Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Intervija ar Jāni Lūsēnu. Mums jābūt drosmīgiem

Jānis Lūsēns turpina veselīgu latvisko stīgu, reanimē leģendāro elektroniskās mūzikas grupu Zodiaks, iedziļinās Zigfrīda Annas Meierovica liktenī, Ojāra Vācieša dzejas priekā un pieņem izaicinājumu veco kinoteātri Daile pārveidot par mūzikas namu

Komponista Jāņa Lūsēna raženajām aktivitātēm visprecīzāk piestāvētu operklasikas varoņa ārijas teksts: Figaro šurp, Figaro turp! Viņa radošais veikums veido lauvas tiesu no kultūras un mākslas saiešanas slātaviešu garā Vecpiebalga atver durvis, ko Vecpiebalgas novada pašvaldība jau otro gadu rīko kopā ar teātri Ars Nova. Visu šo nedēļu piecos novada pagastos – Dzērbenē, Inešos, Kaivē, Taurenē un Vecpiebalgā – notiek  aizraujoši, skanīgi, romantiski, jautri un izglītojoši pasākumi, kuros iesaistīti gan populāri aktieri un mākslinieki, gan novada amatierkolektīvi.

Jānis Lūsēns komponējis mūziku divām jaunām saieta muzikālajām izrādēm – Baltā kaķīša brīnumvārdi, ko ceturtdien, 18. jūlijā, izrādīja literatūras klasiķa Kārļa Skalbes mājās Saulrietos, un noslēguma lielizrādīšanai – Tad būs laba lustēšana (Alauksta estrādē sestdien, 20. jūlijā, plkst. 20). Viņš pats muzicēs festivāla izskaņā Vecpiebalgas evaņģēliski luteriskajā baznīcā svētdien, 21. jūlijā, plkst. 14 sirsnīgajā un klausītāju iecienītajā programmā Mazu brīdi pirms… kopā ar dziedātājiem Kristīni Zadovsku un Ingu Pētersonu.

Piektdien, 19. jūlijā, plkst. 23 Jānis Lūsēns uzstāsies festivālā Positivus Salacgrīvā – kopā ar leģendāro Zodiaku jaunā sastāvā. 31. oktobrī elektroniskās mūzikas grandi uzstāsies koncertzālē Palladium Rīga.

Vēl pirms tam, 12. un 13. septembrī, gaidāms īpašs Jāņa Lūsēna dzejniekam Ojāram Vācietim veltīts projekts Rīgā koncerttelpā Totaldobže. Kopā ar dzejnieci Māru Zālīti jau pabeigts mūzikls Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu, kura pirmizrāde paredzēta operā 18. novembrī. Jānis Lūsēns attrauc, ka šāda darbu raža nav nekas sevišķs un tā vajadzētu strādāt visiem: "Ja es varētu rakstīt tik daudz un tik ātri kā Mocarts, būtu pavisam labi. Raunā man, paldies dievam, ir slikta mobilā zona un vājš internets. Ideāli būtu, ja varētu vispār dzīvot laukos un pārtikt tikai no rakstīšanas, pat nelienot uz skatuves."       

Alauksta estrādē starp pazīstamajiem latviešu rakstniecības un mūzikas klasiķiem atkal grozīsies Mērnieku laiku varoņi – Ķencis, Pietuka Krustiņš?

Mēs cenšamies nojaukt robežu, kas atkal ir ļoti sakāpināta, – ir elitārā kultūras daļa, kurai jādod nauda un bez kuras, protams, latviešu tauta mirs, un ir pašdarbības kultūra, kas pastāv tautas teātros, koru kustībā. Ir ļoti svarīgi tās abas satuvināt, lai profesionāli režisori un aktieri aizbrauc pie tautas teātriem. Vispirms bija ideja, ka vajag uztaisīt īsti latvisku festivālu. Beigās izrādījās, ka tas saistīts ne tikai ar nacionālās pašapziņas celšanu vienkāršotā līmenī, bet arī ar kultūrvēsturi, ar ko Latvija ir ļoti bagāta. Tas viss saslēdzās kopā.

Lauku brīvdabas estrādes vasarās naski apbraukā balagānu taisītāju brigādes. Saiets Vecpiebalgā nevelk šajā virzienā?

