Intervija ar Maiju Doveiku. Cik man to ērkšķu - es nezinu

Aktrises un režisora sadarbība iesākusies nevalstiskajā teātrī Dirty Deal Teatro izrādē Cilvēks šinelī. Šī nav Maijas pirmā atgriešanās Dailē – pirms četriem gadiem viņa piedalījās Tenesija Viljamsa lugas Tas īsais pielāgošanās laiks iestudējumā. Pielāgošanās laiks toreiz izrādījās par īsu, lai paliktu ilgāk. Jaunajā izrādē aktrise spēlēs trīs lomas, no kurām galvenā ir divas reizes par viņu jaunākā Roza. Kā jūs atradāt savu varoni Rozu?Kad režisors man pateica viņas vecumu, es nodomāju, ka viņš kaut ko laiž greizi. No sākuma Rozas meklējumi man sagādāja diskomfortu, ņemot vērā viņas vecumu – 15 gadu – un to, ka bija risks iekrist šabloniskā bērnišķīgumā. Mani visu laiku "vajāja" viņas nekārtīgie, melnie mati, un es aizgāju pie frizierēm, kuras man piedāvāja parūku ar vēsturi – matus no izrādes Drakula, un es uzreiz sapratu, ka viņa ir pavisam citāda, nekā es par viņu biju domājusi, – vairāk pieaugusi, nobriedusi, savā ziņā daudz vecāka par savu māti, jo viņas vecums ir tāds, kurā cilvēki bieži vien jautā sev lietas, kuras pēc tam dzīves laikā vairs neuzdrošinās pajautāt un atbildēt uz šiem jautājumiem: kas viņa ir, kas ir mīlestība, un ko viņa tās dēļ ir gatava darīt. Man ļoti patīk Roza, es arī iespaidojos no emo bērniem un gotiem, viņas tēlu meklējot. Viņā ir mežonīgums kopā ar kompleksiem un neizsakāmas alkas pēc maiguma.Kāpēc režisors Jurijs Djakonovs jums uzticēja atveidot šo 15 gadu veco meiteni?Viņš domā, ka es ar to varu tikt galā. Viņš par mani domā daudz laba, un man reizēm liekas, ka par daudz laba. Viņam laikam liekas, ka man ir tādas cilvēciskas vai aktieriskas kvalitātes, kuras var raksturot ar vārdu "dullums" un kuras mani var pietuvināt Rozai, – nebūt pareizai ir atslēga, kā tikt viņai klāt. Ja mēs ņemtu Džuljetas tipa meiteni 15 gadu vecumā, man būtu daudz grūtāk nekā ar Rozu, kura mēģina uzaugt savas mātes uzskatu un dogmu mūžīgajā ēnā.Jūsu varones mammu izrādē spēlē Karīna Tatarinova.Jā, dzīvē mums ir ne pārāk liela gadu starpība, un mēs izskatāmies vienā vecumā, bet izrādē tas netraucē, jo Roza ir tāds kā Černobiļas bumbieris, kurš ārēji ir izaudzis lielāks, nekā ir iekšēji. Jurijs Djakonovs preses konferencē teica, ka viņš jums dod dažādus neparastus uzdevumus. Kādus?Viņš mums dod visādus neadekvātus uzdevumus, nepiedienīgus uzdevumus nu jau dzīves apbružātiem, puspieaugušiem aktieriem. Viņš mūs izaicina visādi. Piemēram?Viņš mums liek spēlēt visdažādākajos žanros – blieziet man šo ainu kā antīkajā grieķu teātrī! Liek spēlēt spēles, kurās tev ir jādomā par noteikumiem, kas tevi ierobežo, bet dod lielāku konkrētību un finālā palīdz. Viņš arī estētiku veido ļoti dažādu. Pirmais cēliens ir "saskaldīts", un tajā režisors iezīmē Rozas mātes Serafimas pasaules brūkošo kārtību. Viņa dzīvo iedomātā pasaulē, ko var nosaukt par muzeju, kur ir viņas vīra pīšļi, un ar visu spēku mēģina turēties pie pagātnes dievināšanas. Viņa faktiski ir pārvilkusi sev pāri treknu strīpu un pat nemēģina īsti dzīvot. Viss, kas notiek ārpasaulē, ir nešķīsts, neglīts, netīrs, bet viņa grib sterili pavadīt savu turpmāko laiku, nododamās meitai, bet tajā pašā laikā ļoti ierobežo un kropļo viņu. Vai esat skatījusies filmu Tetovētā roze ar Annu Manjāni galvenajā lomā?Nē, man nav bijis tas gods – netiku pie tāda materiāla. Mēs pat pie teksta šai izrādei tikām, pateicoties Karīnas fanātismam.Izrāde ir viņas ideja?Jā, Karīnai šī luga ļoti patika, un viņa gribēja to "caursist". Viņai nebija skatījuma, kādai tai vajadzētu būt, bet viņu vienkārši interesēja šis materiāls, lai arī ko ar to izdarītu, un mēs pie šī "lai arī ko ar to izdarītu" stipri turamies. Godīgi sakot, kad es izlasīju lugu, tas, ko es iedomājos, kāda tā varētu būt, nav tas, kāda šobrīd ir izrāde, bet man liekas, ka tas ir uz labu. Kā man teica kāds kolēģis, Tetovētā roze ir dulla, kaislīga ludziņa, kāda tā arī ir, bet jautājums ir, kā šo kaislību nestereotipiski dabūt ārā un uzlikt uz skatuves. Es domāju, ka Jurijam tā nav problēma. Šī nav jūsu pirmā sadarbība ar Juriju Djakonovu.Šis ir otrais darbs, un Jurijam padomā ir vēl citas lietas. Mani aicināja piedalīties arī izrādē Makbets. Mono, bet tas brīdis, kad es darīju citus darbus un nevarēju tai pieslēgties, bija tik garš, ka tajā iestudējumā iztika bez manis un iztika lieliski. Beigās es teicu: čaļi, jums mani nevajag. Man liekas fantastiski, ka cilvēki "sacopējas", iepatīkas cits citam un negrib šķirties. Viņiem ir interesanti, un viņi redz kopā vēl citus izaicinājumus. Tas ir daudz foršāk nekā tad, kad ātri, sekli veidojas attiecības gan teātrī, gan citur, bet, protams, tas ir atkarīgs arī no savstarpējās ķīmijas.Vai jums pašai ir kāda luga, ko jūs gribētu "caursist"?Tā ir Patrika Mārbera luga Closer/Tuvāk, kas ir iestudēta gan Liepājas, gan Dailes teātrī (lugas ekranizācijā – 2004. gada filmā Closer – galvenajās lomās ir Džūlija Robertsa, Natālija Portmena, Džūda Lovs un Klaivs Ouens – I. A.). No lomām tajā mani visvairāk interesē Alise, bet tikpat labi tā varētu būt arī Anna. Katram, kurš ierunājas, ka varētu to taisīt, es uzreiz pielīpu kā piesūceknis: gribu piedalīties! Šī luga mani fascinē ar to, ka tajā ir četras fantastiskas lomas, kuras ir savā starpā sapītas tā, ka neviens nespēj atrauties no četrotnes un palikt tikai divatā. Mēs dzīvē ļoti daudz melojam, nenormāli daudz – mēs plaši operējām ar meliem, puspatiesībām un tā tālāk. Arī šajā darbā ir ļoti daudz melu, un tev kā rēbusā ir jāsaprot, kuri ir meli un kuri ir tie mirkļi, kad ir tīra patiesība.Kāpēc mēs melojam?Es domāju, ka mums ir bailes konfrontēt reālo situāciju, kādā mēs dzīvojam, jo var izrādīties, ka dzīve nav tāda, kādu mēs to gribam, un tad nāksies kaut ko mainīt, bet mainīt ir šausmīgi grūti – tas ir viens. Otrs – es domāju, ka mēs ļoti negribam būt vientuļi, tāpēc esam gatavi apklāt daudzas lietas ar meliem. It kā ne par tēmu, bet man liekas, ka to, kāpēc mēs melojam, ārkārtīgi simboliski atklāj kāds anekdotisks teiciens: par katoļu baznīcu laulību daudz stiprāk kopā notur mājokļa kredīts. Izrāde uzdod jautājumus, kādiem ir jābūt cilvēka ideāliem un vai mūsdienās tie vispār ir nepieciešami. Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu? Noteikti vajag ideālus, un vēlams – pēc iespējas lielākus un atšķirīgākus no mums pašiem, jo cilvēkiem pazemība nāk tikai par labu – īsta, nevis viltus pazemība – es esmu labs cilvēks un daru daudzas labas lietas –, jo aiz šīs maskas patiesībā ir sevis dievināšana un augstprātība. Savukārt īsta pazemība tev pasaka, ka cilvēks ir egoistisks un grib sev visu, pat mīlestību, kas ir dodoša, un jautājums starp diviem cilvēkiem – arī to viņš grib sev. Viņš domā, ko viņam tā dos un kā viņš jutīsies. Man liekas, ka ideāls dod spēju cilvēkam kaut ko mainīt, cīnīties, grozīties, ņemties, ārdīt sevi, plosīt savu sirdi, nevis drēbes. Šie ideāli ir reliģiski?Esmu pārliecināta, ka ideāls ir reliģisks, jo, ja mēs salīdzināmies cits ar citu, tā nav nekāda dižā salīdzināšanās, tas ir tāds pīļu dīķis: kā kuram ir vairāk, vai kurš ir darbīgāks. Tas ir skumji, bet mēs tā salīdzināmies, jo mēs uztveram lietas ar acīm. Tas, ko mēs redzam, bieži vien ir tas, ar ko mēs operējam, – ar redzamiem, taustāmiem lielumiem, tāpēc ir ļoti viegli iekrist tajā, dzīvot tajā un tā arī salīdzināties.Varbūt uz tā fona mēs neizskatāmies tik nepareizi?O, jā. Tas ir galvenais – cilvēkam gribas komfortu, bet bieži vien lielas pārdomas par sevi raisa diskomfortu, un cilvēks cīnās un ķepurojas, lai viņam tā nebūtu. Tīņi tāpēc ir forši, ka viņi spridzina un uzdod sev un vecākiem trakus jautājumus, viņi izaicina mierīgo realitāti, kurā viss notiek, kā plānots. Tāpēc viņi ir tādi – ā! – neizturami, un tāpēc viņi ir fantastiski, kaut vai tā pati Roza. Vai jūsu varone jums kā cilvēkam ir uzdevusi kādus jautājumus? Man bija jāaizdomājas par drosmi teikt, ko tu tiešām domā, – nevis pamētāt savas pārliecībiņas, bet runāt tiešām no sirds dziļumiem. Rīkoties drosmīgi, likt daudzas lietas uz vienas kārts. Es esmu... Roza ir daudz drosmīgāka. Viņai ir arī daudz mazāk saistību, viņa ir brīva, tiesa, viņai ir savi kompleksi, ko viņai rada dzīve ar savdabīgo māti, visu laiku uzturoties "muzejā" un esot miruša tēva meitai.Lugu Tetovētā roze Tenesijs Viljamss rakstīja itāļu aktrisei Annai Manjāni, lai viņa to spēlētu Brodvejā, bet viņa no šī piedāvājuma atteicās nepietiekamo angļu valodas zināšanu dēļ. Vai jūs kādreiz esat no kaut kā atteikusies? Jā, esmu atteikusies, un man tas ir maksājis ļoti daudz. Kad es atbraucu no Argentīnas, es atteicos no štata vietas Dailes teātrī, ko es šobrīd varu tikai kārot, jo es nebiju pārliecināta par savu profesionālo varēšanu. Uzskatu, ka mana toreizējā nostāja bija adekvāta. Es jutu, ka man nebūs pietiekami daudz laika lomām, kuras man ir likušās fantastiskas, – es negribēju darīt pavirši vai likt visiem uz sevi gaidīt. Man arī pašapziņa nav tāda, kādu es reizēm redzu citām aktrisēm, bet labāk tā nekā otra galējība. Bieži vien Latīņamerikā novēroju, ka cilvēki kaut ko nemāk, bet viņi ir tik pārliecināti, piemēram, slikti frizieri ir tik pārliecināti un griež tādus brīnumus! Mana mamma mājās griež labāk. Neticami. Es neuzskatu, ka tā ir vērtība. Vērtība ir tā, ka cilvēks adekvāti spēj novērtēt savas spējas, arī ne par zemu.Jūs jau otro reizi spēlēsiet Dailes teātrī Tenesija Viljamsa lugas iestudējumā.Atkal Tenesijs Viljamss, atkal Mazā zāle, atkal Dailes teātris. Tas ir jocīgi, bet es šeit jūtos tā kā nekur citur, man ir mīļas pat tās jocīgās kvadrātveida lampas. Es esmu tapusi šajā teātrī, man ir īpaša mīlestība pret... nevis vietu, pret to, kas te ir bijis, un cilvēkiem – rekvizitoriem, gaismotājiem, skaņotājiem – visiem, kuri šeit strādā. Man viņi ir īpaši cilvēki, un man ir īpaša bauda būt šeit.Jūs spēlējat Rozu izrādē Tetovētā roze, jūs bijāt roze Meža gulbjos, esat filmējusies Jāņa Streiča filmā Rudens rozes.Jā, ar rozēm man ir interesantas attiecības. Arī Tetovētās rozes mēģinājumos es daudz domāju par to, ka Roza ir roze, kas viņā ir no rozes, vai viņa izskatās pēc rozes vai arī viņa galīgi tā neizskatās.Nātrei vieglāk, nātrei labāk...Man ir bijuši dažādi domu gājieni, kā ir vieglāk – vai būt ar akmens nocietinātu sirdi, lai tev nesāp, lai tevi nevar ievainot, vai arī saglabāt šo ievainojamību, ka sāp, jo visu laiku tev kāds trāpa: dara pāri, nesaprot, pārprot, vai vienkārši nesaliekas, kā tev gribas. Tev nav nekādas aizsardzības – tu esi vaļējs, atklāts, ievainojams, tāds, kāds tu esi. Ļaut sev staigāt pāri un kļūt kailam, iespējams, tikai garāmejoša cilvēka priekšā vai filigrāni aprēķināt, kas ir un kas nav izdevīgi, bet tas nav tā vērts, jo tā tu nevari piedzīvot mīlestības burvību.Roze sevi sargā.Mēs jau arī sevi sargājam, cilvēks jau vispār ir roze, jo tādu bez ērkšķiem gandrīz nemaz nav. Ir tādas rozes, pie kurām – Dieva dēļ! – nebāz roku, tu to nenoplūksi bez sāpēm un asinīm, bet ir tādas, kuras tu vari pat solīdi paņemt rokās. Kādi kuram tie ērkšķi – lieli un reti vai mazi un daudz, tādi, ka tu nekad mūžā nedabūsi to ziedu. Cik man to ērkšķu – es nezinu.