Baha mūzika man ir īpaši tuva. Tajā var iegrimt dziļi, dziļi un tad atrasties jaunā dimensijā, var viegli rotaļāties vai nebeidzami ilgoties. Tās nerimstošā kustība un labi bruģētais ceļš vienmēr nes tālāk uz priekšu – saka vijolniece Kristīne Balanas, kura 5. un 6. jūlijā akustiskajā koncertzālē Īle (Īles luterāņu baznīcā) atskaņos visas baroka mūzikas lielmeistara Johana Sebastiāna Baha solo partitas un sonātes. Viņa spēlēs itāļu meistara Antonio Stradivāri 1694. gadā darināto vijoli Rutson, ko latviešu vijolniecei lietošanā nodevusi Londonas Karaliskā mūzikas akadēmija no savas kolekcijas.
"Spēlēt visas Baha partitas un sonātes ir izaicinājums jebkuram vijolniekam, šo skaņdarbu kopējais ilgums pārsniedz piecas stundas, tāpēc mūzikas baudītājiem, kas grib piedzīvot pilnu ciklu, jārēķinās ar diviem pilniem vakariem. Šo programmu vispirms vēlējos atskaņot tepat mājās," saka Kristīne Balanas, kura to pirmo reizi atskaņoja divos koncertos maija beigās Rīgā, Ola Foundation koncertzālē Ķīpsalā, bet nu atkārtos Īles baznīcā, netālu no savas dzimtās pilsētas Dobeles. 6. jūlijā Dobeles Mūzikas skolā notiks Kristīnes Balanas vijoļspēles meistarklase.
Kristīne Balanas (1990) ir Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte kategorijā Gada jaunais mākslinieks, viņa ir Starptautiskā ARD mūzikas konkursa 3. vietas ieguvēja, kā arī saņēmusi Spānijas karalienes Sofijas Izcilības fonda balvu jaunajam talantam un Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas rektora balvu. "Nepieradināts, drosmīgs, aizraujošs sniegums," Kristīnes spēli raksturo žurnāls The Strad. Kristīne Balanas ir muzicējusi Berlīnes filharmonijā, Londonas mākslas centrā Southbank un Bārbikena koncertzālē, Ņujorkas Kārnegija zālē un citur. Kā soliste uzstājusies ar Londonas Karalisko filharmonijas orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes simfonisko orķestri, Parīzes kamerorķestri, Izraēlas Camerata Jerusalem, Markes filharmonijas orķestri Itālijā, Sendai simfonisko orķestri Japānā, Cardiff Sinfonietta un citiem kolektīviem. Kristīne Balanas mēdz uzstāties arī kopā ar savu māsu čellisti un diriģenti Margaritu Balanas un brāli vijolnieku Robertu Balanas.
Vai vijolnieku solokoncerti bez klavierēm un orķestra ir retums?
Eiropā tādu ir vairāk nekā Latvijā. Es mēģināju atrast informāciju par to, kuri vijolnieki Latvijā ir izpildījuši visu šo ciklu, bet man neizdevās tādu atrast. Tas mani vēl vairāk iedrošināja to izdarīt. Priecājos, ka varu šo Baha programmu spēlēt mazās, mājīgās koncertzālēs, jo atmosfēra uzreiz ir citāda nekā uz lielajām skatuvēm. Īpaši šiem projektiem Londonas Karaliskā mūzikas akadēmija man uzticējusi izcilu instrumentu – Antonio Stradivāri 1694. gadā izgatavoto vijoli Rutson, kas nosaukta britu kolekcionāra Džona Rutsona vārdā. Karaliskā mūzikas akadēmija šo instrumentu savā rīcībā pārņēma XIX gadsimta beigās.
Vijole ir tikai vērienīgajam Baha projektam?
Tā man ir uzticēta uz ilgāku laiku. Ar šo Stradivāri vijoli tūlīt (saruna notika nedēļu pirms Jāņiem – I. L.) došos uz Japānu. Tur man būs solokoncerts Nagojā, kurā spēlēšu Ežēna Izaī, Heinriha Vilhelma Ernsta un dažus citus Baha darbus. Šajā koncertbraucienā notiks arī mana debija Tokijā – divos koncertos 21. un 22. jūnijā atskaņošu Antonīna Dvoržāka Vijoļkoncertu, pie diriģenta pults būs Trevors Pinoks.
