Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Intervija ar literatūras aģentu Vili Kasimu. Pa lauku skrien brīvs zirgs

"Mums nevajag steidzami atrast vienalga kādu izdevēju," saka Latvijas literatūras aģents Vilis Kasims

Aiz katras statistikas un skaitļa ir reāli cilvēki un viņu ikdienas darbs. KDi Londonas grāmatu tirgū izvaicāja vienu no trim Latvijas literatūras aģentiem Vili Kasimu, kurš veicinājis to, ko mediji nosaukuši par Latvijas literatūras eksporta bumu. Ierodoties pie Latvijas stenda ātrāk, var novērot Kasimu darba procesā. Pie maziem galdiņiem kā īsā šaha partijā viņš tiekas ar dažādiem izdevējiem. Daudzas virtuālās sarakstes šeit tiek pabeigtas un precizētas aci pret aci.

Vilis Kasims ir ļoti patīkams cilvēks – mierīgs, inteliģents, profesionāls. Tēmā dziļi iekšā līdz skruļļaino matu galiņiem. Nav brīnums, ka viņā ieklausījušies un viņam noticējuši arī izdevēji, kuriem Latvijas literatūra sākumā maz ko nozīmējusi.

Man kā žurnālistei, sekojot līdzi notikumiem klātbūtnē (intervija notiek tirgus otrajā dienā, 10. aprīlī), ir viegli eiforiska sajūta. Vai profesionāļu komanda, kas daudzus gatavoja Latvijas literatūras nozares pārstāvniecību šim notikumam, arī var atļauties uz brīdi apstāties un izbaudīt gandarījumu? Kādas ir tavas izjūtas?

Šobrīd sajūta ir kā uzvaras aplī, lai arī darbs turpinās un tā ir pat vairāk nekā pirms diviem gadiem. Ir sajūta, ka ļoti daudz kas ir padarīts, un ar taustāmiem rezultātiem – grāmatām gan angļu, gan citās valodās. Pie tā mēs strādājām trīs un vairāk gadu garumā, tāpēc ir prieks, ka viss notiek, nekas kopā negrūst, sienās un grāmatās caurumi neatklājas. Ir patīkami redzēt rezultātus un iespēju turpināt darbu.

Tālāk jau lietišķāk, par praktisko pusi. Kā tevi pareizi dēvēt? Tu esi Latvijas literatūras aģents?

Tas, ko es daru, ir līdzīgs aģenta darbam, bet ir būtiska atšķirība. Aģenti pārdod tiesības un naudu pelna ar procentiem no pārdotajām tiesībām. Mēs trīs – es, Džeids Vils un Žanete Vēvere-Paskvalīni – pārstāvam visu Latvijas literatūru, nevis atsevišķus autorus un nepelnām ar procentiem, bet mums ir līgums ar Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju Ventspilī ar noteiktu gada atalgojumu, kā arī atsevišķiem tirgiem, kuros piedalāmies. Protams, rezultāti ir svarīgi, lai darbs turpinātos, bet tas nenozīmē, ka mums vajag steidzami atrast vienalga kādu izdevēju. Varam to darīt lēnāk un atrast piemērotāko. Tikko es runāju ar Arti Ostupu, viņa dzeju, šķiet, septembrī izdos Ugly Duckling Presse, kas ir maza izdevniecība Amerikā, bet ar vārdu dzejas interesentu aprindās. Šogad Translated Book Award 2018, kas ir viena no lielākajām tulkoto grāmatu balvām Amerikā, nominantu sarakstā Ugly Duckling Presse bija trīs grāmatas. Tas ir vairāk nekā citām lielākām izdevniecībām. Ļoti liels prieks, ka viņi izvēlējās arī kādu mūsu autoru. Ir sajūta, ka grāmata nepazudīs, ka viņi strādās, lai atrastu lasītājus, lai cilvēkiem būtu interese un Ostupa dzeja ietu pasaulē.