Tas ir jautājums par gaumi, pieredzi un izpratni. Domāju, ka mēs ar pārspīlētu pārnopietnību izturamies pret savu kultūru un kultūrvēsturi. Uzvedums Tad būs laba lustēšana ir veids, kā populārā, mazliet ironiskā veidā parādām Latvijas kultūras vēstures darbiniekus, kuri nekad dzīvē nav satikušies. Ļoti iedvesmojos no komponista un rakstnieka Marģera Zariņa, man ļoti patīk viņa valoda un idejas. Domāju, tas ir labs veids, kā cilvēkiem Latvijā iepazīt kultūrvēsturi. Uzvedumā ieraugot, ka Reinis un Matīss Kaudzītes ir šādi cilvēki, Antons Austriņš ir tāds un Kārlis Skalbe šāds, ar savu humoru un īpatnībām, skatītājiem ir interesanti kaut vai tīri sadzīviskā līmenī. Tas pamudinās palūkot, ko viņi rakstījuši un kā tas saskan ar uzvedumā redzēto. Šogad pie Kārļa Skalbes un viņa sievas Lizetes "ciemosies" arī dāmas no Rīgas: dzejniece Aspazija un izdevēja Benjamiņa.

Centralizēto eksāmenu rezultāti šovasar kārtējo reizi apliecināja, cik ātri aizmirstas skolā par vēsturi un literatūru mācītais…

Droši vien veids, kā tas ticis pasniegts skolā, bijis neatraktīvs un garlaicīgs. Ja to pasniedz interesanti un saistoši, ikvienā var modināt interesi par latviešu kultūras vēsturi. Šeit viss notiek ģimeniski un forši.

Ko rāda pagājušās vasaras mācība?

Vecpiebalgā daudziem rīdziniekiem ir mājas. Viņiem ir simtiem draugu. Visi tur sabrauc. Mums ar Kristīni Zadovsku bija koncerts baznīcā, kur pēc ilgiem laikiem pats piesēdos pie ērģelēm, kuras mācījos spēlēt studiju laikā. Domāju – kas pēc nakts zaļumballes nāks svētdienas dienā uz koncertu baznīcā?! Taču baznīcā nebija vietas, kur apsēsties. Viss balkons bija pilns līdz augšai. Kolosāli! Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums. Te ir ļoti veselīga, jauka gaisotne, un mums izdevies sapulcināt labākos aktierus, kādi Latvijā ir: Andris Keišs atkal atveidos Andreju Pumupuru, Ģirts Ķesteris būs Kārlis Skalbe. Piedalīsies Gundars Grasbergs, Ivars Puga, Uldis Anže, Kristīne Nevarauska, Kristīne Zadovska, Baiba Sipeniece-Gavare, Aigars Vilims, Valdis Liepiņš, Dace Eversa, Ilona Muižniece, Kristaps Rasims, Inese Pudža, Ģirts Liuziniks, Inese Ramute, Inese Pilābere un drosmīgākie novada pašdarbnieki. Pirmoreiz piedalīsies Uldis Dumpis, kurš nemēdz iekļauties brīvdabas pasākumos, taču pērnvasar noskatījies, un viņam paticis. Pagājušovasar aktieri pēc izrādes nevis devās mājās, bet palika uz sadziedāšanos un zaļumballi bez jebkādas pamudināšanas.

Kādus cilvēkus esi iepazinis un atklājis Vecpiebalgas pusē?

Domāju, ka novadam ārkārtīgi liels ieguvums ir pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde-Andersone. Viņa ir ļoti inteliģents cilvēks, kas saprot šādu pasākumu nozīmi. Tie attīsta infrastruktūru. Mūsu uzvedumu libretu autores rakstnieces Ingunas Baueres ieguldījums Piebalgas izcilo cilvēku atspoguļojumā ir nenovērtējams. Viņas grāmata par Lizeti, Kārļa Skalbes sievu, bijusi grāmatu topu pirmajā vietā. Lasot viņas grāmatas, sapratu, ka izrādes Baltā kaķīša brīnumvārdi librets jāraksta viņai, jo viņa zina vislabāk un viņai ir svarīga piebaldzēnu valoda. Inguna Bauere veic milzīgu izpētes darbu. Žēl tikai, ka viņai nav Valsts kultūrkapitāla atbalsta. Nuja, viņa negrozās, netusē "elitē"…

Rādās, tu, kurzemnieks, lēnām pārtopi piebaldzēnā?

