Strauji tuvojas brīdis, kad pirmo reizi uz vienas skatuves satiksies trīs Osokinu ģimenes pianisti – profesors, ievērojamais koncertmūziķis Sergejs Osokins un viņa talantīgie dēli Andrejs un Georgijs Osokini, starptautisku konkursu laureāti un pasaulē atzīti koncertmākslinieki. Visus trīs Osokinu dzimtas pianistus vieno nemitīga tieksme pēc aizvien jaunām atklāsmēm mūzikā. Uzvarējis starptautiskā Friderika Šopēna konkursā Ķīnā, 18 gadu vecais Georgijs Osokins klausītājus dzimtenē pārsteidza pavasarī pirmajā solokoncertā Lielajā ģildē. Šoruden tiks izdots viņa debijas albums, pirms tam būs koncerti Vācijā, Francijā, Itālijā un Polijā.
Panākumiem bagāts šis gads bijis arī viņa vecākajam brālim Andrejam Osokinam, kurš izcīnīja prestižo Starptautiskā Pianisma foruma klausītāju simpātiju balvu Frankfurtē un ir pirmais atjaunotajā Latvijas brīvvalstī, kurš izturēja atlasi un izmēģināja spēkus slavenajā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā. Jauno mākslinieku tēva, Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāta Sergeja Osokina pēdējā laika nozīmīgāko projektu vidū ir sadarbība ar Latvijas Radio kori, diriģentu Sigvardu Kļavu un Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu uzvedumā Vēstules. Klusās dziesmas, koncerti un meistarklases Skandināvijā. Viņš turpina skolot Latvijas jaunos pianistus Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā.
Kopīgā koncerta 3xPiano programmā Dzintaru koncertzālē 28. jūlijā Osokinu dinastija muzicēs kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķiem un lietuviešu diriģentu Modestu Pitrenu. Andrejs un Georgijs Osokini izpildīs klavierkoncertus: monumentālo, emocionāli bangojošo Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu un liriski izsmalcināto Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Ansamblī Osokini atskaņos Johana Sebastiāna Baha, Morisa Ravela un Sergeja Rahmaņinova šedevrus divām un trim klavierēm, kā arī īpaši šim koncertam veidotu muzikālu pārsteigumu.
Andrejs Osokins. Šī būs pirmā reize, kad spēlēsim kopā, lai gan domājām par to jau sen. Tagad ir īstais brīdis. Mums pašiem būs interesanti arī tāpēc, ka parasti kāds no mums sēž zālē un klausās. Tagad būsim visi trīs kopā uz skatuves. Veidot ansambli ir ļoti interesanti. Man nesen bija pieredze ar tēvu – Baha maratonā, kas martā notika Mūzikas akadēmijā, divatā nospēlējām Baha koncertu diviem klavesīniem, ar studentu kamerorķestri. Un arī tas notika pirmoreiz!
Ģimenes ansamblis ir priekšrocība, jo saprotaties no pusvārda?
A. O. Man liekas, ka mēģinājumos visgrūtākais, taču arī visinteresantākais ir saglabāt individualitāti, jo mēs spēlējam dažādi un esam dažādi cilvēki. Ņemot to vērā, interesantākais un grūtākais uzdevums ir, nezaudējot individualitāti, veidot veselumu, vienu organismu, kas skan, – trīs klavieres.
Georgijs Osokins. Kopā trijatā spēlēsim Johana Sebastiāna Baha koncertu "pēc Vivaldi", ko Bahs pārlicis četriem klavesīniem un kamerorķestrim. Es izveidoju aranžējumu trim klavierēm ar orķestri. Tas būs pirmatskaņojums šādā sastāvā.
Kāds ir ideāls ansamblis?
A. O. Dažreiz vajag sevi pilnīgi nivelēt un pielāgoties pārējiem, tomēr arī nezaudēt savu individuālo skatījumu uz mūziku. Ideāli ir veidot kopīgu skatījumu, kurā katrs dod savas krāsas.
Koncertā krāšņi izpaudīsieties arī katrs atsevišķi – programmā monumentālais, emocionāli pilnasinīgais Pētera Čaikovska Pirmais klavierkoncerts un liriskais Friderika Šopēna Pirmais klavierkoncerts.
