Latvijas Radio koris vēl aizvien ir mans sapņu ansamblis – atzīstas Kaspars Putniņš, kurš šo ansambli diriģē kopš 1992. gada un kopā ar tā vadītāju Sigvardu Kļavu padarījis kolektīvu par vienu no visatzītākajām vokālajām vienībām pasaulē. Jau otro sezonu Kaspars Putniņš ir arī Igaunijas filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Piektdien, 6. novembrī, Sv. Pētera baznīcā viņš diriģēs pirmo koncertu Latvijas Radio kora 75 gadu jubilejas četru stilistiski dažādo programmu sērijā, kas līdz 28. novembrim izskanēs Rīgā, Jūrmalā, Cēsīs un Rēzeknē.
Koncerts Canticum Canticorum, kurā sadarbībā ar ansambli Sarband (Vācija, Tuvie Austrumi) izskanēs gan jaundarbi, gan Tuvo Austrumu tautas mūzika un improvizācijas, ir ne tikai Radio kora jubilejas atklāšanas, bet arī Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas Tête-à-Tête 2015 pasākums, un tas arī noslēdz jaunās mūzikas festivālu Arēna. "Šī ir vairākus gadus auklēta programma, kurā mēs – profesionāls ziemeļeiropiešu koris, četri mūziķi no Tuvajiem Austrumiem un pieci komponisti, kuri pārstāv šos divus reģionus, – esam radījuši skaņu gleznu, kurā ir integrētas gan Rietumu profesionālās mūzikas, gan Tuvo Austrumu mūzikas tradīcijas, skaņa un muzicēšanas principi. Darba centrā ir Zālamana Augstās dziesmas fragmenti no Vecās Derības, kas ir gan kristiešu, gan jūdu un musulmaņu kultūras pamatos. Augsto dziesmu esam izvēlējušies arī tāpēc, ka šī dzeja ir nepārspēts mīlestības poēzijas meistardarbs, kurš personīgi uzrunā jebkuru cilvēcisku būtni," Kaspars Putniņš raksturo ilgi gatavoto programmu.
Jūsu projekts iekļuvis karstā politiskajā un sociālajā kontekstā?
Mēģinām meklēt integrāciju divās ļoti atšķirīgās muzikālajās kultūrās, un te pēkšņi – tik dramatisks politiskais konteksts. Manuprāt, jubilejas svinēšana ir dzīves un iespēju svinēšana. Man pašam šis projekts ir ļoti nozīmīgs gan cilvēciski, gan mākslinieciski, un jubileja ir labs iemesls izdarīt lielas lietas. Man vienmēr ir ārkārtīgi patikusi Tuvo Austrumu mūzika, tomēr ilgi uzskatīju, ka Rietumu civilizācijas pārstāvji šajā mūzikā vienmēr būs tikai klausītāji. Sadarboties ar tās kultūras mūziķiem šķita gandrīz neiespējami, jo šī kultūra ir diezgan hermētiska. Tā ir milzīga un pašpietiekama bagātība, kurā ir daudz nianšu, skolu, fantastisku talantu. Taču tā ir tik tālu no Rietumu domāšanas, ka salikt blakus likās neiespējami, līdz pirms pieciem gadiem festivālā Austrijā dzirdēju ansambļa Sarband uzstāšanos kopā ar austriešu kamerkori programmā Garīgie tilti/Sacred Bridges. Izrādījās, sākotnēji tā izveidota un ierakstīta kopā ar slaveno britu vokālo grupu The King’s Singers kā divu kultūru integrācijas auglis – kopā tika atskaņota Osmaņu laika Austrumu un tā paša perioda Rietumu mūzika. Tai ir vēsturiskas saknes: XVII gadsimtā laupītāji jūrā sagrāba kuģi un visus, kas uz tā bija, pārdeva Austrumos kā vergus. Tā jauns poļu puisis, ļoti labs mūziķis, nonāca Turcijā kā vergs. Viņš nokļuva Osmaņu galmā, kur uzdienējās par kapelmeistaru un kļuva par svarīgu cilvēku kultūras sakaru ziņā, jo tulkoja abās valodās. Viņš pārnesa turku tradīcijā lielu daļu kalvinistu korāļu no Ženēvas grāmatas, un vēl nesen turki bija pārliecībā, ka tas ir oriģināls viņu kultūras mantojums. Skaņa ir turku, bet melodijām ir cita izcelsme. Balstoties šajā faktā, The King’s Singers kopā ar austrumu mūziķiem vienu materiālu uzlūkoja no abām pusēm. Kā viņi sadarbojās, cik kolosālā, atvērtā, radošā komunikācijā!
