Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Karls Knēts: Ja tu esi ilustrators, tev reizē ir jābūt gan nekomerciālam, gan komerciālam

"Ja tu esi ilustrators, tev reizē ir jābūt gan nekomerciālam, gan komerciālam," saka ievērojamais grāmatu ilustrators Karls Knēts

Zīmējam princeses acis, tagad raganas, tagad robota, tagad briesmoņa, tagad maza sunīša un tagad – beļģu policista. Tās parasti ir dusmīgas – saka Karls Knēts un piezīmē policista acīm divas dusmīgas slīpas svītriņas. Nākamais uzdevums – uzzīmēt uz papīra lapas savas galvas kontūras. Vispārēja sajūsma.

Karls Knēts Rīgā Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā viesojās Beļģu kultūras dienās. Mākslinieks sniedza autogrāfus un iezīmēja piemiņas ruksīšus savā pirmajā latviski tulkotajā grāmatā Ai briesmoni, neapēd mani! (autors Karls Noraks), ko laidusi klajā izdevniecība Liels un mazs.

Karls Knēts pirmo grāmatu Marcipāna sivēntiņi ilustrēja 1996. gadā. Nu jau viņš ir vairāk nekā 30 grāmatu mākslinieks. Daudzas no tām ir nominētas prestižām balvām Nīderlandē, Francijā un Itālijā. 2010. gadā mākslinieks bija izvirzīts Hansa Kristiana Andersena balvai.

Tiekoties ar bērniem un tulkotāju Inesi Pakloni, atklājās, ka ruksīša Alekša strīpainais krekls ir tieši tāds pats, kāds Karlam bijis bērnībā. Tas gan esot izņēmums, autobiogrāfiskas detaļas viņš izmantojot reti. Bērnībā Karls esot nopietni apsvēris iespēju kļūt par cirka mākslinieku. Kaut kas no cirka pasaules noskaņām kompozīcijā un krāsās jūtams arī viņa ilustrācijās. Bieži viņa varoņi savērpti košā jūklī kā krāsaini karodziņi ap cirka arēnu.

Karls Knēts ir arī pasniedzējs Gentes augstskolā (School of Arts KASK-Koninklijk Conservatorium, Hogeschool Gent). Rīgā viņš satikās ar Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. Studenti viņu pārsteidza ar individuālo stilu.

Jūs bieži tiekaties ar bērniem. Vai jums tas ir iedvesmojoši arī profesionālajā ziņā? Vai varat no viņiem kaut ko mācīties?

Jā, noteikti. Kad zīmēju savas pirmās grāmatas, man pašam nebija bērnu un es negāju uz skolām tikties ar bērniem. Darīju savu darbu viens pats. Kad skolas sāka aicināt mani uz meistardarbnīcām, tas atvēra man acis – sapratu, kā bērni uztver manu darbu. Kad veidoju grāmatu, es nedomāju par bērniem. Ja es mēģinātu nospraust – tā ir tādam un tādam vecumam –, tas mani paralizētu. Tagad man katru gadu ir simtiem meistardarbnīcu. Es ļoti daudz mācos no bērniem. Cenšos izdomāt mazas, sīkas liekas, piemēram, šeit (rāda uz grāmatas Ai briesmoni, neapēd mani! vāku, kur ruksītis Aleksis velk saitē sarkanu mašīnīti – U. A.), – tās ir lietas, ko bērni parasti ievēro vispirms un vaicā – kāpēc viņam ir sarkana mašīnīte? Meistardarbnīcās es redzu, kā bērni skatās uz lietām.

Bērni rosina vairāk koncentrēties uz detaļām?

Jā, uz detaļām, paralēlajiem stāstiem, kuru nav tekstā. Tas liek mēģināt būt rotaļīgam. Lai arī zīmējot nedomāju, ka tās ir grāmatas bērniem, apzinos, ka beigu galā tās tomēr nonāks bērnu rokās.

Ja mēs runājam par auditoriju un konkrēti šo jūsu pirmo Latvijā izdoto grāmatu, vai jūs pats to gribētu dāvināt arī saviem pieaugušajiem draugiem?

Mēs Beļģijā bieži cits citam dāvinām bērnu bilžu grāmatas. Kad es sāku karjeru pirms 15 gadiem, tā nebija, bet tagad ļoti daudzi pieaugušie pērk šīs grāmatas sev un draugiem.

Kā jums šķiet, lai cilvēks novērtētu ilustrēto grāmatu burvību, ka tā nav tikai rotaļlieta viņa mazajiem bērniem vai mazbērniem, viņam jābūt kaut kādā ziņā bērnišķīgam? Vai jums pašam nav nācies saskarties ar attieksmi pret sevi kā mazliet Pīteru Penu?

Cilvēkā ir jābūt bērnišķīgajai pusei, bet es noteikti neesmu Pīters Pens. Esmu pieaugušais, kuram ir savs bizness. Es taisu grāmatas un daru to, cik vien labi spēju. Apzinos, ka man ir jādara savs darbs, bet tik un tā tas ir komerciāls produkts. Es gribu, lai manas grāmatas ir pārdotas, un gribu, lai tās tulko. Man bagāžā ir komerciāla pieredze.

Esmu studējis grafisko dizainu un strādājis reklāmas jomā, kur ļoti daudz iemācījos par lietu komerciālo pusi. Ja tu esi ilustrators, sarežģītība ir tajā, ka reizē ir jābūt gan nekomerciālam, gan komerciālam, lai sasniegtu publiku. Tā ir viltīga lieta. Kad attīsti savu personīgo stilu, nekad nezini, vai tas kādam patiks. Manā gadījumā – jūtos laimīgs, ka tas patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā ir veiksme.

Ar prieku un zināmu skaudību klausos jūsu teiktajā, ka Beļģijā ir normāla prakse, ka arī pieaugušie ir ilustrāciju grāmatu mērķauditorija. Skaidrs, ka Ai briesmoni, neapēd mani! nav tikai par mazu, ēdelīgu, nepaklausīgu ruksīti, bet daudzām nopietnām tēmām – bailēm, monstriem un daudzām citām tipiskām pieaugušo tēmām.

Jā, tā ir.

Vai drīkstu šīs grāmatas kontekstā jautāt par jūsu paša bailēm? No kā jums ir bail?

Jūs tiešām gribat to zināt?

Jā.

Man ir bailes būt izsalkušam. Es nekad neesmu bijis badā, un man nekad nav trūcis ēdiena, tomēr kaut kāda dīvaina iemesla dēļ es vienmēr gribu būt pārliecināts, ka tad, kad man gribēsies ēst, man būs ēdiens.

Varbūt jums vecvecāki ir daudz stāstījuši par kara pieredzi?

Jā, mani vecvecāki nāk no tādām vietām Beļģijā, kur notika ļoti smaga karadarbība. Kur vien skatieties, redzamas kara laika kapsētas un pieminekļi, pat manas mammas dārzā. Varbūt tas ir iemesls, jo vienmēr par karu ir runāts ļoti daudz. Kad mēs bērnībā ar kaut ko nebijām apmierināti, pirmais, ko mums teica: iedomājieties, ka jūs dzīvotu kara laikā. Varbūt manas bailes nāk no tā. Patiesībā man tam nav nekāda izskaidrojuma. Es vienkārši gribu ēst.

Paldies par atklātību. Atgriežamies pie jūsu profesijas. Beļģu kultūrā ilustrāciju grāmatas ir atsevišķs spēcīgs un radoši daudzveidīgs atzars. Bieži tās skar ļoti nopietnas tēmas – kā nāve, slimība, vecāku šķiršanās u. c. Kā šī tradīcija ir veidojusies?

Es teiktu – flāmu kultūrā. Pirms 15–17 gadiem Beļģijā bija kāda maza izdevniecība, kas aizsāka kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Tā sāka sadarboties ar neparastiem māksliniekiem, un visas lielās izdevniecības par to smējās, jo neticēja, ka tā izdzīvos. Taču šī izdevniecība bija tik drosmīga, ka turpināja strādāt ar tādiem māksliniekiem kā es, kuru grāmatas sākumā neviens nepirka. Izdevniecība turpināja mani publicēt, un publika sāka sekot tam, ko dara šī mazā kompānija, jo tā rīkojās citādi. Lietas mainījās. Pat lielās izdevniecības sāka jaunus radošus projektus. Arī tās sāka publicēt grāmatas, kas skar ļoti nopietnas tēmas. Piecpadsmit gados radās pilnīgi jauns tirgus, kurā ir gan jautras, vienkāršas un ļoti komerciālas bērnu grāmatas, gan ilustrāciju grāmatas, kas runā par visu, ko vien var iedomāties: par karu, nāvi, slimību, pašnāvību, šķiršanos.

Mūs atbalsta flāmu valdība, kas veicina, lai mēs runātu par atšķirīgām un nopietnām lietām. Mums Beļģijā ir grāmatas, kas palīdz nolikt bērnu gulēt, taču ir arī tādas, kas skar sarežģītas un smagas tēmas, lai ierosinātu sarunas. Ja vecāki izšķiras, var piedāvāt grāmatiņu ar līdzīgu stāstu par diviem trusīšiem, lai mazais bērns saprot, kas notiek. Flāmu bērnu grāmatu bagātība pašreiz ir tā, ka mēs varam visas šīs tēmas apstrādāt tā, lai parādītu publikai, ka grāmatas var lietot dažādos veidos.

Kad Rīgā viesojās ievērojamā ilustratore Kitija Krauzere, viņa asi izteicās par "stulbajām rozā princešu grāmatām", kas, viņasprāt, nodara lielu ļaunumu bērnu prātam. Kāds ir jūsu viedoklis par disnejkultūru?

Tas ir sarežģīti. Man nekas nav pret to, jo arī tā ir alternatīva. Es domāju, ka tā ir vecāku un skolotāju atbildība mājās un skolās bērniem parādīt visu iespējamo. Bērniem patīk mani darbi, ja arī skolotājs pret tiem izturas ar entuziasmu, taču tik un tā viņiem ir jāsaglabā atvērts prāts. Ja skolotājs rāda tikai Disneja stila grāmatas un arī mājās bērni televīzijā redz to pašu, viņi arī tikvien zinās kā rozā princeses. Es domāju, ka tā ir skolotāju, vecāku, izdevēju, rakstnieku un ilustratoru atbildība. Ir grūti mainīt attieksmi.

Vai jūs atceraties savu gaumi, kad pats bijāt mazs bērns?

Es nāku no ļoti maza ciematiņa Francijas un Beļģijas pierobežā. Tur nebija daudz ko darīt. Mans paps katru vakaru pirms gulētiešanas man zīmēja. Man viņš šķita ģēnijs. Patiesībā viņš zīmēja mikimausus, bet tas man bija svarīgs brīdis. Tēvs nomira, kad man bija septiņi gadi. Tad, kad viņa vairs nebija, vairs nebija ko zīmēt un nekas to vairs neveicināja. Šis ir muļķīgs stāsts – Beļģijā parādījās spageti, un uz katras pakas bija viens punkts. Ja jūs sakrājāt sešus, jums atsūtīja slavenu gleznu reprodukcijas. Tādēļ es ēdu ļoti daudz spageti. Tas mani ieinteresēja mākslā. Vēlāk es studēju latīņu un grieķu valodu. Varēju kļūt par advokātu vai ko tamlīdzīgu, taču es vienmēr zināju, ka gribu darīt kaut ko radošu. Pārliecināju mammu, ka vēlos studēt grafisko dizainu. Devos studēt uz lielu pilsētu un aizvien vairāk iegrimu mākslas pasaulē. Tā tas notika – mani ietekmēja tēvs un spageti.

Jūs daudz zīmējat dzīvniekus un īpaši putnus. Vai studējat dzīvnieku anatomiju vai izmantojat intuitīvu uztveri, varbūt bērnības atmiņas no mazā ciematiņa?

Es nestudēju anatomiju, es vienkārši zīmēju.

Jūs esat pasniedzējs Gentes Mākslas augstskolā. Cik svarīgi, jūsuprāt, studentiem ir apgūt akadēmiskās prasmes un cik – veicināt viņu oriģinālo rokrakstu?

Es nevaru atbildēt. Es nezinu. Mūsu skolā viņiem ir jāzīmē anatomiski zīmējumi. Taču mana zīmēšana ir balstīta uz to, ka es sākumā nemaz nemācēju zīmēt. Skolas laikā man ļoti nepatika ilustrācijas. Jums ir jāstrādā tādā veidā, kādā jūs spējat. Labākā stunda man bija tad, kad kāds skolotājs pateica – tev nav jābūt perfektam zīmētājam, lai būtu labs ilustrators. Es sākumā vispār nepratu uzzīmēt profilu, visi bija redzami tikai pretskatā.

Ko jūs sakāt studentiem pirmajā nodarbībā? Vai jums ir kāda metode – principi, ar kuriem gribat dalīties?

Kāds manas stundas ir aprakstījis kā psiholoģijas kursus. Varbūt tā ir taisnība. Es nemācu tehniku. Nav jēgas imitēt kādu citu. Es meklēju ceļu un veidu, kā palīdzēt studentiem saprast, kas ir tas, ko viņi grib darīt, un kas ir vistuvāk viņu dvēselei. Ja jūs gribat darīt šo darbu, jums tam ir jāpatīk visu atlikušo dzīvi. Piemēram, tas, ko es daru, – es to nevarētu darīt nekādā citā veidā. Tas ir ļoti personīgi. Mudinu studentus meklēt sevi un saprast, kas ir tas, ko viņi tiešām vēlas darīt un ko viņi vēlas pateikt cilvēkiem. Es to izjūtu kā savu atbildību, lai viņiem pēc skolas beigšanas būtu iespēja labai karjerai. Neesmu skolotājs, kurš grib, lai visi imitē viņa stilu.

Mākslas zinātnieki un kritiķi ir radījuši jēdzienu "Karla Knēta dzeltenais". Ko viņi īsti ar to domā? Dzeltenais jūsu zīmējumos tiešām nav "parasts" – ne citrona, ne saules dzeltenais. Kā top šis neparastais tonis?

Ja man ir jāuzzīmē šī dzeltenā žakete (sk. briesmoni uz grāmatas vāka – U. A.), es vispirms izmantoju šo krāsu (rāda uz ruksīša biksēm "Latvijas sarkanā" tonī – U. A.). Vispirms uzklāju tumši sarkanu, tad gaišāk sarkanu, tad oranžu, tad tumši dzeltenu un tikai tad – gaiši dzelteno. Tur ir daudz krāsas slāņu. 99 procentos gadījumu šis ir tonis, kuru man patīk lietot. Varbūt cilvēki to neievērotu, ja būtu citādi, bet es pats varu būt laimīgs tikai tad, ja dzeltenais ir tapis šādā veidā. Briesmonim šī žakete taču būs jāvalkā mūžīgi. Tā nedrīkst izskatīties pilnīgi jauna. Tāpēc es tik daudz laika veltu slāņojumam. Mana darbnīca atrodas mājās, un ir periodi, kad es tikai strādāju, strādāju un strādāju.

Izstāde

Gentē Historische Huizen Gent līdz 10. maijam skatāma Karla Knēta izstāde In My Head/Manā galvā
www.facebook.com/carllcneutillustrator

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja