Sarunai ar Līvu Ulmani atvēlētas 15 minūtes. Skaidrs, ka selfijam un citiem ekscentriskiem gājieniem nebūs laika, un labi, ka tā. Apsēžoties viņai pretī, nolemju, ka skatīšos tieši acīs – Līvai Ulmanei ir brīnumainas, dziļas, gaiši zilas acis. "Dažreiz kinozvaigznes acis palīdz pārvarēt nelaimīgu mīlestību un melus," dzied Rūfuss Veinraits sirdi plosošajā balādē Sometimes You Need. Tās varētu būt Līvas Ulmanes acis.
Leģendārā norvēģu aktrise ieradās Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, kur tika demonstrēta viņas jaunākā režisētā filma Jūlijas jaunkundze, kas ir Augusta Strindberga lugas adaptācija, ar lielisku Džesikas Čestinas, Kolina Farela un Samantas Mortones aktierdarbu. Līvas Ulmanes klātbūtne izdaiļoja gan Lielā Kristapa ceremoniju Dailes teātrī, gan Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju Latvijas Nacionālajā operā.
Līvas Ulmanes un Ingmara Bergmana romantiskās attiecības ilga no 1965. līdz 1970. gadam, taču viņu draudzība un sadarbība turpinājās līdz pat režisora nāvei 2007. gadā. Līva Ulmane ir atveidojusi galvenās lomas vienpadsmit Bergmana filmās, daudzas no tām ir šedevri – Persona, Kliedzieni un čuksti, Laulības dzīves ainas, Rudens sonāte. Aktrise ir redzama Laulības dzīves ainu turpinājumā Sarabanda – tā ir zviedru ģēnija pēdējā filma, kas tapusi 2003. gadā. Jau trešo gadu desmitu Līva Ulmane nodarbojas ar kino un teātra režiju. Viņa veido izrādes ne tikai dzimtajā Nacionālajā teātrī Oslo: pirms pieciem gadiem Sidnejā Līva Ulmane iestudēja Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaju ar Keitu Blānšetu, pēc tam izrāde tika spēlēta Amerikā.
Līva Ulmane man uzsmaida. Viņa uzliek savu plaukstu uz manas. Intervija var sākties.
Kā svinēsiet savu dzimšanas dienu 16. decembrī?
Es jau būšu atgriezusies mājās Floridā. Tur spīd saule, un es būšu kopā ar vīru un sunīti – mums ir brīnišķīgs taksis, pēc kura es ļoti skumstu. Man ir problēmas ar muguru, tāpēc es vienkārši gulēšu saulē un domāšu: ak dievs, vēl viens gads ir pagājis!
Vai ar katru gadu kļūstat arvien laimīgāka?
Nē. Es melotu, ja teiktu, ka kļūstu laimīgāka. Agrāk – jā, tā bija. Esmu laimīga, ka man ir darbs, ka varu būt radoša un nav noticis nekas tāds, kas man liktu apstāties. Taču es apzinos, ka man priekšā ir daudz mazāk nekā aiz muguras. Man ir bijusi fantastiska, piesātināta dzīve, un senāk dzimšanas dienā es varēju sev teikt: ja ne šajā gadā, varbūt kaut kad nākotnē es izdarīšu to un to. Tagad man sev ir jāsaka: šogad es to noteikti paveikšu. Es nevaru neko atlikt, nevaru neko plānot 10–20 gadu uz priekšu.
Kas jums būs jāizdara nākamajā gadā?
Nacionālā teātra skatuvei Oslo adaptēšu savu filmu Private Confessions/Intīmās grēksūdzes (1996), kas uzņemta pēc Ingmara Bergmana grāmatas. Šajā izrādē cilvēki sarunāsies savā starpā, ieklausīsies cits citā – šādu sarunu mums ļoti pietrūkst. Gudru, godīgu sarunu, kurās cilvēki patiešām klausās, ko viņiem saka. Man ir sakrājies daudz materiāla – gan no tā laika, kad tapa filma, gan arī vēlāk. Ingmars man ļoti bieži rakstīja, un viņš man atdeva vienu savu dienasgrāmatu, kuru bija rakstījis veselu gadu. Es domāju, viņš pieļāva, ka no tā kaut kas varētu sanākt. Tagad beidzot sanāks. Ar šo izrādi mēs apceļosim Norvēģiju, pēc tam tā tiks spēlēta Nacionālajā teātrī Stokholmā.
