Laika ziņas
Šodien
Smidzina
Rīgā +20 °C
Smidzina
Otrdiena, 27. jūlijs
Marta, Dita, Dite

Nākotne varētu arī pienākt. Intervija ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi

No 3. jūnija līdz 29. augustam bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā apmeklētājus uzņems brīvdabas mākslas parks – tas ir iecerēts kā Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas seriāla nākamā sezona.

Izskatās, ka esam paspējuši uz vēsturisku brīdi! – saka Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja kuratore Solvita Krese, ar kuru satiekamies pirms brīvdabas mākslas parka Mobilais muzejs. Nākamā sezona atklāšanas, kas paredzēta 3. jūnijā. Bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā esošajā kanālā tiek ielaists tēlnieka Kirila Panteļejeva veidotais zemledus makšķernieks. Brīvdabas mākslas parkā ir pārstāvēta arī Aigara Bikšes, Ērika Boža, Evelīnas Deičmanes-Vidas, Ivara Drulles, Reiņa un Kristas Dzudzilo, Daces Džeriņas, Andra Eglīša, Katrīnas Neiburgas, Jāņa Novika, Monikas Pormales, Artūra Virtmaņa un Brigitas Zelčas-Aispures daiļrade. Viņu mākslas darbi "bez mājām" – atrauti no sākotnējā konteksta un izstādīti kopā – šeit veido jaunu polifonisku Latvijas mākslas vēstures attīstības vēstījumu un aktualizē Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.

Kā radās doma par šādu brīvdabas mākslas parku?

Ideja par izstādi radās pērn, domājot par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra divdesmit pastāvēšanas gadiem. Mēs sākām atskatīties uz to, ko pa šo laiku esam izdarījuši un cik daudz tomēr ietekmējuši Latvijas laikmetīgās mākslas attīstības procesus, kam fonā vienmēr ir bijis lielais mērķis – virzība uz Latvijas laikmetīgās mākslas muzeju, kura nepieciešamību esam daudzkārt aktualizējuši sabiedrībā, taču pandēmija izjauca visus plānus.

Tie tagad ir īstenojušies nedaudz citādā veidā?

Sekojot šim ieceres pavedienam, jau pandēmijas otrajā vilnī mēs nonācām bijušajā tekstilfabrikā Boļševička, kurā pirms septiņiem gadiem sarīkojām Survival Kit un kurā pēc tam ir notikusi virkne citu mākslas pasākumu (arī Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle – I. A.). Šajā vietā un laikā man atausa atmiņā projekts, kuru mēs 2007. gadā īstenojām Andrejsalā. Toreiz arhitekts Rems Kolhāss bija radījis Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja skici. Mēs mudinājām māksliniekus domāt, kāds tas varētu būt un kā tas varētu vairāk iekļauties lokālajā mākslas ekosistēmā, un izvirzījām dažādus jautājumus, kas, mūsuprāt, būtu jāapspriež, pirms ķeramies pie muzeja būvēšanas.

Kopš tā laika ir pagājuši četrpadsmit gadu.

Atkal esam turpat – atkal esam postindustriālā degradētā teritorijā un atkal runājam par to pašu. Tas ir kā seriāls, kas nekad nebeidzas un sasaucas ar šo pandēmijas laiku, kad cilvēki ir spiesti sēdēt mājās un daudzi no viņiem ir iekrituši daudzsēriju filmu vidē, kas ir aizstājusi īstas attiecības, īstus ceļojumus un citas īstas lietas.

Ak, tāpēc tāds nosaukums – Mobilais muzejs. Nākamā sezona!

Ar to pašu titulvaroni galvenajā lomā. Mums šķita, ka šis mākslas parks varētu būt ļoti labs impulss, lai iekustinātu sabiedrības domu un uzrunātu lēmējinstitūcijas, jo patlaban ir ļoti piemērots "zvaigžņu stāvoklis", skatoties uz to, kas ir Kultūras ministrijas un Rīgas domes vadībā, ir ļoti pateicīga politiskā vide, kur veidoties sarunām par Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja tapšanu.

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par pašu mākslas parku?

Mēs uzaicinājām trīspadsmit mākslinieku, kuri šajā mākslas parkā ir pārstāvēti galvenokārt ar saviem lielformāta darbiem, kas tapuši pēdējo trīsdesmit gadu laikā un iepazīstina ar būtisku Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures segmentu. Tie visi ir tikuši izrauti no sava sākotnējā konteksta un salikti kopā šajā drupu un pandēmijas ainavā – no Artūra Virtmaņa instalācijas Tomorrow Never Comes līdz Brigitas Zelčas-Aispures Villendorfas Venerai ar tās sargājošo funkciju. Tajā skaidri iezīmējas pilnīgas nolemtības un pesimisma, kā arī cerību un ilgu līnijas, kas savijušās jaunā naratīvā un tādējādi eksistējošiem darbiem radījuši citas nozīmes. Piemēram, Daces Džeriņas darbs Ceļojošais deju skolotājs, ar kuru viņa pirms vairākiem gadiem devās uz dažādām Rīgas nomalēm, lai vietējie pedagoga vadībā vai paši savā nodabā pēc uzzīmētajiem soļiem varētu izdejot Argentīnas tango, bija iecerēts kā apkaimes cilvēku mijiedarbību veicinoša platforma, bet šajā mākslas parkā ir ieguvis gandrīz vai macabre intonāciju – kā dzīres mēra laikā.

Labi darbi spēj uzrunāt dažādos dzīves brīžos un situācijās.

Jāatzīmē, ka neviens no darbiem nav veidots īpaši šai izstādei. Tas radīja papildu izaicinājumu, jo lielākā daļa no tiem bija novietoti mākslinieku šķūnīšos, viņu radinieku lauku sētās vai piedzīvojuši citu likteni, piemēram, Evelīna Deičmane-Vida pusi sava darba jau bija aizvedusi uz Getliņiem. Bez piemērotas uzglabāšanas vietas tie iet bojā, tāpēc nācās tos restaurēt, rekonstruēt vai pat veidot replikas. Darba process atgādināja izmēģinājumu poligonu, kurā tiek izmantotas dažādas stratēģijas atkarībā no katra atsevišķā gadījuma.

Vai darbus piedāvāja paši mākslinieki?

Tā ir mana izvēle, kas izdarīta sarunās ar māksliniekiem.

Vai izdevās iegūt visus iecerētos darbus?

Mums ir viens skumīgs gadījums ar Gintera Krumholca skulptūru Rozes vārdā, ko bija paredzēts novietot mākslas parka sākumā, kur mēs tagad esam iestādījuši lauku puķes, lai neizskatītos tik bēdīgi. Mēs vairāk nekā gadu cīnījāmies par šo darbu, kurš ir iestrēdzis Liepājā. Pirms vairākiem gadiem šī skulptūra neveiksmīgas izstādes menedžmenta prakses dēļ nonāca pagaidu uzglabāšanā kādā industriālā teritorijā ar domu par drīzu transportēšanu uz Rīgu, taču tā netika realizēta. Tagad šīs vietas saimnieks prasa neadekvātu summu par šī darba atdošanu, jo viņš esot nodrošinājis tā uzglabāšanu. Ko nozīmē "uzglabāšanu"?! Tas visu laiku ir stāvējis zem klajas debess! Līdz ar to Gintera Krumholca melnie bruņinieki šajā izstādē būs klātesoši tikai virtuālā veidā, bet tie ļoti labi ilustrē vienu no iespējamiem darbu likteņiem.

Katram darbam savs, ko jūs izstāstāt šajā projektā.

Šis mākslas parks ir veidots kā sava veida slēpņošana (dārgumu meklēšanas spēle), kuru ikviens apmeklētājs var piedzīvot savā nodabā, – mums ir īpaši sagatavots digitālais ceļvedis ar plašu vēsturisko materiālu un darbu interpretācijām, audiogids ar mākslinieku un manis ierunātiem tekstiem un pastkartītes ar Monikas Pormales performances Viss būs labi fotodokumentāciju ar cilvēkiem, kuri ir apkampušies un klausās viens otra sirds valodā. Man šķiet, ka tas ir tas, pēc kā mēs esam sailgojušies visvairāk.

Kas notiks ar šiem darbiem pēc projekta noslēguma augustā?

Ceru, ka šie darbi atgādinās par savu eksistenci – mēs joprojām esam dzīvi! – un atradīs savas mājas. Piemēram, 2005. gadā kopā ar kuratori Māru Traumani veidojām projektu Robežpārkāpēji, kurā izvilkām gaismā un restaurējām XX gadsimta 80. gadu darbus, kas pēc tam nonāca dažādās kolekcijās. Dabiski, ka šajā gadījumā būs grūtāk, jo tie galvenokārt ir lielizmēra darbi, bet mēs raugāmies muzeju un citu mākslas institūciju virzienā.

Uz institūcijām ar lielām telpām...

Jā, var jau arī nepirkt, bet vienkārši piedāvāt telpu, kur tiem atrasties – nevis šķūnītī, bet mākslas darbam cienīgā vidē.

Kā pašreizējā krīze ir ietekmējusi laikmetīgo mākslu Latvijā un citur pasaulē – māksliniekus, institūcijas, skatītājus?

Es domāju, ka līdzīgi kā sabiedrību kopumā – cilvēki ir ļoti noguruši no neziņas. Sarunās ar kolēģiem gan Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, gan arī starptautiskajā arēnā noskaidrojas, ka visi dzīvo sajūtās, it kā maldītos pa miglu un piedzīvotu motivācijas trūkumu, tāpēc šādi projekti kā mākslas parks Mobilais muzejs. Nākamā sezona ļoti palīdz – tu beidzot redzi rezultātu, beidzot zini, ka cilvēki varēs nākt un skatīties to individuāli vai kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Man šķiet, ka tas iedvesmos visas iesaistītās puses, un tas ir ļoti svarīgi šajā laikā. Mums tik tikko lika noņemt izstādi (Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē), kas bija vaļā tikai trīs nedēļas pirms pandēmijas otrā viļņa un pusgadu nostāvēja aiz slēgtām durvīm, par to ļoti sāp sirds, tomēr tāpat kā šajā mākslas parkā līdzās nogurumam un pesimismam eksistē arī cerību un ilgu noskaņa.

Vai vizuālās mākslas pārstāvjiem nebija nedaudz vieglāk kā citiem māksliniekiem?

Jā, jo daudzi vizuālās mākslas pārstāvji rada vienatnē, bet tik un tā viņiem ir nepieciešama satikšanās ar savu skatītāju. Pirmais pandēmijas vilnis bija radošāks nekā otrais un ļāva daudziem cilvēkiem atvilkt elpu pēc milzīgā skrējiena. Es pati atceros, ka izbaudīju to, ka bija vairāk laika pabūt ar sevi, domāt, lasīt un izdarīt citas iepriekš neizdarītas lietas, bet šobrīd viss ir sablīvējies kā sastrēgumā – gan ar darbiem, gan sajūtām, gan arī ar emocijām, ko var sajust apkārtējā vidē un cilvēku reakcijās.

Kā ir ar mākslas patērētājiem?

Kad izziņojām šī gada Survival Kit tēmu un norises vietas, saņēmām daudz komentāru: paldies Dievam, Survival Kit nav nomiris! Skatītāji ļoti gaida tikšanos ar mākslu. Pirms dažām dienām biju aizgājusi uz Miķeļa Mūrnieka personālizstādi Visual Pleasure Theory kultūrtelpā Tu jau zini kur, un pilnīgi varēja sajust pacēlumu, ka kaut ko var redzēt arī klātienē.

Spriežot pēc jūsu Instagram konta, jūs šajā pandēmijas laikā esat devusies biežās pastaigās.

Jā, katru svētdienu mēs ar draugiem ejam pārgājienos un esam pabijuši dažādās Rīgas apkaimēs un Latvijas novados, un gatavojamies doties arī tālāk. Šī nodarbe ir kļuvusi par neatņemamu mūsu pandēmijas iknedēļas meditāciju: liekam mugursomā termosu un pusdienu sviestmaizi, dodamies ceļā un uzzinām daudz ko tādu, ko iepriekš neesam zinājuši. Ne vienmēr ir jābrauc uz tālām zemēm, lai piedzīvotu pārsteidzošus atklājumus.

Varbūt ir noskatītas vietas nākamajiem Survival Kit?

Šķiet, esmu kļuvusi par vernakulārās arhitektūras eksperti: visa Pierīga ir pilna ar pamestiem un nepamestiem mazdārziņiem un tajos uzbūvētiem namiņiem, kurus ceļot cilvēku radošumam nav bijis robežu. Protams, pastaigās esam redzējuši daudz skaistu ēku un padomju industriālā mantojuma vietu – neticami, ka tik daudz kas ir pamests un joprojām izmantojams.

Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par šā gada festivāla Survival Kit tēmu, norises vietām un kuratorēm?

Tās ir divas Berlīnē dzīvojošas kuratores Ovula Durmusoglu un Joanna Varša, kuras plašu atzinību ir izpelnījušās ar publiskās mākslas iniciatīvu Die Balkone I un Die Balkone II, kurā viņas aicināja Prenclauerbergas rajona iedzīvotājus savu māju logos un uz balkona veidot mākslas darbus (attiecīgi pirmā un otrā Covid-19 viļņa laikā – I. A.). Abas kuratores mēs uzrunājām vēl pirms pandēmijas, kad viņas sāka domāt par dažādām tēmām un saprata, ka vēlas runāt par sabiedrības novecošanos – par diskrimināciju pēc vecuma pazīmēm, iepriekšējās paaudzes darbības sekām, aprūpes sistēmu vājumu un citiem problemātiskiem aspektiem, kas šajā krīzes laikā vēl vairāk ir izgaismojušies, un tieši seniori kļuva par vienu no visievainojamākajām grupām – masveida slimības uzliesmojumi veco ļaužu namos un neiespējamība satikties ar saviem bērniem, mazbērniem un citiem tuviem cilvēkiem, kas veicināja vientulības izjūtu.

Kāpēc par norises vietu izvēlēti memoriālie muzeji?

Nonācām līdz memoriālajiem muzejiem, jo tā ir ļoti laba vieta, kur uzdot jautājumus par atmiņām un nodzīvoto dzīvi, kas tiek reprezentēta caur šīm institūcijām, un tās ir arī ļoti intīmas vietas – it kā tu pie kāda ciemotos.

Pagājušajā gadā pirmo reizi nebijāt Survival Kit kuratore un šos pienākumus pilnībā nodevāt vieskuratores Katjas Krupeņņikovas rokās. Kādas bija sajūtas?

Pēdējos gados, kad Survival Kit jau kūrēju kopā ar savu kolēģi Ingu Lāci, šī starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla rīkošanā sākām pamazām iesaistīt vieskuratorus, jo nodot stafetes kociņu uzreiz kādam citam varētu būt pārāk traumatiski. Pērnā gada pieredze bija ļoti jocīga, un Margarita (Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu vadītāja Margarita Ogoļceva – I. A.) man pat brīžiem pārmeta, ka es tik maz parādos topošās izstādes vietā, bet es atnācu uz turieni un nesapratu: ko lai es tagad daru? Kā man tagad jāuzvedas? Varbūt visu pārbīdīt? (Smejas.) Protams, man bija savas domas par to, kā visam vajadzētu izskatīties, bet es negribēju iejaukties cita kuratora darbā.

It kā ģimenē būtu ienākusi vedekla, un tu centies nemaisīties pa kājām – tu visam nepiekrīti, bet ļauj viņai saimniekot. Man patīk, kā Katja Krupeņņikova izveidoja šo izstādi, kuru mēs visi kopā vēl paspējām nosvinēt ar ballīti pirms pandēmijas otrā viļņa sākšanās. Redzēs, kā būs šogad. Daudzi cilvēki vakcinējas, un, cerams, pandēmija virzās uz vieglāku fāzi. Skaidrs, ka pasaule būs citāda nekā pirms Covid-19 un iepriekšējā normalitātē diez vai mums izdosies atgriezties, bet ceru, ka no šī perioda mēs būsim paņēmuši līdzi kādu jaunu pieredzi, piemēram, spēju priecāties it kā par mazām lietām un pamanīt pārsteidzošo ikdienišķajā.

Informācija: www.lcca.lv 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijas Leļļu teātris atgriežas pie skatītājiem

No 7. augusta Latvijas Leļļu teātris pēc ilgstoša pārtraukuma atsāks darbību klātienē, izrādēs Rīgas Latviešu biedrības nama Kamīnzālē atkal satiekot mazos un lielos teātra mākslas mīļotājus. ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja