Amerikāņu popdziedātājs un komponists Maikls Boltons, kura īstais vārds Mihails Bolotins atklāj viņa krieviskās saknes, Latvijā jau reiz ir uzstājies – festivālā Jaunais vilnis Jūrmalā 2007. gadā –, taču tagad savas 60. jubilejas gadā atgriežas, lai sniegtu pirmo solokoncertu Rīgā. Maikls Boltons ir vērienīga zvaigzne: līdz šim izdevis 18 albumu, kas pasaulē pārdoti vairāk nekā 53 miljonos eksemplāru. Viņam ir sava zvaigzne Holivudas Slavas alejā, divas balvas Grammy, viņš ir populāra televīzijas seriālu un šovu seja, turklāt vairākkārt iekļauts žurnāla People pievilcīgāko vīriešu sarakstā.
Savā liriskajā, ekspresīvajā balsī, kas sniedzas līdz kontrtenora augstumam, viņš dzied galvenokārt paša sacerētās mīlas balādes soulmūzikas un R&B stilā. Maikls Boltons ir popmūzikas zvaigzne, lai gan sākumā bija cerējis uz smagā roka mūziķa ceļu – bijis grupas Blackjack solists, kurš dziedāja skarbi ķērcošā balsī un reiz pat apceļoja Ameriku koncertturnejā ar Oziju Osbornu. Populārākos hitus – When a Man Loves a Woman, Can I Touch You... There, Said I Loved You... But I Lied, Love is a Wonderful Thing, How Am I Supposed to Live Without You, Missing You Now – viņš nodziedās savā koncertā Arēnā Rīga 12. maijā.
Maikls Boltons ir talantīgs un atzīts dziesmu autors. Viņa sacerētās kompozīcijas izpildījuši Kanje Vests, Džejs Zī, Džons Ledžends, Bārbra Streizande, Džo Kokers, grupa Kiss un pat Lēdija Gāga. Savukārt viņš pats vienā no saviem albumiem ierakstījis Frenka Sinatras dziesmas (Bolton Swings Sinatra, 2006). Maikla Boltona mūzika un balss bieži dzirdama filmās un seriālos. Piemēram, kompozīcija Go the Distance, kuru viņš iedziedājis animācijas filmas Herkuless skaņu celiņā, tika nominēta Oskaram kā labākā oriģināldziesma. Arī pats Maikls Boltons labprāt filmējas, tostarp nesen piedalījies populārajā komēdijseriālā Divarpus vīru, un jūtas kā zivs ūdenī amerikāņu televīzijas šovu kultūrā. Maikls Boltons ir viens no retajiem komponistiem, ar kuriem sadarbojies Bobs Dilans, – abi kopā radījuši dziesmu Steel Bars. Maikls Boltons ir uzstājies duetā ar B. B. Kingu, Šēru, Sīlu un pat ar operas leģendām Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karrerasu.
Viņš neapjūk arī rupja hiphopa kontekstā, kura triviālo saturu – sieviešu "makšķerēšanu" klubā – pārliecinoši nobīda malā, svinot romantisma un paša iemīļotāko filmu asociāciju uzvaru. To, kā tas notiek, ieskaitot repotāju bezspēcīgo pukošanos, ikviens var baudīt hiphopa parodijas Lonely Island videoklipā Jack Sparrow, kurā Maikls Boltons nofilmēts Karību jūras pirātu kapteiņa tēlā un pavīd pat sieviešu halātā ar zīdaini rokās. Starp citu, tas kļuva par 2011. gadā You Tube trešo visvairāk skatīto video. Pēc četrdesmit gadiem mūzikas industrijā kļuvis par vienu no veiksmīgākajiem mūsu laika mūziķiem, mākslinieks ir dāsns: jau 20 gadu Maikls Boltons vada savu labdarības fondu, kas rūpējas par vardarbībā cietušām sievietēm un bērniem.
Cik būtiski jūs uz skatuves ietekmē publikas raksturs un noskaņojums? Vai varat pateikt, kur esat sastapis savu ideālo klausītāju?
To ir grūti tā nešaubīgi pateikt. Vissvarīgākais ir, kā es jūtos uz skatuves, atrodoties tur pusotru vai divas stundas klausītāju priekšā. Man ir jautāts, kā man paticis ceļot uz to vai citu zemi vai pilsētu. Piemēram, kā patikusi Buenosairesa. Tomēr tieši publika ir tā, kas mūsos, māksliniekos, rada vēlēšanos atgriezties. Tas var notikt jebkurā zemē. Spēcīgākais piedzīvojums ir tāda klausītāju emocionālā atsaucība, kas man liek justies gaidītam un mīlētam. Tad uz skatuves jūtos tiešām labi, pat ja uz tās ir pārāk karsts. Mana misija ir katru reizi tik patiesi saviļņot publiku, lai koncerts klausītājus atkal pārsteigtu. Tas ir mans uzdevums atgriežoties. Mans darbs ir uzstāties augstā vokālā līmenī, lai cilvēki sajustu, cik šie koncerti man ir svarīgi.
Kāpēc tik krasi mainījāt savu stilu: no hārdroka, smagā metāla un blūza līdz melodiskām, liriskām popmūzikas mīlas balādēm?
Es kļuvu pazīstams kā R&B izpildītājs. Taču vispirms biju aizrāvies ar blūzu, jo īpaši ar Čikāgas blūza stilu, spēlēju ģitāru. Mani pirmie ieraksti tapa 16 gadu vecumā. Nosūtīju tos divām mūzikas kompānijām – Epic Records un RCA. Pirmā laida klajā manu pirmo singlu, savukārt otrā – divus pirmos albumus. Pēc tam menedžeris, kurš bija strādājis ar Led Zeppelin, noorganizēja rokgrupu Blackjack, kurā es biju solists. Ierakstījām divus albumus, kurus izdevusi Polydor. Tā pievērsos hārdrokam un ieskaņoju vēl divus albumus firmā Columbia Records. Tie bija rokenrola ieraksti, taču jau tolaik es pats sacerēju melodiskas popmūzikas balādes un R&B dziesmas citiem izpildītājiem. Viņi sāka arvien biežāk ierakstīt manu mūziku, un es kļuvu arvien pieprasītāks tieši kā dziesmu autors. Tad kādudien ierakstu kompānijas prezidents uzaicināja mani pie sevis uz biroju. Viņš teica: "Paklau, Maik! Mēs kopā esam ierakstījuši divus albumus, taču tu tajos nestrādā ar īsto, pareizo mūzikas materiālu. Tā vietā tu to atdod citiem dziedātājiem. Tev ir lieliskas dziesmas un burvīga, saviļņojoša balss. Lūk, kādus ierakstus es gribu ar tevi veidot! Šīs dziesmas tavā emocionālajā balsī cilvēkiem ies pie sirds daudz vairāk. Beidz ārdīties smagajā rokmūzikā un ķeries klāt jaunam, pavisam citādam albumam!"
Viņam bija taisnība. Viņš mainīja manu dzīvi. Tas bija īstais padoms īstajā laikā. Man bija 16 gadu, kad ierakstīju pirmo albumu. Taču tikai 18 gadu vēlāk – 34 gadu vecumā – izveidoju savu pirmo īsto autoralbumu. Vēl viens viņa padoms bija turpināt komponēt dziesmas citiem dziedātājiem – jo tā tās būs dziļāk iesētas.
Kā opera kļuva par jūsu "slepeno kaislību"?
Kopš esmu guvis panākumus kā dziedātājs, jums pat sapņos nerādās, cik daudzi man zvana un aicina piedalīties visdažādākajos notikumos. Reiz mani ielūdza Modēnā Itālijā dziedāt ar Lučāno Pavaroti, un es tiešām dziedāju! Man tā bija milzīga uzdrošināšanās, jo neko tādu nebiju dziedājis. Bija jāsagatavo divas operārijas, jāielaužas pavisam citā vokālajā manierē, dziedāšanas veidā. Es mācījos un sapratu, ka manai balsij nav vokālo ierobežojumu, ja vien to attiecīgi skolo.
Pēc tam es uzstājos kopā ar Plasido Domingo un Hosē Karrerasu. Visbeidzot, kad nolēmu ierakstīt opermūzikas albumu My Secret Passion (1998, izdevējs Sony Classical), es satiku slaveno amerikāņu operdīvu Renē Flemingu, ar kuru jau bijām kļuvuši labi draugi. Apjautājos, vai viņa piedalītos. Renē Fleminga ar prieku piekrita, un mēs kopā ierakstījām Rūdolfa un Mimī duetu O soave fanciulla no Džakomo Pučīni operas Bohēma pirmā cēliena. Sniedzām arī opermūzikas koncertu, kas ilga divas stundas, un publika to uzņēma ar ovācijām. Bija lieliski, ka spēju ielēkt šajā mūzikā, ko visi pazīst. Tā es ieguvu jaunu attieksmi pret dziedāšanu, jaunu pieeju.
Jūs kļuvāt par lielu opermākslas fanu?
Ne tajā nozīmē, ar ko saprot operas izrāžu apmeklējumu teātrī. Taču es kļuvu par operas komponistu fanu, apbrīnoju viņu talantu sacerēt brīnišķīgas, izcilas melodiskas ārijas. Es cienu operu kā mūzikas teātri, tomēr mūzikā joprojām meklēju dziesmas – saviļņojošas un spēcīgas. Tādas kā, piemēram, Nessun dorma – Kalafa ārija no Pučīni operas Turandota, kuru tenors Lučāno Pavaroti tieši koncertizpildījumā padarīja tik slavenu visā pasaulē. Es dodu priekšroku opermelodiju baudīšanai kā tādai, nevis sēdēšanai vairākas stundas garā izrādē. Jā, arī operā es mīlu dziesmu! Operas pasaulē esmu māceklis, bet ne eksperts.
Par ko rakstāt savā grāmatā The Soul of It All, kas nākusi klajā šā gada ziemā?
Tie ir mani memuāri. Es tos rakstīju gandrīz gadu – pēc četrdesmit mūzikas industrijā pavadītajiem gadiem –, atskatoties uz visu savu dzīvi. Par to, kā es izveidoju karjeru, un par grūtībām, kuras šajā ceļā ir bijis jāpārvar. Par to, kā no tīņa gadu muzicēšanas dzimtās Ņūheivenas bāros un cīņas, lai nopelnītu dienišķo iztiku ģimenei, nonācu līdz pasaules zvaigznes statusam. Es stāstu ne tikai par sevi, bet arī par to, kāda ir mūslaiku mūzikas industrija – ar tās spožumu un postu. Es stāstu par izklaides biznesu un veiksmi – no kā tā ir atkarīga. Par to, kā nepalaist garām savas dzīves vienīgo lielo iespēju kaut ko paveikt ar balsi. Arī par sāpēm, vilšanos un cīņu. Par to, ka nekas nenāk viegli.
Arī par to, cik grūti ir izlaipot starp radīšanu no sirds uz sirdi un mūzikas biznesa prasībām?
Tie ir savstarpēji saistīti pretpoli, kas kalpo viens otram. Mākslas vēsturē allaž pastāvējusi cīņa starp biznesu un jaunradi. Par radošo brīvību un pašizpausmi ir bijis jācīnās vienmēr. Gan baroka laika, gan šodienas māksla – vai tā ir glezniecība, literatūra, mūzika vai filmas scenārijs – tam visam ir radošā un biznesa puse. Ja tu saproti biznesu, tev ir vieglāk strādāt ar cilvēkiem. Māksliniekiem ir nepieciešama publika, un ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, kuru sniedz bizness. Tāpēc es sadarbojos ar ierakstu kompānijām, sniedzu intervijas un daru visu, lai projekts gūtu panākumus.
Maikls Boltons
Arēnā Rīga 12.V plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 20–50