Teici "atrast piemērotāko izdevēju". Ko tas īsti nozīmē? Lai maza, trausla dzejas grāmatiņa netiktu aplikta ar sarkanu lentu "starptautisks bestsellers"? Centies pieskatīt, lai ir stila radniecība?

Jā, stila līdzība ir tas, ko mēs meklējam. Es daudz lasu arī angļu valodā iznākušo tulkoto literatūru no Centrāleiropas, Austrumeiropas, Āfrikas, Āzijas. Ir interesanti redzēt, ko izdod citas izdevniecības. Kādas ir tās izdevniecības, kuras izdod, piemēram, slovāku autora darbu, kas gūst atzinību? Tur izredzes mums ir lielākas, un atbilstošāks būs arī viņu mārketings. Izdevējs, kurš ne ar ko tādu nestrādā, nezinās, kā pareizi reklamēt un virzīt tirgū latviešu autora grāmatu, par kuru pirms tam ārzemēs neviens nezina.

Kāds šobrīd ir precīzais angļu valodā tulkoto grāmatu skaits? 40?

To ir grūti pateikt. Līdz gada beigām iznāks vēl vairākas grāmatas (11 – red.). Jaunajā gadā, iespējams, arī iznāks vairākas grāmatas. Bieži vien izdošanas process ir neprognozējams. Vakar runāju ar izdevēju Jantar, kurš bija domājis šogad izdot divas mūsu grāmatas, bet izdos tikai vienu. Nākamā iznāks nākamgad vai pat aiznākamgad. Viņš teica, ka citādi nevar katrai veltīt pienācīgu uzmanību. Lai nodrošinātu recenzijas labās avīzēs utt. Viņš teica, ka šobrīd labāk koncentrēties uz šo vienu grāmatu – Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā, bet Paula Bankovska Čeka, bumba un rokenrols iznāks vēlāk, kad viņš būs ticis galā ar Osvalda grāmatu.

Kā cilvēkus, kuriem ir pirmā dzirdēšana gan par Zebri, gan Bankovski, tu spēj ieinteresēt un aizvadīt līdz lēmumam izdot viņu darbus?

Tas ir ļoti atkarīgs no izdevēja. Daži vienmēr grib kādu neatkarīgu lasītāju – cilvēku, kurš lasītu abās valodās un zinātu konkrēto tirgu. Tad mēs palīdzam atrast kādu, kurš nebūtu saistīts ar mums, bet kuram būtu gan zināšanas, gan spējas izlasīt. Izdevējam parasti ir konkrētas prasības, ko viņi vēlas redzēt šādā ziņojumā, – gan par grāmatas stilu, gan to, cik tur ir lokālas lietas. Izdevējiem arī gatavojam tulkojuma paraugus, pirmās 20 vai 30 lappuses, kā arī sinopses, kas stāsta par grāmatas sižetu un tēliem. Problēma ir ar eksperimentālākiem darbiem. Einfeldam [Jānim] ir grūti uzrakstīt sinopsi, kas kaut ko pateiktu. Ir ļoti svarīgi, lai ir labs tulkojums, kas tiešām sniegtu sajūtu, kuru Einfelds rada, kas nav viegli aprakstāma.

Angļu valodā tulkoto darbu saraksts pārsteidz ar izteiktu eklektiku. Klasiķi, laikmetīgie, dzejnieki, prozaiķi, arī tādi, kas Latvijā nebūt nav tie plašāk zināmie. Visvairāk pārsteidza fakts, ka izdevniecība Vagabond Voices 2019. gadā ir iecerējusi izdot Andreja Upīša romānu Zelts. Kā izvēlamies, ko piedāvāt?

Runājot par Upīti kā konkrētu piemēru, jāsaka, ka Vagabond Voices bija viena no izdevniecībām, kas ieradās vizītē Latvijā. Tad mēs viņus iepazinām labāk. Pirmajā tikšanās reizē arī mēs uzdodam daudzus jautājumus. Reizēm ir ļoti īpatnējas lietas, kuras viņiem uzreiz patīk vai ne. Redzot viņu katalogu, tu redzi, kādus izdevumus viņš ir izdevis, bet neredzi, kas nav izdots, kas tām neizdotajām grāmatām ir kopīgs. Piemēram, ASV apgāds A Midsummer Night’s Press izdeva Ingas Pizānes dzejas grāmatu. Šim izdevējam jau bija gan lietuviešu, gan igauņu grāmatas, tāpēc viņš gribēja kaut ko arī no Latvijas. Ilgi meklējām, kas viņam būtu piemērotākais dzejnieks. No tiem, kurus piedāvājām sākumā, vislabāk viņam patika Arvis Viguls, bet viņš gribēja dzejnieci sievieti. Izdevējs visu laiku teica, ka piedāvātā dzeja ir pārāk skaudra, raupja, līdz atklājās, ka viena no lietām, kas viņam nepatīk, ir interpunkcijas neesamība. Viņam vajadzēja, lai viss būtu, kā pienākas – ar punktiem un komatiem. Tas atklājās tikai pēc ilgākām sarunām, jo šis iemesls neienāk prātā kā pirmais.

Tur jau gandrīz kopdzīve vajadzīga, lai atklātos šādas gaumes īpatnības. Vai pietiek laika tik tuvu iepazīt izdevēju?

Ha-ha. Ar šo izdevēju man iznāk diezgan daudz laika pavadīt kopā, mums ar viņu ir ļoti labas attiecības. Tas prasīja vairāk nekā gadu, līdz sapratām, kas viņu īsti interesē. Tad jau bija vieglāk. Sagatavojām latviešu dzejnieču dzejas paraugus, un viņš izvēlējās.

Ļoti labi, bet novirzījāmies no Andreja Upīša piemēra, izsekosim tam līdz galam.

Vagabond Voices izdod klasiķus, tāpēc tas uzreiz ierobežo. Klasiķu gadījumā ir jātiek galā arī ar autortiesībām, kas ne vienmēr ir viegli. Reizēm tiesību turētāji, pēcteči, nevar savā starpā par kaut ko vienoties. Upīša izdevēju interesēja kreisās idejas gan vēsturē, gan literatūrā – sociālisms, marksisms. Un Upīša darbs Zelts (1914) ir ar ļoti kreisu ievirzi, politiski aktīvs. Ļoti labs romāns, kas nesludina idejas, bet parāda, kā mantkārība iekšēji var izpostīt cilvēku. Joprojām ļoti aktuāli. Manuprāt, nav jābūt komunistam, lai par to rakstītu un domātu. Mums bija sagatavoti paraugi, un izdevēju tie uzreiz interesēja. Upīti kā vienu no labākajiem klasiķiem bija minējis gan literatūras kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis, gan profesors Viesturs Vecgrāvis. Ļoti liels fans grāmatai bija arī rakstnieks Osvalds Zebris. Mums ir vieglāk, kad ir šādas balsis no malas, kas saka, ka tas ir vērtīgs, tad nav jāpaļaujas tikai uz savu gaumi un priekšstatiem.

Tagad tev, protams, ir izveidojies profesionālais sadarbības partneru loks. Bet kā tu piespiedi atbildēt uz savām e-vēstulēm, vispār ņemt par pilnu tādu Vili Kasimu no Latvijas, kamēr tevi neviens nepazina?

Sākumā tā bija lielāka problēma. Pirmkārt, palīdz sagatavošanās darbs, kad atrodi izdevēju, kurš vispār varētu būt ieinteresēts. Tagad jau esam pazīstami, un izdevēji iepazīstina cits ar citu. Viņi saka – klau, mums šī grāmata nebūtu īsti piemērota, bet es zinu kādu izdevēju, kurš tieši kaut ko tādu meklē. Informācija iet no mutes mutē.

Vai satikšanās ar šo piemēroto izdevēju ir vairāk veiksme, profesionālas iemaņas, tavs personīgais šarms vai viss kopā?

Viss kopā, protams. Runājot par profesionālo pusi, svarīgi, lai jau pirmajā epastā izdevējs redzētu, ka esi iedziļinājies tieši viņu specifikā. Piemēram, viņi ir izdevuši kādus poļus, kas ir mūsu reģions. Tad svarīgi e-pastā pieminēt, ka redzēju jūsu katalogā – esat izdevuši tādas un tādas grāmatas, un mums Latvijā ir līdzīgas grāmatas, kas varētu jūs interesēt. Būsim Londonas grāmattirgū, Frankfurtē, Krakovā vai vienalga kur, un varbūt mēs varētu sarunāt tikšanos? Tās bieži ir jānorunā vairākus mēnešus iepriekš, atkarīgs no konkrētā tirgus un konkrētās valsts specifikas. Ar angļiem vajag sarunāt laikus, franči bieži atliek uz pēdējo brīdi, tāpēc arī tas ar laiku ir jāsaprot. Svarīgi ir bezsakarā neiedziļinoties nesūtīt simt izdevējiem vienu identisku e-pastu. Pat ja izdevējs saka, ka šobrīd nemeklējam neko tulkojamu vai skatāmies tikai uz Latīņamerikas grāmatām, tas arī nekas – paldies, paliekam kontaktā, bet varbūt tomēr varam jūs ieinteresēt ar citu variantu? Aicinām uz izdevēju vizītēm Latvijā, ko dara arī lietuvieši, poļi, arī indonēzieši, kas Londonas grāmattirgū būs viesvalsts statusā nākamgad. Tā darījām ar britu izdevējiem. Trīs dienas viņi tad bija mūsu rokās. Mēs viņiem stāstījām par dzeju un prozu, arī par grantiem, kas ir ļoti būtiski.

Svarīgi, ka viņi redz Rīgu un ievēro kontekstu, saprot, ko nozīmē runāt par Čaka ielu vai iet pa Vecrīgu. Mūsu, aģentu, uzdevums tad ir panākt, lai izdevējs izlasa sagatavotos materiālus ar interesi un atvērtu prātu. Tas ir galvenais šķērslis – ja tu nepazīsti izdevēju personīgi, bieži vien viņš nelasīs vispār vai izlasīs ātri un pavirši, un teiks – momentā neaizķēra. Bet, ja izdevējs ir bijis Latvijā un jūs esat tikušies arī pēc tam, ir zināma saikne, kas nerodas uzreiz pirmajā tikšanās reizē. Rodas interese – Vilis man ar tādu aizrautību stāstīja par šo autoru, var redzēt, ka viņam pašam patīk. Mēs izdevām kaut ko līdzīgu, jāpaskatās! Jāizlasa vēlreiz un jāpaskatās no aspekta, kuru iepriekš nebiju ieraudzījis. Reizēm rediģēšanas laikā viņi mēdz kaut ko mainīt. Lielbritānijā tas ir izplatīti – ņemt laukā atsevišķas ainas vai pat tēlus, kuri viņiem neļauj saredzēt to, kas grāmatā ir labs.

Vai vari minēt kādu gadījumu, kad ārzemju izdevējs grāmatu izlasa pavisam savādāk? Ierauga jaunus kontekstus vai – gluži pretēji – nespēj uztvert tos kodus, kurus esam ielasījuši paši? Vai iznācis saskarties ar darbiem, kas ir uzrunājuši lasītāju Latvijā, bet ārzemju izdevējs nenovērtē?

Viens piemērs nāk prātā – Māra Bērziņa romāns Svina garša. Tas pamatā ir stāsts par jauniešiem un viņu pieaugšanu, kara traģēdiju. Lielos vilcienos tas nav nekas svešs arī ārzemēs, Lielbritānija tāpat ir cietusi karā. Taču liela daļa no polemikas, kas bija Latvijā pēc romāna iznākšanas, bija par holokaustā iesaistītajiem latviešiem. Līdzīgi kā Lietuvā, te ir nevēlēšanās par to runāt, savukārt Lielbritānijā un Vācijā pēc kara bija liels spiediens tieši uz savas vainas uzrakšanu un atrašanu. Tāpēc viņi īsti nesaprot – kur ir problēma? Kāpēc tas tiek pasniegts kā kaut kas īpašs? Viņiem tā bija parastā pieeja.

Šķiet, mums pašiem Latvijā likās, ka Svina garša ir nešaubīgi eksportējama grāmata. No tava sacītā izklausās, ka tā laikam gluži nenotiek?

Tieši vakar viena izdevniecība MacLehose Press – starp citu, viņi bija tie, kas atrada Stīga Lārsona Millennium triloģiju, – palūdza garāku paraugu. Viņi šobrīd nav izšķīrušies, ir uz robežas, ņemt vai neņemt. Kad mēs tikāmies Rīgā, mums izveidojās labs kontakts. Viņus ieinteresēja tas, kas tika stāstīts par Svina garšu, par grāmatas panākumiem Latvijā, jo šo izdevniecību pamatā interesē komerciālās sekmes. Vakar izdevējs teica: "Es neesmu pārliecināts par stāstītāja balsi. Tas ir tas, kas mani šobrīd aiztur."

Kādā ziņā tieši?

Viņam šķita, ka tā ir pārlieku naiva. Viņš tai neticēja. Paskaidroju, ka tas ir apzināti darīts, lai traģēdijas ietekme beigās būtu spēcīgāka. Jau sākumā zini, ka nebeigsies labi. Bet gribas lasīt uz priekšu, varbūt tomēr tā nebūs… Šī spriedze man piedeva baudījumu Svina garšai. Ja grāmatas centrā būtu cilvēks ar pieaugušāku, pieredzes bagātāku balsi, tad nebūtu šāda efekta.

Nu ja, izdevējs nav lasījis Bērziņa Gūtenmorgenu un nepazīst arī šo raksturīgo latviešu puišu/vīriešu raksturu. Pat ne naivums, drīzāk – tīrība, vella dzīšana un bērnišķīgs rotaļīgums, ja vajag – arī liela vīrišķība.

Jā, tīrība, tas ir īstais vārds. Bet izdevējam tas bija sveši. Cerams, ka Māris Bērziņš raksta vēl ko interesantu, jo viņš tiešām ir viens no autoriem, kuru gribas redzēt vairāk un tālāk. Ļoti labi aizgāja Mātes piens ne tikai Lielbritānijā, bet arī citās valstīs. Tur pamatā ir universāla tēma – ļoti sāpīgas mātes un meitas attiecības. Tajā pašā laikā – nospiedošais režīms apkārt. Ir vieglāk pārdot to, ar ko izdevējam izveidojas tīri personiska saikne, savi stāsti. Viņi var iztēloties, kā jūtas māte un kā – meita. Savukārt, runājot par Bērziņa varoņiem, – jā, viņi saka, es it kā to saprotu, tomēr tas ir tālu. Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir ļoti daudz grāmatu par holokaustu, Otro pasaules karu, un ir jābūt kaut kam īpašam, lai izdevējs to ievērotu.

Atgriežoties pie tulkoto grāmatu četrdesmitnieka. Pārsteidzošs ir dzejas lielais īpatsvars. Kā tu to skaidro?

Droši vien ar to, ka dzejas izdevēji ir vairāk atvērti eksperimentiem, jo dzeja Lielbritānijā ir ļoti šaurs nišas tirgus. Tie, kas tur darbojas, necer uz peļņu. Grāmatas iznāk mazākā tirāžā, rediģēšana aizņem mazāk laika, ir mazāki izdevumi. Viņi var atļauties teikt – kāpēc ne, izmēģināsim! Man patīk šis dzejnieks, tik daudz no savas kabatas mēs nepazaudēsim, labi, lai iet! Un, ja aiziet, – ideāli, tad varam vēl kaut ko paņemt. The Emma Press sāka ar vienu, tad otru, trešo. Izrādījās, ka viņi var pārdot, ka viņu lasītājam nebija tik būtiski, vai tas ir angļu vai latviešu rakstnieks. Viņus vairāk interesē tāda dzeja, ko cilvēki lasa ar prieku. Tā varbūt nav intelektuāli ļoti piesātināta, toties ir dziļi emocionāla un uzrunājoša. Arī prozā tas pats. Viņi paņēma Dainas Tabūnas stāstus no grāmatas Pirmā reize/The Secret Box, kas labā nozīmē ir ļoti uzrunājoši. Šis apgāds necer uz ātru peļņu, viņi strādā ilgtermiņā, bet citiem izdevējiem ir būtiski, lai atdeve būtu uzreiz.

Kādi, tavuprāt, ir veiksmīgi mārketinga paņēmieni? Agresīvais mārketings zināmā lasītāju daļā, manuprāt, panāk pilnīgi pretēju efektu.

Tas ir ļoti atkarīgs no izdevēja. Daudzi negrib skaļas reklāmas, bet viņus interesē konkrēta informācija par grāmatu – cik lappušu, kādas Latvijā ir bijušas recenzijas, kas tieši tur notiek u. tml. Anotācijas grāmatas aizmugurē atšķiras no tām, ko sagatavojam mēs. Mūsējās ir orientētas tieši uz tiesību pārdošanu, proti, tur ir ļoti konkrēti izstāstīta visa informācija. Izdevēju nevajag turēt noslēpumā par beigām. Viņi grib zināt, kādas būs beigas, kā tieši nonāk līdz beigām un kas grāmatā ir interesantais?

Tas ir vairāk lietišķs, nevis māksliniecisks apraksts?

Jā, tās ir ļoti lietišķas anotācijas. Bet ir arī slavas vārdi, lai uzsvērtu, kas grāmatā ir labais un būtiskais – psiholoģija, tēlu attiecības, īpaša sajūta.

Kas raksta šīs anotācijas?

Mēs visi. Jaunajā katalogā tās vairāk sagatavoja paši izdevēji. Mēs sūtām paraugus, kā anotācijas sagatavo pasaules lielās izdevniecības, kur var redzēt, kas tiek gaidīts. Ja paskatāmies Latvijā izdoto grāmatu aizmugurējos vākus, tās ļoti atšķiras no tām, kas, piemēram, ir Lielbritānijā. Kādā ziņā? Tās ir tēlainākas. Tiek mēģināts notvert, kas ir tas īpašais, bet Lielbritānijā anotācija tiek veidota ar domu, ka cilvēks izlasīs grāmatas aizmugurējo vāku un gribēs saprast, par ko ir runa. Lielbritānijā tas vairāk ir vērsts uz pārdošanu. Tur ir par cilvēku attiecībām ar dzīvniekiem, un tur ir zirgs, kas brīvs skrien pa lauku. Ā, interesanti! Man patīk tādas grāmatas.

"Gribēju grāmatu lasīt no jauna, tiklīdz pabeidzu pēdējo lapaspusi", "Sagatavojiet kabatlakatiņu kasti", "Gada romāns, pārdoti 20 miljoni kopiju". Vai nav tā, ka šāda tipa jūsmīgi izkāpināti saukļi, kas kļuvuši par klišejām, cik pievelk, tik atgrūž? Tā var pateikt par daudzām grāmatām, īsti neizceļot konkrētās īpatnību?

Jā, tā varētu būt. Šajās viena divu teikumu anotācijās ir ļoti būtiski, kurš to raksta. Ja redzi, piemēram, ka to saka Rušdi, tevi tas tomēr ietekmē.

Protams, tur jau pietiek ar vienu vārdu – "izcili" vai "spoži". Un tālāk viņa paša vārds kā kvalitātes garantija.

Jā. Vai The Guardian, The Times vai Literary Supplement ir uzrakstījuši labas recenzijas. Piekrītu, vienkāršie stereotipiskie slavinājumi īsti nedarbojas.

Kāds, tavuprāt, ir veselīgs kompromiss starp agresīvu un inteliģentu un pašcieņas pilnu pašreklāmu? Varbūt kādreiz reklāma ir arī pārāk bikla? Vakar pēc diskusijas, kurā piedalījies, pie ieejas kopā ar dažādiem bukletiem un reklāmas lapiņām bija paņemamas arī mazās Blaumaņa Nāves ēnā grāmatiņas. Brīnišķīgi, ka beidzot šī literatūras pērle ir izdota angliski, bet kā tālāk cilvēkiem par to pastāstīt, ka tur iekšā ir kolosāls saturs?

Jā, tieši par to mums vakar ar izdevēju bija saruna. Viņš teica, ka, strādādams pie grāmatas, divas reizes esot apraudājies. Pirmkārt, viņa grāmatiņas ir ļoti lētas. Izdevēja doma ir tāda, ka šīs būs mazas grāmatiņas, kas stāvēs pie letes. Cilvēks apskatās – 3 paundi. Ā, rakstniece Džoanna Kavenna vērtē: "Skaisti, dziļi aizkustinoši… Satricinošs agrīnā modernisma darbs, lasāms vienā rindā ar Čehovu, Dostojevski un Hamsunu". Domā – jā, labi, es neesmu lasījis neko no Latvijas, bet man patīk tādi dziļi, aizkustinoši īsstāsti. Liela daļa izdevēju ir savā ziņā ideālisti, un viņi grib, lai cilvēki lasa labas grāmatas.

Kuriem tirgiem tu regulāri seko vēl bez Frankfurtes un Londonas? Kā jūs, trīs aģenti, sadalāt interešu sfēras?

Gan pa valstīm, gan žanriem. Es vairāk strādāju ar daiļliteratūru, mazliet ar dzeju. Braucu uz Londonu, Frankfurti un Parīzi. Rudenī, iespējams, braukšu arī uz Gēteborgu. Mums ir vēsturiskas saiknes ar Skandināviju, ir arī tulkotāji. Tas ir viens no virzieniem, kurā domājam strādāt nopietnāk. Žanete vairāk nodarbojas ar bērnu literatūru, kriminālromāniem, brauc uz Poliju, Ķīnu, Boloņu. Džeids pamatā strādā ar dzeju, pats tulko uz angļu valodu. Brauc uz Frankfurti, Londonu, Leipcigu, Prāgu. Viņš pats ir no Amerikas. Dzīvojis Viļņā un Tallinā, tagad dzīvo Rīgā. Viņu ieinteresēja Baltijas kultūra, un viņš tagad brīvi runā visās trijās baltiešu valodās un arī tulko no visām.

Kā galveno kavēkli Latvijas literatūras popularizēšanai ārzemēs esi minējis tulku problēmu, proti, trūkst cilvēku, kas vienlīdz dziļi un niansēti pārvalda gan latviešu valodu, gan attiecīgo svešvalodu.

Jā, tā ir. Bieži tulkojumos var just, ka nav valodas izjūtas. Izklausās vai nu kokaini, vai cauri spiežas oriģinālvaloda ar savām teikuma struktūrām. Sevišķi tas nepatīk britiem. Par laimi, šobrīd tā ir mazāka problēma, jo aug arī jauna tulkotāju paaudze. Cilvēki, kuri ir otrās paaudzes emigranti, vai arī tie, kuru vecāki pārcēlās viņu bērnībā, un viņi uzauga ar abām valodām. Ir, piemēram, Kaija Straumanis. Viņa ir ideālais gadījums. Cilvēks, kura ir iekšā literatūrā, kurai ir valodas izjūta un kura arī pati strādā izdevniecībā par redaktori. Esmu pārliecināts, ka viņai vēl priekšā daudz tulkojumu. Klāt nākusi arī Kanādā dzimusī Mārta Ziemelis (vēlāk Mārta ekspresintervijā saka, ka latviešu valoda salīdzinājumā ar angļu ir "putaināka" – U.A.). Kādu laiku viņa ar vecākiem dzīvoja Saūda Arābijā, tagad ir atgriezusies Kanādā un piedalās tulkotāju programmā. Ir cilvēki, kuri varētu tulkot, bet kuriem nav degsmes sisties cauri. Cik gadā tulkosi, piemēram, no latviešu valodas uz poļu valodu? Labi ja divas grāmatas gadā. Tas nebūs maizes darbs. Tāpēc vai nu dzīve ir jāpakārto tulkošanai, vai otrādi.