Kas ir jūsu lielākā kaislība – teātris vai kino?
Man patīk režisēt gan teātri, gan kino. Pēdējā laikā vairāk esmu pievērsusies teātrim, jo tas man ļauj strādāt mājās, kad jāadaptē lugas vai jātulko. Pēc tam sākas divu mēnešu mēģinājumu periods. Ja es veidoju filmu, tas aizņem divarpus gadu. Turklāt es neesmu kinorežisore, pie kuras skrien producenti. Viņi taču nedomā: "Hm, mūs interesē kases ieņēmumi – jāaicina Līva Ulmane!" Taču es labprāt nofilmētos vēl kādā filmā. Uz skatuves es vairs negribētu spēlēt. Kā aktrise es izvēlētos kino, kā režisore – teātri. Ja pie manis atnāktu kāds burvīgs producents ar piedāvājumu uzņemt filmu pēc kādas grāmatas, kuru es pati varētu pārtulkot un adaptēt scenārijam, es piekristu, bet varbūt man vairs nav lemts to izdarīt.
Vai jūs joprojām esat Ingmara Bergmana ietekmē?
Nē, neesmu gan. Es esmu sieviete, savukārt vīriešiem šādus jautājumus neuzdod. Man kādreiz bija saruna ar Maksu fon Sīdovu, es viņam prasīju: "Vai tev jautā par Bergmana ietekmi?" Pirms es satiku Ingmaru, es jau biju daudz strādājusi teātrī un kino. Es to turpināju darīt, kad biju ar viņu kopā, un pēc tam. Es tik daudz ko darīju, rakstīju grāmatas, scenārijus. Protams, viņš mani ir ietekmējis un joprojām ietekmē, un tās visas ir labas lietas. Taču mani ir ietekmējuši arī daudzi citi cilvēki, kurus esmu satikusi. Jā, man bija tā laime sadarboties ar ģēniju, taču es neteiktu, ka mana dzīve paiet viņa ietekmes zīmē. Savā dzīvē esmu darījusi tādas lietas, par kurām viņš nesapņotu. Esmu apmeklējusi bēgļu nometnes, spēlējusi teātri Amerikā.
Katru mirkli mūs kaut kas ietekmē – tas var notikt pat šajā brīdī, kad mēs sarunājamies. Kāds vārds, ko jūs pateiksiet vai es pateikšu, uz mūžu var kļūt par daļu no manis vai par daļu no jums.
Ļoti reti cilvēkiem veidojas tādas attiecības, kādas bija Ingmaram un man. Mēs tik ilgi strādājām kopā, mums ir meita, mēs bijām labākie draugi – šādu kombināciju jūs nesastapsiet bieži. Skaidrs, ka viņš ir nozīmīga daļa no manis.
Kā tas ir – dzīvot ar ģēniju?
Tas bija sarežģīti. Es biju 20 gadu par viņu jaunāka. Mums bija atšķirīgs skats uz dzīvi, uz to, ko mēs gribam no dzīves. Jūs atgādinājāt par manu dzimšanas dienu, un es domāju, ka mani novēlējumi sev dzimšanas dienā ļoti atšķiras no tiem, kādi bija Ingmaram viņa dzimšanas dienā. Man vienmēr ir paticis Ziemassvētku vakars, man tā ir visvairāk gaidītā diena gadā. Viņam Ziemassvētki nekad nav patikuši. Kad dzīvojām kopā, mēs tos nesvinējām. Ziemassvētku egle? Nekādā gadījumā. Nekādu dāvanu. Mana māte slepeni sūtīja dāvanas čemodānā uz Fores salu, es to klusiņām vēru vaļā savā istabā. Reiz es izdekorēju visu māju ar svecēm – bija neaprakstāmi skaisti. Izrādījās, ka es kļūdaini biju nopirkusi kapu sveces. Ingmaram tas viss nepatika, viņš palūdza tās aizvākt. Kad dzīvoju ar Ingmaru, man nebija Ziemassvētku.