A. O. Čaikovska klavierkoncertu spēlēšu es. Esmu priecīgs, ka diriģēs Modests Pitrens, reiz jau esam muzicējuši kopā. Georgijs spēlēs Šopēna Pirmo Mi minora koncertu. Būs interesanti salīdzināt: divi brāļi, divi dažādi komponisti un droši vien arī divi dažādi instrumenti – Steinway un Yamaha, kas brālim patīk labāk nekā Steinway klavieres. Solīts, ka Yamaha instruments tiks speciāli atvests no Vācijas.
Arī savu pirmo solokoncertu šogad Georgijs spēlēja uz speciāli atvestām klavierēm. Toreiz pirmoreiz Latvijā baudījām itāļu Fazioli instrumenta skaņu.
G. O. Es izmēģinu dažādas klavieres.
Tu arī laikam esi vienīgais, kurš līdzi vadā speciāli izgatavotu klaviersoliņu?
G. O. Jā, savs krēsls ir tikai man. Redziet, cik mēs visi esam dažādi.
Vaicāšu tēvam, kā, būdams savu dēlu pedagogs, tikāt galā ar šo dažādību? Vai vienmēr bijāt drošs, ka viņi būs lietaskoks?
Sergejs Osokins. Domāju, ka neviens pedagogs nevar būt drošs – sevišķi sākumā. Visi attīstās ļoti dažādi, un ne par vienu nevar pateikt: viņš būs, bet viņš nebūs mākslinieks. Nekādā ziņā! Mākslinieka veidošanās ir garš process. Ļoti daudzi bērni mūzikas skolā vislabāk spēlē 11– 12 gadu vecumā, taču neviens nezina, kāds būs galapunkts. Dažiem 16 gadu vecumā gūtie sasniegumi arī paliek visaugstākā virsotne. Mūsu mērķis ir cits – lai izaugsme turpinātos, cik ilgi un augstu vien var.
Esmu novērojusi, ka mūziķi, pat visizcilākie pedagogi, savus bērnus vislabprātāk uztic citiem skolotājiem. Svešajam taču nepateiksi: tagad negribu, apnicis, tā vis nespēlēšu!
A. O. Tā patiešām ir. Mums izveidojās unikāls gadījums, ka mācījos pie tēva no pašas bērnības, jau Dārziņskolas sagatavošanas klasē. Tas ir neparasti. Manuprāt, tas ir tēva kā psihologa liels sasniegums, ka mums nekad nav bijis dramatiskas cīņas. Mācību stundas bija ļoti dabisks audzināšanas procesa turpinājums. Nekad viņš nespieda: tev jābūt virtuozam, vingrinies 12 stundu dienā, būs slikti, ja gammu neizmācīsies. Bija vienkārši saruna, no kuras es sapratu, kuras ir vājās vietas, ko vajag uzlabot. Tā bija mana motivācija vairāk vingrināties un apgūt jaunu repertuāru. Var runāt par tēva pedagoģisko metodi. Tā ir ļoti saistīta ar audzēkņa prātu, ne tikai pirkstu tehnikas attīstību. Tēvs rosina un pieņem oriģinālu pieeju katram skaņdarbam. Ir daudzi profesori, kuru audzēkņi spēlē vienādi, kā vairāk vai mazāk veiksmīgas kopijas, ēnas, atkārtojot sava skolotāja skatījumu uz konkrētu Bēthovena sonāti.
Ar tēvu ir tieši otrādi, jo viņš meklē, ko jaunu var saklausīt un sameklēt pats audzēknis, un tieši ar viņu kopā atklāj skaņdarbu. Tāpēc pat mēs ar brāli veidojāmies ļoti dažādi. Gan estētikā, gan repertuārā un pieejā klavierspēlei. Pat ja tēvs pats spēlē šo skaņdarbu, varam sākt kā no baltas lapas. Nevis – te, šajā taktī, vajag tā un šeit – tā, kā ar pedagogiem sanāk ļoti bieži.
G. O. Tēvam ir individuālā pieeja: atklāt kaut ko jaunu studentā un skaņdarbā.
Andrej, kā jutāties meistarklasēs un studiju laikā Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, nonācis citu profesoru rokās? Bija vērts?
