Šis ir viens no tiem darbiem, kuru es jau sen ļoti esmu gribējis iestudēt. Kad pirmoreiz to iepazinu, šīs operas mūzika mani pārsteidza un uzreiz paņēma savā varā, režisors Vensāns Busārs saka par franču komponista Fransisa Pulenka operu Karmelīšu dialogi – skaudru un psiholoģiski dziļu vēstījumu par karmelīšu mūķenēm, kuras tika nogalinātas uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā. Vensāns Busārs kopā ar diriģentu Mārtiņu Ozoliņu un starptautisku radošo komandu gatavo šī darba pirmiestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Arī pats režisors ar Karmelīšu dialogiem strādā pirmoreiz. Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notiks 24. maijā.
Karjeras pirmsākumos Vensāns Busārs režisējis gan dramatiskā teātra izrādes, gan operas, bet kopš 2000. gada koncentrējas uz operas žanru. Viņš veidojis iestudējumus Berlīnes Valsts operā, Reinas Nacionālajā operā Strasbūrā, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Drēzdenes Zempera operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, kā arī Frankfurtē, Sanfrancisko, Tulūzā, Hamburgā, Briselē, Vīnē, Zalcburgā, Ņujorkā, Stokholmā, Tokijā, Esenē, Marseļā, Lozannā, Viļņā, Seulā un citur. Šajā sezonā Vensāns Busārs iestudē Vinčenco Bellīni operu Puritāņi Frankfurtes operā un Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas Marseļas operā.
Kur slēpjas Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi spēks?
Es sajutu, ka šī opera ir emocionāli ārkārtīgi spēcīgs darbs. Sapratu, ka ikvienā ainā valda sava īpaša emociju pasaule un muzikālās krāsas. Protams, librets ir nozīmīga darba sastāvdaļa, taču tieši mūzika, nevis stāsts ir tā, kas mani vada. Rīgā veidojot Karmelīšu dialogu iestudējumu, es visu izlasīju mūzikā un sekoju tai. Man ārkārtīgi patīk ar to strādāt.
Ko var izlasīt Karmelīšu dialogu mūzikā?
Tā ir ārkārtīgi intīma un vienlaikus plaša. Tā ir ļoti izsmalcināta un vienlaikus spēcīga.
Tas šķiet paradoksāls apvienojums.
Tā ir daudzslāņaina, ļoti bagāta un krāsaina valoda. Tā ir divējāda izteiksme, kurā Pulenks ir spējis apvienot smalku intimitāti un plašu liela mēroga telpu. Tas ir kā tuvplāns uz lielā ekrāna. Tāda intimitāte nav bieži sastopama pat liriskajā mūzikā. Vissatriecošākā ir operas fināla aina, kurā mūķenes cita pēc citas dodas uz ešafotu, dziedot savu pēdējo mesu, līdz viņu balsis apklusina giljotīnas asmens.
Mans divpadsmit gadu vecais dēls tagad mājās vienā laidā klausās šīs ainas mūzikas ierakstu. Viņš ir normāls, savam vecumam atbilstošs zēns, kuram patīk rokmūzika un daudz kas cits, taču viņa skaņdarbu sarakstā ir Karmelīšu dialogu pēdējā aina. Viņš ir šīs mūzikas apmāts. Šī mūzika ir tik spēcīga, ka spēj uzrunāt ikvienu neatkarīgi no viņa zināšanām, muzikālās un dzīves bagāžas. Ikviens klausītājs spēj sajust tās spēcīgo, saviļņojošo emocionālo vēstījumu. Tas ir meistardarbs, kas uzrunā ikvienu paaudzi. Ar novici Blānšu un viņas personības pārmaiņām, saskaroties ar biedējošo ārpasauli, sevi var identificēt ikviens jauns cilvēks. Esmu pārliecināts, ka šīs mūzikas valoda ir atvērta visiem. Mans uzdevums ir to parādīt.
Vai atceraties, kā pats to pirmoreiz pieredzējāt?
Tas bija studiju gados Parīzē. Karmelīšu dialogus es noskatījos Parīzes operā. Man tā bija satriecoša atklāsme. Kopš tā laika šī opera man vienmēr bijusi prātā. Atceros, ka tūlīt pat nopirku šīs operas pirmo ierakstu (diriģents Pjērs Dervo, EMI, 1958), kurā Blānšas lomu dzied Denīze Divāla, Liduānas kundzi atveido Režīna Krespēna, māsu Konstanci dzied Liliāna Bertona, māti Mariju – Rita Gorra. Šis ieraksts man ir joprojām.
Pulenka operas iestudējums nav ikdienišķa parādība, šī nav Traviata, kuras stāstu un melodijas visi zina. Karmelīšu dialogu pirmiestudējumu Latvijā darījis iespējamu jūsu operteātra augstais mākslinieciskais līmenis – tas, ka šeit ir lieliski solisti, orķestris un koris.
Arī Traviata ir jūsu paveikto režijas darbu sarakstā. Šo Džuzepes Verdi operu pieminējāt, jo tā ir daudz vieglāk uzvedama un uztverama?
Nebūt ne. Traviata ir ļoti komplicēta, taču šī ir gan publikai, gan dziedātājiem labi pazīstama opera. Dziedātāji to zina no galvas. Savukārt Karmelīšu dialogu mūzika gan vieniem, gan otriem ir kā no citas planētas. Nav viegli arī tāpēc, ka ir ļoti daudz teksta un tas ir sarežģīts, dziļš un būtisks teksts franču valodā, turklāt Pulenka mūzika ir tik ļoti caurredzama, ka aiz tās nav iespējams paslēpties.
Interesanti, ka Žorža Bernanosa uzrakstīto scenāriju filmas kinoproducents uzskatīja par filmai nepiemērotu un no tā atteicās, jo tajā ir par daudz mūzikas un dzejas. Tā tika pārveidota par lugu dramatiskajam teātrim, taču tieši Pulenks atrada īsto veidu, kā Bernanosa valodas ritmu un intonācijas saplūdināt ar savu mūziku. Tikpat nozīmīgs kā Karmelīšu dialogos teksts ir arī Pulenka monooperā Cilvēka balss, tikai tur tas ir monologs vienai dziedātājai.
Ja runājam par Traviatu, esmu veidojis divus šīs operas iestudējumus – Strasbūrā un Tokijā.
Un cik Karmenu?
Tikai vienu.
Ko uzzinājāt un izjutāt, apmeklējot Baskāju Karmela māsu klosteri Ikšķilē?
Tas ir slēgta tipa klosteris, no kura māsas ārā nekad neiziet. Mani sajūsmina klostera māsu attieksme – mūsdienu sieviešu lēmums pilnībā norobežoties no ārpasaules. Varu tikai apbrīnot viņu dzīvi, kur ikvienu darbību, ikvienu rituālu, ikvienu kustību, katru uzvedības niansi nosaka iekšējie likumi. Esmu lasījis šādu likumu grāmatu. Viss ir sakārtots tā, lai māsas varētu pilnībā koncentrēt savu enerģiju un dvēseli savam galvenajam uzdevumam – lūgties.
Stingrā kalpošanas disciplīna ir līdzīga kā armijā?
Tieši tā, tikai citādā veidā. Esmu daudz lasījis par karmelīšu dzīvi un domājis par to, kā disciplīna var cilvēku atbrīvot no visa pārējā, lai viņš varētu netraucēti pildīt savu galveno uzdevumu. Lūgšanas ir viņu pilnas slodzes darbs. Es sapratu, ka Ikšķiles karmelīšu klostera māsas var sarunāties pa mobilo tālruni, taču sarunu laiks ir stingri limitēts.
Jums atļāva arī parunāties ar klostera māsām?
Jā, bet šī saruna notika telpā, kuru norobežoja restes, – līdzīgi kā cietumā. Es jautāju, viņas atbildēja. Uz dažiem jautājumiem arī neatbildēja. Iespējams, nesaprata, ko tieši vaicāju. Starp citu, pirmais, ko viņas pavaicāja man, bija, kāpēc es izvēlējos apmeklēt Latvijā vienīgo karmelīšu klosteri, ja Francijā tādu ir daudz. Pats galvenais – es konstatēju, ka viņas ir dzīvi cilvēki, personības ar īstām emocijām un dažādiem raksturiem. Viņas arī sirsnīgi smējās. Viņas lasa ziņas un zina, kas notiek pasaulē.
To visu laiku piekodināju dziedātājiem – neaizmirstiet, ka Pulenka operas varones ir reāli, konkrēti cilvēki ar savu stāstu un personisko izvēli. Vai zināt, kāda ir šīs operas interpretu lielākā problēma? Tas, ka viņi var iedomāties klostera māsas kā ēteriskus, bezpersoniskus tēlus idejas. Nē, interpretējot šo operu, stingri jāstāv uz zemes. Emocijas vienmēr ir konkrētas un ļoti aktīvas.
Tomēr savulaik vecāki nodeva savas meitas klosterī arī pret viņu pašu gribu. Kāpēc revolūcija gribēja viņas iznīcināt, nevis atbrīvot un glābt?
Tieši to – sieviešu apspiešanu, pret viņu gribu ieslogot viņas klosteros, – kritiski aprakstījis franču XVIII gadsimta apgaismības filosofs Denī Didro romānā Māsa/La Religieuse. Šis romāns tapis gandrīz tajā pašā laikā, kad revolucionārie notikumi Francijā (1789–1795). Didro uzskatīja, ka sievietes ir jāatbrīvo no šiem cietumiem. Taču karmelīšu māsas ir pavisam cits stāsts, dzīve klosterī bija viņu pašu izvēle. Viņām tika piespriests nāvessods, jo, izdzītas no klostera, viņas slepus turpināja savus lūgšanu rituālus – tātad nepakļāvās ideoloģiskajam diktātam, jo reliģija tika aizliegta.
Pienāca brīdis, kad Franču revolūcija, kura sākotnēji vērsās pret monarhiju, pārvērtās par vājprātīgu, iznīcinošu terora mašīnu, kas darbojās arvien lielākā paātrinājumā. Tad revolūcija jau nogalināja pati savus varoņus. Taču es nekoncentrējos tikai uz Franču revolūcijas vēsturisko laiku. Romānu Pēdējā uz ešafota, uzmanības centrā izvirzot novices, jaunās mūķenes Blānšas tēlu, Ģertrūde fon Lefora sarakstījusi XX gadsimta 20. gadu nogalē Vācijā un caur šo stāstu runā arī par savu laiku. Arī rakstnieks Žoržs Bernanoss, pēc Otrā pasaules kara beigām radot Karmelīšu dialogu tekstu, gribēja runāt par savu laiku, tāpat kā komponists Pulenks 50. gadu beigās.
Es mēģinu savienot visus šos slāņus, domādams arī par šodienu, meklējot visiem laikmetiem kopīgo – tās ir bailes, terors. Iestudējums nav par vēsturi. Tas ir par cilvēkā notiekošajām pārmaiņām, saskaroties ar biedējošo pasauli.
Nedroši var justies jebkurā laikmetā: arī šodien mēs zinām, kā ir cīnīties par savu ticību, savu vēstures izpratni, piedzīvot krīzes, saprast, kā pretoties un izdzīvot. Ikviens ir izjutis bailes un apjukumu, saskaroties ar skarbo realitāti un saprotot, ka šajā pasaulē nav iespējams izdzīvot bez zaudējumiem.
Starp citu, vai joprojām spēlējat vijoli? Vai vijoļspēle jums palīdz režisora darbā?
Palīdz, turklāt ļoti daudz. Pateicoties tam, ka esmu desmit gadu mācījies vijoli, mūziku sajūtu fiziski. Man mūzika ir konkrēta. Šī pieredze mani ievirzīja uz pareizā ceļa. Var teikt, ka vijole iestādīja manī mūziku – un ļoti konkrētā veidā. Atceros, ka viens no visemocionālākajiem, iedvesmojošākajiem bērnības notikumiem man bija spēlēšana mācību orķestrī. Sajūsmināts klausījos skanējumā visapkārt, un tas bija viens no vissaviļņojošākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Tagad gan jau kopš 16 gadu vecuma vijolei vairs nepieskaros. Man nepaveicās kļūt ne par tenoru, ne vijolnieku, ne diriģentu, taču uzskatu sevi par mūziķi. Mans muzicēšanas veids ir operu iestudēšana. Vispirms mācījos dramatiskā teātra režiju un iestudēju teātra izrādes, taču mans stāsts ir mūzika. Tāpēc priecājos, ka esmu nonācis savā īstajā vietā – operā.
Operu režisori šodien mēdz pakļaut mūziku arī ar to nesaistītu radošo ideju un ambīciju apliecināšanai.
Tā ir problēma. Protams, mēs varam – un arī vajag – radoši fantazēt un izgudrot, un XVIII gadsimta mūzika nav obligāti jāapvieno ar tā paša gadsimta "bildi". Interpretācijas var būt ļoti dažādas, taču, ja režisors nekalpo mūzikai un to lauž, viņš pieļauj lielu kļūdu. Man ir ļoti svarīgi, lai tas, kas notiek uz skatuves, būtu harmonijā ar to, ko es dzirdu. Kritērijs ir: tu ieklausies un respektē vai iznīcini un bradā? Pat ja pieķeros kādai stulbai idejai, man ir jājūtas pārliecinātam, ka arī komponists tā ir vēlējies. Visam ir jānāk no mūzikas.
Varat konkretizēt, ko nozīmē respektēt mūziku?
Tas nozīmē – ļaut mūzikai dzīvot, sniegt tai dzīvību. Neilustrēt mūziku, neieslodzīt to muzejā, jo muzejs ir miris, bet elpot kopā ar mūziku. Uzdevums ir sarežģīts, jo ir daudz veidu, kā piešķirt mūzikai dzīvību. Vajag arī sapurināt, izkustināt, transformēt, un ir skaidrs, ka ir ļoti daudz iespēju kļūdīties.
Nesen saskāros ar Latvijas Nacionālās operas vēsturisko Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly iestudējumu. Tas ir sens un tradicionāls, taču joprojām dzīvs! Izrādi nebiju redzējis, bet, šķērsojot skatuvi, nonācu šīs vecā stila scenogrāfijas vidū: cik tā ir lieliska! Kādas krāsas, noskaņa, detaļas! Madama Butterfly ir viena no manām iemīļotākajām operām, esmu to iestudējis Hamburgas operā. Rīgas izrāde galīgi nav manā stilā, taču tas, ko redzēju, ir tik saviļņojoši, tik skaisti!
Daudzi operu komentētāji uzskata: ja uz skatuves visu laiku nenotiek aktīva kustība, tas nozīmē, ka nav režijas! Mēdz uzskatīt: ja divdesmit sekunžu laikā uz skatuves nav jauna kustības impulsa, režisors nav paveicis savu darbu. Tā domāt ir muļķīgi, jo iestudēšana nav tikai uzbudinoša ņemšanās kā televīzijas klipā. Iestudēt nozīmē atrast īsto valodu, lai būtu komunikācija starp komponistu un publiku. Televīzija un kino cilvēkus ir pieradinājuši, ka viss notiek zibenīgi un situācijas mainās ļoti ātri, taču mīlas aina Riharda Vāgnera operā Tristans un Izolde ilgst četrdesmit piecas minūtes. Lūk, arī šis laiktelpas plašums ir mūzikas dzīvība.
Skaidrs, ka lielākā daļa no šodienas režisoru veikuma aizies vēstures mēslainē, taču varbūt desmit procentu no darbiem, kurus tagad asi kritizē, izrādīsies vērtīgs atklājums. Patrisa Šero veidotās Riharda Vāgnera operu pirmizrādes Baireitā publika izsvilpa. Viņa izaicinošo skatījumu sākumā nepieņēma, taču, varbūt tieši pateicoties Šero, mēs šodien esam no jauna iemīlējuši Vāgneru! Savu laikabiedru vidū es apbrīnoju angļu režisori Keitiju Mičelu. Visi viņas iestudējumi, kurus esmu redzējis, ir ārkārtēji ekspresīvi un uzrunā ar lielu emocionālo intensitāti. Īpaši spilgtas ir viņas laikmetīgo operu izrādes – Ēksanprovansas festivālā iestudētā britu komponista Džordža Bendžamina opera Uzrakstīts uz ādas un šveicieša Franka Martēna Garšaugu vīns Berlīnes Valsts operā.
Materiāls ir jārespektē, taču cieņas vārdā jāsargās iestigt konservatīvismā. Tas nogalina. Prāts un sirds mums jātur atvērta. Lai ir cieņa, bet lai ir arī brīvība, lai nav bail, ka būs kļūdas. Pat ja viss neizdodas labi, jaunas radošās atklāsmes ir kā spilgta gaisma tumsā.
Tagad populārās operu tiešraides uz kinoekrāniem izvirza jaunas prasības dziedātājiem un režisoriem?
Lielākā problēma ir tuvplāni. Dziedātājus nevar filmēt tāpat kā aktierus, jo dziedāšana, skaņas veidošana prasa lielu piepūli un tajā ir iesaistīts viss ķermenis. Dziedot duetu, nav iespējams izspēlēt mīlētāju tikšanos, kādas redzam filmās. Tāpēc savu iestudējumu tiešraidēs es lūdzu tuvplānā rādīt tikai tos brīžus, kad solisti nevis dzied, bet klausās savā partnerī. Es kā operas režisors lielu uzmanību pievēršu brīžiem, kad solists klusē un klausās. Arī klausīšanās ir dzīva darbība, reaģēšana uz skatuves partneru teikto.
Zināms, ka nereti pats veidojat scenogrāfiju un kostīmus. Kāpēc šoreiz priekšroku devāt komandas darbam?
Ir svarīgi būt labā konfliktā ar kādu citu, ar citām idejām. Tas palīdz atrast savu ceļu un skaidrāk apzināties savas idejas. Mākslā ir nepieciešama radoša berze, sadarbība, kontakts, domu apmaiņa. Taču ir arī darbi un projekti, par kuriem es skaidri zinu, kā vēlos tos pasniegt. Tad varu iestudējumu veidot viens.
Ar scenogrāfu Vensānu Lemēru sadarbojamies jau sešpadsmit gadu. Tāpat jau teju divdesmit gadu strādāju kopā ar slaveno modes dizaineru Kristiānu Lakruā. Viņš ir ļoti nozīmīgs cilvēks manā karjerā. Esmu no viņa daudz mācījies – vispirms jau to, ko nozīmē kostīms izrādē. Karmelīšu dialogiem tērpus veido Barselonā dzīvojošā jaunā argentīniešu izcelsmes māksliniece Klāra Pelufo-Valentīni, ar kuru sadarbojos pēdējos gados. Viņa ir talantīga un interesanta māksliniece, viņai ir plašas zināšanas par teātri, vēsturiskajiem stiliem, un viņai piemīt mūsdienu moderno jauniešu dzīves izjūta. Tā ir lieliska kombinācija: zināšanas un šodienas izjūta, moderna mākslas valoda un lieliska orientēšanās teātra mākslas likumos.
Jūs labprāt strādājat Lietuvas Nacionālajā operā.
Jā, tas ir jau sens stāsts. Esmu tur iestudējis Žila Masnē Manonu (2015), Vinčenco Bellīni Kapuleti un Monteki (2017). Mans nākamais darbs Viļņā būs Leonarda Bernsteina Kandids šā gada septembrī. Lietuvas Nacionālajam operas un baleta teātrim ir liels potenciāls, man tur patīk, lai gan tā nebūt nav paradīze. Tagad priecājos par Latvijas Nacionālās operas trupas lieliskajiem dziedātājiem. Jums ir ļoti labas balsis. Varu tikai apbrīnot, ka no tik mazas valsts nāk tik daudzi izcili, pasaulslaveni mūziķi.
Aizraušanās ar baroka operām ir beigusies?
Baroka operas es aktīvi iestudēju karjeras sākumā, bet tagad teju desmit gadu pagājis bez baroka. Jūtu, ka labprāt atkal pie tā atgrieztos, taču ne muzejiskā veidā. Šī ir joma, kas spēj piedāvāt daudz pārsteigumu, jo tajā vēl ir daudz nezināmā. Man vienmēr ir liels prieks atrast un izzināt kaut ko jaunu. Piemēram, arvien vairāk patīk nelielie Klaudio Monteverdi darbi.
Varat bez ilgām pārdomām nosaukt savu iemīļotāko operu, komponistu un teātri?
Tas mēdz būt atšķirīgi – atkarībā no skatītāja vai režisora pozīcijām. Es gribētu iestudēt Normu un Tristanu un Izoldi, kā arī vairākas mūsdienu operas. Par to, cik ļoti man patīk sadarboties ar komponistiem, es pārliecinājos, kad Briseles teātrī La Monnaire 2007. gadā iestudēju Benuā Mernjē operu par pusaudžiem Pavasara atmoda/Frühlings Erwachen.
Kopš vispār interesējos par operu, esmu liels Pučīni fans. Pučīni operas mīļuprāt gan klausos, gan iestudēju. Opernami? Teikšu tikai, ka milzīgie teātri nav manā gaumē. Man patīk teātri, kuros var izbaudīt intimitāti.
Paspējāt Latvijā sev atklāt vēl kaut ko interesantu līdztekus karmelīšu klosterim Ikšķilē?
Rīgas Centrāltirgu. Tas ir patiešām fantastisks. Brīnišķīgākā ir vieta, kur tirgo ziedus. Man ļoti patīk narcises un tas, ka varu lieliski saprasties ar vietējiem vienkāršajiem ļaudīm, kuri tirgo puķes un augļus. Viņi nerunā svešvalodās, es nezinu latviešu valodu, bet mēs varam kopā no sirds smieties.
Karmelīšu dialogi
LNO 24., 25.V, 7., 15.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–65