Labu humora šovu gribētos salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem – kad negaidīti pavērsieni un situāciju un teksta paradoksi mētā skatītāju augšā lejā, liekot aizrauties elpai. Latviešu humora vide šajā ziņā ir krietni rēnāka, mūsu latviešu kalniņi – lēzenāki un svārstās no asprātīgiem uzzibsnījumiem līdz gaumes robežām, tomēr kopumā atstāj remdenības sajūtu. Tāda zināma pašpietiekamība valda arī Latvijas Nacionālā teātra koncertuzvedumā Iet kā smērēts, kas idejiski un estētiski turpina pagājušajā gadā iedibināto Teātra dienas koncertu formātu – it kā nosacītu Teātra žurkas mantinieku, tomēr ar būtiskām atšķirībām.
Tēlu sistēma
Šogad koncerta režiju ir veidojis Mārtiņš Egliens, kurš ir arī scenārija līdzautors, savukārt pamata atbildību par saturu ir uzņēmusies scenārija autore Marta Elīna Martinsone. Iestudējuma struktūras ziņā Iet kā smērēts uzskatāms par tiešu turpinājumu pērnā gada uzvedumam Nemaz nesmejies! – ir izdomāts sižeta karkass, situācija, kurā nonāk dažādi varoņi. Atrodoties vienā telpā, viņi risina savstarpējo attiecību samezglojumus, vienlaikus atklādami arī tās savas personības šķautnes, kuras skatītājs atpazīst konkrēto cilvēku publiskajā tēlā.
Jau pērn bija jūtams, ka šāds uzstādījums konkrēto starpžanra produktu nosver vairāk izrādes virzienā, jo teksta ir daudz, visiem aktieriem jāatrod kāds spilgts solo brīdis, bet pārējā laikā no viņiem tiek prasīta nemitīga – lielākoties pasīva – līdzdarbošanās konkrētajā tēlā. Koncertnumuru ar speciāli rakstītiem dziesmu tekstiem nav nemaz tik daudz. Un tā ir lielākā atšķirība no teātra žurkas Kornēlijas sāgas – tas primāri tomēr bija koncerts ar konferansjē iestarpinājumiem, un sabiedrībā pazīstami personāži tika atrādīti tikai īsos koncertnumuros.
Tēlu sistēmu veido trīs nosacītas kategorijas. Politiķi ir tie, par kuriem smieties skatītāji vēlas visvairāk (vismaz pēc teātra mārketinga domām), – jo kāpēc gan citādi iestudējuma anotācija ietvertu apgalvojumu, ka "ir tik viegli pasmieties par politiķiem un ierēdņiem, kuri dara, bet nesanāk". Diskutabls apgalvojums, starp citu, ņemot vērā, ka daļai aktieru savukārt lāgā nesanāk pats pasmiešanās process. Dīvainā kārtā politiķu proporcija ir diezgan maza, aprobežojoties ar Līgas Zeļģes atveidoto Eviku un Mārtiņa Brūvera dubultlomu – Kasparu un Hosamu.
Otra – plašākā – personāžu grupa ir sabiedrībā pazīstamas personas, kuru atveidojumā izcelta kāda noteikta dzīvesveida vai uzskatu nianse, teiksim, Marijas Bērziņas iemiesotās Ievas [Adamss] seksualitāte un Evijas Krūzes atveidotās Agneses [Zeltiņas] ezoteriskums, taču daļa tipāžu paliek konstatācijas līmenī, teiksim, Velta [Puriņa] strādā televīzijā, bet kā tas palīdz Lienei Sebrei veiksmīgi darboties šajā tēlā divus cēlienus? Tieši tāda pati problēma Annai Klēverei ar Ainu [Poišu]. Iemesls, kāpēc atlasītas tieši konkrētās personas – attiecīgi, kāds ir viņu pienesums iestudējuma kopainā –, ne vienmēr ir saprotams, ja tēlu vienīgā funkcija ir īsi atgādināt, kas viņi ir (tāda problēma ir arī Ievai Aniņai un Mārcim Maņjakovam). Mulsina, ka acīmredzamais Dž. Dž. Džilindžers Ivara Kļavinska atveidojumā programmiņā dēvēts par Aigaru, radot aizdomas, ka sākumā bijis plānots kāds cits varonis.
Trešā darbojošos personu grupa ir "cilvēki no tautas", viņiem ir tipāžu iezīmes, bet nav konkrētu prototipu. Šajā kompānijā ietilpst Elizabetes Lielmanes bomzīgā būtne Andžiņš, kurai uzticēta vienīgā smeldzīgā dziesma koncertā, ko aktrise izpilda, izkrītot no "lomas balss". Izrādi ievada latgaliešu pāris – Indras Burkovskas Vaļuse un Voldemāra Šoriņa Broņs –, savukārt otrajā cēlienā lielu vietu iekaro savdabis Smuidris Egila Melbārža veidolā.
Gaumes un mēra sajūta
Lielākā tēlu galerijas problēma ir, ka nav atrasts veids, kādā visai šai lielajai kompānijai līdzsvaroti eksistēt Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā smalkajā dzīvoklī. Ir sižeta sākuma uzstādījums par kopdzīvošanu, iepriekšējos mājokļus atvēlot ārzemniekiem, lai valstī ieplūstu nauda Rail Baltica pabeigšanai. Iestudējumā nedarbojas sadzīviska loģika – varoņi pasaka skatītājiem, kā viņus sauc, taču savstarpēji uzvedas tā, it kā būtu pazīstami jau sen, un arī uzrodas brīžiem ļoti spontāni un uzreiz metas dejā (pašā sākumā). Ir atsevišķi dažāda vecuma un attiecīgi atšķirīga smieklīguma joki, kas brīžiem atgādina latviešu tautas humora antoloģijas radīšanas mēģinājumu, no apcirkņiem izpurinot visu, kas pašiem atmiņā, cerībā, ka skatītāji aiz inerces smiesies kā par Ņezabutku un Ģenerāli Skoboļevu izrādē Skroderdienas Silmačos. Taču aktieri ne vienmēr darbojas pēc savu tēlu loģikas, bet gan tādēļ, ka vienkārši kādu darbību vajag izdarīt vai kādu tekstu pateikt.
Ir nenoliedzami asprātīgi atradumi, piemēram, Aināra Ančevska Martins, kurš priecīgi atsaucas ik reizi, kad tiek pieminēts kaut kas gauss (ne uzvārda nozīmē), no valodu mācīšanās lietotnes sasmeļas zināšanas par vecvārdiem un sāk runāt arhaiskā valodā. Savukārt brīžos, kad izrādes veidotājos pamostas vēlme izpausties politiski, ne vienmēr nostrādā gaumes un mēra izjūta. Jā, zāle priecīgi smejas par divkupru kamieli un kazu, ko iedomātā zoodārzā sauc pazīstamu politiķu uzvārdos, bet tas tomēr ir ārkārtīgi primitīvs līmenis.
Visi gaida glābēju
Pirmais cēliens nesniedz to, kādēļ daudzi ir nākuši, – tēls, kas ir redzams izrādes plakātā, parādās tikai pēc starpbrīža. Jā, no sižeta kāpinājuma viedokļa pareizs ir lēmums kulminācijai pataupīt publikas mīluli Ilzi, par kuras atveidojumu aktrise Maija Doveika pagājušajā sezonā saņēma Spēlmaņu nakts skatītāju balvu. Lomas prototips – Ilze Auzere – skatuves varonei līdzīgā kostīmā sēdēja zālē un pēc pirmizrādes sveica aktrisi ar ziediem. Tā ir skaistākā reakcija, kādu par sevis parodēšanu kāds cilvēks var parādīt. Protams, Maijas Doveikas – Ilzes skatuves laika salīdzinošo īsumu var izskaidrot ar to, ka starp Ilgu tramvaja pirmizrādi un koncerta nodošanu bija ārkārtīgi maz laika.
Man šķita diskutabli, ka saturiski Ilzei uzticēta lielākoties demogrāfijas uzlabošanas tēma, taču principā Maija Doveika šajā kostīmiņā ar trimdas tautietes akcentu varētu stundu lasīt priekšā jebko, kaut vai Marksa Kapitālu, un visi būtu absolūtā sajūsmā. Un te ir jautājums, kā režisors varētu vairāk palīdzēt citiem aktieriem, piemēram, Līgai Zeļģei, kura visu dara godprātīgi, bet paliek tomēr Zeļģe, kura cenšas līdzināties Evikai Siliņai. Organiski savā tēlā dzīvojas Kaspara Aniņa Anatolijs, bet ir arī tēli, kam vizuālā līdzība ir, bet, ko ar to visu iesākt, nav izdomāts. Citiem aktieriem ir asprātīgi momenti un detaļas (Romāna Bargā Andris, kurš ilgstoši dzīvojas pa vannu, u. tml.), taču, piemēram, jau minētais Džilindžera līdzinieks it kā kaut ko cenšas režisēt, taču līdz prototipa radošā rokraksta parodēšanai izrādes veidotājiem nonākt acīmredzot nav bijis laika un ideju. Tādējādi par izrādes kopējo iezīmi kļūst pavirša stereotipu atrādīšana.
Atcelta reālisma loģika
Te mēs nonākam pie jautājuma, cik mēģinājumos šis iestudējums, uz kuru labākajās vietās biļetes maksā 45 eiro, ir iestudēts. Kāpēc šādas aizdomas? Paviršas mizanscēnas, maksimāli vienkāršas Ingas Krasovskas dejas. Beigu dziesmā Gundaru Grasbergu, kurš tekstu improvizē diezgan veikli, aizstājot samērā daudzus uz lapas rakstītos vārdus ar citiem, atmasko režisora vēlme šo tekstu parādīt dibenplānā uz ekrāna. Neviens īsti nav vēlējies kaut kā aizpildīt robus scenārijā, atstājot skatītājus neziņā, kur tad visi vienā dzīvoklī nonākušie pamanās pārnakšņot. Respektīvi, ir atcelta reālisma loģika, bet tā nav aizstāta ar kādu citu, piemēram, absurda "loģiku".
Dziesmas brīžiem ir pat jaukas, kaut pazīstamu melodiju "apkarināšana" ar mainītu, šķietami aktuālu tekstu vienmēr raisa zināmu neveiklības sajūtu. Bet, jā, lai cik apvazāts būtu teksts "Neaizrijies, neapvemies", savienojumā ar konkrētu melodiju tas pielīp un maisās pa galvu, kaut pats to negribi (tik nelaimīgs par šādu faktu nebiju juties kopš Citu zēnu dziesmas Lieka štuka, kas arī šķiet reizē stulba un ārkārtīgi lipīga). Aktieru ansambļa samērā improvizētā eksistence Lienes Rolšteinas kostīmos un Mārtiņa Vilkārša eleganti iekārtotajā dzīvoklī neapžilbina arī ar izteiksmīgiem koncertnumuriem, lai gan ansamblis Aleksandra Tomasa Matjussona vadībā spēlē labi. Profesionāli savu darbu ir paveikuši gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un videomākslinieks Toms Zeļģis.
Domājot par nākamo gadu, ir jāsaprot, vai šī koncepcija ir ilgtspējīga. Iespējams, kāds cits formāts ar vienu diviem centrālajiem tēliem un viņu viesiem būtu tomēr produktīvāks, jo ļautu notēmēt un izšaut precīzāk uz konkrētu problēmu vai izsmejamu parādību. Respektīvi, Ielūdz Ilze – vai kāds cits, uz kura pleciem novelt pamata smagumu, neliekot vezumu vienlīdz neveikli vilkt septiņpadsmit aktieriem. Parodiju žanrā Nacionālā teātra aktieri var daudz vairāk nekā šoreiz, un iepriekš viņi to ir pierādījuši.
Iet kā smērēts
Nacionālajā teātrī 16.IV plkst. 19, 3., 5.V plkst. 12 un 18, 9.V plkst. 19, 10.V plkst. 12 un 18, 15., 20., 30.V, 6., 9.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–45