Tavs Alfrēds ir tik negants, tik negants, ka, lasot grāmatas sākumu, es ar šausmām domāju - mans Dievs, vai tā patiešām ir bērnu grāmata? No kurienes tev uzradās tik reti ellīgs personāžs?
Es gandrīz vai gaidīju šo jautājumu, jo pēdējā gadā kopš grāmatas iznākšanas, kad uzstājos skolās, mani diezgan bieži par to iztaujā. Un tieši tāpat tirda: vai bērniem ir jāraksta un jālasa par dzērājvīru Nekrietno Alfrēdu?
Bet bērni jau nedzīvo kaut kādā savrupā, ideālā pasaulē kopā ar zaķīšiem un kaķīšiem! Tepat jau viņi ir kopā ar mums, pieaugušajiem – pasaulē, kurā papilnam visādu ellīgu un negantu tipu. Tātad, no informācijas viedokļa, nekā jauna.
Tomēr es nebūt negribēju bērniem atgādināt, cik apkārt daudz ir zaņķa. Tā kā dzērājvīrs viennozīmīgi visiem vecumiem ir negatīvs personāžs, man tas deva iespēju ar viņa palīdzību, smaidot un brīžiem pašam arī smejoties, parunāt par dažādām attiecībām. Galvenokārt jau par cilvēka un dabas attiecībām, kurās cilvēks vēl joprojām jūtas un uzvedas kā radības kronis un dzīvo, kā pašam ērtāk un liekas pareizi. Un tad nu šajā grāmatā nabaga Alfrēds cieš par saviem un citu pastrādātiem grēkiem – viņš piecūko upi, dedzina kūlu, bendē gliemežus un veic arī visādus citādus, jau iepriekš folklorizējušos nodarījumus.
Kaut gan Nekrietnais Alfrēds nebūt nav mans pirmais, lietojot tavu formulējumu, negantais personāžs. Kad pirms kādiem gadiem izdevu grāmatu Frīda Frikadele – grotesku stāstu par zagļu ģimeni – dabūju dzirdēt nevienu vien pedagogu un vecāku pārmetumu par to, ka es mācot bērnus zagt... Turklāt Frīdu Frikadeli iekļāva Nacionālās bibliotēkas lasīt veicināšanas programmas Bērnu žūrija kolekcijā. Un es vēl tagad atceros kādas meitenītes ierakstīto grāmatu vērtēšanas anketā: "Man zagļi ļoti nepatīk, un šī grāmata, kas stāsta par zagļiem, arī nepatīk!" Tātad teksts kā ačgārnis tomēr nostrādāja!
Vēl nedaudz vēlāk ķēros pie rakstīšanas garstāstam Gliemežvāks, kur darbojās bomžu meitenīte, kas dzīvo tāda kā Getliņu atkritumu kalna pakājē. Tur tās faktūras bija tik reljefas, tik smirdoši un bezcerīgi baismīgas, ka es pats drusku nobijos un šo skaudro stāstu galu galā izstāstīju gandrīz kā pasaku. To dažāda vecuma meitenes un zēni daudz lasīja un kopumā vērtēja pozitīvi. Arī pieaugušie nebija pret. Un, zini, autoram tas nav nepatīkami! Varbūt tāpēc mums ir tik maz bērnu grāmatu ar spilgtām realitātes faktūrām?
Tev patīk provocēt! Dzīves gaitās arī esi kacinātājs?
Ja nu notiek kaut kādas provokācijas, tad tīri neapzināti. Mani pašu uz rakstīšanu izprovocē dažādi dzīves fakti. Es jau tikai ļaujos, un apkārtējā dzīve ir tā kacinātāja! Bet kāpēc dzīvei tas tik viegli izdodas? Gan pēc izglītības, gan pēc darba pieredzes dažādos preses izdevumos esmu žurnālists. Man svarīgi ir fakti, spilgti notikumi, faktūras, par kurām jau minēju iepriekš. Daudz barojos no paša novērojumiem, no preses un dažādiem folkloras motīviem. Un, ja vēl no tā visa izdodas izveidot tēlus, kas paši sāk darboties un sagādāt klapatas, tad ... "ko var vairāk vēlēties?" Liekas, tas ir no kādas Aišas dziesmas. Tāpēc vienmēr cenšos, lai rakstīšanas laikā man pašam būtu interesanti, jo esmu pārliecināts, ka tikai tādā gadījumā varbūt teksts lasītājus arī piesaistīs. Ja interese zūd, tūlīt metu mieru un meklēju tādu piegājienu, kas velk sižetu tālāk.
Re, tikko iedomājos, ka bērnu autori, dzenoties pēc lasītājiem un rēķinoties ar to uztveri, tomēr vairāk ir pasargāti no snobisma.
Vai nav bijusi vēlēšanās sarakstīt kaut ko lielu un negantu arī pieaugušajiem?
Kad tu pieminēji kaut ko lielu, man uzreiz ienāca prātā pirms daudziem gadiem dzirdēta anekdote. Kāds jauns autors dodas konsultēties pie lielā ņirgas Marka Tvena. "Meistar, dodiet padomu! - viņš lūdz. - Ko man izdarīt tādu lielu un neaizmirstamu?" Marks Tvens ar padomu neskopojas: "Nomazgājiet ziloni!"
Protams, man arī gribas "nomazgāt ziloni”, un kaut gan ar bērniem var runāt par jebkuru tēmu, tomēr pieauguša cilvēka pieredzei ir par šauru bērnu grāmatās. Bet mans žurnāla redaktora liktenis ir dzīvot grafikā no viena tipogrāfijas cikla līdz nākamajam. Tajās spraugās var paspēt gūt impulsus un arī uzsākt kaut ko lielu un negantu, bet tad būtu jātaisa pārtraukums. Un tā n-tās reizes. Īsti neesmu pārliecināts, vai ilgstoši tik sadrumstalota eksistence autoram sagādā gandarījumu. Bet tas teksta rašanās laikā, manuprāt, ir svarīgs nosacījums. Arī kā balva par pacietību.Nenoliedzami, ka, rakstot bērnu grāmatas, tāpat nepieciešama emocionāla un fiziska intensitāte, bet apjomi ir mazāki, un savukārt laika nogriežņi īsāki.
Vai pats daudz lasi bērnu literatūru? Un kas pēdējā laikā tev no tās īpaši palicis prātā?
Jā, riskējot atpalikt no laika un varbūt pat kļūt infantils, izēdos cauri daudzām, dažādu vecumu bērnu un jauniešu grāmatām. Bez garas domāšanas man atmiņā uzreiz uznirst divi tulkojumi. Tas pirmais ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es. Ziemeļnieku literatūrā balstīts, mazliet sērīgs, bet reālistisks stāsts ar sulīgām detaļām un lielu, pat sāpīgu atklātības līmeni, kam pēc manas saprašanas lasītājiem ir grūti pretoties, bet rakstniekiem nevēlēties pašiem uzrakstīt kaut ko tādu.
Otrā ir pie mums jau labi pazīstamā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstiņu (bet varbūt pasaku?) grāmata Kaka un pavasaris – Guntara Godiņa tulkojumā. Dzīvīgi un ļoti azartiski fantāzijas lidojumi, pārkāpjot jebkurus kanonus. Nu tik azartiski un spēles prieka pilni kā dažkārt bērnu pašu sacerētas pasakas, nemaz nejūtot formas pretestību.
Vai tevi skar un uztrauc pašreiz notiekošā rakstnieku un dzejnieku cīņa gan par lielāku finansējumu literatūrai, gan par radošās personas statusa ieviešanu likumdošanā?
Skar un uztrauc vislielākā mērā. Ja nu kāds tāpat kā es "grib mazgāt ziloni" un atmest maizes darbu, turklāt ir spējīgs pat katru gadu noberzt pa lielam Āfrikas zilonim, nevis tikai pabraucīt kāda porcelāna zilonīša strupo astīti vai snuķa pašu galiņu, tad tajā, mazgāšanas, laikā nepieciešams atbalsts – nu kaut vai lai iegādātos asas sukas, zaļās ziepes, tāpat kāpnītes, ko piesliet ziloņa sāniem, un, protams, enerģijas uzturēšanai vēl arī kādu paku ar sausiņiem. Bet tā kā no atlīdzības par ziloņu mazgāšanu, ko šajā gadījumā varam dēvēt par honorāru, sociālais nodoklis netiek maksāts, tad arī pēc tam, kad ziloņus mazgāt vairs nepietiks dukas, likumdošanā būtu jānosaka, ka tie sausiņi pienākas līdz ziloņu mazgātāja mūža galam.
Un vēl, kas mūsu situācijā varbūt ir pats svarīgākais – radošās nozares un tai skaitā nacionālā literatūra nevar attīstīties un sekmīgi pastāvēt, ja nedarbojas profesionāli ziloņu mazgātāji, kas spēj iztikt vienīgi no sava radošā darba.
Ko tu varētu atbildēt tiem, kas neatņemdamies skandina, ka radošie tikai noēd nodokļu maksātāju naudu, radot produktu, kas plašām tautas masām nav ne saprotams, ne vajadzīgs?
Visam pamatā ir enerģija un radošums. Tas impulsē visu, kas atrodas apkārt un līdzās. Tāpat arī tos, kas saņemtos impulsus paši neapzinās, bet noliedz. Ja nenoliegtu un ticētu, varbūt vēl papildus darbotos placebo efekts.
Ja tu varētu realitātē pieburt "bērnu rakstnieka Māra Runguļa ideālo dzīvi", kāda tā būtu?
Es tādās kategorijās par savu dzīvi neesmu domājis. Kaut gan nevaru noliegt, ka apmēram pirms divdesmit gadiem radošajā nometnē Aicinājums par līdzīgiem tematiem esmu bērniem ieteicis rakstīt.
Kā tas notika, kad saprati, ka spēj rakstīt un, ka vēlies kļūst par bērnu rakstnieku?
Dzirdot šo jautājumu, es nespēju nepasmaidīt, jo tajā iekšā vienmēr ir drusku tā kā aizdomas... Kāpēc tieši bērniem? Kas tur slēpjas? Tas tāpat kā mammām, bērnudārzā pirmoreiz sastopoties ar audzinātāju vīrieti.
Jau vidusskolas laikā sāku apmeklēt Liepājas literārās apvienības sanāksmes. Apvienība darbojās vietējā, pilsētas laikraksta paspārnē, un sanāksmēs jauno censoņu darbus analizēja Olafs Gūtmanis un Nora Kalna – dzejnieki, kam jau bija iznākušas grāmatas. Ak, jā, tolaik Liepājā vēl dzīvoja Egons Līvs, kas nebūt neuzskatīja, ka ar jaunajiem autoriem būtu sevišķi jāauklējas un bieži vien runāja tieši, bez aplinkiem. Vairāk gan tad "norāvās" tie, kas bija sākuši rakstīt prozu.
Tur, Liepājas avīzē, tika arī publicēti mani pirmie panti. Bet jauns, ambiciozs cilvēks jau tiecas pēc iespējas ātrāk nonākt pie savas pirmās, nopietnās, statusu apliecinošās grāmatas un nebūt nesapņo kļūt par bērnu rakstnieku. Tas taču ir skaidrāks par skaidru! Ar mani bija tieši tāpat. Bet tad daži faktori manu gaitu nedaudz pakoriģēja.
Mūs, jaunos, ik pa laiciņam aicināja uzstāties pilsētas skolās, un gadījās arī nokļūt sākumskolas klasēs, kur mazajiem bērniem mani, emocijām pārpilnie, uz izrādīšanos kārie panti "nolija pār spalvām kā pīlēm ūdens". Tad varbūt pirmoreiz iedomājos par adresātu un dažus dzejoļus uzrakstīju, acu priekšā paturot arī šādus lasītājus. Protams, paralēli centos nonākt pie dzejoļu grāmatas – īpaši vēl pēc tam, kad Rakstnieku savienības organizētajā jauno autoru seminārā recenzents Jānis Peters mani iedrošināja. Bet tas bija 70. gadu sākums ar milzīgo dzejas sakuplojumu. Tomēr, to neņemot vērā, katru gadu izdeva vien dažus jauno poētu krājumus.
Lai lielo spiedienu mazinātu, vienīgā literatūras izdevniecība Liesma sāka izdot jauno autoru almanahu Acis. Es arī mudīgi iesniedzu kādus 50 dzejoļus – liekas tāda bija maksimālā norma. Šo kopu plānoja ievietot kādā trešajā vai ceturtajā laidienā, bet, kamēr gaidīju, bija jau tapis dzejoļu krājums bērniem. Kā to iesniedzu, tā manus pieaugušo pantus pabīdīja vēl uz priekšu... Un beigu beigās tie manā dzīvē zaudēja aktualitāti, jo paralēli biju arī vēl sācis rakstīt stāstus – atkal bērniem, kurus liekas, sapratu. Lūk, tā – nevēloties izvēlējos!