Kurš mūsdienu režisors var tuvoties viņam personības mēroga ziņā?
Kā sauc slavenāko amerikāņu režisoru – to, kurš uzņēmis Taksistu? Es pēkšņi aizmirsu. Mārtins Skorsēze! Ir arī daudz citu ļoti labu amerikāņu režisoru. Protams, ir daudz tādu, ar kuriem es nekad nesadarbotos – man tam nav laika.
Vai, laikam ejot, filmu nozīmīgums mainās? 2001. gadā jūs bijāt Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēdētāja un piešķīrāt Zelta palmas zaru Nanni Moreti filmai Dēla istaba. Varbūt tagad, 13 gadu vēlāk, jūs domājat, ka kinovēsturē svarīgāka tomēr ir Mihaela Hanekes Klavierskolotāja?
Nē, es joprojām uzskatu, ka balvu sadalījums bija pareizs. Mēs devām priekšroku mīlestībai. Mēs apbalvojām filmu, no kuras strāvo mīlestība un siltums. Pašreizējos apstākļos šādam darbam nebūtu nekādu izredžu uzvarēt, tāpēc esmu gandarīta par žūrijas izvēli. Mums bija spraigas diskusijas. Klavierskolotāja ir fenomenāla filma, Izabella Ipēra titullomā ir satriecoša. Taču viena ir auksta filma, bet otra – silta. Man nav nekas pret aukstumu, ja jūs atspoguļojat dzīvi, bet kas var būt labāk par siltumu, ja runājam par mūsu dzīvi? Es esmu patiesi laimīga, ka mēs pasniedzām Zelta palmas zaru siltajai filmai.
Vai jūs esat silta aktrise?
Jā. Es domāju, ka esmu silts cilvēks. Es neesmu vienaldzīga. Es uztraucos par to, kas notiek pasaulē. Man tas rūp. Mēs dzīvojam tikai tāpēc, ka rūpējamies cits par citu. Anna Franka savas dienasgrāmatas beigās rakstīja: "Par spīti visam, es joprojām ticu, ka cilvēki sirds dziļumos ir labi." Es arī tam ticu. Varbūt ne visi cilvēki ir labi, taču visiem tiek dota iespēja tādiem būt. Ja cilvēkam ļauj būt labam, ja viņā kaut kas netiek pilnībā iznīcināts, viņš var būt silts un iejūtīgs. Tas ir labākās humānās kvalitātes. Šajā baisajā pasaulē mums jāprot paust žēlsirdību. Es ticu, ka filmas var palīdzēt mums to iemācīt. Ja kino nerāda, kas mēs esam un kāpēc mēs esam, ja kino mūs nemudina rūpēties citam par citu, mums vairs nevajag kino.
Televīzijā tiek demonstrētas šausmas, un cilvēki vaid – kāpēc televīzija nerāda kaut ko mīļu? Televīzija jums rāda to, kas notiek pasaulē, un jūs to nevarat mainīt, taču filmās jūs varat mainīt pasauli.
Kuras filmas mainījušas jūsu pasauli?
Trīs Vitorio de Sikas filmas, kuras es noskatījos pavisam agrā jaunībā, – Umberto D., Milānas brīnums un Velosipēdu zagļi. Šīs filmas mainīja manu pasauli, jo tās man iemācīja to, par ko es nevarēju uzzināt nekur citur. Neviens cits man to nemācīja un par to nestāstīja. Es joprojām atceros šo filmu mācības, tās mani vada visu dzīvi. Ko nozīmē būt cilvēkam, ko tas no mums prasa, kas mums dzīvē ir jāredz, par ko mums ir jārūpējas – no šīm filmām es uzzināju vairāk nekā visā audzināšanas procesā. Šīs filmas mainīja manu priekšstatu par to, kas es esmu un kāpēc es esmu. Tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka mūsdienās kino cilvēkiem ir arvien svarīgāks, jo mēs dzīvojam ļoti destruktīvā pasaulē.