Un atrast talantīgu trako ir grūti, vai ne?

Jā, tieši tā.

Kuri šobrīd ir trīs vairāk tulkotie latviešu rakstnieki?

Nora Ikstena, Zigmunds Skujiņš un Kārlis Vērdiņš.

Tu pats esi rakstnieks un tulkotājs. 2015. gadā debitēji prozā ar romānu – satīra, farss par utopijas celšanu Lielā pasaule. Vai iznāk laika rakstīt arī pašam?

Pašreiz strādāju pie savas grāmatas, bet es būtu ļoti delikātā situācijā, ja virzītu pats savu grāmatu. Tāpēc, kamēr pildu šo amatu, par savu darbu nerunāju. Ja man kāds prasa, pastāstu, bet šobrīd es nejūtu nepieciešamību kļūt par nākamo Bērziņu vai Ikstenu. Man patīk rakstīt, un es rakstu. Izdosies atrast izdevēju – ideāli, ja ne, rakstīšu kaut ko citu. Tas ir hobijs ar ļoti nopietnu pieeju, patiesībā man tas dzīvē ir pats galvenais, bet šobrīd neloloju nekādas ilūzijas, cerības vai pat plānus par komerciālo rezultātu.

Kā tu vērtē Latvijas delegācijas introvertuma kampaņu? Izskatās, ka tā ir "aizgājusi", kā cerēts?

Jā, tā ir "aizgājusi" ļoti labi. Ja godīgi, sākumā biju noskaņots diezgan skeptiski. Nezināju, vai tas būs tas, kas piesaistīs cilvēkus. Bet sākumā neviens neko par Latviju nezināja. Tas ir pašironisks piegājiens, kas ieintriģēja. Ir interesanti pazīt cilvēkus, kuri prot par sevi pajokot. Un tagad Latviju kā literāru valsti asociē ar cilvēku, kuru būtu interesanti iepazīt.

Vai tu arī esi introverts un vai introvertam cilvēkam ir iespējams strādāt par literāro aģentu?

Savā ziņā, jā, protams. Bet es ilgus gadus esmu dzīvojis ārzemēs, un man visu laiku ir nācies pārvarēt sevi un iepazīt cilvēkus. Pēdējos piecpadsmit gadus esmu ļoti mainījies un kļuvis daudz ekstravertāks.

Satiekot tik daudz dažādu tautību un kultūru cilvēkus, ko tu esi atklājis par cilvēka dabu?

Tas ir ļoti filozofisks un dziļš jautājums, kuram nezinu, vai ir īstā vieta (apkārt dūc tirgus un sarunai ir ļoti jākoncentrējas – U.A.)… Introvertiem bieži vien ir tā, ka viņi domā, ko cilvēks par mani domās? Tāpēc labāk tā uzmanīgi. Bet reāli pasaulē ir tik daudz cilvēku, ka lielos vilcienos tu nevienam nerūpi. Tāpēc nevajag uztraukties, kādu iespaidu uz citiem atstāj, kamēr vien tu kādu neapvem vai neizdari kaut ko tamlīdzīgu. Esmu to sapratis, un nav vairs bailes kļūdīties. Ja es pasaku kādu muļķību – nekas, pasmiesimies abi par to, un nākamajā dienā cilvēks to vairs neatcerēsies.

Top komentāri

nieks
n
Forši!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja