Kā saslēgties ar jauno laiku, kas nāk mums pretī un izvirza citus noteikumus?
11. martā Jaunajā Rīgas teātrī notika Alvja Hermaņa jaunākā iestudējuma – Margaritas Ziedas lugas Viss zem debesīm – pirmizrāde. Galvenajās lomās – Guna Zariņa un Vilis Daudziņš.
Runājam brīdī, kad noteikumu zem debesīm nav nekādu. Kopš 24. februāra Krievijā, iespējams, no Putina zelta poda, augšā kāpis civilizēto pasauli šokējošs infernāls un cinisks ļaunums, par kuru runājot intervijās asaras nespēj valdīt pat rūdīti, daudz pieredzējuši uzņēmēji. Arī tulkam, Eiroparlamentā tulkojot Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzrunu, aizraujas balss. Neviens nezina, cik tam pūķim īsti galvu ir un cik jaunu, vienu cērtot, ataugs vietā.
Tas noteica arī intervijas raksturu. Par mākslu un teātri šoreiz mazāk.
Bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir izteicies, ka pēc 24. februāra pasaule, kuru pazinām, ir kļuvusi par pagātni. Vai piekrīti viņa apgalvojumam?
Pavisam noteikti.
Vai dzelzs priekškars starp Krieviju un pārējo pasauli, tavuprāt, jau ir nolaidies?
Jā, pilnīgi skaidrs, ka tā ir. Neviens uz pasaules nezina, kas notiks tālāk. Scenāriji var būt dažādi.
Šodien (6. martā) ziņās lasām, ka ir sākušies pretkara protesti arī dažādās Krievijas pilsētās. Vai tas ir piliens okeānā pret pārējo dezinformācijas nozombēto masu vai tomēr varētu būt impulss pārmaiņām?
Krievijā dzīvo 145 miljoni cilvēku. Mēs ar tevi runājam svētdienā, 6. martā. Ja šodien ielās izgāja protestēt augstākais pāris desmiti tūkstošu cilvēku no 145 miljoniem, izskatās, ka krievu tauta savu izvēli ir izdarījusi. Starp viņiem ir izņēmumi, bet smieklīgi maz. Cik saprotu, Putins ļoti labprāt gribētu atdarināt Ķīnu, bet var gadīties, ka viņam nesanāks un Ķīnas vietā sanāks kaut kas starp Irānu un Ziemeļkoreju. Ja atkal nenotiks kādi ekstraordināri notikumi, šāda valsts mums būs blakus kaimiņos. Pilnīgi noteikti Putina galvā Ķīna ir kā paraugs.
Te mēs varētu slaidi pāriet uz mūsu pirmizrādi Viss zem debesīm. Tā ir Margaritas Ziedas luga. Stāsts ir veltīts mūsdienu modernajai Ķīnai. Pēdējo desmit dienu laikā šī izrāde ir ieguvusi pilnīgi citu kontekstu. Kad pirms diviem gadiem sākām gatavot izrādi, protams, nevarējām paredzēt to, kas tagad notiek. Ķīna šobrīd absolūti un viennozīmīgi atbalsta Krievijas agresiju. Viņi savā austrumnieku viltībā nekad nav atbalstījuši tik krasas darbības, bet šoreiz ir izņēmums. Ne tikai oficiālie Ķīnas pārstāvji, bet arī sociālajos tīklos Ķīnas tauta – 90 procentu, ja ne visi simts – viennozīmīgi atbalsta karu Krievijā un dara to ar ļoti lielu entuziasmu. Arī mūsu izrāde tika taisīta ar domu, ka nākotnes koncepts, kuru piedāvā ķīnieši, ļoti lielā mērā attieksies arī uz mums. Tiešā vai netiešā veidā kaut kad nākotnē ietekmēs mūsu dzīvi. Ļoti iespējams, ka Krievijas dzīvi tas ietekmēs pavisam tuvā nākotnē. Skaidrs, ka ekonomisko sankciju kontekstā Krievijas ekonomikai nekas cits vairs neatliks kā glābties pie ķīniešiem. Lai arī ideoloģiski Krievija un Ķīna ir ļoti, ļoti tuvas, beigu galā ķīnieši izmantos Krievijas vājumu tajā barības ķēdē, kurā vilki apēd trusīšus un tad nāk krokodili, kas apēd vilkus. Šajā barības ķēdē Krievija kritīs par upuri Ķīnai.