A. O. Protams, bija vērts, un tēvs bija galvenais iniciators, jo es 19 gadu vecumā negribēju nekur braukt un mācīties citur. Tā bija vienīgā reize, kad viņš bišķiņ piespieda mani – ka vajag pamainīt vidi un savu domāšanu, iet arī pie citiem pedagogiem. Man liekas, ka mūziķis katrā pedagogā un arī katrā lielā koncertā iegūst kaut ko citu un pēc tam veido savu stilu. Kā bite ņem nektāru ļoti individuāli no visiem ziediem un pēc tam veido medu. Tieši tā man arī bija: aizbraucu uz Angliju un mācījos tur, aizbraucu uz meistarklasēm arī pie krievu pedagogiem, lai savienotu abas skolas.
Šeit tēva loma bija, ka viņš man palīdzēja paņemt to labāko un neņemt to, kas varbūt derēs citiem, bet nederēs man. Tieši šī palīdzība bija ļoti vērtīga, jo jauns pedagogs viegli var visu sabojāt, lauzt – pusstundas laikā cilvēks pat vairs nezinās, kā viņam jāspēlē, kā jākustina pirksti! Daudz grūtāk ir panākt, lai jaunais mūziķis attīsta savas stiprākās puses un pareizi izvēlas repertuāru.
Tu, Georgij, izlēmi braukt mācīties Džuljarda skolā Ņujorkā?
G. O. Jā, jau septembrī, un es ceru, ka mans pedagogs būs Sergejs Babajans. Viņš ir ļoti aizņemts koncertpianists, viņam tūlīt Londonas Karaliskajā Alberta zālē jāspēlē festivāla BBC Proms koncertā, ko diriģēs Valerijs Gergijevs, – vienā vakarā Prokofjeva Otro un Piekto klavierkoncertu. Šovasar Lugāno festivālā viņš spēlēs kopā ar Martu Argeriču. Viņam ir ļoti maza klase, astoņi cilvēki. Es ar viņu jau satikos, pastrādāju, un šķiet, ka kopīga valoda mums būs. Es pie viņa biju ziemā, un tikāmies arī šovasar Itālijā.
Interesanta tēma ir arī pianisma skola, jo man šķiet pareiza mūsu ģimenes metode aptvert dažādas skolas. Globalizācijas dēļ tagad vispār vairs nepastāv pianisma skolas tīrā veidā: krievu skola, vācu skola, franču skola. Tagad vajag ņemt no visa un veidot kaut ko savu.
Ko varat pastāstīt par sadzīvi? Kopā būšanas un komunicēšanas slēgtā lokā nav par daudz?
G. O. Man ar brāli ir ļoti izdevīgi, ka mūsu pedagogs ir tēvs. Ik brīdi mēs varam pieiet pie viņa un parunāties – par mūziku, mākslu, dzīvi. Par jebko. Māksliniekam ir vajadzīgs zināt un domāt ne tikai par mūziku, bet par visu. Ja mums ir tāds padomdevējs kā tēvs, tā ir liela priekšrocība. Es neteiktu, ka mēs pārāk daudz būtu kopā, jo brālis dzīvo Londonā, arī mans ārzemju koncertu grafiks ir diezgan aktīvs un es tūlīt braukšu dzīvot citā kontinentā. Savukārt tēvam vienmēr ir ļoti daudz darba.
A. O. Gribu piebilst, ka būtu iluzori iedomāties, ka mēs arī mājās katru vakaru par klasisko mūziku vien runājam. Tas notiek reti, taču dažreiz ir vērtīgi pēc stundas vēl mazliet parunāt nevis par detaļām, bet pašu galveno, kas piemīt komponistam vai mūzikas laikmetam. Tas stimulē iztēli.
Vai patlaban pasaulē ir lielo pianistu un lielo mūzikas ideālu laikmets, vai tas jau ir pagātnē?
S. O. Tas atkarīgs no jums, kā jums patīk to redzēt. Ja domājat, ka visi ir viduvēji, tāda būs jūsu vēlme. Man liekas, ka tas laiks ir mums iekšā, mēs ceram, ka tas, ko darām, varētu būt arī māksla. Visi spēlē klavieres, bet ko jūs darāt reāli? Jūs gribat izveidot kaut ko īstu? Varbūt mazā apjomā, bet mākslinieciski augstvērtīgu un patiesu?
Vai šodien ir tādi lielie orientieri kā savulaik Vladimirs Horovics un Glens Gūlds?
S. O. Grigorijs Sokolovs! Un ne tikai. Arkādijs Volodoss. Marta Argeriča. Mihails Pļetņevs.
Kāpēc?
S. O. Kāpēc ģēnijs ir ģēnijs? Tāpēc, ka viņš ir ģēnijs. Tā ir ļoti spilgta māksla ļoti, ļoti augstā līmenī.
G. O. Tā ir māksla, kura paliks uz ļoti ilgu laiku.
Mihails Pļetņevs, kuru Taizemē apsūdzēja pusaudža izvarošanā, gan ir ļoti pretrunīga, skandaloza personība.
S. O. Māksliniekam ir jābūt pretrunīgam. Es domāju, ka arī tagad pianismā ir ļoti augsta līmeņa mākslinieki. Nevaram pateikt: bija Horovics, un tagad neviena tāda vairs nav.
Kāpēc dēlus rosinājāt spēlēt tieši klavieres, nevis kādu citu instrumentu?
S. O. Tāpēc, ka pianisms ir mūsu ģimenes psihiskā slimība. Vienkārši patīk. Patīk klavieru skaņa un klaviermūzika. Arī mana sieva ir pianiste.
Vēlaties "slimības" pārmantošanu arvien jaunās paaudzēs? Iztēlojos sirreālu ainu: pianistu Osokinu pulciņš četrās paaudzēs.
S. O. Nebija tā, ka bērnam, kuru interesē mūzika, es no paša sākuma teiktu: viņam jāspēlē klavieres. Pašam ir jāsaprot: jā, es gribu! Tas bija process, un tad vienā brīdī bija skaidrs, ka Andrejs var mēģināt. Tāpat ar Georgiju. Dārziņskolā viņš vispirms divus gadus mācījās pie Ilzes Treijas. Pēc tam sākām strādāt kopā. Tas nenozīmē, ka es no visiem gribu izveidot pianistus. Taču savā ziņā ir tāda vēlme, lai visi spēlē klavieres. Jau teicu – slimība!
Tīri praktisks jautājums: cik jums mājās ir klavieru? Diez vai tikai vienas un stingrs grafiks, kad kurš vingrinās?
A. O. Mājās mums ir trīs instrumenti un ļoti dažādi. Vienas klavieres ir vecas, uz tām var muzicēt, bet nevar nopietni vingrināties un spēlēt Prokofjeva sonātes. Vēl ir arī pianīns un elektroniskās klavieres ar austiņām un tādu taustiņu iegrimi kā īstajām klavierēm. Uz tām var spēlēt arī naktī, netraucējot kaimiņus.
S. O. Mājās mums gandrīz nekad nebija klasiskās mācību stundas. Pēdējos gados – nevienu reizi. Mājās ir viena situācija, skolā un akadēmijā – pavisam cita.
Mūzikas akadēmijā Osokini sarunājas pavisam citādi nekā mājās? Skolā vērsāties pie tēva: lūdzu, skolotāj?
A. O. Atceros, ka skolā attieksme un uzvedība bija citāda, mums bija vairāk cieņas, disciplīnas. Mazliet. Nokavēt stundu pie tēva nedrīkstēju.
Kas tad notika?
A. O. Saņēmu kritiku un ļoti asu. Kā jebkurš cits.
G. O. Mums bija jārāda piemērs arī citiem, jāievēro disciplīna.
Profesor, cik jums tagad ir studentu?
S. O. Šogad būs septiņi un vēl viena audzēkne Dārziņskolā. Georgijs, kurš Rīgā pabeidzis vienu kursu, Amerikas studiju dēļ sarakstā ir "pa pusei".
Vai jums ir kopīgas intereses ārpus mūzikas, kopīgi vaļasprieki?
A. O. Man ar brāli ir kopīgs hobijs – teniss. Mēs to spēlējam kopā. Brālis labi prot arī galda tenisu, savukārt es – sliktāk. Mans hobijs ir ceļošana. Mūziķiem tā ir neizbēgama, saistīta ar profesionālo darbību, taču man patīk. Patīk sajūta, kad ierodos arvien jaunās pilsētās un sastopu jaunus cilvēkus, jaunu valodu. Tā ir patīkama pieredze.
G. O. Mans hobijs vairāk saistīts ar komponēšanu. Tagad rakstu mūziku vienai amerikāņu filmai. Tā būs mēmā īsfilma par Ņujorku, kurā skanēs tikai mūzika, kam jāpauž gan pilsētas kontrasti, gan emocijas. Saviem koncertiem es pats veidoju vokālās un orķestra mūzikas aranžējumus, transkripcijas. Neapolē man bija koncerts, kurp vedu Ādolfa Skultes Arietas transkripciju. Tā ir vienkārša, bet ļoti skaista miniatūra, pedagoģiskais repertuārs bērniem, un es ļoti labi atceros, ka to spēlēju septiņu gadu vecumā. Es izveidoju savu versiju – ar variācijām un bagātīgu faktūru. Man ir interesanti strādāt šajā virzienā, ir vēl dažas idejas.
Nav žēl, Andrej, ka prestižajā Pētera Čaikovska starptautiskajā konkursā šovasar Maskavā tomēr neizdevās izvirzīties līderos?
A. O. Varbūt. Taču konkursu man jau ir tik daudz, ka pēdējos piecus gadus turp braucu tikai, lai sastaptu labu žūrijas attieksmi un varbūt arī koncertu piedāvājumus. Konkursi ir vēl viena akadēmijas pakāpe – vēl viens iemesls sevi motivēt, strādāt, uzstāties ļoti labā līmenī, pārvarēt nervozitāti. Manuprāt, Čaikovska konkurss kļūst "mafiozs", daudzos citos konkursos, kuros piedalījos, man patika daudz labāk un finālisti bija interesantāki. Konkurss ir loterija. Pat ja žūrijā ir draugi, tu nekad nezini, kāds būs rezultāts. Tas ir risks un interesants veids, kā attīstīties un parādīties. Man šogad vislabāko iespaidu radīja konkurss Frankfurtē, kurā dabūju skatītāju simpātiju balvu un piedāvājumus koncertēt Vācijā un Francijā. Dažreiz mazāks konkurss ir noderīgāks nekā tāds, kas rīkots ar lielu patosu. Georgijs aprīlī nospēlēja kvalifikācijas kārtu oktobrī Varšavā gaidāmajam Šopēna konkursam, un pēc dažām nedēļām man atrakstīja no Japānas un vaicāja, kā sakontaktēties ar manu brāli, lai piedāvātu viņam Japānā koncertu ar orķestri.
G. O. Konkursos diemžēl ir jāpiedalās, nav citas izejas. Konkursi ir sports, un ar mākslu tam nav nekāda sakara. Es uzskatu, ka konkurence mākslā ļoti traucē. Man pat ir grūti klausīties kolēģus, jo instinktīvi jūtu konkurenci. Tā attīsta tevī nevis mākslinieku, bet sportistu. Konkursi diemžēl būs. Izturēju atlasi un oktobrī sacentīšos Friderika Šopēna konkursā Varšavā. Šķiet, šī ir pirmā reize, kad pianists no Latvijas tiek uz Šopēna konkursu. Savukārt brālim pirmajam jaunās Latvijas laikā izdevās tikt Čaikovska konkursā.
Andrej, gatavojies pavisam iesakņoties Londonā, kļūt par britu pilsoni?
A. O. Tā kā daudz ceļoju, pagājušajā gadā tikpat ilgi kā Londonā biju arī Rīgā. Šogad tomēr mazliet vairāk esmu Rīgā. Draugi saka: ja mājās esmu tikai trīs mēnešus gadā, nav lielas atšķirības, kur tieši šīs mājas atrodas. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, kuras daudzi kritizē, varu sazināties ar visiem, ar ko gribu, no jebkuras vietas sarunāties ar tuvajiem cilvēkiem. Mākslinieka ceļotāja dzīvei tas ļoti palīdz.
Pirms desmit gadiem, kad sāku braukt uz konkursiem, dodoties uz jaunu pilsētu Portugālē, Lielbritānijā, Itālijā, Beļģijā vai citur, man vienmēr galvā bija doma: ja uzvarēšu šajā konkursā, varbūt palikšu šeit dzīvot. Taču pēc tam sapratu, ka šādu plānošanu nevajag. Dažreiz tu plāno, bet tad vairāk koncertu piedāvā citās valstīs, un tu sāc domāt: ā, tomēr vajag mācīties citu valodu – vācu, itāļu, franču. Tagad Eiropā pārvietoties ir tik viegli, ka uz koncertiem varu aizbraukt no jebkuras vietas. Nedomāju, ka dzīvot Rīgā būtu slikti karjerai. Tieši otrādi – man ir ideja, ka varbūt nevajag braukt prom un sadedzināt tiltus.
G. O. Es vispār negribu nekur braukt, jo pārāk mīlu savu valsti un savas mājas. Diemžēl – no karjeras viedokļa – vajag būt tur, kur ir kultūras centrs. Ņujorkā iznākšu no augstskolas durvīm, un turpat ir Metropolitēna opera – tur dzied arī mūsējie! –, viss Linkolna centrs, Averija Fišera zāle, turpat blakus Kārnegīhola, kurā spēlē visi izcilie solisti. Taču negribas nekur braukt. Šeit es jūtos vislabāk.
Cik nozīmīgi jums ir domubiedri, saprotošu draugu plecs?
G. O. Man ļoti nepatīk kompānijas. Nepatīk regulāra kontaktēšanās ar draugiem un vispār cilvēkiem. Mums, māksliniekiem, vērtība ir abstrahēties un skatīties uz dzīvi un sabiedrību no malas. Ņemt arī sižetus no turienes distancēti, it kā no attāluma. Mana dzīves metode ir sarunāties ar sevi.
A. O. Man tieši otrādi. Man ļoti patīk smelt iedvesmu cilvēkos, sarunās. Katrs cilvēks ar savu raksturu un pasaules redzējumu var kļūt par tēlu un varoni manās interpretācijās, manā muzikālajā pasaulē. Kad ilgi esmu viens un tikai ar klavierēm, es redzu, ka man vairs nav par ko runāt ar šo instrumentu. Man vajag iedvesmu no citiem cilvēkiem.
S. O. No cilvēkiem – ļoti maz. Tikai no dažiem. Tajā pašā laikā – no visiem un visa. No grāmatām un dabas.
Kāda ir jūsu nostāja par mākslas attiecībām ar politiku? Kad lielgabali šauj, mūzas klusē?
G. O. Man vienmēr ir ļoti svarīgi atdalīt politiku no mākslas. Ja mākslinieks sāk tajā iesaistīties – te nedomāju kļūšanu par deputātu –, viņš sāk būvēt politisku platformu savai mākslai. Taču māksla dzīvo pati. Māksla politiku neiespaido. Var būt tikai otrādi: politika un pastāvošais režīms var ietekmēt mākslu. Rezultāts vienmēr ir slikts. Tipisks piemērs ir režisors Ņikita Mihalkovs. Ja salīdzinām viņa pirmās filmas ar pēdējām, pirmās ir fenomenālas, bet jau pēc filmas Saules nogurdinātie viņa darbos ir daudz politiska vēstījuma. Tas visu izbojā. Māksliniekiem šis ir ļoti bīstams laiks. Diemžēl reti ir gadījumi, kad mākslinieks iet savu, īsta mākslinieka ceļu – kā Grigorijs Sokolovs un Andrejs Tarkovskis.
A. O. Agrāk daudz lasīju un uztraucos par ekoloģiju: mēs kaitējam mūsu planētai, vai cilvēce izdzīvos? No otras puses, dzīvību iznīcināt tomēr nevar. Pat citās planētās ledū var atrast kādas baktērijas. No šīs puses uz mūsu laiku var skatīties pozitīvi.
S. O. Visbīstamākais ir, ja liels mākslinieks liek savai mākslai kalpot sociālām vai misionāra idejām. Tad māksla pazūd. Es domāju, ka baktērijas izdzīvos!
Ja jautātu par visgrūtāko audzināšanas darbā?