Jā, un es nezinu, kāpēc. Man pašam ir ļoti interesanti, ka Kurzemi nejūtu asinīs nemaz. Atceros, ka jau tad, kad studēju Latvijas konservatorijā, mēs ar čaļiem apceļojām Piebalgu, meklēdami vecas lauku mājas. Manas lauku mājas ir Raunas pagastā, turpat blakus. Uz Kurzemi ir forši braukt ekskursijā, taču uzkavēties – nē.

Pārsteidzoša ir tava teātra Ars Nova jaunā uzdrošināšanās savā piektajā darba gadā atklāt Rīgā jaunu mūzikas namu!

Producente Anda Zadovska, ar kuru jau piecus gadus strādājam kopā, pagājušajā trešdienā parakstīja līgumu, ka vecā kinoteātra Daile vietā Krišjāņa Barona ielā būs Mūzikas nams Daile. Kāpēc? Tāpēc, ka piecus gadus veiksmīgi strādājām, bet pati lielākā problēma bija telpu trūkums un nemitīgās transporta izmaksas. Es domāju, ka Latvijā par daudz tērē kultūras produktu radīšanai un par maz – šo produktu ekspluatācijai un parādīšanai cilvēkiem. Tāpēc rodas sajūta, ka tas viss ir kaut kas elitārs, tas notiek tikai tur, viņiem, bet mēs tikai maksājam nodokļus. Kāpēc būtu jādotē teātris, kurš iestudē komēdijas, vienkārši izklaidi?

Tātad būs jauna koncertzāle?

Tieši tā, un mēs to atvērsim 1. novembrī ar pasākumu, kurā tiks prezentēti visi tie žanri un virzieni, kas turpmāk tur būs pārstāvēti. Šī vieta būs atvērta akustiskiem koncertiem, džeza, muzikālajām un teātra izrādēm, ieskaitot bērnu izrādes sestdienu rītos, kā arī izglītojošas programmas un izrādes skolu jaunatnei. Kopā ar Inesi Zanderi jau esam izveidojuši izrādi pēc Ērika Ādamsona Čigānmeitēns Ringla motīviem. Protams, ar maniem projektiem vien būs par maz, un ir jātur labs līmenis. Mums visus šos piecus gadus ļoti labs sadarbības partneris bija Valmieras teātris – paldies Evitai Sniedzei un visam kolektīvam, kas mūs laida savās telpās, bez viņiem mēs neko nebūtu varējuši izdarīt.

Mēs laipni gaidīsim valmieriešus viesizrādēs savās telpās. Man jau bija saruna ar Māri Briežkalnu, lai Dailē notiktu arī festivāla Rīgas ritmi koncerti. Vedīšu uz Daili savas klavieres. Tur būs laba aparatūra, ļoti laba atmosfēra, un tas ir pilsētas centrā. Pašlaik notiek pārbūve. Šis projekts nevar neizdoties!

Taču arī risks ir liels?

Ēkas īpašnieks Juris Nāruns nāca pretī ar nosacījumiem, jo bija ieinteresēts, lai šajā namā notiek kaut kas labs. Līdz šim tur bijuši tikai klubi. Turklāt tieši šogad ēkai aprit simt gadu. Ir lieliski, ka tieši jubilejā tā pāriet jaunā līmenī. Šādas vietas Rīgā ļoti trūkst.

Kāds ir paredzētais vēriens?

Tur ir 400 klausītāju sēdvietu, un tās izkārtotas amfiteātrī, skatuve redzama no trim pusēm, un ir arī balkons. Tomēr liela mēroga iestudējumiem – tādiem kā kopā ar dzejnieci Māru Zālīti šogad uzrakstītais mūzikls Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu – jaunās telpas būtu par mazu. Tās lieti noderēs mēģinājumu procesam, bet pirmizrāde Gata Šmita režijā notiks Latvijas Nacionālajā operā Latvijas valsts proklamēšanas 95. gadadienā.

Uz ko koncentrējat savu redzējumu par ievērojamā Latvijas sabiedriskā un politiskā darbinieka Zigfrīda Annas Meierovica (1887– 1925) dzīvi?

Ideja nāca no Andas Zadovskas. Es pieslēdzos, izlasījis par viņu Līgotņu Jēkaba grāmatu Zigfrīds Meierovics: mūžs, darbs, liktenis, jo sajutu, ka tur iznāks darbs, kas atspoguļo gan Latvijas vēsturi, gan vienas izcilas, Latvijas  vēsturē nozīmīgas personības dzīvi un divas dabas – latvisko un ebrejisko pusi. Tā būs muzikāla drāma, kurā bez vēsturiskajiem faktiem par Meierovicu un viņa lomu Latvijas valsts izveidē mani kā komponistu interesē viņš kā cilvēks starp divām mūža sievietēm – sievu, kurā redz savu dzemdībās mirušo māti, un Kristīni, kura ir viņa izaicinājums pasaulei un mudina iet un darīt. Starp Latviju un pasauli, mājām un jauniem izaicinājumiem. Vēlamies uztaustīt viņa smalkākās dvēseles stīgas savienojumā ar mērķtiecību un likteni, varbūt pat nolemtību. Stāstā ir arī lielas cilvēciskās kaislības, daudz nianšu un mistisku sakritību, beidzot ar  paša Zigfrīda Annas Meierovica traģisko bojāeju autoavārijā, pēc kuras Kristīne drīz vien izdarīja pašnāvību.

Ļoti ceru, ka mums izdosies atšifrēt kaut daļu no viņa īsā, taču neparasti spilgtā mūža noslēpumiem un radīt Latvijas kultūrai būtisku muzikāli dramatisku darbu. Cilvēki Latvijā joprojām pārāk maz zina par šo Latvijas vēsturei nozīmīgo personību – gan Zemnieku savienības izveidotāju, gan Latvijas pirmo ārlietu ministru un otro Ministru prezidentu.

Kas tevi motivēja reanimēt savu studiju laika 80. gadu kulta grupu Zodiaks?

Impulss atjaunot Zodiaku jaunā sastāvā tagad, kad pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu, bija uzaicinājums uz festivālu Diskoteka vosjmidesjatih/80. gadu diskotēka Maskavā – līdzās Boney M un citām tā laika pasaules zvaigznēm. Saņēmāmies un jaunā sastāvā uztaisījām veselu programmu – manu veco instrumentālo mūziku no platēm Disco Alliance un Music in Universe, taču jaunā, mūsdienīgā skanējumā, kuru veido mans dēls Jānis Lūsēns. Uzrakstīju divus jaunus skaņdarbus. Pats spēlēju taustiņinstrumentus, dēls – ģitāru. Mārcis Auziņš, kuru līdz šim pazinu kā lielisku džeza ģitāristu, izrādās ārkārtīgi labs aranžētājs, kurš no ģitāras dabū ārā pārsteidzošus brīnumus. Bundzinieks Mārtiņš Linde šajā projektā spēlē arī elektroniskās bungas. Zigfrīds Muktupāvels spēlē elektrisko Midi vijoli, kas speciāli pasūtīta Itālijā. Man ir svarīgi, lai tas nav tīrs, autentisks vintage, vēlos, lai mūzika liktos interesanta arī šodienas jauniešiem. Jau vienreiz nospēlējot Liepājā festivālā Shine Café 6. jūlijā, pārliecinājāmies, ka tā arī ir. 19. jūlijā uzstāsimies festivālā Postitivus, 31. oktobrī – koncertzālē Palladium Rīga

Zodiaks mūzikas ainā šķiet kā mirāža: 80. gadu sākumā ierakstītās skaņuplates guva triumfālus panākumus PSRS, taču pašu grupu uz skatuvēm neredzēja.

Zodiaks bija tikai ierakstu sesijas kolektīvs. Pirmās plates ierakstīju faktiski viens pats kopā ar bundzinieku Andri Reini. Dažas reizes aizbraucām uz Krieviju, taču, lai aktīvi koncertētu, būtu jāpamet augstskola. To nevarēju, jo tad būtu jāiet padomju armijā. Nevarēja būt nekā briesmīgāka, Liepājā mani jau gaidīja kara komisārs: tu man Arhangeļskā trīs gadus brauksi uz zemūdenēm! Viņam uz mani bija zobs, jo es izvairījos.