Jaunais Rīgas teātris pēdējos gados konsekventi ir kopis un īstenojis dokumentālo pētniecību. Kā varējāt pietuvoties modernās Ķīnas realitātei?
Es pats personīgi Ķīnā nekad neesmu bijis. Esmu bijis tikai Honkongā, turklāt vecajos laikos, kad Honkonga nebija tik ļoti integrēta. Margarita Zieda divus gadus čakli lasīja visu, ko ir iespējams izlasīt pirmām kārtām vācvalodīgajā presē. Ķīnā pašlaik dzīve attīstās ļoti, ļoti strauji. Valsts progresē ārkārtīgi raitā un pilnīgi neticamā virzienā. Mūsu lielā augstprātība, ka tie tur šķībacainie ir tādi dīvainīši, neziņa un ignorance mūs noliek kā viegli apēdamu ēsmu. Tas, kas šobrīd notiek Ķīnā, nākotnē uz mums ļoti attieksies, un mēs nevarēsim no tā izbēgt. Tas jau ir sācies. Par to ir mūsu izrāde. Tas ir stāsts par kādas latviešu literātes ceļojumu uz Ķīnu, kā viņa tur iestrēgst uz daudziem gadiem un kas viss ar viņu tur nenotiek. Visi fakti, lai arī daudzi ir pilnīgi neticami, ir ņemti no dabas. Stāsts ir balstīts uz dokumentālo realitāti.
Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ir trīs jaunas izrādes. Gata Šmita iestudējuma Desmit iemeslu apciemot Kauci pirmizrāde burtiski sakrita ar kara sākumu. Kāds teātrī ir noskaņojums? Feisbukā redzēju aktiera Andra Keiša ļoti emocionālo vēstījumu. Vai aktieri un tu pats vispār spējat koncentrēties darbam un domāt par kaut ko citu ārpus jaunākajām ziņām par notikumiem Ukrainā?
Es domāju, ka jebkuram cilvēkam, kurš lasa ziņas un domā līdzi, ir ļoti, ļoti grūti savienot to ar ikdienas rutīnu. Pasaule mūsu acu priekšā mainās. Varbūt to var salīdzināt ar PSRS sabrukumu? Man ir aizdomas, ka šīs pārmaiņas varbūt būs vēl lielākas. Mēs to vēl nezinām.
Zinu ne vienu vien cilvēku, sevi ieskaitot, kam šobrīd liekas jocīgi, lai neteiktu – neiespējami, doties uz teātri un vairākas stundas mierīgi sēdēt starp sapucētiem cilvēkiem un skatīties kādus citus stāstus, lai gan idejiski piekrītu, ka mākslas radīšanu nedrīkst pārtraukt ne mirkli. Vai tu vari saprast šādu apjukumu?
Jā, pilnīgi. Viens attaisnojums varētu būt tāds, ka cilvēki šajā laikā varētu gribēt redzēt un sajust citus cilvēkus. Visi ir iegrimuši telefonos un ekrānos, realitāte ir pārcēlusies uz virtuālo dimensiju. Iet uz teātri nozīmē ieraudzīt – ā, citi cilvēki arī vēl ir.
Jā, citi cilvēki, kuri turklāt uz tevi nešauj, kas nav mazsvarīgi jaunajā realitātē.
Mēs kādreiz bijām viesizrādēs Sarajevā. Šķiet, ar Garo dzīvi. Teātrī mums stāstīja, ka viņi turpinājuši spēlēt izrādes arī tad, kad pilsēta bijusi aplenkta un visu laiku apšaudīta. Sarajeva ir ieplakā, kur apkārt ir kalni. Viņi turpināja spēlēt izrādes tikai dienas laikā, tāpēc ka naktī nebija elektrības. Dienas laikā cilvēkiem, ejot uz teātra izrādi, kaut kādā ziņā vajadzēja riskēt ar dzīvību, jo snaiperi apšaudīja ielas. Bet izrādes notika. Tātad tas bija vajadzīgs. Man gan ir ļoti liela neizpratne, kāpēc paši krievi šobrīd spēlē izrādes. Kā viņi var izlikties, ka viss ir normāli?!. Krievijas cilvēku loģikā, kā zināms, mums daudz kas nav saprotams.
Sociālajos tīklos nāci klajā ar kategorisku prasību Maskavas Nāciju teātrim nerādīt pašlaik tavu iestudējumu Šukšina stāsti. Vai pasekoji, kas ar to notika?
Maz ticams, ka atcēla. Neatcēla, bet manu uzvārdu gan izņēma laukā.
Tagad to rāda kā anonīmu izrādi?
Laikam. Nupat izlasīju, ka dramaturga Aleksandra Volodina dēls, kurš pārstāv viņa autortiesības, ir pieprasījis, lai Krievijas teātros viņa tēva lugas nerāda. Esmu pārliecināts, ka tas tiks ignorēts.
Vai esi Krievijā kontaktējies ar aktieriem? Jevgeņiju Mironovu?
Jā, bez šaubām. Nevarētu tādu paziņojumu izplatīt, ja nebūtu pirms tam personīgi parunājis ar cilvēkiem. Tā mēs nedarām. Viņi uzreiz piesauc Baltkrieviju, kur aktierus nomainīja ar režīmam uzticamiem māksliniekiem, un ka tieši tāpat notiktu Krievijā. Par to, protams, es nešaubos, vēl jo vairāk – zinot, ka Krievijas un Baltkrievijas teātros aktieru trupas ir piecreiz lielākas nekā lomu skaits. Ir 150 cilvēku, kas tikai gaida. Tiešām nezinu, vai aktieriem Krievijā ir kāds veids, kā pretoties. Viena mākslinieku un citu cilvēku daļa Krievijā šobrīd vienkārši banāli emigrē. Šajās dienās daudzi no viņiem ir tikuši otrā pusei robežai. Lidmašīnās biļešu vairs nav. Man ir zināmi gadījumi, kad viena daļa iet, piemēram, no Abhāzijas pāri Gruzijas kalniem. Atzīšos, ka Jaunais Rīgas teātris arī dažus cilvēkus ir izglābis. Mēs jauniem puišiem, kuriem draudēja iesaukums Krievijas armijā, esam sūtījuši fiktīvus ielūgumus. Viņiem šajās dienās bija iespēja tikt pāri robežai. Dažus potenciālos krievu karavīrus mēs esam "neitralizējuši".
Tikmēr vairāk nekā 9000 citu krievu puišu jau ir gājuši bojā, un, kā lasāms, kritušos grasās apglabāt anonīmos brāļu kapos Baltkrievijā vai līķus iznīcināt. Man liekas, ka to nosaukt par ļaunumu ir par maz. Ir jābūt kādam citam vārdam, kuru neviens nezina… Vai tev kā cilvēkpētniecības profesijas pārstāvim ir kāds skaidrojums, kas notiek cilvēka galvā, kad viņš atsakās no jebkādiem morāles likumiem, kas cilvēku padara par cilvēku?
Esmu profesionāli trenēts mēģināt saprast jebkuru un jebkādu domu gājienu, jo teātrī mēs tikai ar to vien nodarbojamies kā cenšamies psiholoģiski "atkost" un saprast pat visdīvainākos cilvēkus. Mēģinu saprast, ka krievu pusei arī, protams, ir kaut kāda sava loģika un savs patoss. Viņi jau to dara tikai ļoti, ļoti pozitīvu ideju vārdā. Protams, mēs varam teikt, ka arī Hitleram prātā bija visādas pozitīvas idejas. Jebkādas tādas lietas notiek kaut kādu ideālu vārdā. Es krieviski saprotu, esmu dzirdējis, lasījis un klausījies visu viņu motivāciju propagandas mērcē. Propaganda, kā zināms, visiem cilvēkiem var izpūderēt smadzenes. No tā neviens no mums nav pasargāts. Jebkāda veida propaganda ar cilvēka smadzenēm var radīt neatgriezeniskas pārvērtības. Vienalga – vai viņš visu mūžu pārtiek tikai no Latvijas Panorāmas vai The New York Times, vai Krievijas televīzijas. Vienmēr esmu arī citus aicinājis – mācieties valodas un klausieties dažādus avotus. Paši domājiet un salieciet kopā puzli. Bet te nu mums ir tas, kas mums ir. Krievijā tas vilnis ir tāds, ka apdraud mūs visus. Kas attiecas uz Latvijas krieviem – skaidrs, ka viņu vidū arī ir ne mazums cilvēku, kuriem propaganda ir radījusi galvā riktīgu putru. Tā vietā, lai tagad sāktu kaut kādu konfrontāciju un konfliktēšanu savā starpā, drīzāk varbūt vajag mēģināt atkal ar viņiem pacietīgi runāties. Ar kaimiņiem, paziņām. Provocēt konfliktu tagad nedrīkst pilnīgi noteikti. Tas būtu pavisam negudri. Es uzskatu, ka pirmkārt šajā situācijā krieviem pašiem ir jāizrāda iniciatīva. Ne tikai krieviem Krievijā, bet arī krieviem Latvijā. Viņiem pašiem ir jātiek skaidrībā. Upura lomu vajadzētu izbeigt. Ir jāsaprot, ka atbildība ir viņu pusē. Es saprotu, ka ir ļoti daudz jēdzīgu krievu, kuriem piemīt veselais saprāts. Un tad ir tie, kuriem nepiemīt. Es domāju, ka viņiem pašiem savā starpā vajadzētu veikt kādu izskaidrošanas darbu. Man pilnīgi nav skaidrs, kā krievu ļaudis nākotnē no šī "atmazgāsies". Tā ir kolektīva atbildība. Ir tādas reizes vēsturē, kad visa tauta diemžēl līdzdala atbildību.
Tādā gadījumā vai tiešām ir pareizi šobrīd sabotēt pilnīgi visus Krievijas māksliniekus un kultūru kopumā, gan pašiem nebraucot viesizrādēs un vieskoncertos, gan neaicinot kolēģus? Piemēram, Oļegs Seņcovs tikko ir aicinājis boikotēt visu krievu kinematogrāfu visos līmeņos.
Nekādā gadījumā! Nē, nē, nē! Stop, stop! Būsim precīzi. Attiecībā uz krievu filmām Rietumos pozīcija ir tāda, ka mēs ignorējam filmas, kurās ir ieguldīts kaut viens rublis no Krievijas valsts finansējuma. Tādas filmas tiek boikotētas. Mums ir jāboikotē šādi pasākumi. Katrs cilvēks ir jāskatās individuāli. Savādāk nedrīkst būt. Mūsu teātrī, piemēram, strādā cilvēki, kuriem ir krievu uzvārdi, mamma vai tētis krievs. Kas tad tagad sāksies?! Galīga trako māja? Nevajag jau būt tik psihiski apskādētiem. Es atvainojos, pat hitleriskajā Vācijā bija vācu tautības cilvēki, kas pretojās nacistiem, visa Ņujorka un Kalifornija bija pilna ar emigrantiem no Vācijas, kuri aizlaidās prom tieši tāpēc, ka viņi bija opozīcijā. Es nu gan gribētu redzēt, kurš ir tāds idiots. Nespēju pat noticēt kaut kādai tādai versijai. Ir bīstami pat kaut ko tādu apspriest.
Skatījos interviju ar rakstnieku Borisu Akuņinu, kurš precīzi secināja, ka pāris dienās vārds "krievs" ir kļuvis par lamuvārdu visā pasaulē un būt krievam tagad ir toksiski. Tik ārkārtīgi svarīgi šobrīd ir nošķirt, ka karš Ukrainā nav etnisks konflikts.
Nenoliedzami, bez šaubām. Krievi ir izblamējušies pēc pilnas programmas. Ja ne visiem kopā, tad katram atsevišķi vajag rūpēties, lai atmazgātu vārdu "krievs". Skaidrs.
Kā tu domā, vai šie notikumi ietekmēs tavus radošos plānus tēmu, materiāla ziņā, ko biji nolēmis turpmāk iestudēt?
Interesants jautājums, neesmu par to domājis, bet man liekas, ka ne. Ar Krieviju man tagad nekādu plānu nav. Krievu klasisko dramaturģiju pasaules teātri tik un tā turpinās iestudēt. Es arī domāju ar studentiem taisīt Dostojevski.
Vai tavos turpmākajos iestudējumos varētu pieaugt sociālpolitiskais patoss?
Varbūt ir par agru man uzdot tādu jautājumu. Es nezinu, kas būs tālāk.
Mums šajā KDi numurā ir arī mākslinieku aptauja, kurā viens no jautājumiem skan – kā pašreizējie traģiskie notikumi Ukrainā ir ietekmējuši jūsu pārdomas par mākslinieka sūtību.
Es ļoti atvainojos, bet neesmu baigi augstās domās par māksliniekiem. Nedomāju, ka viņiem ir kaut kāds morālais imperatīvs. Tā ir kaut kāda leģenda. Īstenībā viss ir tieši otrādi. Mākslinieki diemžēl visādos politiskos un vēsturiskos pagriezienos ir parādījuši tieši pretējo, ka lielākā daļa no viņiem ir vienkārši pērkamas maukas un viņi dara tikai to, kas tajā brīdī ir izdevīgi, un peld pa straumi. Gaidīt no māksliniekiem kaut kādus drosmīgus žestus kritiskos brīžos ir bezjēdzīgi. Tas tā nenotiek. Mēs to labi redzam arī tagad Ukrainā, ka patriotisma un vīrišķības, vienkārši cilvēcības standarts, kādu ir pacēlusi ukraiņu tauta, ir par apsmieklu visai šai civilizētās Eiropas pilsoniskajai dzīvei, kur notiek kaut kādas anonīmas pilsoniskās akcijas. Vai piešķirt tagad Zelenskim Triju Zvaigžņu ordeni? Vai izkārt Ukrainas karogu? Ar to mēs tagad savu sirdsapziņu nomierināsim. Tas ir liekulīgi, gļēvi un nav cienīgi. Šajā situācijā Ukraina rāda mums piemēru, ka ikvienam cilvēkam ir jāizdomā kāds veids, kā kaut ko izdarīt reāli. Kā sniegt reālu palīdzību viņiem vai mūsu valsts aizsardzības nākotnei. Ir daudz dažādu veidu, kā tagad darīt kaut ko konkrētu un praktisku. Atceros, ka Zelenskis vēl tikai kandidēja par prezidentu un visi smējās, ka komiķis mums tagad būs prezidents. Priekšvēlēšanu aģitācijā viņam bija viens teikums – Ukrainā katram pilsonim ir jākļūst par prezidentu savā apziņā. Ja katrs uzņemsies atbildību, kādu gaida tikai no prezidenta, tikai tad viss darbosies.
Tagad mēs redzam neticamu paraugu. Varbūt sengrieķu lugās kaut kas tamlīdzīgs ir aprakstīts. Ukrainas tauta faktiski ar savām krūtīm aizstāv visu zemeslodi. Manai apziņai tā ir pilnīga zemestrīce. Es to pat nespēju riktīgi aptvert. Tas tādu iespaidu uz mani ir atstājis!...
Viens no analītiķiem šo fenomenu raksturoja, ka garīgais spēks ir kļuvis burtiski fizisks.
Jā, tas ir kaut kas neticams. Atceros, vēl pirms dažiem gadiem hipsteru organizācijas, kas cīnījās par bēgļu tiesībām, visiem teica, tiklīdz Latvijā būs kādas nepatikšanas, mēs arī bēgsim prom. Es domāju, ka šis ukraiņu paraugs ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā atvērs acis, kādai ir jābūt pilsoniskajai atbildībai. Bet uz māksliniekiem pārāk daudz neceriet. Es jau sen to stāstu.
Kāpēc tu tik nievājoši domā par māksliniekiem? Sevi arī pieskaiti?
Diemžēl sevi arī pieskaitu. Mākslas pasaule, vai zini, ir tāda… Man liekas, to teicis kāds latviešu dzejnieks – visu laiku tiek kultivētas cilvēku tumšākās īpašības: skaudība, egoisms, nenovīdība, intrigas. Mākslas pasaule diemžēl visu šo kultivē. Šajos divos gados, kad vajadzēja piebremzēt, jutu, ka iekšēji sāku mazliet harmonizēties.
Tomēr, neraugoties uz to, ar studentiem esi izvēlējies iestudēt Dostojevski, kurā cilvēka "tumšākās īpašības" ir gluži vai sakoncentrētas.
Nu jā. Ar studentiem viss iznāca citādi, nekā domāts. Vīrusa dēļ viss par pusgadu aizkavējās. Klasiskas diplomdarba izrādes kā vecos laikos izpaliks, tādas nepaspēsim uztaisīt. Tagad jau esam sākuši gatavoties pārejai uz Lāčplēša ielu. Lēnā garā gatavojamies. Praktiski visus studentus uzņemam teātra štatā. Līdz ar to viņi jau pirms kāda laika tika iesaistīti mūsu izrādēs, un mēs viņus vairs nešķirojam – studentu izrādes un "veco" izrādes. Arī Kultūras akadēmijā ir mainījušies noteikumi, par diplomdarbu tiek uzskatītas nevis atsevišķas izrādes, bet lomas. Mūsu jaunajiem aktieriem diplomdarbs ir loma, ko viņi ir nospēlējuši pēdējā gada laikā. Tagad pēc ķīniešu izrādes atsākšu ar viņiem mēģināt Dostojevska Idiotu. Pusi lomu tur spēlēs mūsu vecie. Es to neuztveru kā diplomdarba izrādi. Tā vienkārši būs mūsu repertuāra nākamā izrāde. Vīruss, protams, mūsu studentu apmācību stipri ietekmēja. No četriem mācību gadiem divi pagāja vīrusa laikā. Toties esmu pilnīgi drošs, ka neviens aktieru kurss līdz šim nav dabūjis tādu praksi kā mūsējie. Mūsu studenti uz skatuves uzkāpa jau 1. kursa sākumā. Viņi jau piedalās neskaitāmās repertuāra izrādēs. Studenti ir filmējušies gan seriālos, gan filmās. Viņiem jau ir ļoti nopietna praktiskā pieredze.
Vai ir pāragri jautāt par JRT atklāšanas izrādi pēc rekonstrukcijas, atgriežoties Lāčplēša ielas 25 telpās?
Jā. To es vēl neatklāšu. Būs vairākas izrādes uzreiz. Mums jau būs arī vairākas jaunas zāles. Vēl par agru.
Kā tu domā, vai vīruss būs postoši iedarbojies uz teātra apmeklējuma paradumiem?
Nē. Tieši otrādi. Atšķirībā no kinoindustrijas, kur jau vasarā, atveroties kinoteātriem, visi saprata, ka skatītāju entuziasms ir pačibējis. Cilvēki ir sapratuši, ka filmas mierīgi var skatīties mājās. Tikai kinoprofesionāļiem un kinokritiķiem liekas, ka tās ir šausmas – kā tad nu bez lielā ekrāna… Parastais cilvēks neredz nekādu atšķirību. Parastais kinoskatītājs ir aptvēris, ka tas ir daudz ērtāk – var iet uz tualeti, kad grib, un paralēli ēst savas sviestmaizes. Bet teātris gan to paspēja piefiksēt visās zemēs – tiklīdz beidzās aizliegumi, cilvēki sāka izpirkt biļetes pat uz sliktām izrādēm un sliktiem teātriem. Kvalitāte nav svarīga. Cilvēki vienkārši grib kaut kā socializēties, satikties ar citiem dzīviem cilvēkiem. Kinoteātra apmeklējums ir anonīms. Teātrī tu tomēr redzi, citi uz tevi skatās. Ir bufete. Cilvēki pucējas uz teātri. Tas ir rituāls.
Jā, pat nezinu, kur vēl var piedzīvot tādu kopības sajūtu kā labā izrādē, kad skatītāji kopīgi aiztur elpu vai smejas. Ja nu vienīgi kādā uzlādētā mītiņā. Vai tu rītdien grasies iet uz teātra cilvēku piketu pie Krievijas vēstniecības? Redzi tam jēgu?
Gribu atkārtot – es tam visam redzu jēgu, tikai domāju, ka ar to nevar aizmālēt sirdsapziņu, ar to ir par maz. Protams, es iešu, jā.
Intervijās un atmiņās esi stāstījis epizodi, kad Atmodas laikā šaurā Vecrīgas ieliņā sadūries ar tautas manifestācijas pūli un devies pretējā virzienā. Kā atceries šo laiku un sevi tajā šobrīd?
Toreiz tev nešķita svarīgi iestāties par Latvijas neatkarību? Toreiz, Atmodas laikā, man bija tikpat gadu, cik tagad maniem studentiem. Man bija totāla alerģija pret politiku. Es neticēju nekam. Man bija izstrādājusies tāda imunitāte… Atmodas laikā es dzīvoju Ņujorkā. Atceros, man bija kāds paziņa horvāts. Viņš jau tur dzīvoja vairākus gadus, un tad viņa dzimtenē sākās karš. Tā nebija dziesmotā revolūcija, bet īsts karš. Viņš kādu dienu teica – viss, viņam ir jābrauc atpakaļ un jāpiedalās. Jā, kaut kas manī ir mainījies. Tagad es pat jūtu, ka manī ir pamodušies kaut kādi arhaiski instinkti, ka par savu dzimteni es gribētu kauties. Burtiski kauties. Redzu, ka ļoti daudziem tagad tā ir. Ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm.
Redzēju fotogrāfiju ar ukraiņu balerīnu kaujas formā un šauteni pār plecu. Teici – gribi burtiski kauties. Saprotu, es arī. Tomēr šajās dienās man ir jādomā arī par nevardarbīgās pretošanās ideju. Par Kroderu, kurš visus savus Hamletus iestudēja ar domu – ja tu izvēlies nogalināt, atriebties, tu kļūsti tāds pats. Kara baisās sekas ir arī mūsu naids, kas saindē dvēseles un ko cilvēki sevī agrāk nemaz nebija apjautuši. Izvilku no atvilktnes katram gadījumam papa āmuru, bet nezinu, kā tālāk dzīvošu, ja es ar to kādam būšu sašķaidījusi galvu… Varbūt palikšu dzīva, bet Undīnes vairs nebūs… Kā tu domā?
Ja sākam runāt par tādām tēmām, jāsaka, ka es tikko divus mēnešus pavadīju, strādājot Izraēlā. Katru rītu pirms mēģinājumiem gāju peldēties. Bieži vien blakus redzēju bariņu ar izraēliešu meitenēm. Karadienestā – armijas formās, ar automātiem. Viņas arī nāca peldēties. Es, piemēram, uzskatu, ka šajos jaunajos apstākļos, kad Latvija būs spiesta dzīvot blakus pilnīgi neparedzamam un agresīvam kaimiņam, vajadzētu radikāli mainīt Latvijas aizsardzības konceptu. Nekas nav jāizgudro no jauna. Tas ir Izraēlas aizsardzības koncepts. Viņi tieši tā arī dzīvo. Maza valstiņa, kas, starp citu, teritorijas ziņā ir četrreiz mazāka par Latviju. Viņiem ir obligātais dienests kā puikām, tā meitenēm un militārā apmācība sākas jau no bērnības. Jāuzsver, ka viņu armija ir ideoloģiski citāda. Viņi neliek uzsvaru uz aklu militāro paklausību. Viņiem ir ļoti moderna un intelektuāla armija. Izraēlieši drīzāk pret armiju izturas kā pret formāciju, kas dod ne tikai fizisko, bet arī intelektuālo izglītību. Ne jau velti pašlaik Izraēla ir galvenais stārtapu centrs pasaulē. Pateicoties tikai tam, ka viņi visi ir izgājuši militāro apmācību, kas ir balstīta uz zinātni, uz radošumu, protams, arī uz fizisko sagatavotību. Tas nāktu tikai par labu arī Latvijas nīkulīgajiem bērniem, kuri sēž savos datoros un pagalmā vairāk neiet. Lielai daļai veselība ir nožēlojamā stāvoklī. Saprotu, ka Latvijas aizsardzības koncepts ir radījis militāro ierēdniecību, kam kā jebkurai ierēdniecībai ir grūti mainīties un kas negrib atdot savas pozīcijas. Šajos apstākļos, es domāju, Latvijai vajadzētu mēģināt, cik vien var, kopēt Izraēlas aizsardzības konceptu. Lai mums visiem mājās būtu šaujamie un mēs vienmēr būtu gatavi.
Vai tu gatavo evakuācijas somu, ko rekomendēja Sargs.lv?
Nē, es nekur netaisos braukt. Nekāda evakuācija manā gadījumā nenotiks.
Paldies, Alvi, par sarunu! Ļoti ceru tikties joprojām teātrī, nevis kaujas laukā.
Jā, paldies.
Viss zem debesīm
JRT Mazajā zālē 13., 15., 18., 22., 23., 31.III plkst. 19
Biļetes pārdotas