S. O. Principā es esmu slinks. Man patīk strādāt, kad man ir interesanti. Ar viņiem man vienmēr bija interesanti. Tāpēc nebija tāda momenta: ar galvu sienā – un viss!
Un kā ar mūziķiem atņemto, zaudēto bērnību?
G. O. Tieši otrādi – piepildīta bērnība! Jo vienmēr bijām iekšā mākslā, un tas ir daudz interesantāk, nekā ar draugiem spēlēt futbolu. Man gan bija arī futbols, bet tīņa gados tas mainījās.
S. O. Ir ļoti daudz bērnu – ne tikai muzikālo –, kuriem ir tieksme strādāt, nevis izklaidēties.
Jūsu kopspēle iecerēta kā vienreizējs eksperiments vai jaunas tradīcijas sākums?
A. O. Būtu ļoti labi, ja būtu turpinājums.
G. O. Tas atkarīgs no publikas, jo mēs, mākslinieki, tomēr esam saistīti ar publikas interesi. Tomēr.
Kāpēc saki "tomēr", turklāt vēl divas reizes?
G. O. Tāpēc, ka man personīgi ne vienmēr mērķis ir spēlēt publikai. Ne vienmēr jāizdabā publikas vēlmēm un gaumei. Ir bīstami, ja spilgts mūziķis labi jūt, kas patīk klausītājiem, un sāk tam pielāgoties. Ja mērķis ir patikt publikai, tas uzreiz visu sabojā, un nekādas mākslas vairs nav. Man svarīgi ir no tā abstrahēties. Godīgi pateikšu: kad spēlēju daudziem cilvēkiem, es par viņiem aizmirstu. Iztēlojos, ka spēlēju istabā un varbūt kāds caur atvērtām durvīm tālumā mani dzird.
Spēlē pats sev?
G. O. Jā.
S. O. Es iekšēji jūtu publiku, kā viņa elpo. Varbūt tā ir ilūzija, manas iedomas. Taču šī ilūzija man ir, un dialogs ir.
A. O. Koncertā ir enerģija, kas nāk pat ne no manis, bet kaut kur no augšas, kosmosa un caur mani iet uz publiku. Pēc tam cilvēki var tā vai citādi formulēt savas emocijas, bet man galvenais ir, ka es ļoti ticu, ka koncertā klausītājos kaut kas mainās. Varbūt tikai uz šo brīdi, kamēr viņi sēž zālē, bet mainās. Tas dod cerību, ka mūzika ietekmēs viņu dzīvi. Tas varbūt ir ideāls mērķis, taču es vienmēr jūtu, ka publika ir un grib klausīties.
Visbeidzot – ko vispirms nodomājat, izdzirdot apzīmējumu "mūziķu dinastija"?
A. O. Kad runā par mūziķu dinastijām, uzreiz domāju par Baha dinastiju. Galvenais, ka daudzi Baha skaņdarbi ir vingrinājumi bērniem. Tā ir didaktiska mūzika, bet tik skaista un dziļa no garīguma viedokļa. Mani fascinē, cik ļoti viņš mīlēja savus bērnus un cik labs pedagogs viņš bija, rakstīdams mūziku, lai bērni attīstītu vienu vai otru spēles tehnikas veidu. Šie skaņdarbi ir šedevri, kurus tagad klausās ar apbrīnu. Manuprāt, mākslas pieredzē, ko viens nodod citam, ir lietas, kuras var parādīt, iemācīt tikai ar savu piemēru vai savām rokām.
G. O. Tas ir kā ģimenes restorāns. Receptes, kuras tiek saglabātas ģimenes lokā. Domāju, ka mums arī ir lietas, par kurām citi nezina, kuras jūtam tikai mēs. Pianisma vēsturē ir slavenā Neihauza dzimta, mūzikas pasaulē ir ļoti daudz piemēru, tikai mēs bieži par tiem nezinām. Ģimenē vajag, lai tēvs būtu mūziķis. Lielajiem mūziķiem parasti tā arī ir.
S. O. Tā nekad nebija paredzēts, plānots, bet, ja tā ir, – ļoti labi!
Koncerts
Sergejs, Andrejs un Georgijs Osokini
Dzintaru koncertzālē 28.VII plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 6–70