Vairāk nekā 20 miljonu pārdoto skaņuplašu Disco Alliance bija rekordtirāža PSRS. Vēl jo pārsteidzošāk, ka tādu popularitāti ieguva gudra instrumentālā mūzika, kosmiskais disko bez vokālajām estrādes zvaigznēm.

To, ka pārdots vairāk nekā 20 miljonu un ka tāds fenomens Padomju Savienībā vēl nebija redzēts, man pats personīgi pateica skaņu plašu firmas Melodija direktors Jāzeps Kambala. Taču par instrumentālo mūziku nebrīnies: tagad ir franču grupa Daft Punk, kuras jaunais albums Random Access Memories pašlaik ir ASV un citu valstu albumu topu pirmajās vietās. Starp citu, tā ir absolūta manas otrās plates Music in Universe kopija skaņas ziņā. Liepājā man nāca klāt krievu jaunieši un teica, ka mēs spēlējam kā Daft Punk.

Toreiz, vairāk nekā pirms 30 gadiem, iedvesmojies no grupas Space, Žana Mišela Žāra, Vangeļa, Kraftwerk un Tangerine Dream?

Mans ceļš uz elektronisko mūziku sākās, kopš 15 gadu vecuma spēlējot ērģeles Latvijas baznīcās. Izložņāju un izpētīju visu. Kad jau studēju kompozīciju, man rokās nonāca mūsu pašu meistaru – Viļņa Kazāka un citu – izgudrotie pirmie sintezatori. Tās pašas ērģeles vien bija vai otrādi. Mani interesēja tembrāli skaņu meklējumi un ritmi. Bija tikai spēlēšanās ar sintezatoriem, bet Aleksandrs Grīva, Rīgas Skaņu ierakstu studijas vadītājs, paklausījās un teica: uztaisām plati! Paveicās, jo viņš jau tolaik strādāja kā īsts producents mūsdienu izpratnē. Ļoti rūpīgi notika atlase un aranžējumu darbs. Gāja karsti, strīdējāmies. Domāju, ka, pateicoties viņam, arī Raimonds Pauls ir tas, kas viņš ir.

Pateicoties Grīvas harismai, prasmei pakļaut cilvēkus un nekaunīgai iešanai pa visām durvīm, sagrieza visu kājām gaisā. Pēkšņi Padomju Savienībā reabilitējās rokmūzika. Uzreiz parādījās interesantas grupas, notika pavērsiens ārpus elites komponistu estrādes dziesmām, kuras vienīgās drīkstēja dziedāt. Pavērsienu panācām arī festivālā Jūrmala, kas notika krievu valodā ar krievu dziesmām, bet mēs uzstājāmies latviski, Zigfrīds Muktupāvels tik nobļāvās: Imants Ziedonis, Tautas laiks! Nākamajā gadā dalībnieki no visas PSRS jau dziedāja savā valodā – armēņu, turkmēņu. Saprata, ka var iet ar savu valodu un mentalitāti. Tā bija otrā reize, kad ļoti krasi sajutu, ka ir iespējams ietekmēt lielu procesu. Vienkārši jābūt drosmīgiem.

Ir liela privilēģija atļauties rakstīt, ko gribi?

Tomēr ir jāpiemērojas pasūtītāja prasībām un tam, ko cilvēki šeit gaida. Jāsaprot, kādi šeit esam un kā saprotam mūziku, taču arī jācenšas, lai rezultāts nebūtu triviāls, komercializēts un lēts. Labi, es nāku pretī, zinot, kāda ir tava uztveres spēja, tomēr pielikšu mazlietiņ vairāk. Visvienkāršāk ir bļaut un deklarēt: es esmu mākslinieks ģēnijs, bet jūs – stulbeņi, neko nesaprotat. Tā ir disidentiska postpadomju pozīcija, ar kuru daži mūsu paaudzes mākslinieki slimo vēl šobaltdien. Jaunie iet un rukā, ap sevi neņemas.

Pagājušā gada martā man pilnīgi bez iemesla kā no pārpilnības raga uztapa pamatīgs dziesmu klāsts ar Ojāra Vācieša dzeju. Šogad tas tiks celts gaismā dzejnieka astoņdesmitajā jubilejā. Tā būs riktīga 70. gadu rokmūzika. Es pat esmu nopircis šim projektam oriģinālās ērģeles Hammond, kas sver 100 kilogramu, – ar visu lielo "lesliju", kurā griežas skaļruņi, lai panāktu peldošo, horusēto skaņu, – un vecās 1968. gada elektriskās klavieres Rhodes. Zaļā krāsā, pats pirmais modelis! Tāda šeit nav nevienam. Kāda skaņa! Dzīva.

Puika man saka: tu esi dulls, kam tev vajag Hammond? Taču, kad izmēģināja, – viss, sintezatorus vairāk nerakstām, tikai šo! Projekts, ko taisām ar dramaturģi Evitu Sniedzi, sauksies Sarkanu vāveru prieks. Būs solists – dzejnieks Ģirts Ķesteris – un rokgrupa, kas spēlēs blūzu un roku. Pretēji visām skumīgajām un traģiskajām Vācieša dzejas interpretācijām viss būs uz vella paraušanu un galīgi nepieradināti, ar mākslinieces Kristianas Dimiteres instalācijām septembrī zālē Totaldobže VEF teritorijā.

Kur rāvi unikālos muzejiskos 60.–70. gadu rokmūzikas instrumentus?

Tie visi atnāk paši no sevis, nesēžu un nemeklēju caurām dienām eBay. Domas materializējas, ja vien tā ir nevis mirkļa vēlme, bet būtiska vajadzība. Hammond nopirku no liela šo instrumentu fana, par kuru izstāstīja Mārtiņš Linde. Zaļo Rhodes dabūju no Dailes Ziga, iemainot pret senāk no viņa iegādāto ģitāru.  
Manuprāt, Vācietim, kurš ar vinčuku staigāja pa Āgenskalnu, nepiederas stīva, skumīga sēdēšana akadēmiskā vidē. Mani fascinē tas, ka viņš par jebko bija priecīgs, viss viņu iedvesmoja: krūzīte, pildspalva, ritenis…

Mums, latviešiem, gan pierasts cieņu izrādīt svētsvinīgā veidā.

Cieņa ir tā, ka viņš mums ikdienā ir vajadzīgs, nevis vienreiz simt gados. Dzejniekam ir svarīgi, ka viņa darbs – vētra, ko viņš atstājis, – joprojām dzīvo un iedvesmo citus. Mēs šo programmu spēlēsim riktīgi vismaz trīsdesmit reižu visā Latvijā – Valmierā, Liepājā, Rēzeknē.

Interesanti, kādas būtu tavas attiecības ar dzeju, ja nevajadzētu izvēlēties tekstus dziesmām?

Dzeja ir pamatliteratūra, ko es lasu. Jau kopš mazām dienām atceros, cik ļoti man patika Aleksandra Čaka stāsti. Šī pusdzeja, pusproza, pa pusei mistika vēl joprojām sēž manī iekšā. Rainers Marija Rilke ir brīnišķīgs, viņa dzejā izjūtu dievišķo, mani tas uzrunā ļoti spēcīgi. Dzeju krājums Bisenieka tulkojumā ir kā Bībele. Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertā ļoti iedvesmojos no kora skaņas un ienāca prātā bilingvāls Rilkes projekts Latvijas Radio korim – latviski un vāciski.

Jānis Lūsēns

Muzikālās izrādes un koncerti saietā Vecpiebalga atver durvis līdz 21.VII

Grupas Zodiaks koncerts festivālā Positivus Salacgrīvā 19.VII plkst. 23

www.janislusens.lv


Top komentāri

Starp citu
S
Jānīt, Tavu plati Aleksandrs Grīva uztaisīja galvenokārt tāpēc, ka biji precējies ar viņa meitu Zani Grīvu- . Protams, arī Tavs talants nav noliedzams un arī Tavi mūziķi, kas strādāja ar milzu entuziasmu- žēl, ka tagad esi par viņiem ,, piemirsis" - To mēs dzirdējām Positivus festivālā- trūkst ,,spiediena"! žēl, ka tagad latviešiem nav vairs tādi Aleksandri Grīvas- mēs tikai viens otru noniecinām, aprunājam, norokam utt. ( Tu arī neesi izņēmums!) Tāda tā mūsu cerētā Brīvā Latvija? palīdzi citiem un Tu arī saņemsi pretī
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja