Intervija ar mūziķi Ainaru Mielavu. Būt vecim un nebaidīties

Bet foto portrets izdevies lielisks. Šis totālais humora un pašvērtējuma trūkums. Šī smieklīgi svarīgā un sevī iemīlējušies cilvēka stāja. Šis lielais nekas. Skumjš tipāžs.

Ikdienas ar pieri sienā.

Drīzāk jau-būt muļķim un nebaidīties

Un varbūt pat publiski pateikt ar visu cieņu nebaidīsies?

Visu cieņu, cilvēks ir sapratis, ka ir kļūdījies un nebaidās to ari publiski atzīt.

Jā, īsts vecs izkurtis mērkaķis. Kam vajag citu cieņas, jo pašam savējās nav. Vecis stipri novecojis, bet tā akmens aukstā seja nav mainījusies.

Visu cieņu, ka atzīst arī, kur kļūdījies. Tiešām beidzot īsts vecis.

tāda vietas aizvieta

Mūsu tuvākā lielākā apdzīvotā vieta ir daži. Viņas iet dažu vidusskolā. Kas lūdzu ir daži par vietu?

Un ticība sūdam.

Par izdirstu sūdu, par sūdu, ko vēl dirsīsi, par sūdu, par ko pats REIZ paliksi! Paldierša, paldierša un vēlreiz - paldierša!

Paldies tev, Ainār, ko esi darījis, ko nepaspējis un vēl ko darīsi.Paldies, paldies, Tu vienīgais atgriezi ticību un paudis atklātību, paldies, paldies, par drosmi paldies, paldies un darīšanām.

Paldies Tev par atklātību, pārdomām un darīšanu. Tas ir drosmīgi. Veiksmi! Veiksmi Veiksmi!

Ainār, cik pozīcijas iztur Tavs kažoks, bet pakaļa tik un tā pakaļā, kaut arī priekša sagurusi.

Daži noveco visai ātri - izlaidīga un draņķīga dzīve, seklums un tukšums, vējā pavadītas mūža dienas. Bet baidīties gan būtu pamats; Kaulainā nežēlo nevienu, un arī Mielava kārta aiz kalniem nevaid.