Tā ir britu režisores Klaio Bārnardas otrā pilnmetrāžas filma. Kinopasaulē viņa ienāca no vizuālās mākslas vides. Klaio Bārnardas darbi, kuros viņa vienmēr izmantojusi filmas iespējas, tikuši izstādīti galerijā Tate Modern Londonā un Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā.
Režisores debija pilnmetrāžas kino ir dokumentāla biogrāfiskā filma eksperiments The Arbor (2010). Tas ir veltījums jaunībā mirušajai angļu dramaturģei Andreai Danbārai (1961–1990), kura dzīvoja Anglijas pilsētā Bredfordā. Filmā aktieru mutes kustības sinhronizētas ar audiointervijām, kuras sniedza Andreas Danbāras ģimenes locekļi un draugi. Uzņemot šo filmu, režisore iepazinās ar Bredfordas zēniem, kuri kļuva par Nenovīdīgā milža galveno varoņu prototipiem. Divu nevaldāmu no skolas izraidītu tīņu lomām Klaio Bārnarda izvēlējās neprofesionālus, «autentiskus» aktierus no Bredfordas apkārtnes. Ar savu tēlojumu puikas nobiedētu pašu Staņislavski. Filmas varoņi vāc metāllūžņus un zog vara kabeļus – tas ir vienīgais veids, kā depresīvā reģionā, vardarbīgā vidē nopelnīt naudu un palīdzēt savai trūcīgajai ģimenei. Jauniešu drāma ir brutāli nežēlīga un tajā pašā laikā ļoti poētiska, izsmalcināti skaista; kadru uzbūvē ir jūtams pieredzējušas mākslinieces žests. Balvas Lux pasniegšanas dienā Strasbūras kinoteātrī UGC notikušajā Nenovīdīgā milža seansā raudāja visa zāle.
Jūsu filmu ir iedvesmojusi Oskara Vailda pasaka Nenovīdīgais milzis. Kāds tai ir sakars ar mūsdienu realitāti?
Oskara Vailda darbos mēs uzzinām par Viktorijas laika bērniem, kurus idealizējam, jo viņi pieder fantāziju pasaulei. Savukārt mūsdienās bērni, nonākuši pieaugušo pasaulē, bieži tiek izmantoti, kriminalizēti un demonizēti, viņi kļūst par politiskās un sociālās situācijas upuriem, cieš no nabadzības un nevienlīdzības. Mēs aizmirstam, ka viņi vēl ir bērni.
Filmu ir iedvesmojis ne tikai Oskars Vailds, bet arī Eiropas kino klasika, reālisma tradīcijās veidotās filmas par bērniem: Vitorio de Sikas Velosipēdu zagļi (1948), Fransuā Trifo 400 sitienu (1959), Kena Louča Kess (1969) un brāļu Dardēnu Zēns ar velosipēdu (2011). Es daudz skatījos šīs filmas un vēlējos, lai tās redz arī mani bērni, kuriem ir deviņi un divpadsmit gadu. Es katru reizi kļūstu nikna, kad eju ar viņiem uz kino un ieraugu, kas tiek piedāvāts ģimenes auditorijai. Mums nav tik ļoti jāsargā savi bērni no stāstiem par skumjām, mīlestību un tuvu cilvēku zaudējumu. Tas viņiem palīdzēs dzīvē. Arī mana filma ir platonisks mīlas stāsts. Es allaž atgādinu, ka ikviens mīlas stāsts potenciāli ir skumju stāsts.
Vai kinorežisoram ir jābūt patmīlīgam, nenovīdīgam milzim?
Nē, nekādā ziņā, filmas tapšana ir komandas darbs. Man patīk sadarboties, es jau gadiem ilgi strādāju ar vienu un to pašu montāžistu, vienu un to pašu skaņu mākslinieku. Nenovīdīgo milzi mēs veidojām kopā ar operatoru Maiku Īliju un mākslinieci Helēnu Skotu – es vēlētos ar viņiem sadarboties arī turpmāk. Režisoram ir jābūt ļoti atvērtam, arī darbā ar aktieriem. Katra filma ir partnerība ar aktieriem. Šajā procesā jūs cenšaties uztaustīt visiem piemērotas situācijas, kurām ir jābūt patiesām. Esmu pārliecināta, ka režisora darbā un raksturā nav vietas egoismam un pašlepnumam.
Jūsu saknes ir vizuālajā mākslā. Kā jūtaties kinopasaulē?
Jā, esmu māksliniece, taču kino vienmēr ir bijis mans medijs – esmu veidojusi instalācijas muzejiem un galerijām, eksperimentālus darbus dažāda izmēra ekrāniem. Filmas tajos vienmēr ir bijušas klātesošas. Vienreiz mēģināju iztikt bez kino, taču galu galā arī tas darbs pārtapa par filmu. Tās ir cita rakstura filmas, tomēr savu nākotni es vēlētos saistīt ar spēlfilmām. Pirms Nenovīdīgā milža es par to nebiju tik pārliecināta, jo tas man bija kaut kas pavisam jauns. Šis darbs mani aizrāva, un es tajā sajutu negaidītu brīvību.
Vai mūsdienu kino var vērtēt laikmetīgās mākslas kontekstā?
Es varu runāt par režisoriem, kuru darbs man ir tuvs. Mani fascinē Donalda Kamela un Nikolasa Roga 1970. gada filma Performance (galvenajā lomā – Miks Džegers – J. J.). Tajā laikā, ja režisors vēlējās eksperimentēt, viņam tas bija jādara kino kontekstā, jo galerijas tehnoloģiski tam vēl nebija gatavas. Tagad eksperimentus ar ekrāna darbiem var veikt muzejos un galerijās, jo tehnoloģijas jau sen to atļauj. Autoram vienmēr ir jādomā par kontekstu, kurā tiks demonstrēta viņa filma, – vai tā ir mākslas galerija vai kinoteātris. Muzejā un galerijā cilvēki skatās filmas citādi nekā kinoteātrī. Tās arī iedarbojas pavisam citādi atkarībā no konteksta.
Mana iepriekšējā filma The Arbor tapusi kā mākslas darbs. Interese par to bija liela, un filma tika izrādīta kinoteātros. The Arbor bija formāls eksperiments, sociālā reālisma kritika, savukārt Nenovīdīgajā milzī ir jūtamas sociālā reālisma iezīmes.
Kuras šāgada filmas jums ir sagādājušas vislielāko baudu?
Man ļoti patika Stīva Makvīna 12 Years a Slave/Divpadsmit gadu verdzībā. Tas ir iedvesmojoši, ka viņš ir izvēlējies šādu tēmu un izstāstījis šo stāstu (filmas pamatā ir bijušā verga afroamerikāņa Solomona Nortapa memuāri, kuros aprakstīti XIX gs. vidus notikumi Amerikā – J. J.). Uzmanības vērta ir britu drāma For Those in Peril, režisora Pola Raita debijas spēlfilma. Tajā ir zināmas paralēles ar Nenovīdīgo milzi, tā arī brīdina par pasaku risku un bīstamību.
Intervija ar drāmas Pārrautais aplis režisoru Fēliksu van Grūningenu. Manas filmas mani maina
Intervija ar filmas Medutiņš režisori Valēriju Golīno. Es esmu sinefile