Vai jūs atceraties savus pirmos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus?
Es atceros, bet atceros vairāk pēc fotogrāfijām nekā pēc savām atmiņām, jo tās bija pirmās klases beigas. 2000. gads. Daugavas stadions, kur mēs visi kā mazi ķipari dejojām un piedzīvojām savus pirmos svētkus. Mums bija zaļi krekliņi un melni svārciņi. Tur bija bitītes scenogrāfijā un izdomātas daudzas citas mums kā bērniem interesantas lietas.
Kopējās un individuālās atmiņas sajaukums.
Jā, es atminos, kā es pārrodos mājās sakarsusi un pietvīkusi, ar sarkaniem vaigiem, cepurītē un krekliņā ar svētku simboliku, ko toreiz izsniedza visiem dalībniekiem.
Kuru skolu jūs pārstāvējāt?
Rīgas Teikas vidusskolu! Es te kā atnācu 1999. gadā, tā neesmu vēl aizgājusi (smejas).
Vai jūs varētu pastāstīt par savas skolas dejošanas tradīcijām?
Nākamajā mācību gadā tautas deju kolektīvam Skabardzēni paliek četrdesmit gadu. Tā dibinātāja un ilggadējā vadītāja bija horeogrāfe Arta Melnalksne, kura šobrīd uz mums noraugās no mākoņa maliņas. Mani atveda mamma, bet mani kā meiteni (puišu vienmēr pietrūkst – I. A.) negribēja ņemt, jo viņa jau ar daudziem bērniem bija sākusi strādāt pirmsskolas vecumā.
Bet paņēma!
Mamma vistiešākajā nozīmē izlūdzās man vietu dejošanā, kas man ārkārtīgi patika. Ar laiku Arta Melnalksne saskatīja manī potenciālu un devītajā klasē uzrunāja palīdzēt un pat aizvietot viņu nepieciešamības gadījumā. Jau vidusskolā man bija savas deju grupas, ar kurām es varēju nodarboties. Divpadsmitajā klasē pie manis nāca jaunākie bērni un teica: "Labdien, skolotāj!" Pēc tam kolektīvu pārņēma Arta Slica un es. Jau vairāk nekā desmit gadu esmu Skabardzēnu vadītāja. Tradīcijas ir spēcīgas. Bērni nāk. Dažkārt pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un nākas atteikt, bet tas ir ārkārtīgi izsvērts process, jo es atceros pati savu pieredzi.
Tieši pēc divdesmit pieciem gadiem pēc debijas Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos jūs pirmo reizi esat kļuvusi par to virsvadītāju. Kādas ir sajūtas?
Brīnišķīgas! Tas ir bijis maziem, bet mērķtiecīgiem soļiem iets ceļš, par kuru man ir jāsaka paldies tieši Artai Melnalksnei, ar kuras deju Maktenīgi rācentiņi es strādāju deju lielkoncertā Es atvēru Laimas dārzu. Man ir liels gods to darīt kā viņas līdzgaitniecei un viņas izveidotā kolektīva vadītājai. Savukārt dejas uzvedumā Viedvasara man tika uzticēts izdomāt divu deju horeogrāfiju (Ganiņa dziesma un Nu es biju saimnieciņš) un strādāt ar tām uz laukuma, kas tagad jau ir vēsture. Rezultāts ir skatāms ierakstā.
Dejas uzveduma Viedvasara nosaukums ietver vārda daļu "vied", kas šī koncerta kontekstā attiecas gan uz viedumu, gan arī uz viedtālruņiem.
Man šķiet, ka dejas uzvedums Viedvasara par jauniešu vasaras piedzīvojumiem bija interesants tieši viņiem pašiem gan satura, gan arī formas ziņā, ar mūsdienām raksturīgās valodas, sadzīves un paradumu elementiem. Protams, ka telefoni ir kļuvuši par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. Vai tie traucē ikdienas mēģinājumu procesam? Nē! Katrs ievieš savus noteikumus. Ja Skabardzēnu darba procesā ir telefoni, tie ir izslēgti un nolikti malā pie ūdens pudeles. Ja tev nav jādejo, tu vari ieskatīties, vai kāds nav zvanījis, bet tas arī viss.
Dejošana izrauj bērnu no šīs virtuālās realitātes.
Jā, tā ir iespēja pabūt pašam ar sevi, vienaudžiem un pedagogiem vidē, kurā valda latvisks gars, valoda un mūzika.
Vai nav tā, ka Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku uzvedumos var atļauties lielāku brīvību nekā Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos?
Dejas uzvedumā Viedvasara mēs spēlējāmies ar mūsdienīgo un tradicionālo kustībā, vārdos un mūzikā, meklējām laikmetīgus risinājumus un vienlaikus saglabājām saknes, bet deju lielkoncertā mēs nedrīkstam būt brīvāki, jo mums ir vēlme uzturēt latvisko kodu. Mēs izvēlamies dejas un stāstām stāstus, lai bērni un jaunieši varētu kārtīgi iemācīties palēcienu, vidukļa, plecu aptvērienu un citas pamatlietas un lai vienlaikus viņiem būtu aizraujoši darboties – dziedāt līdzi, skaitīt pantiņus un izpildīt citus uzdevumus. Daugavas stadionā mēs veidojam rakstus. Mēs pieturamies pie tā, kas mums ir svēts un dārgs.
Rakstu veidošana ir arī šī gada scenogrāfijas pamatā. Šajā procesā iesaistīsies vairāk nekā 2000 cilvēku, kam būs iedoti astoņi krāsu laukumi, no kuru kombinācijām tiks radīti zīmējumi.
Tautā šos laukumus sauc par pikseļiem. Tā būs īpaša scenogrāfija, jo tās veidošanā piedalīsies Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku mammas, tēti un pieaugušo tautas deju kolektīvu dalībnieki. Es zinu, ka cilvēki ir ņēmuši atvaļinājumu, lai būtu kopā ar savām atvasēm vai vienkārši gūtu vēl vienu svētku pieredzi. Īpaši šai scenogrāfijai ir uzcelta ceturtā tribīne. Deju lielkoncerta mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale uzsver: uz jums skatīsies no visām debespusēm, un nebūs tā, ka redzēs tikai pirmo rindu dejotājus. Lai kur tu stāvētu, tu tiksi pamanīts!
Vai jūs to atgādināt arī saviem dejotājiem?
Es viņiem atgādinu gan šo, gan arī to, ka deju lielkoncerts tiks filmēts. Kā regulāri saka Agris Daņiļevičs: kameras var pievilkt jūsu acu zīlītes tik tuvu, ka tās ir pa visu ekrānu. Tā arī ir – bērniem ir jāatceras, ka viņus var nofilmēt jebkurā laikā un vietā un parādīt visai Latvijai, tāpēc nepārtraukti ir jābūt tonusā un jānododas dejai par visiem simts procentiem, kas viņiem nav tas grūtākais. Grūtākais ir mēģinājumu process ar gaidīšanu. Viena meitenīte man teica: "Es negribu sēdēt, es gribu dejot!" Pēc Viedvasaras viņi jau ir nedaudz apbružājušies un Daugavas stadionā būs gatavi uzplaukt kamerām, fotogrāfiem un skatītājiem.
Deju lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Kā ir attīstījusies horeogrāfija cauri laikiem?
Te ir jārunā nevis par horeogrāfijas attīstību cauri laikiem, bet par katra atsevišķa dejas autora rokrakstu. Vieni vairāk domā par kustību kombinācijām, citi – par rakstu veidošanu, vieni izvēlas tautas mūziku etnogrāfiskā izteiksmē, citi – laikmetīgā aranžējumā. Viss ir atkarīgs no personības. Te ir arī jārunā par to, ka deja nav tikai iepriekš pieminētie lielumi, bet arī stāsts, ko dejotāji izdejo, – dabā notiekošie procesi, notikumi vai attiecības citam ar citu. Svarīgi, lai bērni un jaunieši zina, par ko ir šī deja un kāpēc mēs to vispār dejojam.
Par ko ir horeogrāfes Artas Melnalksnes deja Maktenīgi rācentiņi?
Skatītāji redz, kā sākumā no augsnē iedēstītām sēkliņām (puišiem) izaug dārzeņi ar lakstiem jeb izstieptām rokām virs galvām. Nāk meitenes, skatās un velk ārā tos no zemes, līdz viņi visi nododas kopējai dejai. Tas ir stāsts par dabā notiekošajiem procesiem, un vienlaikus tā ir rotaļa starp puišiem un meitenēm – puiši cenšas pievērst sev meiteņu uzmanību, tēlodami rāceņus, kas galu galā vainagojas ar panākumiem. Tā noslēdzas ar vārdiem: "Neteikšu nevienam." Par kādu kopā pastrādātu nedarbu vai darbu? Es varu iztēloties, kā pirms simts un vairākiem gadiem bērni savu māju pagalmos sanāca kopā un izdomāja dažādas aizraujošas spēles.
Ko Arta Melnalksne jums ir iemācījusi?
Arta Melnalksne iemācīja mīlēt deju, saprast tās būtību un veidot mijiedarbību ar citiem. Viņai bija svarīgi, ka mēs ieraugām cits citu, paceļam dvēseles (saktas vieta) un nedejojam tāpat vien. Viņu interesēja stāsts, partnerattiecības un vienkārši kopā būšana, jo deja nav tikai par soļiem un rakstiem, kaut arī tie ir ārkārtīgi būtiski, – ne velti mums ir skates un citi procesi, kurus mēs izdzīvojam, līdz nonākam līdz svētkiem.
Ko jūs gribētu iemācīt dejotājiem?
Balansu starp dzīvot dejā un mācēt skaisti kustēties. Stājas izkopšanu viņi apgūst jau kopš mazotnes. Šajos svētkos piedalīsies dejotāji, kuri pie manis sāka dejot trīs gadu vecumā un kuri tagad beidz skolu un gatavojas doties uz pieaugušo kolektīvu. Man ir būtisks taisns mugurkauls un nopietna attieksme pret darbu, kā es uzrakstīju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem veltītajā izdevumā: "Cilvēces nākotnes pavedienā es ieaustu darba tikumu, jo, lai mūsu saknes un svētki dzīvotu mūžīgi, tie mums katram pašam ir jākopj un jālolo, lai nodotu nākamajām paaudzēm." Šīs divas lietas savienojumā ar mūsu kolektīva vērtībām: mīlestību, sadejošanos un ieskatīšanos acīs cits citam, rada brīnišķīgu harmoniju.
Pēc pagājušo gadu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nenotikšanas to klasiskajā formātā bija satraukums par kopdejošanas prasmēm. Vai tas ir izgaisis?
Satraukums joprojām ir, jo dejas uzvedumā Viedvasara piedalījās vairāk nekā trīs tūkstoši dalībnieku, bet deju lielkoncertā Es atvēru Laimas dārzu būs piecas reizes vairāk – kad mēģinājuma laikā Daugavas stadionā ienāks septiņpadsmit tūkstoši dejotāju, mēs ieraudzīsim patiesību, taču jāsaka, ka pa šiem gadiem dažādās Latvijas vietās ir notikuši vairāki pirmssvētku pasākumi un vecākie jaunieši ir piedalījušies Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumā Mūžīgais dzinējs 2023. gadā.
Desmit gadi starp vieniem un otriem svētkiem ir tik daudz.
Tā ir pilnīgi jauna paaudze. Tie ir pilnīgi jauni dejotāji, kuri nekad nav piedzīvojuši šādu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku formātu. Viena meitenīte pēc skates man pajautāja: "Kāpēc citi bērni dejo to pašu, ko mēs?" Es sapratu, ka es sev šo tik pašsaprotamo lietu neesmu viņiem izstāstījusi. Es uzliku video, un kopā noskatījāmies iepriekšējos svētkus, lai trīspadsmitos jau piedzīvotu klātienē.