Oskars Koršunovs: Laba teātra ir ļoti maz

ļoti jauka anekdote. Tikko skatījos foto ar Islandes dabas skatiem, būtībā - kā mākslas darbi. Un Voss jau nu arī esot bijis liels skaistuma cienītājs. Un tad es atgriežos pie savas tēzes - izrāde viena, bet cik tomēr mēs katrs dažādi to uztveram un saprotam. Un tiešām - man pirmajā cēlienā bija pretīgi. Man gribējās skaļi pateikt - ejam mājās. Truli un stulbi tas bija un nezinu kāpēc to tā vajadzēja.

Ļoti ticams, bet neapgalvoju, jo nepazīstu, ka šiem svarīgāk par izrādi ir tur būšanas fakts. Tieši tāpat kā daudziem mākslas izstāžu apmeklētājiem. Es to neesmu izdomājis, bet pārliecinājies, kad sanāca strādāt "teijāterī" un lielajā muzejā, kur pamanīju, ka daļa apmeklētāju uzrodas kā eksponāti un lai pēcāk varētu pavēstīt nekulturālajiem, ka bijuši.

Ja tā, tad saprotu gan - tāda viegla perversitāte. Kā anekdotē, par to faķīru, kas sita sev ar āmuru pa pautiem, vaicāts kāpēc, atbildēja, ka ķerot kaifu un tas kaifs, kad netrāpa.

interesanti ,kas Tavuprāt,tur bija tas ģeniālais? Man grūti Tev piekrist, mēģini mani pārliecināt. Nu jau būs izņēmums tās izrādes,kurās neskan, nevis skan lamuvārdi.

gpd, vai Jūs nepieļaujat tādu domu, ka varbūt kaut ko nesapratāt? Man ir nācies dzirdēt daudzu citu skatītāju sajūsmas pilnas atsauksmes. Viņiem acīmredzami ir cita pieredze - ne tāda, kā Jums.

pastāsti par savu pieredzi,gpd.

Senais, kas tas tev par uzstādījumu? Vai tad Tu nemēdz mainīt domas? Kaut kā ietekmē? Skriben, nevaru Tev piekrist. Ļoti bieži ir tā,kā Tu raksti, bet tomēr ne vienmēr. Piemēram,izpirktas vienmēr būs visas porno -un seks - izrādes. Ar jaunām skaistām miesām, bet vai tās tāpēc ir labas izrādes?

laba izrāde ir,kad tu domā tās ietekmē,kad tu caur to ,kas notiek uz skatuves ,paskaties uz sevi šajā pasaulē,šajā dzīvē. Kad tu kaut ko spēj noformulēt vārdos,ko iepriekš nespēji. Man šķiet,ka viena satriecoša izrāde manā dzīvē bija Japāņu pulkstenis JRT telpās. Par topošo aktieri ,kurš cieta avārijā un pēc tam cīnījās par savu iespēju dzīvot,tas bija patiesākais,ko es uz skatuves esmu redzējusi un diez vai kaut ko vēl patiesāk iespējams pateikt.

Jā, Skaisle, piekrītu visām iebildēm, jo es, rakstot savu komentāru, par naudu un finansējumu tādā veidā nedomāju. Mani vairāk aizķēra tas vārds "visatļautība". Mūžsenais jautājums par to, kurš var mākslā kaut ko neļaut. Protams, teātrus subsidē par valsts budžeta līdzekļiem, lai tie vispār spētu eksistēt, jo, ja to nedarītu, tad manuprāt Latvijā nespētu izdzīvot pat kāds viens tīri komerciāls pasākums, jo šādi komerciāli projekti, kuri spēj sevi atpelnīt, Latvijā ir iespējami tikai tāpēc, ka mums te pastāv - veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi, tomēr pastāv - dzīva profesionālā teātra infrastruktūra, kura bez valsts subsīdijām nemūžam nepastāvētu. Man tikai šķita, ka valstij nebūtu jāiejaucas mākslas saturā. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka valsts ir abstrakcija, tātad ne jau valsts pati iejauksies, bet atkal jau kaut kādi darboņi, ierēdņi, komisijas - konkrēti cilvēki ar savām ambīcijām. Kas viņi būs un pēc kādiem kritērijiem viņus izvēlēsies utt. Vienkāršāk un galvenais lētāk vismaz jau nu teātra mākslu ir atstāt tādu, kāda tā ir tagad, nevis vēl pakļaut kaut kādām pamatnostādnēm. Kas attiecas uz mākslinieku politisko aktivitāti, par mākslu kā politiskā protesta formu... Noskatījos tos 100g kultūras. Un caurcarēm piekrītu Jums, Skaisle, par pilnīgi absurdajām lietām, kuras tur tika sarunātas. Ja prostestus ceļ un akcijas taisa par valsts budžeta līdzekļiem spēcīgi atbalstīti mākslinieki (kādas ir abas Jūsu pieminētās dāmas), tad to, ko viņas performancē, tomēr nevar īsti saukt par protestu. Drīzāk jau par apmaksātu politisku reklāmu. Politiska reklāma vienmēr kādam vienam spēkam ir nepatīkama, bet kādam otram - izdevīga. Lungas kundze lamāja Prāta vētru par infantilismu Pussy Riot lietā. Jā, Prāta vētra ir lielisks tādu mākslinieku piemērs, kuri nesaņem nekādu valsts finansējumu un paši sevi nopelna labu naudu, uzturot savas visai kuplās, Latvijā dzīvojošās ģimenes. Kā ir - gaidīt no Prāta vētras tādu reakciju, kāda patīk Langas kundzei? Viņi pēc tam, kad būs tādā veidā aizdarījuši sev durvis peļņai, atšķirībā no daudziem mūsu vietējiem Latvijas māksliniekiem, valsts maizē nevarēs pāriet. Es nemaz nerunāju par to, ka a) nevienam nav pienākums būt politiski aktīvam un reaģēt uz kaut kādām aktualitātēm tieši tādā veidā, kādu no viņiem sagaida (kur paliek brīvība?), b) šajā konkrētajā Pussy Riot lietā kristiešiem bija iebildumi pret protesta formu tieši baznīcā - un nav taisnība Langas kundzei par tiem jerodivijiem, jo pareizticīgo baznīcās sievietēm ir vienmēr bijis aizliegts ieiet altāra daļā, turklāt vēl biksēs, nevis svārkos - tā ir tikpat spēcīga tradīcija, kā tie Dieva plānprātiņi, kuru it kā visi vienmēr esot uzklausījuši, c) šajā konkrētajā Pussy Riot lietā bija taisnība Prāta vētras bundziniekam, kurš teica, ka šīs meitenes apzināti gājušas uz to, lai izraisītu reakciju no Krievijas varas iestāžu puses. Nu, izraisīja. Vai tad tagad visi pārējie, kuri tādā neplānoja piedalīties, ir kādas marionetes? Ir jau viegli tādiem vietējiem Latvijas darboņiem, kuri pārtiek no valsts budžeta līdzekļiem, tēlot asas politiskas reakcijas un pamācīt citus, kuri pelna ārzemēs paši nesliktu naudu. Turklāt kā privāti pelnītāji maksā nodokļus Latvijā un pie viena uztur arī tādus "protestētājus" kā mūsu apmaksātie galma mākslinieki. P.S. Un Voldemāram Irbītem neviens nav pārmetis to, ka viņš par politiku neizteicās? Un staigāja basām kājām... Nu, nav visiem māksliniekiem jābūt politiski aktīviem vienmēr un visos gadījumos.

jā, tikko noskatījos raidījumu 100 gr kultūras Kādēļ politikas kritika LV mākslā ir tik vāja. Un tur kārtējo reizi nošokējos. Tur Langa , Neiburgas tiek pasniegtas par nacionālās kultūras cīnītājām. Es no mediju sniegtās informācijas esmu sapratusi,ka gan viena , gan otra dāma cīņās bija ļoti personīgu iemeslu motivētas. Neslinkojiet, paši internetā pameklējiet. Pārsteidzoši,ka kāds tomēr to sludina par darbošanaos vispārības labā. Es jūtu,ka nebūšu vēl ne pensijā,ka varēšu sevi par balerīnu dēvēt, jo tik ačgārna ir pasaule. Katrs var iestāstīt un stāstīt,ko vien vēlās.

Pareizi - mākslai ir jābūt absolūti brīvai,kā gan bez tā, bet jautājums tad ir tāds, vai valstij ir jāmaksā stipendijas,pabalsti tādiem māksliniekiem? Vai valstij tad nav jāaprobežojās ar kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšānu,popularizēšanu, izglītošanu un viss? Lūk, pastāsti man. Kāpēc veikalā Upe man priekšā stāv diski ar Langas dzeju, bet nav neviena ar Vācieša dzeju. Nu kā tur ir ar to brīvību, lūdzu ?

Tā ir caurcaurēm absolūtisma tendence - radīt pamatnostādes, kanonus, kādai jābūt mākslai. Rišeljē tieši tāpēc 17. gs. Francijā dibināja Akadēmiju (Académie Française), kura pārbaudīja un izvērtēja, vai mākslas darbi (literatūra un teātris, protams, tajā skaitā un jo īpaši) atbilst iepriekš noteiktajām nacionālās kultūras pamatnostādnēm. Tas gan bija 17. gs. Mūsdienās kas tāds gan vispār vairs nav iedomājams. Latvija izceltos ar neatvairāmu arhaismu - valsts, kurā ikviena mākslas darba tiesības būt par tādu uzskatītam izvērtētu komisija, salīdzinot to ar kaut kādām Nacionālās Kultūras pamatnostādēm. Vēl tikai pie viena varētu atjaunot dzimtbūšanu - jau jau reiz 17. gs., tad 17. gs. it visā. Dzimtbūšana, starp citu, atrisinātu arī izceļošanas problēmu - tad visi tiešām paliktu uz vietas Latvijā.