Vai kādreiz dzīvē jums ir palīdzējis tas, ka esat aktrise?
Nē, man vienmēr ir bijis neērti, ka esmu aktrise. Es no tā kautrējos, man pat bija kauns to atzīt. Kad man jautāja: "Ko jūs darāt?", es kaut kā mīņājos: "Ak, esmu aktrise..." Tikai tad, kad kļuvu par režisori, es pa īstam sāku novērtēt, ko nozīmē būt aktierim. Tikai tad es ieraudzīju, cik radoši un fenomenāli ir aktieri. Kad es, būdama režisore, ar viņiem strādāju, viņi zina, ka es visus novērtēju, ka es apzinos, ka aktieri ir radošais dzinulis. Brīdī, kad viņi saņem scenāriju vai lugas tekstu, tie ir viņi, kas liek asinīm straujāk plūst mūsu dzīslās.
Tagad, atbildot uz jautājumu, ar ko es nodarbojos, es saku – esmu rakstniece un režisore. Es joprojām nedaudz jūtos kā aktrise, taču es ne vienmēr atzīstu, ka esmu aktrise.
Visi atceras Ingmara Bergmana filmu Persona. Es vēlos pajautāt, kas jums liktu apklust kā aktrisei?
Es drīzāk varētu teikt, kas man liktu apklust kā cilvēkam. Šīs pasaules netaisnība. Ja es tai teikšu "jā", ja samierināšos ar to, jo tā ir ērtāk un vienkāršāk dzīvot, es ceru, ka tad es apklusīšu. Arī kā aktrise.
Jūs tagad daudz laika pavadāt Amerikā. Jūsu meita Linna Ulmane dzīvo Oslo. Kādas ir jūsu attiecības?
Es apbrīnoju savu meitu. Viņa ir lieliska rakstniece, viņa redz lietu būtību, nebaidās par to runāt un rakstīt. Mēs ar jums runājām par cilvēcisko siltumu, un Linna ir ļoti silta, tajā pašā laikā viņa ir spēcīga un izlēmīga. Ļoti īpašs cilvēks. Viņa ir laba māte, viņa ir šarmanta – Linnai piemīt visas tās īpašības, kuru man pietrūkst. Viņa ir vitāla. Es tāda neesmu. Es uzskatu, ka viņas grāmatas ir ļoti nopietnas. Viņa raksta par svarīgām lietām.
Pirms dažiem gadiem, stādot priekšā meitu, jūs viņu pieteicāt kā "sievieti, kuru Ingmars Bergmans mīlēja visvairāk".
Šaubos, vai es ko tādu būtu teikusi. Ingmaram ir daudz bērnu, un viņam bija daudz sieviešu, tāpēc es neko tādu nebūtu varējusi apgalvot. Es nezinu, kuru viņš mīlēja visvairāk. Es domāju, viņš mīlēja... Es nezinu, taču tas ir OK. Es zinu, ka viņš mīlēja mani. Es vienmēr viņam teicu: "Man visi prasa par tevi, man nepārtraukti jāatbild uz šiem jautājumiem." Ingmars mani mierināja: "Vai viņi nesaprot, ka tu esi mana Stradivāri vijole?!" Man patīk, ja kāds mani mīl kā savu Stradivāri vijoli.
Kas ir jūsu dzīves lielākā mīlestība?
Mana meita. Savā dzīvē esmu apliecinājusi mīlestību vīriešiem, savam darbam, pati sev, un dažreiz varbūt šķita, ka es to visu mīlēju vairāk nekā viņu, jo nespēju atbilstoši izpaust un pierādīt savas jūtas pret Linnu, taču es vēlos, lai mana meita zina, ka viņu es mīlu visvairāk.