lielu interesi.
Aiva Rozenberga minēja, ka pirmajās prāta vētrās tika iesaistīti arī uzņēmēji. Somi, iepazīstinot ar Turku (2011. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta paralēli ar Tallinu – red.) pieredzi, uzaicinātajiem žurnālistiem uzsvēra, cik viņi bijuši pārsteigti, ka pirmie un ar vislielāko entuziasmu atsaukušies nevis kultūras vides pārstāvji, bet tieši uzņēmēji. Viņi atzinuši, ka burtiski atvērušās acis un viņi ieraudzījuši, ka kultūra nav viens vai otrs koncerts, izstāde vai izrāde, bet reāls ieguldījums tautsaimniecībā un dzīves kvalitātes uzlabošanā, vai tas būtu kultūrtūrisms vai infrastruktūras uzlabošana ar tālejošām sekām. Šķiet, uzņēmēju vides piesaistīšana un uztveres maiņa varētu būt labākais scenārijs arī Latvijai, jo nu jau skaidrs, ka kultūrceltnes, kā liela daļa citu Eiropas kultūras galvaspilsētu, Rīga 2014 pēc sevis neatstās. Varbūt šis gads varētu veicināt mecenātisma attīstību vai stimulēt sadarbību?
A. R. Man ļoti patika formulējums par atvērtajām acīm. Dažkārt šajos piecos gados ir šķitis, ka tu mēģini un mēģini visu laiku stāstīt un pārliecināt, ka kultūra ir daudz plašāks lietu kopums nekā tikai tas, par ko to ir ierasti uztvert. Šķiet – nu kāpēc tas neiet, kāpēc tas buksē, vai tiešām tu netiec sadzirdēts, vai tā var būt. Interesantā veidā kritiskais lūzuma veids jau ir noticis – dažādos laukos un ļoti dažādu cilvēku prātos. Vieni ir uzņēmēji, pat ja viņi tieši finansiāli neatbalsta, var just, ka viņus tas interesē, – viņi mūs aicina uz saviem semināriem, lai mēs stāstītu, kāds tas kultūras gads vispār būs, kas te notiks. Viņos raisās un veras pilnīgi jauni apvāršņi. Kādreiz ir tā, kad kaut kas notiek, ir pēdējais klikšķis un cilvēki saka – ā, tas bija tas, par ko es tieši domāju. Tas, kas notiek ar dzintaru (Dzintara ādere – viena no Rīgas 2014 tematiskajām līnijām – red.), man šķiet, arī būs labs pārbaudes kritērijs, kā zinātne, kultūra un uzņēmējdarbība, iespējams, atrod jaunas sadarbības formas. Šobrīd es redzu, kā smalkā tīklā savienojas tūrisms – kā atsevišķa nozare ekonomikā, uzņēmējdarbība kopumā, zinātne un dažādas kultūras nozares un vispār cilvēki savā ikdienā. Piemēram, pagalma talkas, kas jau vairākus gadus kā mūsu pilotprojekts ir piesaistījušas starptautisku interesi. Arī žurnālistus šis projekts interesē kā dinamiska Rīgas pazīme. Viņi redz, ka pilsēta ir dzīva un mainās. Viens no Eiropas kultūras galvaspilsētu raksturojošiem vārdiem, man liekas, ir "pārmaiņas". Nevis tas, cik bagātīga ir kultūras programma, bet kas ar šo programmu mainās pilsētā.
Rīgas 2014 tematiskās līnijas
Okeāna alkas – Uģis Brikmanis
Brīvības iela – kurators Gints Grūbe
Izdzīvošanas komplekts – kuratore Solvita Krese
Ceļu karte – Gundega Laiviņa
Dzintara ādere – kuratore Vita Timermane-Moora
Rīgas karnevāls – kuratore Diāna Čivle
Atklāšanas pasākumi – 17.,18., 19. janvārī
Plašāk: www.riga2014.org