Es pirmoreiz mūžā uzņēmos spēlēt Baha vijoļskaņdarbus solo visus kopā. Gribēju vispirms to izdarīt Latvijā. Pavisam nejauši satiekot Īles koncertzāles māksliniecisko vadītāju diriģentu Intu Teterovski, es viņam pastāstīju, ka esmu tikko šos darbus nospēlējusi Rīgā, Ola Foundation, un mēs kopā izdomājām, ka būtu forši nospēlēt arī Īlē. Mani uzrunāja, ka tas ir netālu no manas dzimtās Dobeles un šī ir jauna koncertvieta. Vēlos šo projektu turpināt koncertbraucienos pa pasauli.
Pie jaunās vijoles esi jau pieradusi?
Man tā ir visai nesen, un es pie tās pierodu jau pāris mēnešu. Vijole Rutson tiešām ir tāda dvēselīte, kas dzīvo savu dzīvi, un man pie tās ir jāpierod vairāk nekā pie citu meistaru vijolēm. Šai vijolei ir ļoti spēcīga skaņa. Pirmajā reizē, kad sāku to spēlēt, tā tik spēcīgi skanēja pie pašas auss, ka es to skaņu pat nedzirdēju plašāk telpā. Katru dienu ir jauns izaicinājums. Es joprojām spēlēju arī otru, Antonio Granjāni vijoli (1778).
Vai vijoles savā starpā nestrīdas?
Nestrīdas, taču katrai ir vajadzīga cita pieeja. Granjāni vijole ir maigāka un atbild citādāk, un vairāk mani klausa. Stradivāri vijole toties ir noslēpumaināka un vairāk reaģē uz lociņa pieskārienu.
Jāņu svinēšana Latvijā atkal izpaliek?
Es nesūdzos. Es mīlu Japānu. Esmu tur bijusi vairāk nekā pirms desmit gadiem, un tas bija ļoti īpašs ceļojums, tur ir pilnīgi cita kultūra un cilvēku attieksme citam pret citu.
Kas tieši Japānā tik ļoti pārsteidza un savaldzināja?
Man patīk japāņu uzmanība pret detaļām. Viņi visu dara vislabākajā iespējamā veidā. Restorānā, juveliera darbnīcā, jebkurā vietā viņi cenšas dot to vislabāko. Visas lietas ir rūpīgi izstrādātas līdz pēdējai detaļai, līdz pilnībai. Japāņi ir ļoti pieklājīgi un pretimnākoši. Arī organizējot manus koncertus, viņi ir uzmanīgi līdz pēdējam sīkumam: sagaida lidostā, ar mani brauc kopā vilcienā, un es zinu, ka viņi par visu parūpēsies. Tā mēdz būt arī citās valstīs, taču japāņi ir slaveni ar savām manierēm, pretimnākšanu, pieklājības īpatnībām un cieņas izrādīšanu.
Nesen Rīgā uzstājās slavenā japāņu vijolniece Midori, un viņas ķermeņa valoda vēstīja, ka māksliniece nevis valda pār vijoli, bet gan tai cieņpilni klanās.
Tas nāk no japāņu domāšanas. Man ir daudz japāņu draudzeņu vijolnieču no studiju laikiem Londonā. Viņas tagad dzīvo Tokijā, un es jau piedāvāju viņām biļetes uz koncertiem. Ļoti gaidu mūsu tikšanos. Mēs kopā mācījāmies pie profesora Ģerģa Pauka Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, un mūsu draudzība turpinās. Sekojam līdzi, ko katra dara, uzturam kontaktus. Ir laba sajūta, ka man ir draugi visur, kur dodos.
Vai cilvēkiem mūsu steidzīgajā skrējienā ir pacietība klausīties tikai Bahu un tikai vijoli?
Publika Foundation Ola zālē bija ļoti atsaucīga, uzmanīgi ieklausījās. Bahs ir pieejams visiem. Bija atnākušas arī mūzikas skolotājas, uzaicināju arī savu pirmo vijoļskolotāju Romanu Šnē. Klausītājiem šis ir diezgan intensīvs piedzīvojums, tāpēc programma ir sadalīta divos vakaros, un tikai daži cilvēki noklausījās abus. Taču Baha mūzika ir daudzveidīga, sonātes un partitas ir ļoti atšķirīgas. Partitas ir daudz dejiskākas, klavesīniskākas. Savukārt sonātēs ir vietas, kas skan kā kora mūzika un sasaucas ar Baha kantātēm. Ir diezgan daudz "runājošu" rečitatīvu un polifonijas. Šķiet, Do mažora fūga ir garākā fūga, ko viņš jelkad ir rakstījis. Tas ir diezgan ciets rieksts. Es šo programmu esmu gatavojusi gadiem ilgi. Tas nav tāds ātrais projekts, ko var sagatavot dažos mēnešos.