Sapratu, ka ar šiem cilvēkiem jau nu gan varētu parunāt par iespēju kaut ko kopā darīt, un sazinājos ar ansambļa līderi Vladimiru Ivanovu, Vācijā dzīvojošu bulgāru izcelsmes etnomuzikoloģijas un viduslaiku mūzikas profesoru Minhenē. Vienojāmies izmantot Dziesmu dziesmas tekstus. Tie ir no Vecās Derības, tātad ir arī musulmaņu kanonā, un tur ir ļoti daudz simbolisma, kas ir tuvs sūfiju tradīcijām: rozes, vīns. Vienojāmies par komponistu sarakstu, kurā ietilpst Santa Ratniece, Mārtiņš Viļums, igaunis Toivo Tulevs, norvēģis Lase Tūresens un Bušra el Turka, libāniete Londonā, savas tradīcijas zinoša un ļoti prasmīga Rietumu komponiste, kura raksta arī orķestrim London Sinfonietta. Vladimirs pats spēlē sitaminstrumentus. Dziedātāju no Turcijas uzskata par vienu no vislielākajiem "vecās skolas" meistariem. Grieķu puisis spēlē osmaņu liru jeb kemanču – mazu vijolīti, kuru tur vertikāli klēpī un kura skan kā cilvēka balss – mecosoprāns.
Jordāniešu mūziķis, pasniedzējs universitātē Vācijā, spēlē kanunu – tas ir koklei attāli līdzīgs instruments, ko strinkšķina ar metāla uzpirksteņiem. Pagājušā gada martā kopdarbu pirmatskaņojām Oslo. Šī būs otrā reize, kad to rādīsim publikai.
Ceri uz sadarbību kultūrā ar bēgļiem, kuri drīz ieradīsies Latvijā? Piemēram, iesaistot korī, kā izteicies Gaudeamus diriģents Ivars Cinkuss?
Manuprāt, tas ir veids, kā ir jādomā. Katram laikam un paaudzei ir izaicinājumi, no kuriem nav iespējams izvairīties. Bieži tie nav no mums atkarīgi un nav atkarīgi arī no tiem, kurus mēs mēģinām vainot. Lielie procesi pasaulē vienkārši notiek. Tas, kā pret to ir jāizturas, – ir nevis nostāties embrija pozā un meklēt, kurš tajā vainīgs un kā izvairīties no savas atbildības un piedalīšanās, bet domāt, kā pēc iespējas pozitīvākā veidā situāciju risināt.
Cik man bijusi darīšana ar cilvēkiem no tām pasaules daļām, viņi ir ārkārtīgi inteliģenti, labestīgi, pozitīvi domājoši. Rietumeiropā viņus satiec ik uz soļa. Viņi pārdod kebabus, vada taksometrus un strādā kultūras institūcijās. Protams, cilvēki ir dažādi. Arī Latvijas piederīgie izvaro, slepkavo, zog automašīnas Lielbritānijā. Tāda ir cilvēku daba. Ir jāskatās ar atvērtām acīm un jāsaprot lietu daba. Skaidrs, ka šie cilvēki te būs. Runājot par skaitļiem – atklāti sakot, ir smieklīgi dažus simtus vai tūkstošus cilvēku pacelt par nācijas izdzīvošanas jautājumu. Ir jādomā, kā viņus saimnieciski un psiholoģiski integrēt latviskajā vidē, un viss būs kārtībā. Pasaule vienmēr mainās. Tā nekad nav bijusi statiska.
Ārpus Latvijas es ļoti daudz redzu cilvēkus runājam un rīkojamies, mēģinot redzēt divus gājienus uz priekšu, lai saprastu, kā konkrētajā notikumu kontekstā padarīt savu dzīvi un pasauli labāku, jo izvairīties no pārmaiņām vienkārši nav iespējams. Pasaule tā ir iekārtota. Man liekas, ka Latvijā ar Otro pasaules kara pieredzi to vajadzētu saprast.
Karo vai ar to draud daudzviet pasaulē. Kļūst baisi, ja uzbrukt attur vien tas, ka pretiniekam ir kodolieroči.
Mums, Radio korim, par to pirms dažiem gadiem bija izrāde Kara daba. Ja mēs apzināti mēģinātu parakņāties savā apziņā, tā godīgi, es domāju, ka mēs varētu identificēties ar jebkuru briesmoni. Mēs varētu saprast tos mehānismus, kas virza vislielākās briesmu lietas. Pasaule tāda ir, un, iespējams, ja mūsos nebūtu šīs agresīvās ego daļas, mēs kā suga vai indivīdi vienkārši nevarētu pastāvēt. Taču jautājums ir, kā mēs ar šiem iekšējiem dēmoniem tiekam galā.
Nesen biju Veimārā – vienā no Eiropas vēsturiski nozīmīgajiem kultūras un inteliģences centriem, kurā dzīvojis Gēte, Šillers, Herders, Šopenhauers, Nīče, arī Johans Sebastiāns Bahs un Ferencs Lists. Tur ir slavenā Belvederes pils. Kad mēģinājām jaunajā, gaišajā mūzikas skolas zālē, pa logu bija redzama dzeltenu lapu klāta ieleja, aiz kuras slienas pakalns. Aiz tā – Būhenvalde, kur bija nacistu koncentrācijas nometne. Izrādās, kultūra nav spējusi šo vietu un cilvēkus pasargāt no zvērīga ļaunuma. Civilizācijas kārtiņa ir ļoti plāna, un mums ir tik daudz iespēju kļūt par briesmoņiem – krokodiliem vai citiem rāpuļiem. Paldies Dievam, esam tādas civilizācijas sastāvdaļa, kuras sistēmā iekodēta cilvēka pozitīvo īpašību dominance un ideālisms par to, kādam jābūt cilvēkam. Tas nemaz nav pašsaprotami. Tā varētu arī nebūt. Brīnumainā kārtā tā nenotiek. Hitlers tomēr neuzvarēja pasaules karu.
Tici cilvēces progresam, tam, ka spēsim izkulties no ķezas?
Biju pret to skeptisks, bet pēdējā laikā vairs ne. Esam pārāk nepacietīgi. Cik paaudzēm vispār bijusi iespēja iegūt izglītību? Pāris tūkstošu gadu? Nemaz nerunājot par latviešiem, no kuriem vairākums XIX gadsimta sākumā neprata ne lasīt, ne rakstīt. Mēs gribam, lai tagad pēkšņi tiktu pagriezts maģisks slēdzis un visi kļūtu balti un pūkaini? Loģiski un reālistiski raugoties, procesam ir jābūt lēnam. Taču mums katram individuāli nav jākavējas ar sevi strādāt. Nav jāgaida: mēs te iedzersim aliņu un paskatīsimies hoķi, un, kad visa pasaule kļūs labāka, tad es arī noslaucīšu savu mājas priekšu.
Ko maina tas, ka jau otro sezonu vadi Igaunijas filharmonijas kamerkori?
Šis ir viens no tādiem piedāvājumiem, no kuriem neatsakās, jo tas ir viens no leģendāriem elites grupas koriem pasaulē. Iespēja ar to strādāt regulāri un īstenot savas stratēģiskās domas ir katra diriģenta sapnis. Tā kā man ir iespēja veidot savu kalendāru līdzīgi kā līdz šim, Latvijas Radio kori es neabižoju. Taču, protams, dzīve ir dinamiska.
Pieņemtu piedāvājumu arī, ja abus korus vairs nevarētu apvienot?
Tādu domu vispār nepieļauju. Pat neapsveru, jo Latvijas Radio koris vienkārši ir mana dzīve. Arī citur ir daudz inovatīvā, tomēr pārsvarā vienmēr tieši Radio korī atklāju visu sev būtisko. Arī vērtīgās atziņas un ieguvumi ārpus Latvijas nosēžas manā sistēmā caur Radio kora filtru. To pat nevar dēvēt vārdā "darbs". Formāli, protams, jā, bet Radio korim manā sistēmā ir daudz lielāka nozīme. Tas ir mans sapņu ansamblis vēl aizvien. Darbojoties kā viesim, vienmēr jāsastopas ar būtiskām atšķirībām: katrai grupai ir sava identitāte, vēsture un priekšstati par labo un slikto, atšķiras gaume un repertuārs. Tas viss kopā veido atšķirīgu skaņu un rezultējas atšķirīgā interpretācijā.
Diriģents ir tikai viens no šī procesa dalībniekiem. Viņš, protams, ir tas, kurš iniciē idejas, taču nekas nevar notikt, ja neuzticies cilvēkiem, ar kuriem strādā, un nemudini viņus ar sirdi un dvēseli piedalīties. Tad, kad tas notiek pa īstam, es, būdams diriģents, ļoti daudz mācos. Tas pat nav intelektuālā līmenī. Apzinoties vai neapzinoties es atvedu šos impulsus mājās. Tas nav intelektuāli izfunktierēts, izrēķināts: o, tas forši iznāca un labi strādā, to nokopēsim un turpināsim. Lielākoties tas ir neapzināts process. Pēc kāda laika, varbūt pēc desmit gadiem, vienkārši konstatē, ka tavs viedoklis par skaņdarbu vai skaņu ir mainījies. To mainījusi dzīve un impulsi, iedvesma, kas nāk no citiem.
Un kā ar mums Baltijā kopīgo ziemeļu skaņu, estētiku?
Man gan ir sajūta, ka esam ļoti atšķirīgi. Klausoties ar Grammy apbalvoto Arvo Perta mūzikas programmu Doma baznīcā, kurā dziedāja abi – Igaunijas un Latvijas – kori, man likās, ka tie abi kopā ir vienkārši kolosāls oratoriju koris. Tas ieguva abu grupu labākās īpašības: to, ka igauņu balsīs ir drusku vairāk krāsas un tā, ko angļi sauc par flavour, – kuplāks, intensīvāks tonis –, savukārt Latvijas Radio koris noteikti ir precīzāks instruments. Abi kori maijā Losandželosas filharmonijā Volta Disneja koncertzālē ar Losandželosas filharmonijas orķestri Gustavo Dudamela vadībā atskaņos Perta Miserere un Mocarta Rekviēmu.
Igauņu korim ir cita mentalitāte, jo tas iesaista dziedātājus ar vokālistu izglītību. Tā ir nopietna atšķirība, jo mums Radio korī pārsvarā ir diriģenti, arī pianisti un vijolnieki un nav daudz cilvēku, kuriem būtu grāds dziedāšanā. Mūsu dziedātāji ir vairāk radināti pazīt dažādu stilu un žanru mūziku, redzēt to kontekstā – gan stilu, gan partitūras. Ja visu mūžu esi trenēts kā individuāls dziedātājs, kurš vēlamajā gadījumā kļūs par lielu solistu, redzējums ir atšķirīgs. Līdz ar to vajadzīgas arī atšķirīgas metodes. Taču es nevienu mirkli nevaru sūdzēties par viņu attieksmi, jo darbs nu jau vairāk nekā gadu ir bijis ārkārtīgi intensīvs, pozitīvi uzlādēts un ar lielu savstarpējo cieņu. Arī ar ļoti labu progresu, jo jau pašreiz lieliski saprotamies arī lielos un sarežģītos uzdevumos. Varu būt gandarīts, jo ar pozitīvu izpratni tiek uztvertas manas idejas par repertuāru, atskaņojuma principiem un darba stilu.
Esi ieviesis ko būtiski jaunu?
Daudz strādājam ar igauņu komponistiem. Es jau pašā sākumā skaidri definēju, ka šī būs līnija, ko gribu intensificēt. Koris vienmēr to ir darījis, tomēr tik intensīvas attiecības kā Latvijas Radio korim ar mūsu komponistiem igauņiem pēdējā laikā nav bijušas. Bijuši atsevišķi pasūtījumi, bet ne pastāvīga "sarkanā līnija" grupas dzīvē un ikdienā, kad visu laiku dažādos attīstības līmeņos ir sadarbības projekti ar igauņu komponistiem. Līdzās pasaulē pazīstamajiem, kā Arvo Perts, Veljo Tormiss un Erki Svens Tīrs, ir daudz ārkārtīgi talantīgu jauno komponistu. Viņi ir gudri, meistarīgi, ar oriģinālām, foršām idejām.
Turpini sadarbību arī ar citu valstu profesionālajiem koriem?
Esmu to ļoti ierobežojis, paturot tikai to, ko tiešām nevaru atteikt. Uzmanos, jo nevar katru dienu mēģināt. Ir kaut kad jādomā, jāgatavojas, un mans amats uzliek arī praktiskus pienākumus – jāplāno sezona, jārunā ar cilvēkiem, kuri iesaistīti nākamajos projektos. Aizbraukšu vienīgi pie Zviedrijas Radio kora un Flāmu radio kora, kas ar katru reizi kļūst arvien labāks. Tie bija pirmie kolektīvi, kas pirms daudziem gadiem uzaicināja mani kā viesi. Pieņēmu arī uzaicinājumu uz Jeilu ASV – vienu nedēļu rezidēt universitātes mūzikas departamentā.
Par ko visvairāk domā, raizējies dzīves un nākotnes kontekstā Latvijā?
Nevaru izbēgt no tēmām, kuras sabiedrībā virmo, un redzu mūsu sabiedrībā tendences, kādām nevajadzētu būt. Ir sajūta, ka visi esam noguruši, lai gan pagājuši tikai 25 gadi kopš mūsu jaunās dzīves. Tādi cilvēki, kuri runā racionālas un pašsaprotamas lietas, piemēram, Inese Zandere un Ilmārs Šlāpins, brīžiem izklausās kā minoritāte. Kaut kas nav kārtībā mūsu spējā sevi organizēt un saprast dzīves kontekstā. Šajos gados mums bija jākļūst pieaugušākiem, taču vēl arvien problēmas un vainas meklējam ārpus sevis. Manuprāt, tam vairs nav nekāda attaisnojuma nevienā jomā. Vēl aizvien tik bieži noguļamies nevarīga embrija pozā situācijās, kad ir jābūt viedoklim un ir jāmeklē pozitīvs risinājums, nevis jāizliekas, ka tas uz mums neattiecas.
Tā ir kopēja lieta, kas droši vien nāk no mūsu senākās pagātnes: vienkārši neprotam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tam ir kaut kāds sakars arī ar kultūras procesiem. Iepriekšējo gadu kultūras politika orientējās uz izcilību: mūsu ir tik maz, ka nevaram atļauties būtu provinciāli, mūsu galvām ir jābūt augstu, lai redzam sevi starptautiskā kontekstā. Šis uzstādījums ir pazudis no mūsu ikdienas. No politiķiem to vairs nedzird. No kultūras organizētājiem arī vairs ne. Tas ir slikti, jo cilvēka motivācija intensīvai iekšējai dzīvei un attīstībai precīzi atainojas sabiedrībā.
Daudzi ir vīlušies politiķos un neredz reālu iespēju ko mainīt.
Tieši tā ir embrija poza: mēs jau neko nevaram. No kurienes tie politiķi ir? No Marsa? Viņi ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Mēs ekstrahējam no savas dzīves to, kas mums nepatīk, un uzliekam atbildību uz citu cilvēku pleciem. Mums ir bijusi virkne ārkārtīgi jaudīgu, gudru, ar enerģiju apveltītu politiķu, un drīzāk mēs viņus esam uzmetuši, ļaujot viņus norakt. Tas pieder pie cilvēka dabas. Neviens nav pasargāts no universālām sliktām īpašībām, kas cilvēkiem kā dzīvām būtnēm piemīt. Mūsos visos tās ir.
Sabiedrības psiholoģiju ir ļoti grūti izmērīt, tās ir zemstrāvas, kas darbojas ilgtermiņā. Tās nevar pārslēgt ar vienu klikšķi. Igaunijā jūtu, ka cilvēku atbildība ir lielāka. Sabiedrībā ir pieņemts uzņemties pienākumus un vienkārši novest darbus līdz galam. Visās jomās. Talantīgie un nepraktiskie komponisti, kuriem patīk vēlu vakaros iedzert vīnu, uzņemas sabiedriskus pienākumus un godīgi mēģina tos paveikt. Sabiedrība organizējas jēdzīgāk un prot saskatīt kopējus mērķus. Nav jāiet demonstrācijās vai uz barikādēm. Tas ir katra paša ikdienas process ar sevi, savu darbu, vidi un domām, kuras ietekmē cilvēkus apkārt. Un te ir kultūras lielā loma. Jo kultūra šos iekšējos procesus ietekmē vai arī neietekmē. Ja nespējam vērtīgām lietām radīt vajadzīgo prestižu, sabiedrībā tās nešķiet nozīmīgas.
Kad Amsterdamā izkāpju no lidmašīnas, ir sajūta, ka atrodos tādā vidē, kur katrs pretimnākošais ir pārliecināts, ka savā dzīvē var izdarīt jebko. Viņiem ir tāda enerģija un sejās ierakstīts tik pozitīvs lādiņš, ka ir skaidrs: viņš tagad varētu apgriezties uz papēža un iet sākt jaunu biznesu vai studēt kaut ko pilnīgi jaunu un viņš to darītu enerģiski un sasniegtu rezultātu. Nevis apsēstos stacijas stūrī un tur čurnētu, veltot laiku pārdomām, cik viss ir ārkārtīgi slikti un grūti un neko nevar izdarīt. Tā ir kopēja lieta, un mēs cits citu ļoti ietekmējam. Tā ir kultūras sastāvdaļa. Katram pašam ir jāatbild uz būtiskiem jautājumiem un jāsaņemas.
Arī Latvijā cilvēki spēj paveikt kolosālas lietas. To redzam ik uz soļa. Nav jābūt korumpētam nelietim, bandītam un zaglim, lai kaut ko izdarītu. Taču mēs čīkstam visu laiku un vienā gabalā. To vien dzirdam, cik viss ir slikti un cik mēs, nabadziņi, esam apčakarēti, un cik visi ir korumpēti, šausmīgi noguruši un vīlušies. Vai latvieši jelkad savā vēsturē ir dzīvojuši labāk? Es nerunāju par abstraktu Gaismas pili. Vai latviešiem jelkad ir bijušas tādas iespējas veidot pašiem savu personīgo iekšējo dzīvi? Manuprāt, esam ļoti laimīgi, tikai neprotam to novērtēt. Ja kādas valsts apritē ir vairāk naudas un ir iespējams vairāk tērēt kultūrai – tas ir rezultāts. Sabiedrības iekšējās dzīves rezultāts tam, ka cilvēki ir uzņēmīgāki un mērķtiecīgāki. Mazāk čīkst un sūdzas, bet vairāk dara, un arī tie, kas ir radoši savā domāšanas veidā, nevairās uzņemties atbildību par praktiskām lietām.
Īstenosi vērienīgas idejas arī pēc kora jubilejas?
Būs daudz skaistu koncertprogrammu. Īpaši jāizceļ sadarbība ar dāņu Hotel Pro Forma un mūsu iemīļoto režisori Kirstenu Dēlholmu. Veidojam jaunu opusu Neoarktika, pirmizrāde plānota Rīgas Krievu teātrī nākamā gada augusta beigās, izrādē skanēs divu komponistu – Jeilas universitātē ASV studējošā Krista Auznieka un Endija Stota – mūzika. Viņš ir viens no mūsdienu elektroniskās mūzikas gigantiem no Mančestras, Latvijā jau piedalījies festivālā Skaņu mežs.
Gadījies, ka mūzikas tukšumu gudra filozofēšana neglābj?
Es ar to saskaros kā klausītājs. Taču man ir žēl, ka Latvijas sabiedrībā sarunu par un ap mūziku ir arvien mazāk. Iemesls ir saprotams: teātra izrādes ilgi ir repertuārā, bet koncerts ir noticis, un ko nu vairs daudz runāt. Tas ir skumji, jo tieši diskusiju slānis, kas bieži izšķiroši palīdz saprast, arvien sarūk un tajā iesaistās arvien mazāka auditorijas daļa. Protams, ne vienmēr aiz filozofēšanas un gudriem vārdiem slēpjas meistardarbs, milzīgs šedevrs.
Vīnes klasiķa Jozefa Haidna laikā Eiropā darbojušies ap 2000 komponistu. Jautājums – kur viņi visi ir?! Jebkurā laikā ir veiksmes un darbi, kas vienkārši pieder procesam. Taču, ja sabiedrībai ir tik maz iespēju uzzināt, ko, piemēram, Jānis Petraškevičs domā par savu mūziku, man ir no sirds žēl. Arī kompetentas mūzikas kritikas ir maz. Ir par maz mēģinājumu formulēt un izskaidrot procesus, kas mūzikā notiek.
Jāteic, arī pieprasījums pēc šādas sarunas nav liels.
Pieprasījums pats no sevis nemaz nevar būt. Tas ir jāveido. Ilgtermiņā, lēnā garā, soli pa solītim. Piemēram, Perta festivālam, kurā tikko piedalījos ar filharmonijas kamerkori, cilvēki Igaunijā velta vairāk uzmanības nekā plikai Voločkovai ar seksšopa inventāru rokās. Nopietni.
Latvijas Radio koris
Programma Canticum Canticorum Sv. Pētera baznīcā 6.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10