Cik ilgu laiku tas prasīja?
Bahu mācos no bērna kājas. To spēlēju jau Dārziņskolā pie Romana Šnē un turpinu līdz šai dienai. Sākot gatavot konkrēto programmu, es šos skaņdarbus jau zināju, bet, gatavojoties spēlēt tos visus kopā, centos iziet cauri visiem smadzeņu mežģiem, lai pati neapmaldītos Baha mūzikas pasaulē. Jāuzmanās, jo dažas Do mažora fūgas taktis harmoniski ir līdzīgas La minora fūgai, un, ja pārāk aizraujies, vari pēkšņi attapties "svešā" fūgā. Taču gribas spēlēt brīvi, ļaujoties mūzikai un daudz nedomājot par struktūru, tomēr vienlaikus Baha mūzikai ir jābūt ļoti strukturētai.
Mūzikas skolā Bahs ir obligātais repertuārs, bet bērni ne uzreiz to iemīl. Vai tev Bahs bija tuvs uzreiz?
Jā, jau bērnībā. Īpaši minora skaņdarbi. Tie bija introvertāki, bet es arī biju nopietna, vismaz bildēs tā izskatos. Baha mīlestība aug ar gadiem, un es uz šo mūziku katru reizi skatos citādi. Do mažora fūgu spēlēju ARD konkursā, un tolaik katru dienu atkārtoju tā, ka varēju to spēlēt kaut nakts vidū. Un tad tu šo mūziku noliec, un tā padzīvo zemapziņā. Pēc tam ieraugi tajā jau ko pavisam citu. Sākumā iztēlojos, ka fūgu gaišā noskaņā izpilda četri dziedātāji, izpaužoties ar humoru, bet tagad redzu, ka jēga drīzāk ir reliģiska. Katru reizi Baha mūzika man atklāj kaut ko jaunu.
Cik daudz telpas paliek kaut kam citam?
Pēdējās nedēļas biju ļoti satraukusies, un man bija tikai Bahs, Bahs, Bahs, bet, vienreiz nospēlējusi šo programmu, esmu pārliecinājusies, ka es to varu izdarīt un tūliņ pēc tam Slovākijā nospēlēju Dvoržāka vijoļkoncertu. Es to spēlēšu arī Japānā un paralēli gatavoju vēl citus skaņdarbus. Prātam nav robežu. Galvenais ir vienmēr izvirzīt jaunus mērķus un nepalikt uz vietas.
No kuriem monogrāfisko programmu interpretiem iedvesmojies?
Man ļoti patīk, kā Bahu spēlē grieķu vijolnieks un diriģents Leonids Kavaks. Tieši ar viņu savulaik mācījos Si minora partitu, un viņš man atvēra acis uz daudzām lietām. Ir ļoti svarīgi iedvesmoties arī no čellistiem, pianistiem un dziedātājiem, turklāt ne tikai Baha lasījumos. Man patīk konsultēties ar kolēģiem. Jautāju arī savam bijušajam profesoram Berlīnē Koļam Blaheram, kurš arī ir spēlējis Baha partitas un sonātes. Detaļas, protams, ir nozīmīgas, bet esmu sapratusi, ka ir svarīgi domāt par kopbildi: lai ir mūžīgais ritums, kustība, lai Baha mūzika dzīvo un elpo. Lai tā nav pārāk akadēmiska, lai ir arī cilvēciska. Baha mūzika visperfektākā šķiet notīs, kad tu to dzirdi galvā. Arī lociņu man gribētos tādu, lai varu nospēlēt visas četras stīgas vienlaikus. Gribēju paņemt baroka lociņu, bet es taču nespēlēju uz baroka laika stīgām (tās tolaik izgatavoja no dzīvnieku zarnām – I. L.).
Kas būs nākamais radošais izaicinājums?
Izaicinājumi man ir vienmēr. Jūrmalas festivālā jūlijā Dzintaru koncertzālē spēlēšu divus virtuozus skaņdarbus – Morisa Ravela Čigānieti un Pablo de Sarasates Fantāziju par Karmenas tēmām. Man vienmēr patīk mācīties jaunu repertuāru. Kopā ar māsu – čellisti un nu jau arī diriģenti Margaritu Balanas – šoruden uzstāsimies Portugālē, kur es spēlēšu vijoli un viņa diriģēs. Mums jau bija debija Londonā, kur viņa ir izveidojusi un vada kamerorķestri Anonimi. Mums ir ļoti viegli sadarboties, jo esam jau saspēlējušās duetā. Margaritas orķestra atklāšanas koncertā spēlēju Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Re minora vijoļkoncertu. Margarita turpinās sadarbību ar Cīrihes simfonisko orķestri Tonhalle, kur asistē galvenajam diriģentam Pāvo Jervi. Viņai ir liels potenciāls, un orķestris Tonhalle to novērtē.
Pēc Japānas došos uz Rīsēras festivālu Norvēģijā, tam gatavoju Arnolda Šēnberga opusu Apskaidrotā nakts un vēl vairākus skaņdarbus. Tas ir jauks festivāls, tur vienmēr ir silta publika un ļoti pārdomātas kamermūzikas programmas. Es šajā festivālā piedalījos pirms diviem gadiem vēl kovida laikā, aizstājot trīs citus vijolniekus. Mums bija mēģinājumi no rīta līdz vakaram, un es sapratu, ka esmu uzņēmusies par daudz, tomēr tiku ar visu galā. Kopš tās reizes mani aicina vēl un vēl. Šoreiz palūdzu, lai programma ir drusku mazāka, jo vēlos arī izbaudīt šo skaisto vietu. Vienīgais, pie kā grūti pierast, ir Norvēģijas vasaras īsās naktis, kad saule riet ap vieniem naktī un aust jau pēc pāris stundām. Visu laiku gaišs, glābj tikai acu aizsargs.
Tikko ievēroju, ka raksti ar kreiso roku. Vai tā ir priekšrocība vijolniekam?
Man šķiet, ka jā. Esmu par to daudz domājusi, jo daudzi slavenie vijolnieki ir kreiļi – Leonids Kavaks, Anne Sofija Mutere un Nikola Benedeti. Kreisā roka man ir dominējošā, taču ir vairāk jāpiestrādā pie labās, jo mēs ar to "runājam", vadot lociņu.
Cik svarīgi tev ir nezaudēt saikni ar Latviju?
Man Latvija ir ļoti svarīga, un man arī ļoti patīk šeit muzicēt. Mēs atkal organizēsim meistarklases vasaras beigās jaunajiem vijolniekiem sadarbībā ar Ilzi Pīlēnu un Ola Foundation. Ceru, ka man pievienosies māsa un brālis. Pirmoreiz meistarklases sniedzām Rīgā kovidlaikā, un mums to atļāva tikai tāpēc, ka tās notika viens pret vienu. Taču vajadzēja arī pianistu, bet telpā nedrīkstēja atrasties trīs cilvēki. Tad atradām telpu, no kuras viens iznāk un otrs ienāk, turklāt nesatiekoties, no dažādām pusēm. Man vienmēr ir liels prieks satikt jaunos Latvijas mūziķus. Man ir prieks šeit atgriezties, muzicēt, redzēt jaunos talantus un dalīties ar zināšanām un pieredzi. Man šeit ir vecāki, radinieki, draugi, mīļie skolotāji, atmiņas.
Vai spēlējat kopā arī ar brāli Robertu Balanas?
Nesen koncertā Lielbritānijā spēlējām duetā. Roberts ir ļoti neatkarīgs, viņam ir savs, atšķirīgs radošais ceļš. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, viņš viens pats ir vijolnieks orķestris. Sekojam viens otra karjerai, viens otru atbalstām, bet katrs izpaužamies atšķirīgi.
Vai nemitīgā ceļošana patīk vai nogurdina?
Es to izbaudu. Man patīk ceļot, un man ir draugi visās pasaules malās. Man ir mūžīgais dzinulis iekšā, gribas visu laiku kaut ko darīt un neiestrēgt vienā domāšanas veidā. Gribu attīstīties un izzināt pasauli, saprast, kā cilvēki dzīvo un domā. Tā varu arī vairāk novērtēt to, kas mums ir dots tepat Latvijā. Cilvēkiem visur ir līdzīgas problēmas, pārdzīvojumi, bēdas un prieki. Varam arī priecāties par visvienkāršākajām lietām.
Ceļot man patīk arī tāpēc, ka pazūd laika izjūta: garajos lidojumos pilnībā atslēdzos, mani nevar sazvanīt, esmu citā laika zonā un varu dzīvot ar savām domām, iedvesmoties un atklāt jaunas kultūras. Man dažkārt rada stresu tas, ja esmu vienmēr sasniedzama, sazvanāma un man vienmēr ir jāatbild. Jāgatavo repertuārs, bet ir arī jāatbild uz e-pasta vēstulēm. Ja esmu viena pati kādā pasaules malā, sajūta ir pavisam cita. Varu vienkārši pazust Tokijā, staigāt apkārt un iepazīt pilsētu. Man vajag laiku, lai pierastu pie laika zonas maiņas. Kad Ņujorkā spēlēju Kārnegija zālē, koncerts bija jau nākamajā dienā pēc atlidošanas, četros naktī pēc mūsu laika…
Kur tagad ir tavas mājas?
Manas mājas joprojām ir gan Berlīne, gan Londona. Esmu starp šīm divām pilsētām un Rīgu. Šīs trīs pilsētas ir mans mīlestības trijstūris. Man ļoti patīk būt mūzikas centrā, kāds ir Berlīnē. Ļoti priecājos par Vinetas Sareikas sasniegumiem, viņa ir godam pelnījusi būt Berlīnes filharmoniķu pirmā vijole.
Vai apgalvojumu "tu esi tas, ko tu lasi" var attiecināt arī uz mūziku?
Jā, noteikti. Mūzika mani iespaido, mūzikas vibrācijas ir daļa no manis. Ja vairākas dienas nespēlēju, man kaut kā sāk trūkt. Mūzika man palīdz un ir mana drošā vieta, pašai sava pasaule. Varu tur filozofēt, domāt un eksperimentēt, un tas ir kaut kas tāds, kas vienmēr būs mans. Tas ir arī diezgan traki, jo viss, ko esmu spēlējusi un dzirdējusi, manā galvā vienmēr iet uz riņki arī tad, kad nespēlēju.
Ir sajūta, ka esmu tas, ko spēlēju. Tagad vēlos spēlēt Edvarda Elgara un Žana Sibēliusa vijoļkoncertus – sarežģītus, emocionālus darbus, kuros vijoles solo partija ir ļoti savijusies ar orķestri un ir vajadzīgs diriģents, kas to spēj izcelt. Jau sen gribēju spēlēt Arnolda Šēnberga Apskaidroto nakti, un beidzot festivālā Norvēģijā tas notiks. Protams, Bahs. Jo vairāk iepazīstu klasisko mūziku, jo vairāk smadzenes grib cīnīties ar arvien sarežģītākiem uzdevumiem. Man jau kopš bērnības patīk pārvarēt grūtības, būt mūžīgā kustībā. Laikam mēs, latvieši, tādi esam. Gribu vēl vairāk pievērsties kamermūzikai. Mācos arī no tā, ko mēģinu izskaidrot citiem. Pagājušogad sāku mācīties pareizi dziedāt.
Dziedāt? Kam tev tas?
Man gribas vairāk sajust un izprast, kā rodas skaņa. Balss ir visdabiskākais instruments, un arī vijolei ir jādzied. Esmu bijusi uz diezgan daudzām dziedāšanas nodarbībām Berlīnē, un ilgāks laiks pagāja, līdz sapratu, kā rodas skaņa un kā tā elpo. Runājot man ir zema balss, bet dziedot – soprāns. Biju par to pārsteigta. Pēc pirmās nodarbības gandrīz noģību, jo beidzot sapratu, kā ir pareizi jāelpo. Arī kad spēlēju vijoli, mūzikai ir jāelpo. Ja dzīvo un elpo mūzikai līdzi, ja mēģini to iekšēji izdziedāt, skan citādi nekā spēlējot ar aizturētu elpu. Dziedāšana man noteikti palīdz veidot frāzējumu un melodisko līniju. Mums visiem ir jāmācās no balss, savukārt dziedātājiem – no mums, instrumentālistiem. Dziedu gan tikai mājās, kad neviens nedzird.
Dziedi latviešu tautas dziesmas?
Nē, vienkāršākās Mocarta operu ārijas. Dažkārt palasu no lapas Baha kantātes. Man patīk dziedāt jau no bērnības, kad ģimenes ansamblī dziedājām rokenrolu. Uzskatu, ka klasiskā dziedāšana, cilvēka balss ir kaut kas noslēpumains un maģisks.
Vai vasarā gaidi atvaļinājumu?
Tas noteikti būs, lai gan divas nedēļas nespēlēt man ir grūti – jau pēc nedēļas nagi sāk niezēt. Tikko sapratu, ka man nav bijis neviena ceļojuma bez vijoles, un šogad beidzot vēlos nolikt vijoli kaut kur tālāk un atpūsties. Vislabākā atpūta būtu tieši mājās, jo ceļošana man asociējas ar darbu. Vijolei ir jābūt drošā vietā. Vijoli ņēmu līdzi arī uz militārajām rezervistu pamatapmācībām.
Bruņotajos spēkos?!
Rezervistu pamatapmācību kursu es izgāju pagājušajā vasarā. Tas bija diezgan liels piedzīvojums, kas ilga trīs nedēļas. Biju nosapņojusi, ka dienu armijā un militārajā formastērpā staigāju pa mežu. Šis sapnis nelaida mani prom un atkārtojās vairākas naktis. Tas pamudināja mani pameklēt informāciju, ko atradu vietnē klustikaravirs.lv. Sagadījās, ka pēdējās jūlija un pirmās augusta nedēļas biju brīva un nolēmu atpūtināt prātu no mūzikas pasaules, darot kaut ko pilnīgi citu. Tā pieteicos rezervistos.
Izvēdināju galvu un iemācījos daudz jauna, piemēram, šaut un pārnakšņot zem klajas debess. Viss ļoti pārdomāti un droši. Instruktori un seržanti bija pretimnākoši. Vajadzēja lielu izturību, jo ik dienu bija fiziskie treniņi. Pēc trim nedēļām jutu, ka varētu noskriet maratonu. Fiziski norūdījos, un pēc tam bija daudz vieglāk koncertēt. Par mums ļoti labi parūpējās un lieliski ēdināja. Mums bija ļoti stingrs dienas režīms, taču disciplīna mūziķim nav nekas jauns un es piecpadsmit minūšu dienā paspēju pavingrināties arī ar vijoli.
Armijā nebrīnījās, ka vijolniece ar pasaules vārdu pēkšņi vēlas apgūt militārās rezervista prasmes?
Mūs nešķiroja, visi bijām formā. Mūsu vidū bija arī Liepājas koncertzāles Lielais dzintars direktors Timurs Tomsons, Ivars Ījabs un vēl vairāki kultūras ļaudis. Mani silti iedrošināja Dana Reizniece-Ozola, kura ir arī zemessardzē. Es šādu kursu labprāt atkārtotu. Cik zinu, apmācības jāatkārto reizi četros gados. Nebija tik traki, kā pirms tam likās. Galvenais ir nebaidīties un mācīties. Bija ļoti daudz jaunas informācijas. Starp citu, fokusēšanās uz mērķi šaujot ir līdzīga, kā koncentrēties uz skatuves. Ir jau pierasts stresā kontrolēt lociņu, lai roka netrīc.
Uzskatu, ka pamatapmācības vajadzētu iziet jebkuram. Protams, ļoti ceru, ka man tas nekad nebūs jāpielieto kara situācijā, taču vienmēr ir jābūt gatavam dažādām situācijām. Mums iemācīja daudzas prasmes, kas noder arī dzīvē. Piemēram, pirmo medicīnisko palīdzību. Bija jāiemācās visu darīt ātri, efektīvi, rūpēties par saviem tuvākajiem, būt atbildīgam par visiem, nevis tikai par sevi. Man ļoti patika saliedētais komandas gars un tas, ka viens otram palīdzam. Ar iegūtajām zināšanām jūtos drošāk.
KRISTĪNE BALANAS
Koncertzālē Īle (Īles luterāņu baznīcā)
5., 6.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25 (divu dienu biļete EUR 40)